Uģis Jansons

PERSONĪGĀ REVOLŪCIJA

 

Sīpoli ir visnegaršīgākā lieta pasaulē. Tā tas ir. Tā tas ir no sākta gala, vismaz no manējā, pirms kādiem trīsdesmit gadiem. Visbriesmīgākie ir svaigi sīpoli, man ir nelabi vien no to smaržas, ja tā drīkst teikt, jo nedomāju, ka sīpoli smaržo. Tieši otrādi. Tomēr arī vārīti sīpoli vai cepti sīpoli ir briesmīgi. Sīpoli ir briesmīgi, no jebkura skatu punkta raugoties. Viņi pat izskatās ne pārāk glīti. Briesmīgi ir arī sīpolloki, kā arī citi sīpoliem līdzīgie dārzeņi, piemēram, puravi.

Sīpolu garšu es nespēju raksturot, taču skaidri zinu, ka tā ir garša, ko nekad un nekādos apstākļos negribētu sajust mutē. Tāpat es arī negribu sajust sīpolu smaržu. Negribu zināt arī šīs garšas un smaržas nianses. Kam man tas? Manā pasaulē sīpolu, teorētiski, nav. Taču praktiski viņi uzglūn no visām pusēm, neliek man mieru un traucē justies labi. Bet es cīnos un spirinos pretī, cenšos dzīvot tā, it kā sīpolu nebūtu. Līdzīgi es rīkojos attiecībā uz Larsu fon Trīru, piemēram. Tomēr ar viņu viss ir vienkārši, atliek vien neskatīties viņa filmas, tādējādi viņš no manas pasaules pazūd gandrīz bez pēdām. Ar galiem. Ar sīpoliem viss ir daudz sarežģītāk.

Reiz es mēģināju ēst lokus. Pavisam apzināti. Man bija septiņi vai astoņi gadi, un saklausījies lielos cilvēkus sev apkārt runājam, ka savu nepatiku pret sīpoliem es esmu tikai izdomājis, apņēmības pilns nokodu gabaliņu loka, cerot uz izglābšanos. Taču, sajutis uz mēles lauku loka sīvo garšu, es uzreiz izvēmos. Tik vienkārši. Tā bija pēdējā reize, kad tā ar sevi eksperimentēju. Diemžēl ar to manas ciešanas nebeidzās. Patiesībā tās ciešanas tikai pa īstam sākās.

Lielākais bērnības pazemojums, ko atceros, ir vistiešākajā veidā saistīts ar sīpoliem. Bērnībā es gāju kādā parastā Padomju Latvijas kolhoza skolā. Es toreiz mācījos otrajā vai trešajā klasē. Uz skolas ēdnīcu vajadzēja doties rindā, pa pāriem. Ēdnīcā vienmēr oda pēc trauku lupatas. Vienas pusdienas atceros vēl joprojām. Uz galda alumīnija bļodiņās, kas grab un džinkst, visus gaidīja kaut kas līdzīgs zupai. Šķidrums traukos bija gaiši brūnā krāsā, galvenā sastāvdaļa – lielos gabalos sagriezti sīpoli. Es skatos uz to tā dēvēto zupu, man ir nelabi. Es saprotu, ka nekādi pasaules spēki vai dievības nepiespiedīs mani ņemt rokā karoti. Tad labāk es palieku neēdis, nebūs jau pirmā reize, kad neēdu skolas sarūpētos gardumus. Kamēr klasesbiedri ritmiski klabina savas karotes, es klusiņām sēžu pie galda, neēdu un cenšos domāt par kaut ko priecīgu. Tomēr manu neēšanu un izlikšanos ātri vien pamana viena no skolotājām, resna kundzīte, kuru viņas regulārās kliegšanas dēļ es vienmēr esmu uzskatījis par absolūto ļaunumu.

Mums sākas saruna. Kāpēc tu neēd, viņa prasa. Man negribas, es saku. Kāpēc tad tev negribas, viņa neatlaižas. Es neēdu sīpolus, es atbildu. Ak, tad tā, viņa jau sāk pacelt balsi, tevi neapmierina skolas sarūpētais ēdiens. Es vienkārši neēdu sīpolus, es saku. Tevi mamma mājās noteikti tikai ar konfektītēm baro, viņa jau kliedz. Es klusēju. Tu tūliņ pat apēdīsi to zupu. Es joprojām klusēju. Tagad tā, viņa auro, kamēr tu nebūsi apēdis zupu, no galda neviens necelsies un nekur neies. Pie galda sēž visa klase, apmēram divdesmit cilvēku. Man ir nelabi un es nezinu, ko darīt. Labi, pasēdēsim visi pie galda, gan jau tas viss beigsies, es nodomāju.

Resnā skolotāja staigā pa ēdamzāli, uzrauga un kontrolē visus. Ik pa laikam pienāk pie mūsu galda, lai noskaidrotu, kā man iet. Zupa joprojām šķīvī, es raudu, un man joprojām ir nelabi. Klasesbiedri skatās. Blakussēdētājs kaut kādā brīdī neiztur, paņem manu bļodiņu un ātri izēd to zupu. Pēc brīža pie galda atgriežas skolotāja, ierauga tukšo šķīvi un saka, nu, re, nemaz nebija tik briesmīga tā zupiņa, ko? Man liekas, ka es tūlīt vemšu. Bērnības ainiņa, kas mani vajā vēl joprojām.

Es joprojām uzskatu, ka sīpoli ir negaršīgākā lieta pasaulē. Neviens un nekas līdz šim nav spējis mani pārliecināt par pretējo, lai gan daudzi ir centušies. Cilvēki, kas ēd sīpolus, nemaz nemana sīpolu sazvērestības milzīgo mērogu un tās dēmonisko kontroli pār ēdienu un ēdināšanu.

Sīpoli ir visur, un cilvēki ļoti cenšas, lai tā būtu. Ar tiem tiek neglābjami sagandēts viss ēdiens. Tas tiek uzskatīts par tik pašsaprotamu, ka lietas vairs nav jāsauc īstajos vārdos. Zirņi ar speķi vai speķa pīrādziņi nav nemaz tik nevainīgi, kā izskatās, jo ir pilnīgi droši, ka sīpolu tur ir krietni vairāk vai vismaz tikpat daudz kā speķa, tomēr ēdiena nosaukumā tas neatspoguļojas. Vai vēl viens tradicionāls piekāsiens – es nevienā sabiedriskās ēdināšanas iestādē nekad neesmu redzējis piedāvājumā kartupeļu-sīpolu pankūkas, lai gan viņi regulāri mēdz kartupeļu pankūkas sacūkot ar sīpoliem. Es nezinu, kas tiem cilvēkiem ir, bet viņiem šķiet, ka sīpolus vajag visur.

Brīžiem pārņem sajūta, ka pastāv kāda slepena sīpolu izplatības veicināšanas biedrība, kas apņēmusies panākt sīpolu klātbūtni visos ēdienos, vai ka eksistē kāds sīpolu dēmons, kas tos nabaga ļautiņus ir apsēdis. Salīdzinājumā ar Sīpolu dēmonu Dārts Veiders ir nelga.

Ja cilvēkiem garšo sīpoli, lai jau viņi ēd savā nodabā, man nekas nav pretī. Tomēr man dikti nepatīk, ka pret mani nemitīgi tiek vērsta nežēlīgā sīpolu sazvērestība. Man nepatīk, ka cilvēki grib mani glābt, pievērst gaismai. Ka uzskata mani par idiotu un tumsoni, kas tikai savas muļķības dēļ neēd dievišķos sīpolus. Tādi cilvēki domā, ka var mani piemānīt, un regulāri cenšas to izdarīt. Piemēram, pārdot ēdnīcā kartupeļu-sīpolu pankūkas vai piegāzt pilnu zupu ar sīpoliem cerībā, ka es neko nepamanīšu. Jo tā jau būs tikai viena sastāvdaļa, garšai, tā teikt. Man patīk šis arguments – eu, nu beidz, viņu taču tur ir tik maz, ka pat just nevar. Tad kāpēc, diez, tie vispār tur jāliek, ja jau just nevar? Bet var just, ļoti labi var just.

Cilvēki runā, ka sīpoli līdz pret slimībām. Sīpoli ir veselīgi un palīdz stiprināt imūnsistēmu, viņi saka. Var jau būt, es nezinu. Bet. Es neesmu slimojis jau gadiem. Neesmu bijis īpaši slimīgs arī bērnībā un, būdams pusaudzis. Tātad, tas nedarbojas. Ja arī darbotos, es tāpat neēstu sīpolus.

Man aiz sienas dzīvo kaimiņi. Tādi, kas dzer, kāpnēs spļaudās, vakaros un naktīs lamājas un kaujas. Jā, man tas ne pārāk patīk, tomēr vislielāko nepatiku es pret viņiem jūtu brīžos, kad, nākot mājās, saprotu, ka viņi atkal vāra savu leģendāro sīpolu sautējumu – viņu iecienītāko pārtikas produktu, ja neskaita alu divlitrīgās plastmasas pudelēs. Vienu dienu, nākot mājās, kārtējo reizi uzduros viņiem kāpņutelpā. Viņi pīpē, uz palodzes stāv pusizdzerts lielais aliņš, blakus maiss ar sīpoliem. Smaida. Kas viņiem ko nesmaidīt, pīpējam, iedzeram, vēlāk taisīsim sīpolklopsi. Dzīve ir izdevusies. Pēc kāda brīža, kad dodos pastaigā, kaimiņi atkal pīpē. Nejaukais smārds liecina, ka vakariņas ir gatavas.

Jums neliekas, ka kādam varbūt varētu traucēt nelāgās smakas, kas nāk no jūsu dzīvokļa, un tas, ko jūs sataisāt kāpnēs, es jautāju. A, ko tad mums darīt, viņi smejas. Vēdināt māju biežāk, ierobežot savas aktivitātes kāpnēs vai lietot gaisa atsvaidzinātājus, es ierosinu. Mums labāk patīk šitā, viņi saka, un ko tad tu mums padarīsi, viņi noķiķinās. Vēlāk nākot atpakaļ no pastaigas, es pieņemu lēmumu. Jābeidz samierināties. Pārnācis mājās es paņemu skrūves un elektrisko skrūvgriezi un dodos kāpnēs. Aizskrūvēšu viņiem durvis, lai netiek ārā kaut uz brīdi ar visām savām smakām, esmu nolēmis. Pēkšņa protesta akcija, kas rada milzīgu gandarījumu. Kas tur notiek, kaimiņi bļauj un rausta durvis, bet es tik skrūvēju, elektriskais skrūvgriezis līdz, un kaimiņu durvis ir ciet pavisam. Laid ārā, viņi sauc. Kamēr jūs necentīsities ierobežot smakas, kas nāk no jūsu dzīvokļa, es ļoti centīšos ierobežot jūsu izkļūšanu no dzīvokļa, es saku. Es ar sevi lepojos. Kaimiņi manu mājienu ir sapratuši vai vismaz man liekas, ka sapratuši. Pirmā mazā uzvara.

Pastāv vairākas iespējas, kā izvairīties no konfrontācijas ar sīpoliem, kā nepieļaut sīpolu nokļūšanu mutē. Veikalos rūpīgi lasīt visu produktu sastāvdaļas. Sabiedriskās ēdināšanas iestādēs jautāt, vai attiecīgajā ēdienā ir sīpoli, un ja ir, prasīt, vai ir iespējams dabūt to pašu bez sīpoliem. Visu laiku jāuzmanās un jābūt modram. Tuvākie draugi un ģimene jau pielāgojas, viņi vismaz cenšas. Man vienmēr viesībās ir bijusi pašam sava bezsīpolu salātu bļoda, vai ceturtdaļa picas – īpaša, nesagandēta. Tomēr modrību zaudēt nedrīkst. Jo viņi citreiz aizmirst vai arī citreiz grib aizmirst, jo tā mēdz būt vienkāršāk. To, ka cilvēki neēd gaļu, līdzcilvēkiem parasti ir diezgan vienkārši pieņemt. Kāpēc tas tā nevar būt ar sīpoliem? Ā, pareizi, jo nav nekādas gaļēdāju sazvērestības.

Tā dēvētajā ātrās apkalpošanas restorānā, piemēram, mierīgi var dabūt bulciņas bez sīpoliem. Ja palūdz. Parasti tas darbojas. Tomēr vienreiz viņi mani piemānīja. Kā ierasts, palūdzu savu bulciņu bez sīpoliem, šie saka, jā, kungs, protams, kungs, būs jums bez sīpoliem, kungs. Sagaidīju savu maizīti, apsēdos, iekodos un saprotu, ka mani ir piemānījuši. Varbūt viņi gluži vienkārši kļūdījās, es iedomājos. Vai arī viņi piedalās vispasaules sazvērestībā? Jāiet atpakaļ pie pārdevējiem un jāsaceļ tracis, es taču jums teicu, ka man vajag bez sīpoliem, bet jūs tik un tā man iesmērējāt ar sīpoliem, un tā tālāk. Piedodiet, kungs, atvainojiet, kungs, te būs, kungs. Un sabiedriskās ēdināšanas iestādēs bieži mēdz „kļūdīties”. Ēšana sabiedriskā vietā ir briesmu un satraukuma pilns izaicinājums. Vismaz man.

Ir arī vairāki citi veidi, kā risināt sīpolu problēmu, ēdot ārpus mājām. Izlasīt sīpolus no šķīvja, kas mēdz būt diezgan apgrūtinoši un ir visnotaļ pazemojoši. Ātri norīt nesakošļājot. Svaigus – nekādā gadījumā, bet ceptus vai vārītus var pamēģināt. Tomēr visbiežāk tā ir balansēšana uz naža asmens – vemšu vai nevemšu?

Ilgu laiku es domāju, ka es vienīgais esmu tāds nabadziņš. Bet nē, mūsu ir daudz. Manā darba kolektīvā vien mēs esam divi. Mana bijusī draudzene arī bija viena no mums, tomēr tad viņa izrāva man sirdi, ietrieca dunci mugurā un atšķēlās. Katru reizi, kad satiku sev līdzīgo, manī aizvien nostiprinājās pārliecība, ka sīpolu problēma jārisina globālā mērogā.

Galu galā es nobriedu karam, cīņai pret sīpoliem, cīņai par tīru pārtiku. Es zināju, ka kauja būs nebeidzami grūta, jo sīpolu varā ir visa pasaule. Bet nekas, es situ dūri galdā un griezu zobus, tā ir mana kauja, un savu kauju jau nu es nezaudēšu. Es atbrīvošu ēdienu. Kurš gan cits, ja ne es?

Karš sākās. Es pulcēju sekotājus. Izrādījās, mūsējo ir daudz vairāk nekā cerēju. Es nosaucu ekoterorisma grupējumu par Kopību cīņai par pārtikas tīrību (KCPPT). Mums bija grandiozi plāni un milzīgas ambīcijas. Diemžēl daļa KCPPT biedru izrādījās pārāk liberāli un toleranti. Viņi gribēja būt iecietīgāki. Savukārt citi gribēja karot arī pret citiem dārzeņiem, novirzot KCPPT no īstā un patiesā mērķa. Es nebiju apmierināts, tāpēc KCPPT sašķēlās, un es ar saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem izveidoju Pārtikas atbrīvošanas fronti (PAF). Gadiem ilgi centos PAF priekšā piedomāt PIF, lai organizācijas nosaukums būtu nevainojams. Man nesekmējas, tāpēc paliku pie PAF. PAF uzbruka saimniecībām, kurās tiek audzēti sīpoli, biedēja zemniekus, lai saknē izskaustu ļaunumu. Tika arī tirgotājiem, lai viņi pat nedomā pārdot jūs-paši-zināt-ko. Neaizmirsām arī par vienkāršajiem nozombētajiem sīpolu patērētājiem – izveidoju pat slepenu eksorcisma ordeni, kas no cilvēkiem izdzen Lielāko Ļaunumu. Kuklakssīpolklans. Vislielākā mērķa vārdā, labākas nākotnes vārdā. Mans krusta karš.

Pagāja laiks, es nodibināju partiju, uzvarēju vēlēšanās un sagrābu varu. Nodibināju diktatūru. Sīpolus aizliedzu. Referendumus aizliedzu. Aizliedzu arī KCPPT, liberālos niekkalbjus. Ieviesu bargus sodus visiem sīpolu audzētājiem, tirgotājiem un ēdājiem. Izveidoju sīpolu cienītāju pāraudzināšanas iestādes, jo, kā par spīti ieviestajam sīpolu tirgošanas un patērēšanas aizliegumam, uzplauka sīpolu kontrabanda, kā arī pagrīdes sīpolu lauksaimniecība. Kādā dienā es izdevu rīkojumu izveidot pirmās sīpolu cienītāju koncentrācijas nometnes. Lai viņi tur koncentrējas savā nodabā un ēd sīpolus kaut no rīta līdz vakaram.-

Bija pienākusi mana kārta nest gaismu visiem neticīgajiem. Bija citu kārta ciest.

Tas bija nākotnē. Tuvāk tagadnei es atkal kāpnēs sastapos ar saviem kaimiņiem. Viņi laikam to mājienu tomēr nebija sapratuši un turēja ļaunu prātu par manu pēkšņo protesta akciju. Pēc īsas un ne pārāk draudzīgas diskusijas šie izvilka nazi un iedūra man sānā. Sadūra mani un nogrūda pa kāpnēm. Tā nu es gulēju kāpņu laukumiņā un asiņoju. Un kurš tagad te mums ir tas gudrinieks, šie saka. Bet man nemaz nesāpēja. Sāns man bija atvēries. Tas bija labi, ka kaut kas bija atvēries, jo man ar to atvēršanos nereti grūti nākas. Tomēr, kad es beidzot atveros, tad esmu atvēries un esmu atvērts.

Un tas bija tieši tāds brīdis. Kad es atvēros cīņai. Kad kaimiņi atvēra man acis. Pilnīgi un galīgi.

 

Uģis Jansons ir Rīgā mītošs jaunās paaudzes žurnālists, kurš nepārvietojas vis ar Audi, bet ar divriteni. Šis ir viņa pirmais stāsts, pirmpublicēts interneta žurnālā Satori.lv.