Ojārs Spārītis

GUSTAVS II ĀDOLFS VĀSA RĪGĀ

 

... Ievērojamākā Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa piemiņu Latvijā palīdz saglabāt vēl kāds mākslas darbs, pareizāk sakot – gleznas kopija. Tas ir Rīgas Sv. Jāņa baznīcas altārdaļā pie sienas atrodamais un ar 1922. gadu datētais audekls, uz kura nezināms gleznotājs no Zviedrijā populāra parādes portreta ir pārcēlis karaļa ģīmetni un teicamā kvalitātē attēlo valdnieku viņa slavas zenītā. ...

Pēc Polijas karaļa Stefana Batorija, kurš pēc pilsētas ieņemšanas (1582) ieradās Rīgā un palika te vairākus mēnešus, Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Vāsa, jeb kā viņu pieņemts saukt vārda īsākajā versijā – Gustavs Ādolfs – pēc sava karaspēka uzvaras nekavējās nemaz un tūdaļ (1621.16.IX) spēra savus pirmos soļus ar lielām grūtībām iekarotajā pilsētā. Stokholmas Kara arhīvā ir saglabājusies karte, kurā iezīmēta īpašajam karaļa triumfa gājienam no Daugavas krasta līdz Šāļu vārtiem izgatavotā platā laipa.[1] Ap pulksten trijiem pēcpusdienā pārgājis to, Gustavs Ādolfs devās pāri tirgus laukumam uz Sv. Pētera baznīcu. Viņu pavadīja brālis Kārlis Filips, trīs karognesēji un četri bruņoti karavīri. Sv. Pētera baznīcā, virsmācītāja Hermaņa Samsona sagaidīts un sveikts, karalis piedalījās svētku dievkalpojumā. Baznīcas ērģelnieks, jeb kā viņu tolaik sauca – kantors – nospēlēja kādu skaņdarbu ievadam un pēc šī priekšnesuma sākās mācītāja Samsona vadītais dievkalpojums. Svinīgo dievkalpojumu Sv. Pētera baznīcā noslēdza baznīcas ērģelnieka atskaņotais priekšnesums un garīgā dziesma „Kungs, Tevi slavējam”.

Zviedrijas karaļa uzturēšanās Rīgā vēl nebeidzās ar Sv. Pētera baznīcas apmeklējumu. Viņa sirds kā politiķim alka vēriena un visa notiekošā simboliska paspilgtinājuma. Pilnīgu gandarījumu viņš guva 25. septembrī, kad uz īpaša Rātslaukumā uzcelta paaugstinājuma Theatro Samsons teica pateicības un slavinājuma sprediķi. Pēc tā birģermeistars H. Nikolajs Eks pasniedza karalim zīda lakatā ievīstītas simboliskās Rīgas atslēgas un visas pilsoņu kārtas pārstāvošie rātskungi zvērēja Gustavam Ādolfam uzticību. Ar šo simbolisko notikumu Viņa Karaliskā Majestāte apstiprināja Rīgas pilsētas tiesības un privilēģijas. Nākamajā dienā (26.IX) karalis pavēlēja karaspēkam pārcelties atpakaļ uz Daugavas kreiso krastu, bet pats devās uz savu militāro nometni Smilšu ceļa malā.

Var ar gandarījumu sacīt, ka Gustava Ādolfa Baltijas virzienā vērstā „atbrīvošanas” akcija, neraugoties uz zināmiem upuriem, vēsturē un sadzīvē tiek vērtēta atzinīgi. Livonijas iedzīvotāji bija priecīgi par zviedru karaļa sniegto palīdzību jezuītu uzmācības atvairīšanā. Gustava Ādolfa līdznestās politiskās pārmaiņas pasargāja Rīgu un Vidzemi no katoļticīgā Polijas karaļa uzspiestās aizbildniecības un kontrreformācijas. Kā pozitīvs luteriskās apgaismības turpinājums sekoja universitātes dibināšana (1632) Tartu, visu zviedru karaļu veltītā pastiprinātā uzmanība luterāņu baznīcu celtniecībai Vidzemē un Igaunijā, kā arī liceja atvēršana Rīgā (1675).

Pat pēc vairākiem gadsimtiem Rīgas pilsoniskā sabiedrība ar pateicību atcerējās šo notikumu tālejošo nozīmi un kā pieminekli Gustava Ādolfa personībai un viņa laikmeta sākotnei veltīja monumentālu vitrāžu Doma baznīcas ziemeļu sānjoma logā. Tā izgatavota 1898.(?) gadā pēc Drēzdenes mākslas akadēmijas profesora gleznotāja A. Dītriha meta Karaliskajā stikla glezniecības darbnīcā Minhenē kā viena no Rīgas vēstures nozīmīgākajiem notikumiem veltītajām kompozīcijām. Kā pēdējā Doma baznīcas vitrāžu cikla rindā ievietotā stikla glezna ataino Gustava Ādolfa un mācītāja Samsona tikšanos pirms padevības zvēresta došanas. Uz paaugstinājuma ir satikušās divas nometnes, kurām turpmāk būs lemts dzīvot saskaņā. Karaļa svītā redzams viņa brālis princis Kārlis Filips, ģenerāļi Johans Baners, Gustavs Horns un pāžs Lenarts Torstensons. Aiz mācītāja attēloti ievērojamākie rīdzinieki: birģermeistars Nikolajs Eks un rātskungs Laurencijs Cimermanis.

Ziemeļu kara iznākums un cariskās Krievijas protektorāta izveidošanās Baltijā neradīja labvēlīgu augsni pamanāmāko zviedru simbolu saglabāšanai. Kā ikviena politiskā režīma demontāža, tā arī šī nesa līdzi iepriekšējā perioda valdnieku nama un administratīvās piederības atribūtu nomaiņu un iznīcināšanu. Latvijas Vēstures muzeja krātuvēs glabājas no ozola koka griezts ievērojamu izmēru krūšutēls ar bojātu deguna un bārdas daļu, nolauztu kreisās rokas plaukstu un zudušiem savulaik rokās iestiprinātiem varas atribūtiem.[2] Lai gan krūšutēls nav atributēts kā atbilstīgs konkrētai personai, tā piederība Gustava Ādolfa portretu galerijai nav apšaubāma. Pārāk daudz ir atbilsmju kā portreta veidojuma, tā ikonogrāfiskās kompozīcijas ziņā, kas ļauj izteikt šo apgalvojumu. Vismaz divreiz par cilvēka augumu lielākā skulptūra ir kādas līdz mūsdienām nesaglabājušās arhitektoniskas būves sastāvdaļa. Ozola koka krūšutēla virsmu klāj tikai balsinājuma atliekas, un šis vērojums pieļauj hipotētisku domu par valdnieka portreta atrašanos nišā, piemēram, vārtu portālā vai kādas ēkas galvenajā fasādē. Tā kā skulptūras ikonogrāfija pauž parādes portreta iezīmes, tad tās varbūtējā atrašanās vieta meklējama kroņa arhitektūrā: kādā administratīva rakstura ēkā, cietokšņa vārtos, arsenāla fasādē vai kur citur. Taču, diemžēl, pagaidām pētījumu rezultāti vēl neļauj precizēt, kur tieši varēja atrasties Gustava Ādolfa krūšutēls. Iespējams, ka turpmākā zviedru laikmeta mākslas procesu izpēte pateiks, cik pamatota ir nojauta, ka arī šīs kokgriezuma skulptūras autors varēja būt arsenāla karavīru, Lielā Kristapa un Svētā Jura tēlu autors Mihaels Brinkmanis.

Iespaidīgs Gustava Ādolfa portrets jau 19.-20. gs. mijā no nelielās Ērbērģes muižas īpašnieka barona K. fon Šulca – Ašerādena senčiem veltītās gleznu galerijas ir nonācis vispirms Rīgas Doma, bet vēlāk Latvijas Vēstures muzejā. Šī 215 x 111 cm lielā glezna ir 19. gs. kopija pēc kāda cita līdzīga portreta, kuru grāmatas Zviedru laikmets Latvijā (1934) autori pierakstīja J.H. Elbfasa otai, šīs gleznas oriģinālu atpazīstot Kungsholmas baznīcā Stokholmā.[3] Tomēr dzimtas leģenda pauž savdabīgu gleznas izcelšanās vēsturi: proti, it kā pats karalis to būtu dāvinājis artilērijas virsleitnantam Simonam Šulcam, par īpašiem nopelniem (1630.8.XI) Štrālzundē piešķirot īpašumā Aizkraukles (Ascheraden) muižu. Tajā redzams karalis pilnā augumā, ar labo, elkonī saliekto roku turot spieķi, bet kreiso – balstot uz savu karaļa kroni, kas kopā ar citām valdnieka regālijām redzams novietots uz galda. Pat, ja nākotnē veicamie pētījumi atklās nesakritību starp kopiju un Elbfasa oriģinālu, un tas būs vairs tikai mākslas vēsturei nozīmīgs fakts, šī portreta esamībai ar zviedru valdnieku savulaik saistītas virsnieka pēcteču ģimenes gleznu galerijā būs vēstures mīta, romantiskas leģendas apvīta nostāsta raksturs. Ļauties tā valdzinājumam, staigājot 17. gs. atbalsu pieskandinātās takas, ir grāmatas autoru mērķis.

Ievērojamākā Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa piemiņu Latvijā palīdz saglabāt vēl kāds mākslas darbs, pareizāk sakot – gleznas kopija. Tas ir Rīgas Sv. Jāņa baznīcas altārdaļā pie sienas atrodamais un ar 1922. gadu datētais audekls, uz kura nezināms gleznotājs no Zviedrijā populāra parādes portreta ir pārcēlis karaļa ģīmetni un teicamā kvalitātē attēlo valdnieku viņa slavas zenītā. Valdnieka seja un torss tajā ir attēloti trīsceturtdaļpagriezienā un rada pārliecinošu iespaidu par majestātiskās personības piederību valdnieku kārtai. Labo roku Gustavs Ādolfs iespiedis sānos, bet ar kreiso norāda uz savām amata regālijām – karaļa kroni, valsts ābolu, scepteri, feldmaršala zizli un atslēgām. Karalis ģērbies dzeltenā kamzolī un zaļās biksēs. Viņa viduklis sajozts ar zaļu zīda jostu. Cauri piedurkņu šķēlumiem redzams balts krekls. Piedurkņu manšetes un apkakle darināti no 17. gs. augstmaņu sabiedrībā tik iecienītajām Briseles vai Briges mežģīnēm, kas kā ļoti dārgs un grezns tērpa piederums bez vārdiem ļāva nojaust valkātāja statusu un mantiskās iespējas.

Uzraksta plāksnīte datē portretu ar 1922. gadu, bet kopijas autors tik un tā paliek nezināms. Karaļnamam piederīgajās pilīs un Zviedrijas oficiālajās valsts iestādēs nereti var sastapt šī portreta iespējamos prototipus vai no viena parauga atvasinātos variantus. To vidū ievērojamākais ir galma gleznotāja Elbfasa gleznotais pilna auguma portrets, kas radīts jau pēc Gustava Ādolfa nāves 1630.-1640. gados kā karalienes Kristīnes rosinātās tēva slavas pilnā mūža apoteozes darbs. Līdzīgs darbs pirms II Pasaules kara atradies Jāņuguns ložas telpās, kur tas nonācis kā Aizkraukles muižas īpašnieku Šulcu dzimtas dāvinājums.

Rīgas Sv. Jāņa baznīcā Gustava Ādolfa portrets ir nonācis sarežģītu peripetiju rezultātā. Patiesībā glezna ir piederējusi Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas luteriskajai zviedru kopienas draudzei, kas dievnamu lietojusi jau no 1621. gada un kurai bija pilnīgs pamats godināt luterticības tiesību atjaunotāja piemiņu. Likteņa ironija – Sv. Jēkaba baznīcu, kuru Gustavs Ādolfs atņēma (1621) jezuītiem, ar Vatikānā parakstīto (1921.16.VII) konkordāta līgumu Latvijas valdība pēc 300 gadiem atdeva atpakaļ katoļiem kā labas gribas zīmi un valstiskās atzīšanas ķīlu. Tā paša gada 19. jūlijā Satversmes sapulce ratificēja Ārlietu ministra Z.A. Meierovica vienošanos starp Latvijas valdību un Vatikānu. Zviedrijas karaļa gleznas datēšana ar 1922. gadu varēja būt draudzes mēģinājums ar pasīva protesta līdzekļiem, ar luterticības aizstāvja portreta godināšanu panākt iecietību no jaunās valsts varas puses, taču tā rīkojās citādi. Pēc kārtējā dievkalpojuma (1923.10.VI) policija atņēma draudzei baznīcas atslēgas un pie durvīm nostādīja sardzi. Luterisma periods Sv. Jēkaba baznīcā bija beidzies. Gustava Ādolfa portrets ceļoja (1924) no Baznīcas Virsvaldes telpām uz Rīgas Doma kapitula zāli, bet, kad padomju vara atņēma (1960) luterāņu draudzei arī Doma baznīcu, par alternatīvo arhibīskapa katedrāli kļuva Sv. Jāņa baznīca un vēsturiskā relikvija nokļuva tur.

 

---

[1] SFP. Kart. XVI, No.2.

[2] Inventāra numurs CVVM – 28008.

[3] Zviedru laikmets Latvijā. Rīga, 1934, 17. lpp.

 

Akadēmiķis Dr. habil. art. Ojārs Spārītis, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un prorektors, LV prezidenta pilnvarotais pārstāvis UNESCO, aktīvs baznīcu u.c. kultūrpieminekļu atjaunošanā, ir daudzu monogrāfiju u.c. publikāciju autors, TZO un virknes ārzemju apbalvojumu laureāts. Š.g. 8. janvārī ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas jauno prezidentu.