JG272 Juris Šlesers. Ielaušanās panteonā

Juris Šlesers

IELAUŠANĀS PANTEONĀ

„Svētdien, 23. novembrī, Latvijā tika atzīmēta Mirušo piemiņas diena, un kapsētās mirgoja tūkstošiem sveču liesmiņu. LU Komunikāciju zinātnes maģistra un doktora programmas studenti aizdedzināja svecītes LU mācībspēku, mecenātu, mediju un kultūras darbinieku piemiņai. ...“ Šai ziņai Latvijas Universitātes interneta portālā[1] uzdūros, kad – izlasījis pērn iznākušo Veras Kacenas „atvilktnes romānu” Kājāmgājējs karā[2] – paklejoju pa internetu, meklējot saites uz autori. Ziņa ir no 2009. gada, un tajā uzskaitīti ap 30 prominentu aizgājēju (ar piezīmi „un daudzu citu”). Latviešu kultūras panteons: Barons ... Rainis ... Aspazija ... Uzskaitīto starpā arī Vera Kacena un viņas dzīvesbiedrs Voldemārs Kalpiņš. Bet – kas tad tas!? Dora Pliekšāne ... Vilis Lācis ...! Jāsalecas – vai tad rekonciliācija aizgājusi tik tālu? Nu labi – Dora esot bijusi pirmā latviete studente, un galu galā taču Raiņa māsiņa, kaut arī vēlāk apprecēja Ļeņina draugu un Padomju Latvijas premjeru Pēteri Stučku (kura valdīšanas laikā 1919. gadā Vidzemē kopā ar daudziem citiem cietumā nošāva arī manu vectēvu – lauksaimnieku). Bet Vili Lāci – Stučkas pēcteci amatā pēc 20 gadiem? Vai nav par tālu!?

Kas kopējs?

Kas kopējs Verai Kacenai ar Vili Lāci? Sarakstā viņi taču laikam tāpēc, ka bijuši – „mediju un kultūras darbinieki”. Bet – izlasot Veras Kacenas biogrāfiju grāmatas ievadā – atklājas, ka viņu saites bija vēl daudz, daudz ciešākas un būtiskākas – kaut arī tās ne vienu nedz otru kultūras panteonam nekvalificētu. Izrādās, viņi bijuši saprecēti radi – un pie tam vēl ļoti cieši saprecēti radi. Tik cieši, ka tā bija Vera, kas uz svaines lūgumu Viļa mirstīgās atliekas sagatavoja pēdējai gaitai, kad tas laiks pienāca. Kā dzīvo ar monstru ģimenē? Jeb – vai monstrs ir monstrs, jeb tomēr cilvēks? Un pie tam kultūras cilvēks! Jeb – vai par cilvēku tas kļūst tāpēc, ka viņš ir „ģimene”? Šie jautājumi neatkāpjas, nav atbildami, nav arī izbēgami.

Atgriežoties pie romāna – Kājāmgājējs karā ir par karu, un Latvijas un latviešu likteņiem, satura un apjoma ziņā noteikti liekams vienā plauktā ar Aleksandra Grīna Dvēseļu puteni. Aculiecinieces atmiņu stāsts no tranšejām – caur biezu laika prizmu – par Padomju Savienības armijas 201. latviešu strēlnieku divīziju, tās kājāmgājējiem. Divīziju saformēja 1941. gada augustā Krievijā, neilgi pēc Vācijas iebrukuma PSRS okupētajās zemēs. Kā lasāmviela romāns ir komplicēts, grūti lasāms. Gribēti postmoderna uzbūve, pāri pussimtam personāžu krustām šķērsām, nospiedoša gaisotne, piebārstīts padomju cilvēkam ikdienišķas, bet šim lasītājam svešas terminoloģijas – partorgs, komsorgs, poļitruks, osobisti, partijnieks, komisārs, CK sekretārs, politdarbinieks, komandiera politiskais vietnieks utt. Darbs kļūst nozīmīgs kontekstā ar autores dzīvi un tai tuviem, Latvijai svarīgiem cilvēkiem.

Jaunā pagrīdniece

Vera Stakaldere nāk pasaulē 1912. gadā, izdzīvo lielu drāmu 30 gadu vecumā, vēl 30 gadus vēlāk uzraksta par to autobiogrāfisku romānu, noglabā to atvilktnē un turpina dzīvot tālāk – līdz pēdējam elpas vilcienam 87 gadu vecumā. Nelaiķes simtgadē bērni un laikmeta pētnieki nolemj viņas darbu publicēt. Priekšvārdā redaktori (vēsturnieki Vita Zelče un Kaspars Zellis) pauž domu, ka „viens no iemesliem, kādēļ tapa šī romāna manuskripts, ir Veras Kacenas sirdsapziņas prasība – pārliecība, ka tiem latviešiem, kuri savulaik karoja Sarkanarmijā, ir jāatstāj nākamībai savi stāsti, tādi, kas nebūtu cenzēti ne ārēji, ne arī iekšēji.”

Grāmatu papildina plašs fotogrāfiju klāsts un socioloģes Dainas Eglītes (ASV) un abu redaktoru eseja „130. latviešu strēlnieku korpusa kolektīvās biogrāfijas mets”.[3] Ievadā Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzeja pētnieka Andreja Grāpja biogrāfiska apcere par Veru Kacenu. Kā ģimnāziste viņa aizraujas ar komunistu idejām un sāk darboties nelegālā komunistu pagrīdes organizācijā. Ir arī personiskas aizraušanās ar līdzīgi ievirzītiem jauniešiem, nāk pasaulē divi bērni. Meitiņa nonāk adopcijā, dēlu uzaudzina viņa tēva māsa, jo bērns piedzimst abiem vecākiem atrodoties cietumā. Veru atbrīvo ātrāk, bet vīrs paliek cietumā. Laulība tiek šķirta, bet Vera patur vīra uzvārdu Kacena. Sāk studēt universitātē, bet kad sākas vācu-krievu karš, dodas evakuācijā uz Krieviju un dedzīgi grib piedalīties dzimtenes atbrīvošanā no fašistiem. Romāna vēsturisko fonu jau 2005. gadā it precīzi aprakstījusi vēsturniece Ieva Gundare:

Izpētot iepriekš slepenus arhīvu dokumentus, karavīru vēstules, dienasgrāmatas un memuārus, zinātniekiem ir izdevies atklāt līdz šim mazāk zināmus faktus, kritiski izvērtējot savulaik padomju vēstures grāmatās rakstīto. (..)

Kad izplatījās ziņa par latviešu strēlnieku divīzijas izveidošanu, sajūsminātu brīvprātīgo netrūka. Daudzi bēgļi kolhozos strādāja necilvēcīgos apstākļos, cieta badu un tāpēc pieteicās cīnīties divīzijā, cerot vienkārši fiziski izdzīvot. Tomēr lielākā daļa brīvprātīgo patiesi ticēja komunismam un bija gatavi šīs idejas vārdā atdot dzīvību. Divīzijā starp brīvprātīgajiem bija apmēram 20% partijas un komjaunatnes biedru (to skaitā arī vismaz 20 1940. gada 21. jūnijā no cietumiem atbrīvotie politieslodzītie). Divīzija bija īsts padomju elites formējums – tās sastāvā bija partijas un komjaunatnes funkcionāri, Krievijas un Spānijas pilsoņu karu dalībnieki, visdažādākā līmeņa padomju darbinieki, arī vairāk nekā desmit LPSR Augstākās Padomes deputāti, drošības iestāžu (IeTK un VDTK) nodaļu vadītāji un darbinieki (pavisam vismaz 2500 miliči). Starp brīvprātīgajiem bija ne tikai komunisti, bet arī citi kreisi noskaņotie, piemēram, sociāldemokrāti. Brīvprātīgos apvienoja ideālisms – viņi naivi ticēja komunismam, bet visus Padomju Savienībā novērotos trūkumus saistīja ar īslaicīgām vai kara izraisītām grūtībām. Lielākā daļa brīvprātīgo gāja bojā pirmajos kara gados, kad divīzija cieta milzīgus zaudējumus kaujās Krievijā. Tikai neliela daļa no viņiem atgriezās Latvijā un varēja piedalīties komunistiskās iekārtas veidošanā pēc saviem ieskatiem. Šī izpratne būtiski atšķīrās no parastās Padomju Savienības prakses. To pierādīja, piemēram, divīzijas veterāna un 50. gadu nacionālkomunista Eduarda Berklava vēlākā darbība. Var tikai minēt, kāda varēja būt Latvijas attīstība, ja neskaitāmie Berklavam līdzīgi domājošie komunisti tomēr būtu karu pārdzīvojuši... (..)

1944. gada 18. jūlijā latviešu strēlnieki šķērsoja Tēvzemes robežu. Atgriežoties Latvijā, divīzija jau vairs tikai pēc nosaukuma bija latviešu. Taču drīz mobilizācijas ceļā tā atkal latviskojās. Šoreiz gan starp jaunpienācējiem brīvprātīgo gandrīz nebija un padomju patriotisms divīzijā nevaldīja. (..)

Latviešu strēlnieki bija divdomīgā situācijā. No vienas puses, viņi atradās armijā, kas atbrīvoja Latviju no nacistiskās okupācijas, no otras – šī armija nesa nākamo okupācijas varu. Atbrīvošanu ar patiesu prieku gaidīja tikai tie, kuru piederīgie bija devušies uz Krieviju, un tie, kuri bija cietuši no nacistu varas. Bet lielākā daļa iedzīvotāju padomju karaspēku sagaidīja bez īpaša entuziasma un pat ar bailēm. Divīzijas dalībnieki to izjuta un – kā raksta frontes žurnāliste Vera Kacena – „noplaka atgriešanās prieks”.[4]

Šo vēsturisko īstenību Kacena ietērpusi cilvēciskumā. Viņa sāk savas kara gaitas divīzijas sanitārajā dienestā (kā medmāsu kursante, vēlāk sanitāre) un grāmatas pirmā trešdaļa caur Vilmas acīm atspoguļo šo vidi. 1942. gada vasarā galvenā redzētāja kļūst Rasma, kura kā kara korespondente piekomandēta divīzijas laikrakstam. Savas karaklausības laikā autore tikusi pārkomandēta no sanitārā dienesta uz frontes avīzi Latvijas Strēlnieks, bet romānā savu autobiogrāfiju dala starp šīm divām protagonistēm. Bez autores pašas, vairāk vai mazāk „īstas” personas ar mainītu vārdu romānā ir Latvijas Strēlnieka redaktors Voldemārs Kalpiņš un bataljona komisārs (politiskais vadītājs) un vēlākais „nacionālkomunistu” līderis Eduards Berklavs. Galvenās tēmas – Latvijas komunistu pagrīdnieku naivitāte, abpusējs saskarsmes šoks ar Krievijas latviešiem, 30. gadu represiju upuru radinieku un represijas pārdzīvojušo statuss, propagandas varenība, skaudrā vēlme ātri sakaut fašistus un atgriezties dzimtenē, un – pašā dziļākajā slānī – latviešu divīzijas eksistences genocīdiskais zemteksts.

Degsme un noplakums

Vilma ar grupu komunistiski ievirzītu studentu un jauniešu no Latvijas evakuējušies uz Krieviju un dedzīgi grib cīnīties pret fašistu iebrucējiem. Jaunekļi dodas uz jaundibināto latviešu divīziju Gorkijā, meitenes uz provizoriski kādā Čuvašijas kolhozā noorganizētiem medmāsu kursiem, lai pēc trim mēnešiem kā sanitāres piebiedrotos karavīriem frontē. Pa starpu saskare ar citiem latviešu bēgļiem – apstākļi primitīvi, dizentērija, zāļu nav, mirst bērni, mātes. „Apnicīgas rudens lītavas” akcentē meiteņu nepacietību nokļūt frontē.

Pusgads karalauka hospitālī „Demjanskas katlā”, kur vācieši ilgstoši turas ielenkumā: ievainotie, utis ... tīfs ... līķi. Vilmai negaidīta atklāsme, kad sanitāru grupai pievienojas jauna feldšere Krievijas latviete Alīse, kura izrādās Vilmas „pazudusī māsīca ... par kuru nekas nebija zināms kopš trīsdesmit septītā gada!” Viņas vecāki tikuši apcietināti – tēvs bijis politisks darbinieks Sarkanajā armijā pilsoņu karā, māte valdības ierēdne Ļeņingradā. „Alīse no viņiem neatteicās un cieši palika pie sava, ka vecāki ir godīgi komunisti, nevis kaitnieki un tautas ienaidnieki. [Paiet laiciņš, kamēr aprodu ar jēdzienu „godīgi komunisti”! – J.Š.] Tanī pašā dienā Alīsi izslēdza no komjaunatnes un institūta. Pēc mēneša viņa jau atradās nometināšanā Kazahijā.“ Latvijas komunistu pagrīdnieci Vilmu (kas pati Ulmaņa laikā bijusi cietumā) satriec atziņa – „Alīses vecākus arestēja – savējie.” Trīsdesmito gadu represiju tēma grāmatā uznirst vairākkārt. Vilmai ir arī brālēns Atis Rugājs, kas – neko nezinot par Krievijas komunisma īsto seju – pusaudža gados aizrāvies a komunismu un arī tāpat kā viņa pasēdējis Latvijas cietumā. Atis, bataljona politiskais vadītājs, liekas, ir domāts vēlākais nacionālkomunistu līderis Berklavs.

1942. gada pirmo pusi iezīmē nepietiekama apgāde, nesagatavoti virsnieki, purvaina vide, pavasara šķīdonis un ilgstošas izmisīgas kaujas, daudz kritušo – nodaļa atbilstoši nosaukta „Bada purvos”. Tās vidū – grāmatas trešdaļā – sastopam tipogrāfijas autobusu ar frontes avīzes Latvijas Strēlnieks mobilo redakciju – uznāk autores otra alter ego Rasma un redaktors Reinis Riekstiņš. Lai gan īstā frontes korespondente Vera Kacena un īstais redaktors Voldemārs Kalpiņš astoņus gadus vēlāk apprecas, grāmatā Rasmas un Reiņa attiecības viscaur koleģiāli korektas, kaut zināma jūtu tuvība jaušama. Piefrontē reiz vienai kājām ejot no redakcijas uz divīzijas komandpunktu, Rasmai šineļa kabatā redaktora pistole. Nepabeigti, bet intriģējoši sižeta aizmetņi – Rasmas māte palikusi vācu okupētajā Rīgā, tēvs tālbraucējs kapteinis ar savu kuģi kaut kur brīvajā pasaulē.[5]

Seko nodaļas „Asiņainā vasara”, „Svētkos neaicinātie” un „Mūsu ielā pošas svētkiem”. Virsrakstos minētie „svētki” ironizē par divīzijas pārkristīšanu (1942.X) par „43. gvardes” divīziju, kā pagodinājumu par drosmīgo cīnīšanos (pulka komandiera politiskais vietnieks saņem pulksteni!), un vilšanās rūgtumu atgriežoties Latvijā. „Svētkos neaicinātie” ir karavīri ierakumos – kājāmgājēji. Pavīd Kacenas genocīdiskais zemteksts: „Staļinam tic. Tomēr ne ikreiz tic savai tiešai priekšniecībai, kad liek kailām rokām šturmēt ienaidnieka pamatīgi nocietinātās pozīcijas ... Un niknumā par neveiksmēm pasprūk arī tādas runas, ka, lūk, tieši dzen nāvē ... bez artilērijas, tanku un aviācijas pietiekama atbalsta...” (326). Latviešu padomju strēlnieki pie Šķaunes beidzot šķērso (1944.18.VII) Latvijas robežu. Ieskanas šaubu stīga, Rasma sadrūmst. Ienaidnieka pretestība palikusi sīvāka, „atbrīvotājiem” kritušo skaits aug, iedzīvotāji nedraudzīgi. Grāmata noslēdzas rezignētā toņkārtā – Pēterbaznīcas torņa paliekas – „kā nomelnējis, apdrupis zobs ... Nē, nekas ārkārtējs nav noticis. Viss – kā karā. Kā jau karā... Rīga...”

Četrotnē ar Vili Lāci

Romāns katrā ziņā nepabeigts - un tam ir turpinājums.[6] Bet mūs īpaši interesē Kacenas līdzdzīvotais pēckara laiks līdz romāna rakstīšanai 70. gados. Romānā tā iespaidu varam jaust viņas prizmas krāsojumā. Vera pēc kara atsāk studijas, nobeidz dabzinātņu fakultāti, turpina strādāt kā žurnāliste, 1950. gadā apprec savu kara biedru Latvijas Strēlnieka redaktoru Voldemāru Kalpiņu, tad jau Viļa Lāča svaini. Lācis 1944. gadā apprecējis savu kancelejas darbinieci Veltu Kalpiņu (referente kultūras jautājumos).

Par oportūnistisko un populistisko bestselleru rakstnieku un komunistu politiķi Vili Lāci (1904-1966) rakstīts daudz un visādi (no „bende” līdz „apstākļu upuris”, no „diletants” līdz „tautas rakstnieks”, līdz „Tautas Lācis”)[7], par pārējiem trim mazāk. Pēdējos gados šai četrotnei intensīvi pievērsies Andrejs Grāpis. Bez jau pieminētā raksta Kacenas grāmatā, tie ir laikabiedru daudzpusīgi izgaismoti Grāpja sastādītajā rakstu krājumā Stāja: Voldemāra Kalpiņa laiks.[8] Gan glaimīgi, gan nosodoši. Pēc kara Kalpiņš ir Literatūras un Mākslas redaktors, kopš 1953. gada arī Kultūras ministra vietnieks – un galvenais darītājs. Nacionālkomunistu uznāciens maksimāli uzbango 1958. gadā. Kalpiņš tagad Kultūras ministrs. Abi ar Veru iesāk protesta akciju (gan nesekmīgu) pret plānoto Staburaga appludināšanu spēkstacijas būvei – Kacena saceļ trauksmi ar rakstu Literatūrā un Mākslā, ka tādējādi tiks appludināta viena no skaistākajām Latvijas dabas rotām! Nākošajā gadā atbrāž skarba ledus vētra no Maskavas, kur sanākušas sūdzības no krievu aprindām Latvijā par it kā pārestībām pret latviski nerunājošiem. Partijas CK (centrālā komiteja – augstākā vara Latvijā) atstādina premjera vietnieku Berklavu un citus nacionāli aktīvos no amatiem. Premjers Lācis aiziet pensijā. Kultūras ministrs Kalpiņš vēl divus gadus paliek amatā, bet viņam nākas nolūgties. Jādomā, ka arī siltās ģimeniskās saites ar Veltu un Vili palīdz izšķirt, ka Kalpiņi 60. gados turpina dzīvot Latvijā, kamēr Berklavam 1959. gadā jāpārceļas uz Vladimiru Krievijā? Lācis personīgo un ģimenes stāvokli nodrošinājis ar savu romānu un filmu popularitāti un daudzajiem PSRS mēroga apbalvojumiem rakstniecībā.

Berklavs Kalpiņu vēlāk (Grāpja grāmatā, 86-89) nosauc par gļēvuli: „Valdis savu agrāko nostāju latviešu kultūras mantojuma izvērtēšanā atzina par nepareizu un nožēloja savu kļūdīšanos. Tā bija nepārprotama grēkošana pret savu sirdsapziņu, iztapšana Pelšem,[9] vēlēšanās kaut par tādu cenu palikt ministra amatā.” Šeit arī parādās Berklava un Kalpiņa atšķirības būtība: ko Berklavs nosauc par grēkošanu pret sirdsapziņu, Kalpiņam ir pieņemama cena – kas vismaz kaut cik ļauj turpināt darboties latviešu kultūras mantojuma kopšanas un sargāšanas darbā, kas viņam ir tas svarīgākais.

Kad pēc diviem gadiem arī Kalpiņu beidzot no kultūras ministra nobīda par literatūras muzeja direktoru, viņš nolemj to izmantot pozitīvi – ar lielu enerģiju un personīgu iesaistīšanos dibina pa visu Latviju jaunas muzeja filiāles, rakstnieku memoriālos muzejus un lielu skaitu citu kulturālu pasākumu ar paliekošu nozīmi. Viens no pēdējiem ir Smiļģa Teātra muzejs Rīgā. (Viļa Lāča memoriālais muzejs gan izbeidz darboties 1992. gadā...)

Labāk nezināt?

Kalpiņi rādās tīri normāli cilvēki, kas neskrēja ar galvu sienā, lai panāktu neiespējamo, bet sasniedza daudz. Grāpja grāmatas raksti un foto klāsts tos rāda kā šķietami pārtikušus un apmierinātus cilvēkus, kas māk pasmaidīt un pabaudīt dzīvi un kam laimējies arī padomju sistēmā kaut cik kulturāli dzīvot. Ērts dzīvoklis, sienas augstiem grāmatu plauktiem nosegtas. Atkārtoti atvaļinājumi Jaltā, jūras ceļojums apkārt Eiropai no Ļeņingradas līdz Odesai. Gara, šķietami saskanīga kopdzīve (1950-1995). Par Vili Lāci, viņam nomirstot, Vera Kacena dienasgrāmatā 1966. gadā atzīmē: „Priekš manis viņš bija un palika rakstnieks Vilis Lācis, un tāpēc lietas, kas atklājās, viņu iepazīstot tuvāk, labāk būtu nezināt. Visa viņa dzīve ir tik pretrunu pilna.”[10]

Panteonā viņus neliksim, bet svecītes aizdegsim – un piedomāsim.

Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis un daudzu rakstu autors. Dzīvo ASV, Bostonas pievārtē.