Jaunā Gaita nr. 272. pavasaris 2013
Linda Treija
ARTŪRS VIRTMANIS: 10 000 MELANHOLIJAS ŠĶAUTNES
Izstāde Rīgas Mākslas telpā (2012.9.XI-12.XII) paver skatītājam iespēju ienirt mākslinieka Virtmaņa (dz. 1971) radītajā asociāciju pasaulē, kas pirmajā brīdī liek uztverei sagriezties virpulī no intensitātes un daudzo atsauču gūzmas, bet jau pēc brīža vispārējā neizbēgamības noskaņa nomierina – it kā būtu iedzerts tāds melanholijas/entropijas kokteilītis. Desmitiem tūkstoš šķautņu, līniju, atsauču un asociāciju – gan tās, kuras ir iezīmējis pats mākslinieks, gan tās, kuras saredz skatītājs, gan tās, ko vēl slēpj sevī mākslas objekti, lēnām atklājoties pasaulei sairšanas procesā. Citāts, kas izvēlēts kā šī projekta vadmotīvs, nāk no portugāļu dzejnieka un filozofa Pesoa (Fernando Pessoa, 1888-1935): Laimīgi tie pesimisma sistēmas veidotāji! Bez tā, ka viņi var paglābties faktā, ka kaut ko ir izveidojuši, viņi var līksmot savā skaidrojumā par vispasaules ciešanām, un vēl sevi tajā iekļaut. Neliela deva ironijas ir jūtama izstādes vispasaules ciešanu iztirzājumā, bet mākslinieks spēj noturēt nopietnības līdzsvaru, jo galu galā ir ļoti viegli ironizēt. Ironija pārvēršas par pozu, aiz kuras bieži vien nekas neseko.[1]
Izstādi ievada Bērtona grāmata Melanholijas anatomija (Robert Burton. The Anatomy of Melancholy, 1621). Tā ir kā pamats, uz kura atsperties un doties laimīgo veidotajā pesimisma sistēmā. Mākslas objekti, kas veidoti no tādiem vienkāršiem materiāliem kā kartons, ogļu gruži, papīrs, akrila stikls, darbojas projekta kopējā kontekstā un pat „sarunājas” viens ar otru. Nezināmās blondīnes mūžīgās skumjas, kas, „degot” kā blondas matu cirtas, paceļas no piecstūrainās zvaigznes, atrodas netālu no enciklopēdijas (Encyklopćdia Britannica), kuras atšķīrumā var izlasīt sīku aprakstu par I Pasaules kara ierakumiem un karadarbību. Kopā šie objekti pauž kara, kas būtībā ir vīriešu „spēlīte”, vienu no izraisītajām sekām – sieviešu ciešanas. Izstādes centrs gan telpiski, gan emocionāli iezīmēts ar prizmu, kas kā laika svārsts lēni kustas telpas visumā. Atmiņā uzpeld Dīrera gravīra Melanholija (Albrecht Dürer. Melencolia I, 1514). Skatītāju apziņā uzplaiksnī atpazīstami simboli un zīmes: melnajos gruvešos slīkst burinieks, bet fonā, lēnām sabrūkot, vēl aizvien mirgo brodvejiskais uzraksts VICTORIA, brieža ragi, spēka un varas simbols, sapinušies sēru plīvurā, no ģeometriskiem kartona kristāliem saliktā būtne lēnām izjūk un tās locekļi atdalās arvien tālāk un tālāk no ķermeņa, ģerbonis bez „sejas”, sabrūkošs tilts, kas, kā paceltas rokas ar šampanieša glāzēm, iesalis tosta uzsaukšanas laikā, raupja, zaraina koka roka ar anatomiskajiem asinsvadu dzīpariem, cirvis, kas pārsniedz cilvēka augumu un kura asiņaini sarkano kātu rotā tāss ar uzrakstu Caur sidraba birzi gāju, melns uzvalks, vēl saturošs cilvēka ķermeņa apveidu, planē kā vakuumā, bet lejā uz zemes melnos sodrējos guļ sīciņš kartona cilvēka modelis.
No neiespējamību okeāna plakanās virsmas vietām iznirst daži tverami un atpazīstami objekti. Tie iegūst formu, veidolu, un tos satur kopā vietām jau atlīmējušās, trauslās papīra līmlentes, liekot nojaust par lietu un esamības relativitāti. Vēl jo vairāk šo sajūtu pastiprina apziņa, ka pēc izstādes visas 10 000 šķautnes tiks atlocītas, papīri burzīti, objekti izjaukti, lentas saplēstas un viss pārveidosies, tuvosies iznīcībai. Lai kur skatītāja acs ceļo, tā vienmēr kā pa Mēbiusa lentu nonāk pie viena punkta – darba, kurā attēlots viss izstādes makrokosmoss. Fragmenti un detaļas no izstādes objektiem, sakrituši uz virsmas, virzās uz tās centru – sarkano/melno caurumu, kas agri vai vēlu tos ieraus sevī. Makets nes sevī izstādes entropiskās idejas esenci. Katrs var atrast savas asociācijas un zīmes daudz un dažādos līmeņos Artūra radītajā melanholijas telpā – vai tas būtu pulkstenis, kam rādītāji kā izkaptis griežas nepielūdzamā gaitā, vai arī tās būtu entropijas un filozofijas sarežģītākās teorijas.
Agrā jaunībā sapņojis par mūka dzīvi augstu kalnos, mākslinieks ir nonācis savā „kalnā” – Ņujorkā, kur dzīvo jau 15 gadus. Mūka dzīves vientulību kliedē viņa sieva māksliniece Baiba Baiba un nupat viņiem ir pievienojies trešais ģimenes loceklis – dēls. Akadēmisko izglītību Virtmanis iegūst Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļā, bet „īstās” zināšanas nāk vēlāk. Artūrs pats ironiski saka, ka savu iespaidīgo intelektuālo bagāžu apguvis kā „diletants entuziasts”[2]. Maizes darbā mākslinieks strādā par scenogrāfijas, dizaina un arhitektūras projektu līdzautoru. Cieši sadarbojoties ar pasaulē pazīstamo arhitektu, skulptoru un scenogrāfu Džordžu Cipinu (George Tsypin), viņš ir piedalījies tādos projektos kā karuseļa dizains Battery parkā Ņujorkā (Sea Glass Carousel, Battery Park, NY 2011), scenogrāfija Brodveja megamūziklam Zirnekļcilvēk, izslēdz tumsu! (Spider-Man: Turn Off the Dark, 2010), instalācija 8. Venēcijas Arhitektūras biennālē (2002), u.c.
Nenoliedzami, izstādē ir jūtams, ka viņš darbojas scenogrāfijā. Par to liek nojaust objektu izveide, izvietojums, teatrālais uznāciens. Papildus nāk līdzi tēlnieka amatprasme plus vēl laba zīmētāja talants. Viss iepriekš minētais kopā ar Artūra izteikto intelektuālismu un idejas pielietojumu rada patiesu emocionālu pārdzīvojumu. Patiesi patiesu!
Artūra Virtmaņa māksla <http://entropicsalon.com>
Māksliniece Linda Treija ir Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) priekšsēde un JG redakcijas locekle.
