Ieva Dāboliņa

CĪLĪTE

 

Cīlīti mēs dabūjām mantojumā no Vecāsmātes. Vecāmāte bija Tēta vecmāmiņa un tas nu galīgi nav saprotams – kā galīgi vecajam Tētim varēja būt vēl vecmāmiņa. Tomēr bija gan un viņas abas ar Cīlīti bija no Skaistkalnes. Visi skaistkalnieši Rīgā pulcējās ap Jēkaba katedrāli un dzīvoja kā viena liela ģimene, plūkdamies, bet viens otru stutēdami. Cīlīte nāca pie Vecāsmātes paēst, lai varētu ietaupīt naudu sarkanajiem brunčiem. Kad Vecāmāte nomira un mēs pārvācāmies uz Purvciemu, Cīlīte sāka nākt pie mums.

Tāpat kā citiem bērniem, arī mums ir divi pāri vecvecāku. Bet Tēta tēvs Vectētiņš mīl tikai ķīmiju un manu vecāko māsu Daci. Citus bērnus viņš uzskata par nejēdzīgu naudas izšķiešanu un, viņaprāt, ģimenē pilnīgi pietiek ar vienu bērnu. Tā domā arī visas vecās radu tantes. Tēta māte Māmulīte mīl teātri, mākslu, slavenus cilvēkus, savu kazu Grietu un tītarieni Paulīni. Memmes māte Vecancis mīl tikai „bitīšus” – manus brāļus Arni, Kārli un, jo īpaši, manus brālēnus Jelgavā, bet viņas šķirtais vīrs – Zaļenieku Vectētiņš mīl tikai savu sievu Mildu, medības un šņabi.

Nevienā no šīm kategorijām es neietilpstu, taču ar nemaldīgu bērna intuīciju es jūtu, ka Cīlīte mīl mani. Arī mani. Viņa mīl mūs visus vienādi, kaut arī nav mums pat rada. No rītiem viņa ierodas mūsu mājās kā uz darbu. Es stāvu pa logu un skatos, kā Cīlīte gāzelēdamās nāk pa taciņu no Stirnu ielas pieturas un vējš planda viņas ugunssarkanos brunčus. Cīlītei ir daudz brunču un kleitu, kas visi ir vairāk vai mazāk sarkani, un viņas blūzēm ir pasakaini skaistas, slīpētas vai apzeltītas stikla pogas. Tās ir no Ulmaņlaikiem, no kuriem pāri palikušas vien pogas, samta un zīda lupatiņas Memmes skapja apakšējā atvilktnē, eglīšu mantiņas, Atpūtas ar Jefiņu un dažas citas lietas.

Viņa ir maza sieviņa ar milzum resnu dibenu. Ja viņa sēž aiz galda un viņas dibenu neredz, var domāt, ka viņa ir sievišķīga un gracioza sieviete labākajos gados – pēc pieaugušo uztveres labākajos. Memme un Tētis jau ir galīgi veci, bet Cīlīte ir tikpat mūžveca kā visas vecās tantes, vectētiņi un vecmāmiņas.

Cīlīte vienkārši ir. Viņa bija, ir un būs. Sapucējusies, smaržīga un smaidīga viņa dzīvo mūsu virtuvē. Ja viņa ir dusmīga, tas redzams visā viņas būtībā. Tad viņa pikti rosās un grozās un viņas dibens kļūst tik liels, ka mums virtuvē vairs neatliek vietas. Bet parasti viņa smaida un sēž vienīgajā brīvajā kaktā pie loga. Cīlīti reti redz ārpus virtuves. Viņa mizo kartupeļus, vāra vai uzsilda mums pusdienas. Viņa mazgā traukus vēsa ūdens tērcītē – lai rokas nepaliktu sarkanas. Kad Memme neredz, viņa vēl apslauka nomazgātos traukus ar trauklupatu. Viņa nomizo ābolus un taisa „kuģīšu” rindas uz virtuves galda, bet mēs ik pa laikam ieskrienam virtuvē un rindas priekšgalu apēdam.

Cīlīte vienmēr pārlej pusēstu zupu vai sautējumu mazākā katliņā. Taču arī mazais katliņš ir tikai pusē pilns, kad zupa kārtīgi pārlieta. Otrā dienā Cīlīte saka: Es to lāsīti zupas tai mazajā katliņā izēdu. Par varītēm, par varītēm vien. Tur jau tāpat visiem nepietiktu – un taisa jaunas pusdienas. Cīlīte prot izvārīt kafiju no vienreiz lietotiem kafijas biezumiem, kas ne ar ko neatšķiras no parastās pupiņu kafijas, bet kafijas pupiņas no skārda bundžas tāpat pazūd kā vārītas no jauna. Memme reizēm mēģina runāt gan tā, gan šitā, jo viņai nudie’ nav žēl ne zupas, ne kafijas, bet Cīlītei lepnums neļauj mainīt taktiku.

Kad pusdienas ir gatavas, Cīlīte iet ārā sasaukt bērnus. Viņa nokāpj septiņus pakāpienus no mūsu dzīvokļa līdz ārdurvīm, un kaimiņienes, kas sēž uz soliņa, bijībā apklust. Cīlīte izdzied: Kāāā-rlīīī, Āāār-nīīī, Nīīī-kāāā – augšējais sol un do. Un mēs dzirdam Cīlīti aiz divām piecstāvu mājām un skrienam, ko kājas nes, jo citādāk Memme būs dusmīga. No Cīlītes mums bail nav. Kaimiņienes uz soliņa klusē vēl labu brīdi, jo nav spējīgas parunāt. Kad esam visi iekšā, pa virtuves lodziņu dzirdams: Vot eto golos! [*] Cīlīte uz viņām pat nepaskatās. Viņa nevienu krievu Rīgā neredz un arī nepieraksta. Tik reizēm aprunājas ar vecticībnieci no Latgales, kas dzīvo mums tieši blakus.

Cīlīte ir soliste Jēkaba katedrālē. Ir arī otra soliste – Ženija, bet tā, cīlītesprāt, dzied šķībi un neprot paņemt augšas. Cīlīte gan prot, bet labākās partijas vienalga tiek tai lapsai, jo viņa ir ērģelnieka draudzene.

Kad iznāk kārtējā Paula plate, Cīlīte izstāv garu garo rindu un mūsu mājās skan: Auto, auto, automobili, tevis dēļ mums vajag spēt... Vismīļāk viņa dzied Balta saule spīd un laivā mēs ar tevi vien..., Māt, atkal logā zvaigznes kvēlo, arī „Ēdelveisu” un dažādas operas ārijas. Dzied viņa patiešām skaisti.

Cīlīte māk no galvas noskaitīt visu Plūdoņa „Eža kažociņu”. Bērnībā viņai solīta skolas soma, ja viņa to iemācīsies, skaidri zinot, ka tas nu nav iespējams. Cīlīte mums skaita „Kažociņu” un es līdz ar Ežuli brienu līdzi dziļajā mežā, ganu cūkas, satieku karali un apprecu princesi. Bet Cīlītes somiņa, maza, apaļa un ar divām bumbiņām sakniedēta, stāv stūrītī uz radiatora. Tām četrām ziemām skolā soma viņai nav vis tikusi. Un, katru reizi pārdomājot šo lietu, man asaras saskrien acīs. Tik skaidra netaisnība!

Cīlītes tēvs un māte dzīvo uz viņas krūtīm mazā atveramā sudraba sirsniņā ar zilu stikla actiņu vidū. Tā sirsniņa man patīk, tik ļoti patīk, ka šķiet – visa pasaule griežas ap to. Cīlīte vienu dienu izņem abas fotogrāfijas ārā un sirsniņu atdod man. Un nu tā pieder man. Man, nevis Dacei, kam pieder Memme, Vectētiņš, visas vecās tantes un vēl četras dārglietu lādītes.

Tētim rados ir daudz vecu, ļoti vecu un briesmīgi vecu tantiņu. Viņas nāk ciemos, liek sniegt roku, taisīt kniksi un skatīties acīs. Mums galīgi nepatīk uz viņām skatīties – nekā skaista jau tur nav. Kad viņas stāsta par savu bērnību un jaunību, šķiet, ka eņģeļi staigājuši pa zemes virsu. Tāpat kā viņām visām, arī Cīlītei pašai bērnu nav, bet viņa atceras un labprāt stāsta savas blēņas un arī mūs mīl ar visām astēm un radziņiem.

Cīlīte prot palūgt Dieviņu. Viņa lūdz sirsnīgi un dažreiz cilvēkam, par kura dvēseles glābšanu viņa lūdz, jau pēc mēneša spēlē mūzika, bet pats viņš to vairs nedzird, jo dvēsele patiesi ir pestīta. Tad Cīlīte saka: Labi jau vien ir, ka viņš nomira. Viņš, cilvēks, tā mocījās, tā mocījās... – un seko garš nelaiķa slimību, dzīves grūtību un nedienu apraksts, kādēļ nāve viņam ir sen gaidīta un pelnīta laime. Ja mums ir kādas nopietnas bēdas vai uztraukumi, tad mēs tik pasakām Cīlīt, palūdz Dieviņu! Cīlīte palūdz un lieta nokārtojas visaugstākajās instancēs.

Kad ciemos ierodas Vecancis, tad Cīlīte uzmet lūpu un viņai nepatīk nekas, ko Vecancis dara. Taču, ja mājās ir Vecancis un Cīlīte, un vēl ierodas Vectētiņš, tad „Vecancis ar Cīlīti rīko mītiņu pret Vectētiņu!” – Arnis mirdzošām acīm izsprūk no virtuves. Vectētiņš izmazgā un pakar savas siltās gaišzilās trikotāžas apakšbikses žāvēties virs plīts, bet Cīlīte saka: Jūs aizvāciet tās savas ķeskas! Vectētiņš: Tās nav ķeskas! Tā ir mana veļa! Bet kas jūs pati te esat? Tad Cīlīte piepūšas vēl vairāk, rosās dusmīgāk un drīz Vectētiņš ar visām apakšbiksēm izsprūk no virtuves, sašutis un sarkans. Virtuvē vairs nav vietas, jo tur ir Cīlītes dibens.

Cīlīte iet pāri ielai, kur ātrāk un vieglāk. Iet viņa lēni, bet mašīnas brauc ātri. Cīlīte negrib mašīnas redzēt, jo viņai grūti aiziet līdz krustojumam. Viņa tik noliec galvu un iet pāri, līdz gadās mašīna, kas, savukārt, negrib redzēt Cīlīti. Mašīnai gan nekas nekait, bet Cīlītei „visa mugura zila”. Viņa paceļ brunčus un rāda man milzīgu, zili melni sasistu dibenu. Cīlīte nu iet uz masāžām un procedūrām un taisa kastaņziedu tēju – ieber mutē izžāvētus ziedus un uzdzer virsū aukstu ūdeni – tāpat jau tur viss vēderā samaisīsies. Viņa arī ēd vitamīnus, ko fabrikās taisa no tārpiem. Tārpi ēdot lapas un visādus zaļumus un tādēļ ir ļoti veselīgi. Tā teikusi viena sieva baznīcā. Tomēr Cīlītei paliek arvien sliktāk. Viņa lēnītēm nāk pa taciņu un atnāk nosvīdusi un noraudājusies. Viņa nāk arvien retāk un retāk un beigās nenāk nemaz.

Cīlīte nu dzīvo pa māju – mazā istabiņā komunālajā dzīvoklī Matīsa ielā, kura abās pārējās istabās dzīvo Elza un Alfrīds. Jēkaba katoļu draudze ik dienas sūta viņai meitenes ar siltu ēdienu, bet Cīlīte negrib katru dienu iet pie durvīm. Viņa kļūst arvien nešpetnāka un drīz meitenes vairs nenāk. Mēs gan, viens vai otrs, ik nedēļu ejam pie Cīlītes. Vispirms uzkāpjam ceturtā stāvā un piezvanām trīs reizes pie durvīm. Tas ir signāls tieši Cīlītei, jo Elzai un Alfrīdam jāzvana tikai vienreiz. Pēc piecām minūtēm dzirdam lēnu šļūkšanu, durvju vēršanos un vēl pēc brīža Cīlīte grabina aizbīdni un ārdurvis ir vaļā. Līdz ar Cīlīti trepēs ieveļas sasmakuša gaisa vāls, jo Cīlīte istabu nekad nevēdina. Un istabā iet nedrīkst pat ar zeķēm, jo Cīlītei tad būtu jātīra tā grīda tik tīra kā galds. Stāvu uz sliekšņa un dodu pa vienam vien – saldu krējumu, biezpienu, speķi, maizi un vēl visu citu, ko Memme salikusi siltu un slapju, lai Cīlīte paēd. Cīlīte viebjas un brāķē. Gaļiņa par cietu, olas šoreiz nevajadzēja un kur nu lai es tās tagad lieku. Un ak – cukuru jūs aizmirsāt! Es palieku arvien bēdīgāka, jo zinu, cik Memmītei grūti to visu sagādāt, bet nesaku neko. Cīlīte man mīļa arī tāda.

Izrādās tomēr, ka Cīlīte nav mūžīga, kaut nodzīvo veselus astoņdesmit astoņus gadus. Esmu jau pieaugusi un man pašai trīs bērni, kad apglabājam viņu Jaunciema kapos. Cīlīte nu guļ Jaunciema dzeltenajās smiltīs blakus kādai Antoņinai un Ivanam un nekādi nevar izvairīties no pieraksta blakus viņiem. Antoņinas kapavieta greznota zilām vannasistabas flīzēm un plastmasas puķēm. Toties Cīlītei mugurā visskaistākā sarkanā kleita ar tādām pogām, ko Antoņina ne sapnī nav redzējusi.

 

[*] Tā tik ir balss!

Stāstījums ir no Rīgas Latviešu biedrības bijušās domnieces Ievas Dāboliņas topošās atmiņu grāmatas. Skat. arī okupācijas laika atmiņas „Olimpiāde” JG268(2012):38-39.