Jaunā Gaita Nr. 272. pavasaris 2013
|
|
| * |
Rīts, smaržo pēc kafijas, pēc parastas dienas, pēc nemiera, miera. Paceļu galvu, raugos augšpus: debesu jūŗa neizmērojama, Dieva necaurredzamā acs, arī trauksme un rimts. |
|
| * |
− un ja nu es pāksts? − un ja nu manī pupas, briedumam lemtās? − un ja nu tās, mūžritei ļāvīgās, pārplēsīs mani, zemē izbārstīsies, iesakņosies, stiepsies uz augšu gaŗā pupa? − Kuŗš kāps pa tās zariem, ja manis vairs nebūs?
|
|
| * |
− Rīts. Mazgāju seju. Pa to laiku: ienākas, pamazām ienākas diena, ievelk sevī saldumu, sīvumu pirmo, virmo, bez mitas apaļodamās. Mazgājos, dejojot smaržainam vieglumam pār aizvērtiem plakstiem, pār seju, nezinīga: būs diena kā auglis? ziepju burbulis košplauku? vai eksplozija?
|
|
| * |
− līmeņi, trīs. Treju līmeņu vārti. Pirmie – atspulgu kāpnes uz dzelmi. Otrie – atspulgu atspulgs, žilbuma reibums. Līmenis trešais – starp viņpus un šaipus, starp lejup un augšup, starp debesīm, zemi apvārsnis nepārkāpjamais neiekarojamais.
|
|
|
(Apnicībā) |
||
| I |
– gludi, gludi te ceļi bez klupšanas staigāt, nenonākot nekur.
|
|
| III |
– tās maizes druskas uz ceļa – cik labi, ka putni tās apēd, uz ceļa no nekā uz neko.
|
|
|
(Ziemā) |
||
| I |
– šalc priedes vējdzītās it kā jūra tumšzaļa tur sistos kristu pret krastu it kā cilvēks elsodams plēstos pret tumsu pret vētru zustu –
|
|
| II |
Žilbst acis, saļogās domsvītras taisnās, nesātīgs baltums, sals dzelžains un spožs tur ārā aiz logiem, baiļu sviedros nosvīdušiem.
|
|
| III |
Ne zirga mugurā, ne ragavās esmu, zem pakaviem esmu, zem sliecēm uz ledaina ceļa, sniega kupenu skautā.
|
|
| IV |
Sniegs, kupenām sniegs. Egles pie zemes, šļauganas, smagas. Vārstās vējmutes saltas, apsarmo, nosirmo viss.
|
|
|
(Ieslodzījumā) |
||
| I |
– atlobies no palodzes lēcienam saulē, lēcienam tumsā, visviens, tu gribi būt brīvs, lūk, cik plašs ir vēja atvēziens, cik stipra vētras roka, kas tevi aizslauka projām no gaisa, no zemes vaiga, vienalga, tu gribi būt brīvs miris vai dzīvs –
|
|
| II |
– ne tur logu, ne durvju, vien sienas dienu no dienas tās pašas, es zirnekļa tīkls istabas kaktā, es zirneklis pats, es muša.
|
|
|
(Atbrīvošanās) |
– pāri zemei, ūdeņiem pāri gaisputns esmu ne tiem kuģiem, ne jūrām mani vairs skaut, ne smiltīm, ne melnzemei mani apbērt, iesakņot vairs, mākoņi bargie, mākoņi maigie man ceļzīmes, sargi.
|
|
|
(Teātris) |
Žēlums, niknums par to, kas nebijis, bijis, viņam kā cilpas ap kaklu, ķeblis zem kājām nestabils, viņa, trīc pleci un pirksti, asaru trizuļi, raustīgi vaigi, mēma, pietūkst, pievelkas baiļu telpa, laiks elš, pulksteņos iedzīts – – Ai, drīz beigsies viss, tu atvilksi elpu, saliksi rokas kopā lēkājošai lūgšanai skaļai, paldies Dievam, izrāde galā! – Tie divi uz skatuves dēļiem smaida, paklanās viegli, apskaujas maigi, aiztinas aizkaros projām. Kumēdiņš? Drāma? – Tu izej laukā. Nakts rāma pilsētas ielās, Sirds dauzās.
|
|
|
(Ausmas/rieta logos) |
||
| I |
– it kā tur vilciens padrāzās gaŗām, it kā es skrēju, it kā Tu, it kā noīdējās sliedes aizvīdamās, it kā karodziņi māja, it kā rokām vēcināja, it kā raudāja un smējās kādi tur jūdžu tālumā, te elpas tuvumā – vai es tā biju? un Tu?
|
|
| II |
– it kā tur rokas ar puķēm, it kā aploksnes vēstulēm, it kā apskautos cieši,
skūpstītos dziļi
|
|
| III |
– „...un ceļojumā no Berlīnes...” – „...toreiz, pārgājienā Himalajos...” – „...atceries, cik cieši Tu turēji manu roku Venēcijā...” – „...desmitā dienā Barselonā... balkons, vīteņi... Tava mute... sirds sit kā kastaņete...” – „...todien, ai, todien Krakovā, Polijā... piepešs sacēlās negaiss... Tu šļakstījies pāri pa malām... bailes karstas un krāšņas...” – Atminos. Atminos?
|
|
|
Rīgai |
||
| I |
Rīga, akmensgalvas, bruģakmens, raupja tev plauksta, maigs pieskāriens, tavi ceļveži torņi, ceļveži tilti no vecā uz jauno un atpakaļ, no šodienas uz vakardienu, no pusnakts uz rītu, – rādiet, rādiet man ceļu, rīdzinieces ceļu!
|
|
| II |
Torņgaili, spožrīkli, cel augšā, modini manī pasaules pēļos daudzgadu saldmiegā gulējušo rīdzinieci!
|
|
|
Par PBLA KF Krišjāņa Barona prēmijas laureāti (par dzejkrājumu Citviet) Baibu Bičoli skat. Kārļa Vērdiņa apceri JG270:11-12.
|
||
| Imants Auziņš |  |
Kad
|
Kad ar televizora pulti mēģini piezvanīt draugam vai spaidi tālruņa ciparus cerībā ieslēgt televizoru, tad velti vecumu vainot: varbūt vienīgi vēlīnā veļu vakarā vēji vandās vai pērkona veseri vasaru velē vai mirklīgs vājums vienkārši neļauj vērīgāk viedēt – –
Tad pamāci klusībā sevi: vingrot, vajag vairāk vingrot, joņot ar divriteni, vagot viļņus vai klīst pa ielām, zudušo jaunību meklējot, un atkal būs labi!
Galu galā – ja nelīdz, savu reizi var iedzert pa šņabim, lai atpūšas smadzeņu šūnas kā siltās dūnās vai dūņās...
Pasmaidi! Īstās vecuma zīmes ir gluži citas, piemēram, kad pie pirmās izdevības pamāci jaunos, kā dzīvot, vai biežāk nekā vienreiz dienā valdību lamā... Vai pēkšņi – ne no šā, ne no tā – iedomājies zinām, kā Latvijā – vienā rāvienā etniskus mezglus raisīt vai apturēt nīcības lavīnu – –
Nē! Vēl ir labi. Vēl savu reiz spožo atmiņu slavinu. Misēklis katram var gadīties!
Prātus pārlieku putro: visas šīs kodu, datoru, mobilo, pārnēsājamo tālruņu pogas.
Arī jaunākam taču bijis jādomā allaž, lai lieku neizdari vai nesamuldi.
Vēl ir labi. ...Šodien atkal mēģināju piezvanīt draugam. Ar telepulti.
2011
Par Imantu Auziņu skat. JG271:3.
|
