Jaunā Gaita nr. 272. pavasaris 2013

 

SVEŠINIEKU PILSĒTA VIĻŅA

Laimonas Briedis. Vilnius: City of Strangers. Budapest: Central European University Press, 2009. 295 lpp.

 

Viļņa, pilsēta ar sākotnēji daudziem nosaukumiem un ar dažāda veida nozīmīgumu dažādiem cilvēkiem, bijusi gan Eiropas nomale, gan arī Eiropas vēstures uzmanības centrs. Kaut arī Viļņa nekad nav ierindojusies to pilsētu vidū, kurās bieži iegriežas ceļotāji, tai cauri plūstošie svešinieki ir ietekmējuši pilsētas personību (16. lpp.). Tādēļ, lūk, grāmatai nosaukumā Viļņa – svešinieku pilsēta. Iepazīšanās ar pilsētu notiek no ārzemnieku skata punkta, galvenokārt vāciešu un krievu, un šī ielūkošanās caur svešu kultūru lēcām pilsētā – ar tās nepastāvīgajām lojalitātēm atkarībā no Eiropas visnotaļ mainīgajām robežām – autora secinājumā piedod Viļņai it kā pārejošu gadījuma raksturu.

Viļņā dzimušais, bet Kanādas Britu Kolumbijas Universitātē (University of British Columbia) ģeogrāfijas doktora grādu ieguvušais (2005) Laimonas Briedis savā debijas grāmatā izvadā lasītāju pa pilsētas labirintveidīgajām ielām vienlaikus kā iedzimtais un kā autsaiders jeb ārpusnieks, pievēršoties gan vācu apzīmējumam Wilde (>Wilno>Wilna>Vilnius), kas vācu valodā nozīmē „mežonīgs, savvaļas”, gan pagāniskās pilsētas piedzimšanai Viduslaiku kristīgajā Eiropā un kļūšanai par Eiropas civilizācijas ģeogrāfisko priekšposteni un katolicisma balstu, par ko liecību dod atsauces uz vēstulēm un oficiāliem dolumentiem, to vidū Romas pāvesta ziņojumi (22, 41, 54). Seko gausā pilsētas pakļaušanās apgaismības laikmeta procesiem – tā kā to uztvēra ievērojamais vācu-poļu naturālists/etnogrāfs Forsters (Johann Georg Adam Forster (1754-1794), kura tā laika raksturojumā provinciālā Viļņa ir kā sastindzis dīķis, kas nav pat pelnījusi pilsētas nosaukumu (63). Turpretim viņa sieva, rakstniece Terēze Heine (Therese Heyne) mīkstina vīra skarbo viedokli kā ne visiem pieņemamu. Katrā ziņā autora iekļautā sievietes perspektīva bagātina un padara daudzveidīgāku Viļņas portretu, kura pilnskanīgums pieaug līdz ar Franku dzimtas pārstāvju Napoleona invāzijas aprakstiem (90) un pēcāk nodaļā „Krievu intriga” ar izvilkumiem no Fjodora Dostojevska sievas Annas Grigorjevnas dienasgrāmatas (142). Sevišķi spilgti atainotas kara norises – no franču zaldātu vardarbības radītā posta 19. gs. sākumā līdz pat I Pasaules karam, kad pilsētas iedzīvotāji dodas bēgļu gaitās, lai pasargātos no karojošu vācu un krievu karapulkiem 1915. gadā.

Aprakstot pēckara laiku, Briedis koncentrējas uz Viļņas žīdu iedzīvotājiem, izmantodams vācu rakstnieka Deblina (Alfred Döblin) pierakstus. Žīdi, kas tolaik sastāda pilsētas iedzīvotāju vairākumu, visdetalizētāk aplūkoti nodaļā „Neesošā nācija” (The Absent Nation) – kaut arī joprojām no ārpusnieka perspektīvas. Apsveicama ir teksta papildināšana ar Viļņas žīdu sadzīves veciem fotoattēliem u.c. ilustratīviem materiāliem.

Zīmīgi, ka lietuvietis Briedis nekādā veidā necenšas izcelt Viļņas lietuviskuma momentu, kas faktiski grāmatā gandrīz pilnīgi ignorēts. To pašu var teikt par pilsētas poļu iedzīvotājiem. Izņemot žīdus, kā norāda autors, vietējās norises un personības tikai izņēmuma gadījumos kļūst par daļu no Eiropas vēsturiskās leksikas (16). It kā garāmejot minēti joprojām dzīvajā atmiņā esoši vēsturiski notikumi – okupācijas, holokausts, sovjetizācija, Viļņas kļūšana par Lietuvas galvaspilsētu, poļu pārvietošana u.c. Liekas, ka autoram vislabāk būtu bijis pielikt punktu savam saistošajam darbam pēc ceļotāju/svešinieku aprakstiem un pirms šīs Pandoras kārbas pavēršanas.

Kolāžveidīgā, etniski daudzveidīgā Viļņas aina, sākot ar tās mistisko piedzimšanu līdz pat simboliskajai pastaigai pilsētas kapsētās (ar tās leģitīmajiem un neleģitīmajiem mirušajiem, 245), protams, nekādā ziņā nav jāuztver kā kaut kāds liecinājums pilsētas virzībai uz sliktu galu. Citējot autoru, Viļņa ir atdzimusi kā Lietuvas galvaspilsēta, kur pirmoreiz tās jaunlaiku vēsturē lietuvieši ir guvuši demogrāfisko vairākumu (228).

Indra Ekmane

Apskata autore ir starptautisko attiecību maģistrante (U. of Washington, Seattle) un studentu pārstāve Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS) valdē. Skat arī Ingmāras Balodes interviju ar Kristinu Sabaļauskaiti (JG270:24-27), kuras līdz šim divsējumu vēsturiskais romāns Silva rerum lielā mērā veltīts Viļņai, rakstnieces dzimtajai pilsētai, kur viņas ģimene mitusi paaudžu paaudzēs.