VAI VERONIKAS/VIKTORA DIALOGA TURPINĀJUMS?

Viktors Hausmanis. Veronika Janelsiņa rakstos un darbos. Rīgā: Zinātne, 2011. 288 lpp.

 

Veronika Janelsiņa – pazīstama gleznotāja un grāmatu ilustrātore, interesantu skatuves ietērpu veidotāja un mūža pēdējā posmā neparastu literāru sacerējumu (Kaķi, ja tu būtu cilvēks, Divas jakas un taksido, u.c.) autore. Rakstnieka Anšlava Eglīša dzīvesbiedre un viņa darba rosinātāja. Tagad, pateicoties literatūras un teātra mākslas zinātnieka Viktora Hausmaņa gādībai, saņemam plašu izgaismojumu un vēl jaunu informāciju par Janelsiņas dzīvi un viņas daudzpusīgo personību. Kad Hausmanis aizsūta (1996) Janelsiņas ieskatam savu rakstu krājumu par Anšlavu Eglīti, uzsākas cītīga sarakste. Šīs vēstules, kopā ar Janelsiņas vēstulēm brālim Pēterim Zviedrijā, to ierosinātās pārdomas un attiecīgi citāti no Janelsiņas un Eglīša literārā devuma tad nu veido jo īpatnēju un ļoti saistīgu lasāmvielu.

Grāmatas pirmā daļā izsekojam Janelsiņas rosmēm Latvijā, bēgļu gaitām Vācijā un centieniem iekārtoties jaunajā mājvietā ASV. Šai ceļojumā sastopam Eglīša draugus un laikabiedrus, kuriem ievērojami nopelni mūsu kultūras un sabiedriskās dzīves veidošanā, piem., Volfgangu Dārziņu, Voldemāru Kārkliņu, Veltu Tomu, Margaritu Kovaļevsku, Ritu Liepu, Ādolfu Kaktiņu, Osvaldu Uršteinu, Hildu Princi, Helmāru Rudzīti u.d.c. Savā ziņā šis ir viena mūsu tautas zara likteņstāsts, kas dokumentēts no Janelsiņas asā, dažkārt pat mazliet sarkastiskā redzes viedokļa.

Grāmatas otrā daļa veltīta Janelsiņas literārajiem pasākumiem. Uzzinām, ka savu tiesu Anšlava darbu Veronika ne tikai „iedvesmojusi”, bet arī palīdzējusi „noformēt”. Te ir runa par romāniem Ilze, Es nebiju varonis, Pēdējais raidījums, Bezkaunīgie veči, Piecas dienas un Nav tak dzimtene. Lugas Ferdinands un Sibilla, Jolanta Durbe, un Lūdzu ienāciet, sēr! Tie ir abu kopdarbs, kamēr lugu Leo un Kas dārzā, kas dārzā autore ir Veronika pati. Anšlavs sedzis tās ar savu visnotaļ iecienīto vārdu, jo Veronika baidījusies, ka konservatīvie latviešu teātra skatītāji t.s. absurdā stilā sacerēto lugu autori nomētās ar akmeņiem (117).

Pēc sava tik tuvā līdzgaitnieka nāves (1993) Janelsiņa meklē mierinājumu atmiņās, ko ļoti iejūtīgi apcerējis Hausmanis. Top grāmata Cilvēks un es, kurā autore un Cilvēks (Anšlavs) dialoga formā dalās atziņās par mākslu, politiku un vispārējām dzīves norisēm. Anšlava astrālā klātiene caurstrāvo arī nākošās grāmatas – Pašsaruna, Atceroties un Vēstule. Janelsiņa raksta: Anšlavs domāja manas domas. Sajuta manu ritmu. Paredzēja, ko es domāju. Un es paredzēju, ko viņš teiks ... Tā bija mūsu kopība (211).

Tuvojoties mūža beigām, Janelsiņa arvien biežāk veldzējas savas iztēles pasaulē. Tur viņai pieder dižciltīgs zirgs – melnis, kas, kā viņa pati saka, simbolizē viņas fantāzijas lidojumus (251). Tātad – Janelsiņas Pegazs, tikai bez spārniem. Šo melni viņa pēkšņi sadomā uzdāvināt Hausmanim, kuram pēc viņas ieskata, tagad ir vairāk iespēju palaist brīnumaino zirgu Latvijas zaļos plašumos un ēnainajos silos ar dižajiem kokiem (260). Tomēr viņa nebeidz rūpēties par sava tīrasiņu meļņa labklājību, un vienā vēstulē baidās, ka melnis samācījies prasto krievu valodu (261). Hausmanis iesaistās šai rotaļā, kas pamazām savaldzina viņu tik ļoti, ka grāmatas noslēgumā lasām sērīgu atzīšanos: Nav vairs Veronikas, bet nav arī vairs meļņa. Pagaidām tikai vēl es (284). Janelsiņa mira 91 gada vecumā.

Izdevumu bagātina Janelsiņas gleznu, zīmējumu un manuskriptu reprodukcijas, kā arī daudzi fotouzņēmumi ar kultūrvēsturisku nozīmi.

Rasma Birzgale

Rasmas Birzgales kontā ir daudz rakstu periodikā, ieskaitot JG, par teātri trimdā un recenzijas par latviešu teātra vēsturei veltītiem publicējumiem. Sakārtojusi/rediģējusi rakstu krājumu Mārtiņa Zīverta pasaule (1974). Plaša apcere par latviešu teātri Vitauta Sīmaņa rediģētajā grāmatā Latvia (1984). Rasmas „Ļoti personīgi atmiņu mirkļi par Mārtiņu Zīvertu” – JG238(2004):28-30

 

 

*   *   *

 

Anšlava Eglīša mūža līdzgaitniece Veronika Janelsiņa, kaut arī aktīva dažādos kultūras pasākumos, it kā pazuda daudz apdziedātā rakstnieka pavēnī. Viktors Hausmanis dedzīgi mēģina novērst šo pārestību. Pievilcīgumu grāmatai piedod fotoattēli un Janelsiņas pašas darbu reprodukcijas. Protams, nosvērti izturētais stāstījums ir ne mazāk saistošs. Bez skaļas gavilēšanas tas dod pienācīgu godu māksliniecei. Jāpiebilst, ka vilsies tie, kas mēģinās atrast pikantas vinjetes no šo divu radošo garu pa brīžam trauksmainās kopdzīves. Autors līdz pēdējam elpas vilcienam, t.i., līdz pēdējam teikumam ir uzsvērti neuzbāzīgs, pat visai atturīgs atklāt kaut ko nepiedodami intīmu. Radoša sadarbība, nevis savstarpēju panākumu apskaušana ir Anšlava un Veronikas kopdzīves formula – pirms publicēšanas viņi uztic manuskriptus viens otram, cītīgi tos rediģējot. No atstātajām piezīmēm gan grūti izzināt, kurš no abiem pievācis lauvas tiesu partnera darba rediģēšanā.

Uzzinām, ka neviens, ne otrs nav palicis uzticīgs savu radošo sākumu nosliecēm. Janelsiņa jau drīz vien pēc Latvijas atstāšanas, kad bija nepieciešams rūpēties par trimdas dzīvei nepieciešamāko, nododas portretu gleznošanai – pašos mizantropiskākajos momentos viņa to apzīmēja par bagāto amīšu purnu mālēšanu, ar ko, jāpiebilst, gandrīz ikviens gleznotājs, ieskaitot pašus nemirstīgākos, ir spējis sev sagādāt iztiku un atzinību. Taču drīz vien Eglīši atļaujas rakstīt vai gleznot to, kas liekas atbilstošs viņu profesijai un personīgajai nostājai. Janelsiņa iemācas redzēt un gleznot pasauli no viņas pašas akadēmiskajai pieredzei svešiem viedokļiem. To veicina saskare ar Amerikas avangardistu visai radikāliem strāvojumiem, kurus kritiķi nodēvē par „abstrakto ekspresionismu”. Par vienu no tā ievērojamākiem pārstāvjiem kļūst Daugavpilī dzimušais Marks Rotko (Mark Rothko, 1903-1970). Arī Anšlavs savos skatuviskajos pasākumos atvirzās (ar variācijām) no sociālā reālisma un kopā ar Veroniku sāk interesēties par jaunākiem novirzieniem, piemēram, par absurdo teātri, ko pārstāv īrs Bekets, francūzis Jonesko u.c. Janelsiņa savos pēdējos prozas darbos, pašas vārdiem izsakoties (nez cik nopietni?), pievēršas velna dzīšanai.

Viktora Hausmaņa pēdējais magnum opus atšķiras no iepriekšējā devuma ar manāmu pievirzīšanos tuvāk ne tik daudz likumos un tradīcijās iežogotiem kritiskiem vērtējumiem. Atsaucoties uz Janelsiņas grāmatu Ar un bez rožainiem stikliem, ko autore nosauc par romānu, literatūras pētnieks klusi aizrāda, ka šādam žanra apzīmējumam īsti piekrist negribas (141). Tas varētu arī nozīmēt, ka Hausmanis nespēj pieņemt Žida (André Gide, 1869-1951) viedokli, proti, romāns ir zināma garuma prozas darbs. Neko tuvāk nepaskaidrojot par šo izplūdušo literāro žanru, tā ir liecība grūtībām pateikt kaut ko visaptverošu par mūsdienu slidenajām mākslas nosliecēm.

Juris Silenieks

Literatūrzinātnieks Juris Silenieks ir JG redakcijas loceklis.

 

*   *   *

 

Manu un Dr. Hausmaņa ceļu krustojusi tieši grāmatas varone, kad aizstāvēju savu maģistra darbu (2011) par mākslinieces radošo mantojumu glezniecībā. Iepriekš jau biju iztaujājusi autoru par viņa daudzu gadu saraksti ar Anšlavu Eglīti un pēcāk Veroniku Janelsiņu. Bet nesen iznākusī grāmata mudināja uz citu sarunu.

Jāpiezīmē, ka šajā vēstījumā atturos no kritiska vērtējuma. Raksta pamatā ir dialogs ar literatūrzinātnieku, cenšoties izdibināt lietas un sakarības, kas atklāj Janelsiņu (1910-2001) kā rakstnieci un to, kas ir Hausmaņa grāmatas pamatdzīsla.

Hausmanis izseko mākslinieces radošajām gaitām literatūrā, veltot uzmanību katrai Janelsiņas publicētajai grāmatai, atsedzot arī mākslinieces un rakstnieces ieguldījumu Anšlava Eglīša sacerējumu tapšanā. Ievadā retorisks vaicājums: Vai gals var tapt sākums? (..) Varbūt tomēr varu mēģināt pastāstīt par viņu – par Veroniku Janelsiņu? (5. lpp.). Grāmata ir personiska, un, iespējams, to varētu dēvēt par Hausmaņa pēdējo vēstuli māksliniecei, kurā ļauts ielūkoties arī mums. Tā ir stāstījums, kas balstīts unikālā materiālā – autora sarakstē ar mākslinieci, kas aizsākas pēc Eglīša nāves. Abi kļūst par vēstuļu draugiem, domubiedriem līdz pat Janelsiņas aiziešanai. Nenovērtējams ir fakts, ka sarakste ir dzinulis Janelsiņai turpināt strādāt. Cienījamais vecums vairs neļauj aktīvi gleznot, tādēļ par galveno izteiksmes veidu kļūst rakstniecība. Jautāju prof. Hausmanim, par ko bija vēstules: Ik pa pāris nedēļām es saņēmu vēstuli un grāmatas turpinājumus. Vēstules bija par dzīvi, par literatūru varbūt mazāk. Par teātri, gan vairāk no manas puses. Viņas vēstules nereti caurstrāvoja fantāzija, fantāzijas lidojums. Viņa mani iztēlojās kā fantāzijas tēlu, jo nekad jau nebijām tikušies, tikai sarakstījāmies. Par dzīves realitāti viņa rakstīja ļoti maz. Viņas reālā dzīves aina, iespējams, nebija pievilcīga, bet viņa par to nekad nerakstīja. Viņa nebija īpaši komunikabla, līdz ar to daudz ciemiņu pie viņas negāja. Un viņa arī negribēja. Viņa pat mazliet dzīvoja iedomu pasaulē. Bet nedomāju to kā noslēgšanos no realitātes.

Līdz šim Janelsiņas literārais mantojums analizēts maz, vienkopus pārskats par literāro mantojumu izdots pirmo reizi. Viņas vārds literatūrā nav daudz skandināts, kas gan lielā mērā saistāms ar faktu, ka lielākā daļa viņas grāmatu izdotas trimdā. Bet tas nemazina viņas izteiksmes vienreizību. Hausmaņa grāmatā kā būtiskākā iznirst doma par Janelsiņu kā veiklu un kodolīgu rakstītāju. Viņas doma ir asa, ass mēdz būt arī izteiksmes veids. Viņa pauž sev būtisko, neglaimojot un nežēlojot. Vairākkārt autors uzsver viņas neparasto personību, kas tāda nenoliedzami arī bija. Viņa bija pat ekscentriska dāma. Jautāju, kā vērtēt Janelsiņas literāro darbību, jo kritisko skatījumu grāmatā, šķiet, pietātes dēļ literatūrzinātnieks nav ietvēris: Viņa ienāca ar neparastāku skatījumu un izpausmes veidu. Domāju, tas lielā mērā saistāms ar viņas abstrakto glezniecību. Drāmā viņa pielieto šo pašu principu. Lugās tas ir absurds. Anšlavam, piemēram, tādu nav. Domāju, ka lielā mērā dzīves uztveres un izpausmes veids ietekmējis viņu rakstniecībā. Neilgi vēlāk sarunā profesors pauž, ka Janelsiņas literārais mantojums gan nav patiesi novērtēts, bet jāatzīst, ka starp trimdas rakstniecības milžiem kopainā viņas sniegumam nedaudz pietrūkst, lai ietiektos lielā zvaigznāja lokā, bet abi vienojāmies, ka tas nešķiet būtiskākais, jo viņas personības strāvojums ir tas, kas liek domāt par šo radošo personību. Uz jautājumu, kā gleznotājā Veronikā piedzimst vēlme rakstīt, Hausmanis atbild: Nu, ja viņš [Anšlavs Eglītis – A.S.] var, kāpēc, lai es tā nevarētu! Īsti pateikt, kas viņu ierosināja pievērsties rakstniecībai ir grūti. Viņa sāk publicēties stipri vēlu. Rakstniecības Teātra un Mūzikas muzeja kolekcijā Rīgā glabājas daudzi uzmetumi. Griba rakstīt viņai bija. Katrā ziņā Anšlava darbība bija tas pamudinājums. Nākamais jau ir posms, kad viņi sadarbojas. Strādājot ar Veroniku es sapratu to milzīgo palīdzību, ko viņa sniedza Anšlavam – rakstot, labojot utt. Viņa bija Anšlava kūdītāja. Viņā bija asums! Prasīgums! Pievēršanās rakstniecībai tā bija arī griba sevi izpaust citā mākslas veidā. Kaut kādā ziņā tās bija arī garīgas sacensības starp abiem.

Profesora teiktajā ietverts būtisks fakts, ka abas radošās personības – Anšlavs un Veronika – ir nedalāmas. Viņu kopdzīve bija radoši piesātināta, vienam otru izaicinot, papildinot. Apzinoties vērtību tajā, būtisks ir jautājums literatūrzinātniekam, kas ir arī monogrāfijas Anšlavs Eglītis (Zinātne, 2005) autors: Ko Jums bija svarīgi pateikt šajā grāmatā? V. Hausmanis: Svarīgi ir ieskatīties cilvēkā, nespriest par cilvēku no pirmā acu uzmetiena. Es uzskatīju grāmatas rakstīšanu par savu pienākumu. Mūsu sarakstē ar Janelsiņu es tiku iesaistīts tādā kā abstraktā filmā, kādā teikā... Bija svarīgi uzrakstīt par viņas literārajiem darbiem, gribējās uzrakstīt, gribējās pateikt to, kas nav vēl pateikts.

Mani nepamet sajūta, ka tapusī grāmata ir savā ziņā privāta dialoga turpinājums ar Veroniku Janelsiņu, tajā nav zinātnisku vispārinājumu vai skrupulozu faktaloģisku patiesību. Šķiet, autoru tas šajā reizē nav interesējis. Grāmata ir kāda ceļa atsegums, kādas sarakstes liecība.

Andra Silapētere

Andra Silapētere ir Latvijas Mākslas akadēmijas maģistre, viena no Laikmetīgās mākslas centra meiteņu komandas.