P I E  V I E N A nonācis ir Imants Ziedonis (1933-2013), autors 15 dzejkrājumiem, trim epifāniju (dzejprozas), diviem eseju, pieciem aprakstu/ceļojumu, četriem literāru pasaku kopojumiem un virknei grāmatu bērniem; Pūt, vējiņi! (pēc Raiņa), Puikas (pēc Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas) u.c. filmu scenārijiem, libretam Imanta Kalniņa operai Spēlēju, dancoju (pēc Raiņa) u.c.; atdzejojis no krievu val. (Puškinu, Bloku, Majakovski u.c.), vairāk nekā 50 komponistu (Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Uldis Stabulnieks, Pēteris Plakidis u.c.) devuši mūziku 464 Ziedoņa dzejoļiem. Raksti 12 sēj. (1995-2002). Ministru kabineta balva, Atzinības krusts, Korčaka (Janusz Korczak) medaļa, Andersena (Hans Christian Andersen) balva u.c. Noras Ikstenas raksturojumā dzejnieks gan padomju režīmā, kurā pagāja Imanta mūža lielākā daļa, gan nosacīti neatkarīgajā ES valstī Latvijā – ir bijis daudzu sabiedrisku, vēsturisku, politisku pagrieziena punktu iekustinātājs, aizsācējs, uzjundītājs (KD 8.III)). Un līdz ar Māru Zālīti jāizceļ Ziedoņa uzstādījums kopt ideju, kopt Latviju, kopt sevi, ar klusu un dziļu patriotismu, atbrīvojot dižkokus, atbrīvojot alkšņiem pieaugušo tautas vēsturisko atmiņu (diena.lv 4.III).

Skaidrīte Kaldupe (1922-2013) pēc LVU Filoloģijas fakultātes beigšanas saraksta 22 dzejgrāmatas, vairāk nekā 13 dzejiski gleznainu literāru pasaku kopojumus, 11 romānus, 3 autobiogrāfisku tēlojumu/atmiņu grāmatas. Viņas oeuvre raksturo dzimtās zemes mīlestība, gaiša/labskanīga valoda, morāles/ētikas, arī tautas vēstures jautājumi, jūtīga dabas uztvere (mūžs bija bagāts, tādēļ ka man piederēja tik daudz koku, putnu un agro rīta stundu).

Vairākkārt apbalvotais gleznotājs/scenogrāfs Jānis Annuss (1935-2013) pēc profesionālās izglītības iegūšanas Ņujorkā (Pratt Institute, Art Students League) saņem Prix de Rome u.c. stipendijas radošam darbam Eiropā, kur arī lielākoties dzīvo un izstādās, ir Latviešu centra Minsterē valdes loceklis, par gleznām saņēmis, citu vidū, Itālijas prezidenta, arī ALAs KF balvu (1971). Tēva, gleznotāja prof. Augusta Annusa (1883-1984) ģimene, lai izvairītos no otrreizējās krievu okupācijas, dodas (1944) bēgļu gaitās, nonāk amerikāņu okupācijas zonā (Eslingenā), pēc Lielās izklīšanas (1949) trimda turpinās ASV.

Ludzā dzimušais, kopš 90. gadiem Latvijā un Jeruzālemē mītošais kinodokumentālists Hercs Franks (1926-2013), kura kontā ir vairāk nekā 80 filmu, to vidū Augstā dziesma, Aizliegtā zona, Esības prieks, (kopā ar Juri Podnieku uzņemtā) īsfilma Vecāks par 10 minūtēm u.c. TZO un virkne ārzemju balvu.

Silvija Ābele (īst.v. Rasma Kārkliņa, 1932-2013), no kuras piezīmju lapiņām viņas trimdā esošais tēvs, rakstnieks Valdemārs Kārkliņš izveido daudz lasīto grāmatu par dzīvi okupētajā Latvijā līdz pat meitas nokļūšanai Vācijā (1959) – Daugavā iet ledus (Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1960)(Skat. 59. lpp.).

Literāts, „minsterietis” Roberts A. Laiviņš (1965-2012), no kura stāstiem un dzejoļiem (skat. JG199) var izdzīvot Trimdas dzīvi līdz kaulam (Dainis Mjartāns).

Liepnieks Jānis Dindzāns (1921-2013), JG manuskriptu korektors (1992-2009).

Ritvars Bregžis (1920-2013), Toronto U. bibliotekārs, divu JG satura rādītāju (176-200, 201-230) kompilators.

(re)

 

J A U N I Z D E V U M I

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS – Aleksandra Čaka vārds igauņiem nav svešs, un tagad viņa dzejas cienītājiem kaimiņzemē pieejama vēl viena dzejas izlase Igavene Riia (Mūžīgā Rīga), ko sastād. un igauņu val. atdz. Līvija Vītola. Savukārt Čaka izlase Iedomu spoguļi izdota krievu valodā vairāku dzejnieku atdzejojumā.

Grāmatā Вещество взгляда (Skatiena viela) krievu val. (tulk. Milēna Makarova) sakopoti Liānas Langas izcilākie dzejas cikli.

Antoloģijā lietuviešu val. Pavasaris bus kaip visuomet (Pavasaris būs vienmēr, tulk. Ērika Duņģīte) iekļauti neatkarības laikā tapuši 16 rakstnieku dzejoļi, sākot ar Uldi Bērziņu un Leonu Briedi un beidzot ar jaunajiem Arvi Vigulu un Arti Ostupu.

Grāmatā Latvijas mūsdienu mazā proza gruzīnu valodā izdoti sešu rakstnieku Aijas Lāces, Andras Neiburgas, Gundegas Repšes, Jāņa Einfelda, Noras Ikstenas un Ingas Ābeles stāsti un noveles.

Divi Margitas Gailītes angliskojumi: Eiropas labāko stāstu krājumā Best European Fiction 2012 Gundegas Repšes stāsts „Cik svarīgi būt Ernestam?” (How Important Is It To Be Ernest?) un Noras Ikstenas stāstu krājums Life Stories (Dzīves stāsti) (skat. 52. lpp.),

70 g.v. ASV mītošās Skaidrītes Ritas Sparks autobiogrāfijas From Flames to Freedom: Faith Rides the Rails pamatā ir patiesi, bērnībā piedzīvoti notikumi, pametot kara laikā degošās mājas Jelgavā un dodoties bēgļu gaitās.

Grāmatas Latvijas Okupācijas muzejs: Latvija zem Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas varas (1940-1991) latviešu, angļu un franču tulkojumiem nesen 1 000 eks. pievienots krieviskais variants

Akadēmisko grāmatu apgādā „Brill Publishers” (Nīderlandē) nākusi klajā Stradiņa U. prof. Denisa Hanova un LU Teoloģijas fakultātes prof. Valža Tēraudkalna pētījums Ultimate Freedom – No Choice: The Culture of Authoritarianism in Latvia, 1934-1940.

(vg)

 

DZEJA – Literatūrzinātnieces, Kornela (Cornell) U. profesores Intas Ezergailes (1932-2005) krājums Melnās gailenes (rakstīti angļu val. – krājumā Black Chanterelles, tulk. Amanda Aizpuriete) – dzejā izteikti pārdzīvojumi, ko savas dzīves laikā viņa nav gribējusi sniegt plašākam lasītāju pulkam.

Dzejnieka un tulkotāja Edvīna Raupa sestā krājumā Mirklis šis parādās apziņas un zemapziņas saspēle, jo, kā saka pats autors: mūsu apziņas radītie burti alkst arvien ciešāku brālību ar zemapziņā snaudošo domu.

Māris Salējs sakarā ar savu jauno, „Mansarda” paspārnē iznākušo krājumu Nedaudz vairāk: ...man savā dzejiskajā iedomībā gribas ticēt, ka dzejas mērķis nav būt vienīgi par izejvielu kaut kam – literatūrteorijai, socioloģijai –, bet „nedaudz vairāk” būt vajadzīgam vēl kādam. Kaut vai vienam cilvēkam.

Iepriekšējo trīs gadu laikā rakstītos dzejoļus Anda Līce sakopojusi krājumā Šovakar, kas atklājas kā rakstnieces lirikas dienasgrāmata.

Pēc 10 gadiem dzejnieks un dziesminieks, daudzu jauno Latvijas krievu dzejnieku darbu atdzejotājs, Austrumu reliģiju pētnieks Pēteris Dragūns izdevis otro krājumu Tumšā stunda, pētot draudīgos spēkus, kas mīt katrā cilvēkā.

Dziednieka un dzejnieka Ata Silarozes krājumā Pļāvējs sakopoti 40 gadu laikā sarakstīti slavenajai dziedniecei Zilākalna Martai veltīti dzejoļi par dzimtenes mīlestību, dvēseles noskaņām un pārdzīvojumiem.

Vēsturnieka un dzejnieka Jāņa Krēsliņa radinieks, amerikāņu latviešu šlāgeru grupas Mācītājs on Acid dibinātājs Laris Krēsliņš, kā pats saka, kaut kādā veidā sakopojis 35 dzejoļus, kas ienākuši prātā un izdevis savu pirmo dzejoļu grāmatu Cik es atceros. Vai punktiņi, un pats piedalījās arī tās atvēršanā Rīgā.

(vg)

 

PROZA – Viļa Lācīša jaunākajā romānā, kas pārstāv kiberpanka žanru un ko autors pats uzskata par parodiju par spiegu romāniem, Amsterdamas princips visa darbība notiek virtuālā vidē un lielākā daļa varoņu ir cilvēki bez principiem.

Jānis Joņevs savā pirmā romānā Jelgava 94 vēsta par pusaudžu dzīvi, alternatīvo kultūru un sevis meklējumiem pagājušā gadsimta 90. gados.

Jaunās rakstnieces Ilzes Jansones trešā stāstu grāmatā Umurkumurs jeb Ardievas feminismam sakopoti 9 stāsti, rakstniecei mēģinot atteikties no jebkādas ideoloģijas un koncentrēties tikai uz indivīdu, jo pēc viņas domām, ikviena labi domāta ideja, nonākot radikāļu rokās, transformējas savā pretmetā, arī feminisms.

Fantāzijas žanra grāmata Dana un Medaljons ir vēl vienas jaunās rakstnieces Lauras Vilkas debija literatūrā.

Apgāds Zvaigzne ABC pirms pāris gadiem izsludināja fantāzijas un fantastikas stāstu konkursu, un nu 13 labāko jauno latviešu autoru darbi atrodami krājumā Purpura karaļa galmā.

Jaunā, tikai 18 gadus vecā rakstnieka Visvalža Voldemāra Jākobsona jeb ViVo debijas fantastikas grāmata Noljāras kristāli ir ieguvusi literatūras speciālistu pozitīvas atsauksmes.

Kāda vācu zēna neparastam liktenim pēc II Pasaules kara seko Anna Skaidrīte Gailīte romānā Neredzamo važu gūstā, kas balstīts uz patiesiem notikumiem, kādai latvietei pēc kara no bērnu patversmes Briselē nolaupot mazu zēnu.

Grāmatā Eņģeļu purvs. Sirreāls gadījums varam iepazīt Andri Kolbergu citā gaismā, jo tajā iekļauts scenārijs filmai un luga – krimināla traģēdija, kas tomēr gandrīz jāuzskatot kā komēdija, ietonēta ar melno humoru.

(vg)

 

DAŽĀDA SATURA – Ilggadējā vēstnieka Valda Krastiņa grāmatā Ļoti personīgi. Latviešu diplomāta stāsts:1992-2008 autors stāsta par diplomāta gaitām Čehijā, Slovākijā, Turcijā, Norvēģijā un Somijā, sniedzot ieskatu šo valstu vēsturē un politiskajā situācijā, kā arī atklāti runājot par problēmām atjaunotās Latvijas pārvaldē.

Jānis Lejiņš iepriecina vēl ar vienu vēsturisko romānu – Kamera obskura, kurā parādīts tā galvenās varones, gados jaunās Vid­zemes muižnieces skats uz Latviju 20. gs. caur tumšo jeb caurumiņa kameru – camera obscura.

Augusta Deglava romāna Rīga simtgadei veltīta grāmata Rīgas teksts. Augusta Deglava romānam „Rīga” 100.

Ilggadējās Rūdolfa Blaumaņa Braku muzeja vadītājas Annas Kuzinas Blaumaņu pavārgrāmata veltīta Rūdolfa tēvam Matīsam 190. dzimšanas dienā, atklājot viņa receptes un ēdienus, kas minēti arī Rūdolfa darbos. Grāmatu var baudīt gan garīgi, gan arī gatavot ēdienus pēc interesantajām receptēm.

Dramaturga Gunāra Priedes radošais mantojums ir gana nozīmīgs, tāpēc Ieva Struka ķērusies pie viņa daiļrades – lugu, rakstu par arhitektūru, dramaturģiju, teātri, kultūras vēsturi, izcilām personībām un folkloru – sakopošanas, un nupat klajā nācis pirmais no 6 sējumiem.

Kino zinātniece Inta Pērkone eseju krājumā Tu, lielā vakara saule no modernisma skatu punkta vērtē vairāku Latvijas kinorežisoru darbus.

(vg)

 

TULKOJUMI – Okupācijas muzejā notika Timotija Snaidera (Timothy Snyder) Asinszemes (Bloodlands) (tulk. Ieva Lešinska) atvēršana, kurā amerikāņu vēsturnieks uzsver, ka abi noziedzīgie totalitārie režīmi ir ne vien vienlīdz nozīmīgi, bet arī veicināja viens otra asinsdarbus.

Beidzot latviski iznācis Džeimsa Džoisa (James Joyce) pusautobiografiskais romāns Mākslinieka portrets jaunībā (A Portrait of the Artist as a Young Man), pie kā tulkotājs Rimonds Jaks strādājis jau 10 gadus, bet ko nebija iespējams izdot slavenā īru rakstnieka mazdēla neatsaucīgās dabas dēļ. Autortiesību termiņš beidzās 2012. gadā, un nu pasaule piedzīvo jaunu Džoisa popularitātes vilni.

Arī Paulas Makleinas (Paula McLain) romāns Parīzes sieva (The Paris Wife) par rakstnieka Ernesta Hemingveja (Ernest Hemingway) jaunības gadiem Parīzē ir aizraujoša kultūrvēsturiska pastaiga pagātnē (tulk. Ieva Lešinska).

Ar grāmatas 1Q84 izdošanu noslēgusies vispopulārākā dzīvā japāņu rakstnieka Haruki Murakami triloģijas izdošana latviešu val. (tulk. Ingūna Beķere).

Pasaulslavenā Paulu Koelju (Paulo Coelho) jaunākais romāns Akras manuskripts (Manuscrito Encontrado em Accra) ir meditācija par dzīvi, mīlestību un pārmaiņu nozīmi cilvēka dzīvē, ņemot par pamatu notikumus 1099. gadā Jeruzalemē krustnešu iebrukuma priekšvakarā.

Erevānā dzīvojošās un krieviski rakstošās Mariamas Petrosjanas gandrīz kulta statusu iemantojušo romānu Nams, kurā... (tulk. Māra Poļakova) caurvij mistika, noslēpumainība un sarežģītu cilvēcisko attiecību tēlojums, darbībai risinoties kādā namā, kur katram ir iesauka un vienā dienā tajā reizēm mēdz notikt tik daudz, cik ārpus nama nepiedzīvo pat visā mūžā.

Latvijā un Krievijā plaši pazīstamā dzejnieka Sergeja Timofejeva bilingvālajā dzejkrājumā Stereo lasāmi 34 dzejoļi krieviski ar vairāku tulkotāju veiktajiem atdzejojumiem latviešu valodā.

(vg)

 

C I L D I N Ā J U M I – Par reizi divos gados piešķirtā LV augstākā apbalvojuma mākslā – Purvīša balvas laureātu kļuvis (15.II) LMA lektors Andris Eglītis – LMA Glezniecības nodaļas absolvents, Iļjas Repina Sanktpēterburgas Valsts mākslas institūta maģistrs (2005), turpina studijas Higher Institute for Fine Arts, Ģentē, Beļģijā. Kopš 2005. g. sarīkojis 8 personālizstādes, kas katra novērtēta kā Notikums mākslas dzīvē. Iepriekšējie Purvīša laureāti: Katrīna Neiburga (2009) un Kristaps Ģelzis (2011).

Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu Albertam Belam.

Daugavas Vanagu nozīme zeltā LOM vadītājiem Dr. Gundegai Michelei un Dr. Valteram Nollendorfam.

Mūzikas ierakstu Gada balva par mūža ieguldījumu ansamblim Čikāgas piecīši, visvecākajai muzicējošai latviešu popmūzikas grupai (dib. 1961 Kalamazū, ASV), kuras diskogrāfijā ir 12 skaņuplates, 16 kasetes un 10 kompaktdiski. Uzņemta dokumentālfilma (2011) Par mani, draudziņ, nebēdā un, citu vidū, saņemta PBLA Tautas balva (2011).

Eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai piešķirts (25.III) Goda doktores grāds Strasbūras U., kur viņa piedalās diskusijā par Eiropas vēstures mācībām un to ietekmi uz pašidentifikāciju, personības veidošanos, kā arī plašāk – demokrātijas procesiem.

Latgaliešu kultūras Gada balva Valentīnai Mičulei, ilggadējai Atašienes folkloras kopas Vīraksne vadītājai, Lielās Folkloras balvas ieguvējai (2001). No 29 Boņukiem – latgaliešu kultūras Gada balvām (Jāņa Streiča filmas Cilvēka bērns puikas Boņuka māla statuetēm) – galvenie piešķirti Rutai Cibulei (Gada cilvēks), Guntrai Kuzminai (Gada skolotāja), Ilzei Spergai (labākā proza Puika mežā), Annai Rancānei (labākā dzeja/grāmata Pylni kārmani dabasu / Bezdeleigu posts), Valentīnam Lukaševičam (spilgtākā publikācija internetā/presē – Kotrai tautai ir sovi latgalīši), podniekiem Vēsmai un Aivaram Ušpeļiem u.c.

Britu impērijas virsnieka pakāpe bij. LNO Latvijas simfoniskā orķestra galvenajam diriģentam Šišonam (Karel Mark Chichon).

Lielās mūzikas balva dziedātājai Laimai Andersonei Silārei par mūža ieguldījumu, Arnoldam Klotiņam par grāmatu Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940-1945, gada debitantei, vijolniecei Elīnai Bukšai, par gada jaundarbu Tvyjōraan Mārtiņam Viļumam, gada koncertam Garanča & Šišons, gada uzvedumam Cantando y amando, vijolniecei Baibai Skridei par izcilu solo interpretāciju Johannesa Brāmsa Vijoļkoncertā, akordeonistei Ksenijai Sidorovai par solo Tīra (Erkki-Sven Tüür) opusa Prophecy atskaņojumā, Kremerata Baltica vijoļu grupas koncertmeistaram Sandim Šteinbergam u.c.

Amsterdamas „Concertgebouw” un Bavārijas simfoniskā orķestra diriģentam Marisam Jansonam par mūža sasniegumiem Sīmensa balva (Ernst von Siemens Musikpreis 2013 – 250 000 eiro), ko viņš ziedošot Minhenes koncertzāles celtniecībai.

Kā vēstī Ilgonis Bērsons (Laiks / Brīvā Latvija 16.-22.II), trimdā mirušā Kārļa Dziļlejas fonda visaugstākā balva šogad piešķirta Līvijai Baumanei par Elzas Ķezberes estētismam pirmskara dzejā veltīto LU maģistres darbu (skat. JG271:73-74 un 272:17-19).

LZA Lielā medaļa Andrim Ambainim par darbu kvantu skaitļošanas teorijā un Alvim Brāzmam par pētījumiem bioinformātikā.

Liepājas Kultūras balva Dacei Bluķei par vairāku koncertciklu organizēšanu, Ingrīdai Lūrei par 1. Starptautiskā Bērnu baleta un deju festivāla izkārtošanu, Sandrai Vensko par jauna literārā žurnāla Vārds izdošanu, Liepājas Simfoniskajam orķestrim u.c.

Toms Kreicbergs (pseid. Tom Crosshill), jau otro gadu nominēts prestižajai Nebula balvai, šoreiz par stāstu Fragmentation, or The Thousand Goodbyes.

Mākslinieka/scenārista Māra Putniņa grāmatas Mežonīgie pīrāgi (Die wilden Piroggenpiraten) izdevums vācu valodā nominēts prestižajai Deutscher Jugendliteraturpreis 2013 (Vācijas Jaunatnes literatūras balvai) kategorijā Labākais bērnu literatūras izdevums.

(vg)(re)

 

M Ū Z I K A – Lielajā ģildē Gidona Krēmera un Kremerata Baltica sniegtajā (28.IV) veltījuma koncertā Likteņdārza <www.liktendarzs.lv> amfiteātra būvniecības turpināšanai atskan Pētera Vaska Epifānija, kā arī Georga Pelēča, krieva Leonīda Desjatņikova, bulgārietes Dobrinkas Tabakovas u.c. autoru skaņdarbi.

Vīnes Valsts operai (Wiener Staatsoper) bez LV pārstāvjiem būtu sūra dieniņa – februārī Verdi Simon Boccanegra Amēlijas lomā dzied Maija Kovaļevska, bet tenors Aleksandrs Antoņenko ir Karavadosi Pučīni Toskā (Tosca), gan arī Radamess Verdi Aīdā – martā, kad soprāns Marina Rebeka iejūtas donnas Annas tēlā Mocarta Donžovanni (Don Giovanni), aprīlī Pučīni Mimī (La Boheme) atveido Kristīne Opolais, bet Elīna Garanča – Šarloti Masnē (Jules Massenet) Verterā (Werther), kamēr Andris Nelsons diriģē vairākas Čaikovska Jevgeņija Oņegina izrādes. Maijā Verdi Traviata titulvaroni Violetu Valerī ataino Kovaļevska, bet Karmenu Bizē operā – Elīna Garanča.

Soprāns Maija Kovaļevska

Grupas „Vētras saites” jaunajā ierakstā Teātra krustojums akcentētas Latvītes Podiņas elektroniskās kokles skaņas un „Satori” vadītāja Ilmāra Šlāpina dzejrindas.

Tautas vērtes kopas „Dzieti” 19 dziesmu ierakstā Saules dziesmas muzikālo apdari (ar dūdām, stabuli, kokli, ģitāru, vijoli, čellu un sitamiem instrumentiem) veidojusi Dace Balode.

Tautas mūzikas projekta Elkupe diskā Uzaust jaušams Lielvārdes jostas rak­stos atspoguļotais Saules ceļa mīts kopstraumē ar latviskām skaņām, eksperimentālo un laikmetīgo rokmūziku un Knuta Skujenieka, Edvīna Raupa un Andra Habermaņa dzejtekstiem.

10. gadskārtu svin (4.V) dūdu/bungu grupa Auļi ar koncertu, kurā pievienojas madagaskariešu dziedātāja Kilema.

(vg) (re)

 

T E Ā T R I S – Jau pērngad par režisora Elmāra Seņkova dziļo interesi spēcīgajos un sarežģītajos sieviešu raksturos Blaumaņa novelēs liecina viņa režijā tapušie Indrāni Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un Purva bridējs LNT. Šogad Valmieras teātrim iestudēta Raudupiete – par noklusētas patiesības un nepiepildītu alku izraisītām graujošām sekām, par māti, kas, aklas kaislības vadīta, ļauj aiziet bojā savam bērnam.

Jaunā Rīgas teātrī Pirmo aplausu pamatā ir Livonijas Indriķa hronikā minētā Latvijas teritorijā pirmā izrāde (1205. g. ziemā) – mēģinājums pārliecināt pagānus, kādēļ ir labi būt kristietim. Rakstnieks/žurnālists, 7 romānu un 4 stāstu krājumu autors Pauls Bankovskis lugu uztvēris kā hipnotisku ielūkošanos arheoloģijas ekspozīcijā, kurā izliktie mūsu senču kauli uz pusotru stundu kļūst par dzīviem cilvēkiem ar miesu un asinīm un ļauj iztēloties, kā varētu būt bijis pirms 7-8 gs. Un pats Pirmo aplausu režisors, savā laikā Ņujorkā režiju studējušais Gatis Šmits: nevienam – pat vēsturniekiem – nav īstas jausmas, kad un kādā valodā šie ļaudis runājuši un kad īsti sācis un kad beidzis sajaukties tas, ko mēs dēvējam par latviešu valodu. Arhetipisko un moderno pasaules attiecību pretstatījums kritiķes Ievas Rodiņas uztverē savukārt apliecinot, ka lietas un parādības šajās divās paralēlajās realitātēs nemainās pašas par sevi, bet mainās tikai izpratne par tām (tīmekļa žurnālā Satori 22.II).

(re)

Pirmie aplausi Jaunā Rīgas teātrī Foto: Jānis Deināts

 

T Ē L O T Ā J M Ā K S L A – Pasaules latviešu māk­slas centra prezidente Dr.art. Lelde Kalmīte vēsta (2013.3.I) par ASV mītošā arhitekta Jāņa Ripas centram dāvināto īpašumu Siguldā, kas tiks pārdots, lai finansētu galerijas telpas Cēsīs trimdas mākslinieku aptuveni 1 000 darbu pastāvīgai izstādei.

Henrija Mūra (Henry Moore) institūts savā galerijā Līdsā, Anglijā, izstādījis mākslinieka/mākslas teorētiķa, rīdzinieka Voldemāra Matveja (1877-1914) darbus.

Agijas Sūnas galerijas Swedbank konkursizstādē gadskārtējās Gada gleznas balvai Ivars Heinrihsons izvēlas Kristīnes Keires Zilo upi.

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā piemiņas izstāde jelgavniekam, runātājam citā formu valodā, nekā drīkstēja Latvijā padomju varas laikā, Valerijanam Dadžānam (1932-2012), kurš, būdams bez akadēmiskās mākslas izglītības, pašmācības ceļā mācījies no citiem māksliniekiem, bet visvairāk no grāmatām un (kopš 70. gadiem) no pasaules modernās mākslas paraugiem. Blakus tam viņš vāca sakrālo kokskulptūru no pamestajām Latvijas un Ukrainas baznīcām, kā arī labāko latviešu mākslinieku darbus. Viņa sieva bija pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes mazmeita Inta Čakste. Izstādes sakarā „Mansards” laiž klajā Māra Branča Valerijans Dadžāns. Gleznas, bet mākslinieka krustdēls Viesturs Amats uzdāvina ĢEJVMM lielu Dadžāna darbu kolekciju un piedevām lielisku Kārļa Padega pag. gs. 30. gadu gleznu.

Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī vienai no savas paaudzes izsmalcinātākajām gleznotājām Mārai Vaičunai izstāde Tornis. Glezniecība – galvenokārt tonāli jūtīgas un harmoniskas klusās dabas ar kubisma atskaņām.

15. Starptautiskā ledus skulptūru festivāla Planēta. Ledus laikā (Jelgavā) dienas gaismu ierauga Māra Branča albums Starptautiskie ledus skulptūru festivāli Jelgavā, 1998-2012.

70 gadu jubileju ar izstādi „Zelta ābele Jelgavā” ĢEJVMM nosvin Kārlis Dobrājs, izcils zīmētājs, pedagogs un latviešu tradicionālās tonālās glezniecības turpinātājs.

Berga bazāra galerijā „Arte”, Rīgā, pirmā izstāde Atgriešanās Osvaldam Rožkalnam (1910-1989), kurš klusi dzīvojis trimdā (Vircburgā, Vācijā), strādājis vietējā teātrī par dekoratoru, pārējo laiku veltīdams glezniecībai.

Jau 20. gs. 70. gadu vidū latviešu dzīvesziņas kopējs Valdis Celms kļūst par vienu no vadošajiem latviešu dizaina un kinētiskās mākslas teorētiķiem un praktiķiem. Etnogrāfijas izpētē nozīmīga ir viņa grāmata Latvju raksts un zīmes (2007), kas piedzīvojusi trīs izdevumus un ir tulkota lietuviešu valodā. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs veltī viņa 70. jubilejai izstādi Pieskārieni – unikālais dizains, kinētika, fotomontāžas, plakāts.

Stokholmas Edsvik Konsthall plaša Zviedrijā mītošā Lara Strunkes š.gs. tapušo gleznu izstāde Ultramarīnais deglis. Gleznas tagad.

Savulaik par mazāk nekā $100 nopirktā Vijas Celmiņas glezna Untitled (Knife and Dish, 1964), kas daudzus gadus karājusies kāda anonīma pāra virtuvē, Losandželosas modernās mākslas izsolei novērtēta no $300 000 līdz $500 000. Mākslas pasaules atzinību māksliniece guvusi ar monohromatisko foto imitāciju gleznu un zīmējumu sēriju, kuros attēlojusi zvaigžņotas debess laukus un tuksneša smilts studijas, atveidojot ikkatru smilšu graudu un oli tā paredzētajā vietā. Vēloties izprast ūdens raksturu un viļņu uzbūvi, izmantojot fotoattēlos fiksēto okeāna modeli, māksliniece rada pirmās gleznas un zīmējumus, kuros redzama vien ūdens virsma – tā <artterritory.com>. JG daudz apcerēto/reproducēto Vijas darbu izlase līdz 25.III bija skatāma slavenajā Teita (Tate) galerijā Londonā.

Sakarā ar trīsvalodu (latviešu, angļu, krievu) izdevumu 2007-2012: Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva (335 lpp., red. Mairita Brice), kur pārstāvēti turpat 100 mākslinieki, Kultūras un mākslas portāla <artterritory.com> līdzdibinātāja Una Meistere: Kā salīdzinoši nelielai, bet talantu ziņā bagātai nācijai mums ir svarīgi, lai Latvijas mākslinieku veikums tiktu pamanīts plašāk – Eiropā, pasaulē. Kultūras procesu dokumentācija ir vienīgais veids, kā saglabāt nākamajām paaudzēm liecības par spilgtām šodienas parādībām.

Baiba Vanaga, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja, vēstī par tur gada sākumā Rīgas bohēmiskajai, veģetārajai kafejnīcai Sukubs (no supremātisms un kubisms) veltīto izstādi – 20. gs. 20. gados Sukuba sienas avangardiskā manierē apgleznojuši Aleksandra Beļcova, Romans Suta, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns.

Ņujorkā māk­slas festivāla Armory Arts Week ietvaros apskatāma (5.-30.III) Venēcijas biennāles izstādes North by Northeast Latvijas paviljona ievadizstāde – nesen tapušie Kaspara Podnieka un Kriša Salmaņa darbi, kurus caurauž tradicionālais Latvijas lauku dzīvesveids, ciešā saikne ar dabu, darba mīlestība, patriarhāls pasaules skatījums un vienlaikus spriedze starp piederību vietai un bailēm to zaudēt pastāvīgi mainīgās politiskās ģeogrāfijas dēļ.

ASV dzimušā, 90. gados uz Latviju aizbraukušā grafiķa Aleksandra Karpova (1953-1994) izstāde, pieminot 1949. gada izsūtīšanas, bija skatāma vispirms Preiļos, tad (14.V-14.VI) Kara muzejā Rīgā, mākslinieka brālim Konstantinam uzstājoties ar divām lekcijām (LOM un izstādes atklāšanā) par brāļa mākslu un dzīvi.

(mb) (vg) (re)

 

T R A D Ī C I J U  V E I C I N Ā Š A N A S sadaļu ievadīsim ar rindkopu no paziņojuma par konferenci „Baltu sakrālais mantojums” (13.-14.IV), Rīgā: Daudzi cilvēki sajūt, ka atkal ir atmodas laiks, tikai šoreiz nevis politiskās, bet garīgās atmodas laiks, kas pamazām liek pievērst uzmanību mūsu pašu vērtībām – esam izskrējušies pa pasauli, pamēģinājuši, izgaršojuši citu kultūru vērtības, meklējuši Rietumos un Austrumos, bet tagad, kā Sprīdīši, pamazām atgriežamies Mājās... Par to liecina kaut vai tas, ka arvien vairāk svinam īstos Saulgriežus, vēlamies uzvilkt tautastērpu, apmeklēt Latvijas svētvietas, uzzināt par dainām, baltu zīmju spēku un nozīmi. Citu sarunu vidū Janīna Kursīte stāsta par to, kā baltu tautas lietojušas dzintaru, ko dzintars nozīmējis pēckara politiskajā trimdā, okupācijas gados Latvijā un šodien, par seno dzintara ceļu, par tā maģisko spēku (sengrieķu filozofa Talesa pārliecībā dzintaram esot dvēsele). Juris Urtāns, Dainis Ozoliņš un Ivars Strautnieks – par Latvijas pilskalniem, kādreizējām koka pilīm, nocietinājumu vaļņiem un svētvietām – alas, klintis un petroglifiem klātās smilšakmens kraujas iemieso Zemes spēku un pazemes enerģiju; avoti, strauti, ezeri, upes un jūra izstaro ūdens plūstošo dzīvinošo enerģiju; pakalni ietver gaisa simbolismu; diženie koki savieno zemes, ūdens un gaisa pirm­elementu radīto dzīvības enerģiju; svētvietās iededzot svētos ugunskurus, pirmelementu enerģijas tiek transformētas un nodotas apkārtējās vides auglībai. Rūta Muktupāvela apskaidro ļauno aci latviešu un lietuviešu kultūrā, t.i., 19. gs. etnoloģijas datos atrodamo liecību par atsevišķu cilvēku spēju noskaust ar vērīgu skatienu vai izvairoties no tieša acu kontakta; ļaunās acs spēkam reizēm joprojām tic ne tikai Latgales lauku sētās, bet arī pilsētvidē – kantoros, lielveikalos, sabiedriskajā transportā, arī virtuālajā telpā. Inese Krūmiņa – par rituāla garīgiem aspektiem, piem., kā atšķirt vienkāršu mazgāšanos pirtī no pirts rituāla. Solvita Lodiņa par dabas tēliem, kas simbolizē sakrālās parādības cilvēkā un Visumā (fizioloģiskās un kosmiskās magones, auglību veicinātāji burkāni un sīpoli, garā pupa kā ceļš no vienas apziņas stāvokļa uz citu). Sarmīte Krišmane par Dainu praktisko pielietojumu ikdienā, par tur esošajiem kodiem un senām zināšanām. Valdis Celms par baltu zīmēm/simboliem telpā un laikā. Viens no diskusiju vadītājiem ir Otto Ozols (skat. JG 271:27-31, 68-69).

Kudos divu grāmatu autoriem/apgādiem – Latviešu cimdi (Mansards), kur Maruta Grasmane izvēlējusies no vairākiem muzejiem 177 cimdus, kas tapuši no 18. līdz 20. gs. sākumam, un Aijas Jansones Krustpils villaines (Zinātne) no 18. gs. otrās līdz 19. gs. pirmajai pusei.

XIV Starptautiskajā masku tradīciju festivālā Mālpilī un Siguldā (9.-10.II), kur piedalās ap 20 grupu no Rīgas, Ventspils, Dagdas, Rēzeknes, Baltinavas, Siguldas, Vidrižiem, Viļāniem, Saldus, Dobeles, Šauļiem, Augšvolgas reģiona ar budēļiem, parastiem un Ziemsvētku čigāniem, kaitysiem, ķekatniekiem, vastolōviešiem, vecīšiem, miežvilkiem, notiek vairāki masku gājieni ar īstiem rituāliem, masku gatavošana, Meteņa dzīšana un festivāla noslēguma rituāls Mālpils Saules vārtu kalnā. Īpašu interesi izraisa lietuviešu masku kāzas un unikālās koka maskas.

Sakarā ar biedrības „Lauku Pirtnieki” un RLB Nacionālās identitātes komisijas rīkoto konferenci (16.-17.III) „Latviskās pirts tradīcijas ģimenē” pirtnieks un b-bas vadītājs Juris Batņa: Pirts rituāli rada neatsveramas iespējas, kā jau no pašas mazotnes cilvēks var izjust saikni ar savas tautas tradīcijām, smelties spēku no dabas, būt kopā ar ģimeni visās paaudzēs, ļoti rimtā un plūstošā veidā izdzīvot gadskārtu un dzīves ciklus. Diplomēti pirtnieki dalās savās zināšanās par dzintaru pirtī, ādas kopšanu ar ķenci un berzīti, pērienu pirtī, tautas dziesmu dziedāšanu pirtī un kokles spēli pie pirts, pirts rotāšanu ar puzuriem u.c.

(re)

 

16. Starptautiskajā masku festivālā Mālpilī (2013.II)

 

F I L M A / F O T O – Pērn rudenī starptautiskajā Wiley-Blackwell apgādā un Dienvidkalifornijas U. (U. of Southern California) kinematogrāfijas profesores Anikó Imre redakcijā klajā nācis plašs pētījums par Austrumeiropas pēcpadomju filmindustriju, A Companion to Eastern European Cinemas (2012) ar 25 autoru rakstiem, to skaitā arī Marutas Vītolas (skat. JG251:36-38) „Pagātnes pārskats, ieskats nākotnē. Latvijas dokumentālfilmas izpēte kopš 1991. gada” (325-343). Raksturodama šī žanra attīstību pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas (1991) un Jura Podnieka pāragrās nāves (1992) kā „fēniksa pacelšanos no pelniem”, autore uzskaita piecus dokumentālfilmu darinātājus, iztirzājot viņu veikumus: Lailu Pakalniņu, Antru Cilinsku, Edvīnu Šnori, Dzintru Geku un Ināru Kolmani. Vītola pauž optimismu, ka par spīti finanšu grūtībām Latvijai arī turpmāk nepietrūks talanta tautas apziņā ar filmas mākslu apgaismot sakarības starp sarežģīto pagātni, grūto tagadni un nezināmo nākotni.

63. Starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā Starptautiskās žūrijas balvu saņem Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu! – par 13 g.v. Rīgas skolnieka attiecībām ar māti – lielisks režisora darbs, jau pirmajās minūtēs, tikko esam izdzirduši tik kaitinošo – „nu cik reizes Tev var teikt!”, liek noticēt, aizmirst, ka skatāmies filmu (Andra Manfelde). Balva arī Generation K plus sadaļā iekļautajai Ēvalda Lāča animācijas filmai Eži un lielpilsēta, kur no ziemas miega sev par pārsteigumu lielpilsētā atmodušies eži „punktierē”, kā atgūt mežu.

5 Broken Cameras (5 salauztas kameras, 2011) – festivālos (Sundance, Film Festival Amsterdam u.c.) balvas ieguvusī, „Oskaram” nominētā dokumentālfilma (90 min. savilkts 500 stundu materiāls) ataino ikdienas arestus, vardarbīgos uzbrukumus, buldozeru iznīcinātos olīvkokus, zaudētas dzīvības, nakts reidus Palestīnas Rietumkrasta Biļinas ciemā (12 km no Ramalas), pazīstamā ar nevardarbīgo pretošanos okupācijas varai. Tur mītošā zemkopja Emada Burnata (kopā ar izraēliešu filmoperatoru Guy Davidi viņš ir arī filmas režisors) pirmo nopirkto (2005) kameru (lai dokumentētu dēla Gibrīla dzimšanu) salauž/sašauj izraēliešu drošības spēki. Tāds pats liktenis piemeklē nākošās četras.

Prestižajā konkursā World Press Photo, kur šogad iesniegts 5 666 fotogrāfu (no 124 valstīm) 103 481 uzņēmums, titulu Photographer of the Year Amsterdamā saņem (25.IV) zviedru fotožurnālists Hansens (Paul Hansen) par Dagens Nyheter ievietoto, pērngad (20.XI) Gazā uzņemto attēlu, kur redzams bēru gājiens ar Izraēlas gaisa uzbrukumā nogalinātajiem 46 g.v. vidusskolas apkopēju Fouadu Hijazi un (priekšplānā) 2 g.v. Sahaibu un 4 g.v. Mohamedu, kuru smagi ievainotā māte Amna joprojām atrodoties slimnīcā (DN.se; HuffPost 15.II; haaretz.com 17.II).

Dažādu balvu ieguvušā amerikāņu režisora Stouna (Oliver Stone) un vēstures profesora (Nuclear Studies Institute, American University) Kuznika (Peter Kuznick) veidotā, no 10 turpinājumiem sastāvošā TV filma Untold History of the United States (Neizpaustā Savienoto Valstu vēsture), kam pamatā arhīvu materiāli un nesen deklasificēti dokumenti, kritiski aplūko ASV skolu mācībgrāmatās notušēto neseno vēsturi, sākot ar simtiem pilsētu nevajadzīgu iznīcināšanu gaisa teror­uzbrukumos, kad vācu nacisms, itāļu fašisms un japāņu militārisms jau bijis satriekts driskās, atombumbu uzbrukumu Hirošīmai un Nagasaki (1945), Dienvidamerikas tautu atdzimšanu pēc „dumpja” pret Starptautiskā valūtas fonda / Pasaules bankas spekulatīvajām mahinācijām un Regena (Reagan) laikā ASV trenētajiem „nāves vadiem” (Death Squads) līdz pat Džordža W. Buša un arī pašreizējā Baltā nama saimnieka Baraka Obamas „tranu” jeb, lietojot Kārļa Streipa apzīmējumu, „dūcēju” uzbrukumiem (drone attacks) Vaziristānā (Pakistānas ziemeļrietumos), Afganistānā, Jemenā u.c. Par daudz ko domas dalīsies, īpaši par vietām greizā spogulī parādīto, sevi par „sociālistisku” saucošo Maskavas totalitāro impēriju.

(jž) (re)

 

World Press Photo visaugstāko godalgu saņēmušais Paula Hansena uzņēmums Bēres Gazā (2012.20.XI)

D I A S P O R A – Pieminot 1949. gada latviešu izsūtīšanas 64. gadadienu, Omskas (Sibīrijā) kultūras namā Družba (Draudzība) vietējais latviešu kultūras centrs Zvaigznīte sadarbībā ar Valsts uzņēmumu Latvijas Koncerti sarīko (25.III) mecosoprāna Ievas Paršas, saksofonista Arta Sīmaņa un pianistes Hertas Hansenas koncertu.

Man elpa aizraujas no pateicības un mīlestības, domājot par tiem simtiem, ja ne tūkstošiem, kas algu (naudu) negaidīdami, ir ar prieku un lielu atdevi strādājuši dienām un naktīm, lai mums būtu šis unikālais fenomens – 3x3, – tā par PBLA un Dr. Maksima Strun­ska finansiāli atbalstīto grāmatu 3x3 ārpus Latvijas 1981-2011. Pasaules mēroga kustība visu paaudžu latviešiem <www.drukatava.lv> tās redaktore Rasma Zvejniece.

Izdevumā Dimensions iespiesti (2013,1:8-27) ALAs projektu lietvedes, stratēģiskās plānošanas ekspertes Ilzes Garozas vērtīgās, pērngad īstenotās aptaujas rezultāti attiecībā uz ASV latviešu sabiedrības attieksmi pret jumtorganizāciju ALA, bet ne tikai.

Apsveicams ir LR Ārlietu ministrijas un LU kopīgi plānotais Diasporas studiju centrs (22 gadus pēc neatkarības atjaunošanas!) ar mērķi tuvākajos trīs gados veicināt latviskās identitātes saglabāšanu, latviešu valodas un kultūras telpas pieejamību ārpus LV teritorijas (ĀM pārstāve Diāna Eglīte – bns.lv 11.III). Der piemetināt, ka skaitā nedaudzie, toties ar atbildību un pašaizliedzību apveltītie JG veidotāji (skat. <http:// zagarins.net/JG>) bez „koordinētas pētniecības” un „oficiāliem lēmumiem” (dažbrīd sparīgi cīnoties pret tiem – gan iekšējiem, gan arī ārējiem) ir veicinājuši kultūras telpas pieejamību lasīt pratējiem jau kopš 1. numura (1955.IX) – līdzās citiem pēckara politiskās trimdas izdevumiem.

Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku arhitekta Ervīna Palmbaha vadībā atjaunota Staļina laikā slēgtā Latviešu b-ba (dib. 1906), kuras biedri savā laikā skaitījušies Ernests Birznieks-Upītis, Jānis Jaunsudrabiņš, Sudrabu Edžus, Pāvils Rozītis, Jāzeps Mediņš, Andrejs Upīts u.c.

Latvijas Lauksaimniecības U. (LLU), Jelgavā, atklāj (12.III) izstādi ?etras svar?g?k?s latvie?u trimdas politisk?s akcijas ?rzem?s padomju okup?cijas laik?Četras svarīgākās latviešu trimdas politiskās akcijas ārzemēs padomju okupācijas laikā – 1) Vispasaules latviešu jaunatnes kongress Berlīnē (1968), 2) akcijas pret Austrālijas valdības lēmumu (1974) atzīt Baltijas valstu iekļaušanu PSRS, 3) akcijas Eiropas „Drošības un sadarbības apspriedes“ (CSCE) kontekstā un 4) Baltijas brīvības un miera kuģis (1985). Dīvaini, ka Jelgavā par šo Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanā svarīgajiem notikumiem veltīto izstādi nekas netika pausts... – komentē JG redakcijas loceklis, tagad jelgavnieks Māris Brancis.

Losandželosā (7.IV) Dienvidkalifornijas Latviešu b-bas, Latviešu skolas un tautas deju kopas „Pērkonītis” noorganizētajā Dabas dienā Guntis Eniņš un Juris Ošleja referē par latviskās piederības vērtībām.

Liepājas U. Vadībzinātņu institūta vadošajai pētniecei, prof. Sandrai Veinbergai bieži nācies novērot diezgan mazohistisko „austrumeiropiešu” attieksmi pret savu valodu: krievu, latviešu vai ukraiņu sievietes lauzīdamās tēlo „superzviedrietes”, „superanglietes”, „superspānietes”, ar visiem spēkiem cenšoties iebīdīt savu bērnu citas valsts apritē. Katrai mātei savu bērnu gribas iecelt saulītē, taču nezin vai vecāku iedomātās laimes leiputrija ir tieši tas, kas bērnam visvairāk vajadzīgs. Tajā pat laikā Veinberga citē lidmašīnā līdzās sēdošas dānietes pukošanos: Kā man riebjas tie austrumeiropieši! (..) Viņi paši domā, ka līdzinās mums, taču būtībā ikviens melns amerikānis man ir daudz tuvāks un saprotamāks nekā viņi – šie postsovjetiskie salašņas!... <tvnet.lv 28.III>.

(re)

 

S C R I P T A  M A N E N T – Vēsturnieku komisija (dib. 1998) sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku digitalizējusi visus 27 apjomīgos Komisijas rakstu krājumus, kas bez maksas pieejami ikvienam interesantam: <http://gramatas.lndb.lv/#collectionitems;id=281>

Dzintara Soduma balva par novatorismu literatūrā nodibināta Ikšķilē, kur rakstnieks (1922-2008) beidz šīs zemes gaitas. Vairāk nekā 60 gadus, dzīvodams trimdā Zviedrijā un ASV, viņš nenogurstoši savu dzīvi veltījis latviešu valodas un literatūras saglabāšanai un novatorisma attīstīšanai, un kā dāvanu latviešu valodai pasniedzis pasaules literatūras meistardarba „Uliss” tulkojumu, (..) tādējādi latviešu kultūrai paverot pasaules kultūras kontekstu – tā akadēmiķis Jānis Stradiņš (Ir 5.III).

Patlaban visaktīvākā un visprofesionālākā mūsu daiļliteratūras angliskotāja un tulkojumos ieinteresētu apgādu/publikāciju kontaktētāja ir Margita Gailītis. „Guernica Editions” apgāds (Kanādā/ASV/Anglijā), kas 2011. g. publicē Margitas atdzejoto Edvīna Raupa dzejas izlasi then touch me here (skat. JG266:17), šogad laiž klajā viņas angliskotos Noras Ikstenas Dzīves stāstus (2004) – Life Stories ar JG vairākkārt reproducētās Ināras Matīsas vāku, bet 2014. g. izlaides plānā iekļauta dzejnieces Liānas Langas izlase. Margita lolo ieceri, ka apgāds katru gadu izdos pa latviešu rakstniekam angļu valodā. Labi sakari nodibināti arī ar „Dalkey Archive Press” (ASV), kas pēc viņas tulkotās Sandras Kalnietes With Dance Shoes in Siberian Snows (2009) publicēšanas lūdzis katru gadu atsūtīt vairākus īsprozas tulkojumus, kurus pēc ekspertu stingra, divu kārtu vērtējuma izvēlas galvenais redaktors Hemons (Alexander Hemon) iespiešanai augsti novērtētajā antoloģijā Best European Fiction, kur līdz šim publicēts Ikstenas „Elza Kuga’s Old-Age Dementia” (2011) un Gundegas Repšes „How Important Is It to Be Ernest?” (2013). Prozas tulkojumu rediģēšanas darbā Margita sadarbojas ar māsu Viju (Kostoff), jo tulkotājs vienmēr atrodas starp kokiem, t.i., detaļām – vajag kādu, kas spēj saredzēt visu mežu. Arī zviedru sociāldemokrātu politiķes Lindas (Ylva Anna Maria Lindh, 1957-2003) vardā nosauktā, ES kultūras projektā ietilpstošās jaunatnes literatūras atbalsta programma Sea of Words, ko vada Kairas (Cairo) bibliotēka, līdz šim ir izvēlējusies publicēšanai vienu Margitas tulkotu latviešu stāstu.

(re)

 

Tulkotāja/atdzejotāja Margita Gailītis

 

P E R I O D I K A – Kārlis Streips par žurnālistiku LV un izmaiņām Dienā: ...kas noticis „Dienā” ir ārprāts. Tur valdes pr-dis tagad būs cilvēks, kas gandrīz iznīcināja LTV, par redaktoru kļuvis cilvēks, kas ir sociologs, nevis žurnālists. No programmas „Panorāma” aizgājuši labākie žurnālisti, kopš ilgāka laika pazuduši gandrīz visi analītiskie raidījumi. Būtībā palicis žurnāls „Ir” un Latvijas Radio. Arī Amerikā avīzes pamazām tiek apbērētas, jo iestājies tīmekļa laikmets (Laiks / Brīvā Latvija 2013,7).

Izdevniecība „Rīgas Viļņi” ieripinājusi jaunu 24 lpp. biezu uz ārpus Rīgas iedzīvotājiem tēmētu nedēļas laikrakstu Kas Jauns Avīze (red. Māris Puķītis) – aktuālu notikumu kopsavilkumu, bet Ārlietu ministrija informē (20.III) par Latviešu Kultūras fonda pirmo projektu – jaunas avīzes Īrijas Vēstis klajā laišanu (ekonomiskajiem migrantiem).

(re)

 

L A T V I J A – A R  S K A T U  V I Ņ D I E N Ā S – Sakarā ar beidzot parakstīto līgumu par LOM ēkas pārbūves/piebūves (Nākotnes Nama) tehnisko plānu izstrādāšanu Latvijas Okupācijas b-bas valdes pr-dis Valters Nollendorfs nesenā intervijā LOM sabiedrisko lietu vadītājai Inesei Krieviņai cita vidū paskaidro, ka muzeja misija ne tuvu nav galā, okupācijas stāsts Latvijā un pasaulē būs vēl ilgi jāstāsta, jo Krievijas „maigā okupācija” nebeidzas. Diemžēl pašu latviešu vidū pēdējā laikā izplatās neticība savai valstij, vilšanās valsts vadītājos, pieaugošs Rietumu vērtību noliegums un pat sava veida nostalģija pēc padomju laikiem – vācieši to apzīmē ar vārdiņu Ostalgie, ko visādos veidos veicina Krievijas oficiālā nostāja okupācijas jautājumos un no Krievijas nākošā dezinformējošā vēstures interpretācija.

Aizsardzības ministra Arta Pabrika uzskatā Kārlis Ulmanis pieļāvis lielu kļūdu, nepretojoties (1939/1940) Sarkan­armijai – karošana tolaik būtu izvērtusies asiņaina, taču tagad mums nevajadzētu visiem skaidrot savas valsts vēsturi. Atgriežoties mūsdienās, politisko zinātņu doktors ir drošs, ka mēs spēsim noturēties pret jebkuru iebrucēju tik ilgi, kamēr mums būs motivācija cīnīties par savu valsti, (..) kamēr ir ideja par savu valsti, to nevar iekarot. Paskatieties uz Afganistānu.

Nozīmīgs darbs ir vācu sociāldemokrāta vārdā nosauktā fonda Friedrich Ebert Stiftung līdz­finansētā LU Sociālo zinātņu fakultātes pētnieku Mārtiņa Kaprāna, Olgas Procevskas, Lauras Uzules un Andra Saulīša Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā: Atmiņu politika un publiskā telpa („Mansards”, 2012) – par tabu tematu līdz pat 80. gadu otrajai pusei. Zīmīgi, raksta Rudīte Kalpiņa (diena.lv 28.II), ka ceļš uz valsts atgūšanu latviešiem sācies ar savas tautas upuru atzīšanas aktu – ar brīdi, kad neformāļu grupas Helsinki-86 dalībnieki 1987. gada 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa Rīgā miliču un padomju drošības iestāžu darbinieku ielenkumā atritināja plakātu 14. jūnija upuru piemiņai un zaimoto priekšā un noliegto vārdā svētvietā nometās ceļos.

Franks Gordons attiecībā uz Konstantīna Čakstes pieminekļa fiasko: – jāatgūst nokavētais, uzceļot to Esplanādē, kur Rainis, tur, kur Kalpaks. Tā būtu dziļi simboliska trijotne. Un iekļaut K. Čakstes pieminekļa veidolā bronzas plāksni ar to 190 latviešu vārdiem, kas toreiz parakstījās zem aicinājuma rietumvalstīm: Kārlis Skalbe, Jāzeps Vītols, Zinaīda Lazda, Elza Stērste... (LA.lv 22.II).

Anna Žīgure atceras (la.lv 13.II) pag. gs. 80. gadu otro pusi, kad Rakstnieku savienība beidzot nolemj izdot Edvarta Virzas Straumēnus, kas okupētajā Latvijā bija aizliegti gandrīz pusgadsimtu. Savas ilgstošās un oficiālās ietekmes norietā rakstnieks Arvīds Grigulis (1906-1989) toreiz nodimdinājis: „Straumēni” iznāks tikai pār manu līķi. 1988. gadā tā arī noticis un Kultūras kanonā ierakstītais Virzas darbs pieredzējis vairākus izdevumus.

Tos pārcentīgos Rīgas juristus, kuru ieskatā trimdā aktīvo, jau sen savas gaitas beigušo sūtņu Kārļa Zariņa (Londonā, 1933-1963) un Alfrēda Bīlmaņa (Vašingtonā, 1935-1948) situācija attiecībā uz reabilitāciju esot visai īpatnēja un juridiski niansēta, mazliet padrebina Juris Bojārs, LU Juridiskās fakultātes profesors: 1990. gada 4. maija deklarācijā teikts, ka Latvijas pievienošana PSRS bija prettiesiska, un tāpat 1996. gada 22. augusta Saeimas „Deklarācijā par Latvijas okupāciju” (..) Tā ir politiska lieta, un politiski mums nevajag taisnoties prettiesiska režīma priekšā. Amorāli ir pieļaut domu, ka K. Zariņam un A. Bīlmanim nepieciešama reabilitācija, jo tad iznāk, ka viņi bijuši vainīgi pie tā, ka cīnījušies par Latvijas neatkarību. Cita lieta, ka nepieciešams paslavēt viņu paveikto. Uzskatu, ka būtu nepieciešams, lai Saeima pieņemtu kopēju juridisku aktu par visiem okupācijas varas aktiem (LA.lv 23.I).

(re)

L A T V I J A – A R  S K A T U  M Ū S D I E N Ā S –
Eiroparlamenta deputāts, bij. finanšu un satiksmes ministrs Roberts Zīle aicina (delfi.lv 13.III) risināt izteiktās nevienlīdzības un netaisnīgo nodokļu jautājumu, lai finanšu un kapitāla, enerģētikas un satiksmes jomās valsts neiekļautos arvien dziļāk KF interešu zonā. (..) Valstij jānāk pretī jaunajām ģimenēm, piedāvājot galvojumu pirmā mājokļa iegādei, kas arī būtu iemesls, kāpēc turpināt dzīvot Latvijā, bet emigrējušajiem – atgriezties, un LV ģeopolitiskās neatkarības palielināšanai jāīsteno Rail Baltica projekts, resp., savienojums ar pārējo ES.

Joprojām – 22 gadus pēc neatkarības atjaunošanas! – Saeimas deputāti gari un plaši spriež ne tikai, kā, bet pat, vai vispār būtu oficiāli jāreabilitē tās 30 līdz 50 personas, kuras padomju režīms ievietoja psihiatriskajās slimnīcās par viņu paustajiem politiskiem uzskatiem. Politiski represētā statusa piešķiršana, lūk, būšot saistīta ar valstij dārgiem sociāliem labumiem, turklāt, vai esot pareizi psihuškās sabāztos salīdzināt ar tiem, kas 20 un vairāk gadus atradās izsūtījumā Sibīrijā? – Uz to skaidrus vārdus pauž (LA.lv 8.III) politiski represētā Lidija Lasmane-Doroņina: Par laimi, es nenokļuvu piespiedu kārtā psihiatriskajā slimnīcā, bet 14 gadus biju izsūtījumā. Ja es būtu zāļota slimnīcā, droši vien nebūtu izdzīvojusi. Kā var nesaprast, ka šie cilvēki ir reabilitējami bez garām un plašām diskusijām un darba grupām!

Dace Bluķe, Latvijas Komponistu savienības valdes pr-ja, ievēlēta arī par Latvijas Radošo savienību padomes pr-ju. LRS apvieno 11 radošās savienības ar vairāk nekā 3 000 biedriem.

Attiecībā uz norisēm (16.III) pie Brīvības pieminekļa, grozi kā gribi, jāvaino bezatbildīgā Rīgas Dome, kas praktiski vienā laikā un vietā pieļāvusi gan ziedu nolikšanu II Pasaules karā kritušajiem leģionāriem, gan arī krievvalodīgo Apvienības pret nacismu (Объединения против нацизма) provokatorisko piketu. Dažas atbalsis: deputāte Lolita Čigāne sauc atmiņā somu mantru: Neprovocē un neļaujies provocēties! (ir.lv 20.III); Franks Gordons: Kāpēc policija tūlīt pat neapklusināja kaucošo sirēnu? Šī politiskā „gaisa trauksme” bija vistīrākā provokācija, huligānisms, īpaši ņemot vērā, ka šī ellišķīgā kaukšana neļāva mierīgi nolikt ziedus, godinot kritušos frontiniekus, daudzu klātesošo tēvus vai vectēvus (LA.lv 21.III); LV prezidents Andris Bērziņš: Iedomājieties, ja tas ir atļauts, ka Dziesmu svētku laikā viens iedarbinās sirēnas turpat aiz Mežaparka estrādes. Tas jautājums ir nekavējoties jārisina, un tas arī tiks darīts (diena.lv 20.III). Un pēdīgi akadēmiķis Jānis Stradiņš: Tagore teicis - acumirkļa trok­snis pārkliedz mūžības mūziku. Tā ir mūsu lielā nelaime. (..) 16. martu vajadzētu aizliegt. (..) 11. novembrī būtu jāiet, jāiededzina svecītes par Latviju. Kas ir 16. marts? Daugavas Vanagu izdomāts datums, kad vienīgo reizi 15. divīzija un 19. divīzija cīnījās kopā pie Veļikajas upes. (..) Tas ir veterānu piemiņas pasākums, un viņiem jāļauj mierīgi bez ārējām demonstrācijām, karogiem nolikt ziedus Lestenē un pie Brīvības pieminekļa. Viņi subjektīvi cīnījušies par Latviju. Objektīvi jau viņi cīnījās Hitlera pusē. Tāpat kā latviešu strēlnieki subjektīvi cīnījās par Latviju, bet faktiski – par caru Nikolaju.

(re).

 

L A T V I J A I  V I S A P K Ā R T – IGAUNIJAS prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa uzskatā Brīvestības iesakņošanās dienai (27.III) – kad pēckara brīvības posms ilguma ziņā pārsniedz pirmskara neatkarības posmu – nav jābūt svētku dienai, bet gan baiļu iznīkšanas un cerību dienai. Un divas dienas pirms tam mikroblogošanas vietnē Twitter: Pirms 64 gadiem NKVD vairāk nekā 20 000 igauņu izrāva no mājām un lopu vagonos deportēja uz Sibīriju. (..) Igaunija joprojām gaida atvainošanos no tiem, kuri citādi uzdodas par PSRS tiesību pārmantotājiem (postimees.ee, nra.lv 25.III).

Viens no pavisam nedaudzajiem Maskavas impērijas sabrukuma pareģotājiem, rakstnieks Kaplinskis (Jaan Kaplinski), šogad latviski iznākušajā (tulk. Guntars Godiņš) autobiogrāfiski ievirzītajā romānā Tā pati upe – Seesama jõgi (1980) stāsta par jauna studenta vienlaicīgajiem lielās patiesības un miesiskās mīlas meklējumiem pag. gs. 60. gados Tartu U., par sociālo un politisko situāciju, saskaršanos ar VDK u.c., kā arī min pirmsperestroikas vēsturē nozīmīgo 40 radošo cilvēku vēstuli, kur kritizēta režīma rusifikācijas politika un pieprasīts ne tikai likumā noteikt igauņiem tiesības lietot savu valodu visās dzīves jomās, bet arī garantēt, lai Igaunijas PSR pamatiedzīvotājiem vienmēr pieder izšķirošais vārds, lemjot savas zemes un tautas nākotni. Vēstule kļūst plaši zināma, pateicoties Amerikas Balsij un (tolaik vēl baltiešu valodās neraidošajiem) Radio Brīvā Eiropa / Radio Brīvība (skat. Paula Raudsepa interviju Ir 6.II).

LIETUVAS prezidente Daļa Grībauskaite pasvītro, ka ASV lēmums atteikties no pretraķešu aizsardzības sistēmas 4. fāzes Polijā nedrīkst ietekmēt pieņemto stratēģiju (NATO apspriedē Čikāgā, 2012) aizsargāt vienlīdzīgi visu alianses teritoriju (LA.lv 20.III).

Augstākā tiesa, atsaucoties uz Seima pieņemto (2010.VI) kriminālkodeksa papildinājumu (personas, kas publiski noliedz vai vārdiski atbalsta PSRS vai nacistiskās Vācijas noziegumus pret Lietuvas Republiku un tās iedzīvotājiem, var tikt sodītas ar naudas sodu, brīvības ierobežošanu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz 2 gadiem), atzinusi Paļecki (Algirdas Paleckis) par vainīgu padomju armijnieku slaktiņa pie Viļņas TV torņa (1991.13.I, kad no lodēm un zem tanku kāpurķēdēm iet bojā 14 neapbruņoti cilvēki un vairāki simti tiek ievainoti), noliegšanā (lietuvieši paši esot šāvuši uz savējiem – tā apgalvojis Paļeckis) intervijā radiostacijai Žiniu radijas (2010.XI), uzliekot 10 400 litu (Ls 2 122) naudas sodu, kura nomaksā it kā iesaistījusies arī Krievija.

VATIKĀNĀ, drīz pēc vēsts (13.III) Annuntio vobis gaudium magnum. Habemus Papam (Es pavēstu jums lielā priekā. Mums ir pāvests), Sv. Pētera laukumā parādās kardinālu ievēlētais Papa Francesco Primo jeb Francisks I – kardināls Bergoljo no Buenos­airesas, jezuīts, itāļu emigrantu ģimenes pastarītis, kuram spēku iedvešot Svētā Asīzes Franciska (Franciscus Assisiensis, 1182?-1226), franciskāņu ubagotāju/nabadzīgo ordeņa dibinātāja ticības ideāli – pazemība, sirdsšķīstība, vienkāršība un mīlestība pret visām Dieva radībām, sociāls taisnīgums, kaut arī zināmas pretrunas ir izraisījusi viņa nomaļus stāvēšana Argentīnas Guerra Sucia (Netīrā kara) laikā 70. gados, kad „pazūd” ~10 000 cilvēku, ekstrēmi labējiem grupējumiem izrēķinoties ar arodbiedrību aktīvistiem, žurnālistiem, studentiem, peronistiem u.c.

KRIEVIJĀ (KF) pēc Putina atgriešanās valsts vadītāja amatā (2012.7.V) Kremlis ir realizējis bargākos politiskās apspiešanas pasākumus pēcpadomju vēsturē (ierobežojumi/palielināti naudassodi par demonstrāciju rīkošanu, paplašināts valsts nodevības/ noslēpumu izpaušanas jēdziens, cenzūra internetā, „ārvalstu aģenta” statuss nevalstiskām organizācijām u.c.) – tā Human Rights Watch (HRW) ziņojumā par cilvēktiesībām (2011-2012) vairāk nekā 90 valstīs.

Bij. PSRS līderis Mihails Gorbačovs BBC intervijā (7.III) aicina Putinu Dieva dēļ, nebaidīties no savas tautas un pārtraukt uzbrukumus pilsoņu tiesībām.

<radiosvoboda.org> vēstī, ka Gulagā miljoniem cilvēku nobendējušo Staļinu kā nežēlīgu diktatoru pērngad vērtējuši tikai 22% KF iedzīvotāju; 1988. gadā šādu viedokli pauduši 60% (RFE/RL 2013.III).

Franka Gordona sleja: Sakarā ar to, ka pirms 60 g. miris Josifs (Soso) Džugašvili (šaurā lokā – Koba), Krievijas kanālā NTV tika demonstrēta dokumentāla filma Staļins ar mums 6 sērijās. Skatoties šo filmu, rodas šaubas: vai Staļins tiešām beigts? Pazīstamais vēsturnieks, sociologs un publicists, KF PEN centra loceklis, pārliecinātais demokrāts Boriss Sokolovs, portālā <www.grani.ru> raksturodams šo filmu, secina, ka tās darinātāju nolūks bijis atvieglot pašreizējam režīmam radīt kaut kādu jaunu „īso kursu” – vienotu vēstures mācību grāmatu skolām. Filmā likts saprast, ka nabaga Staļins visu gribējis izdarīt, cik iespējams labāk, bet viņam bijusi jāpārvar partijas aparat­čiku pretestība. Režisors Vladimirs Černišovs liek skatītājam gūt iespaidu, ka Staļins pārvarējis „haosu” un partijas frakciju ķildas, lai spētu atjaunot dižo impēriju. Tiek atzīts, ka Staļina upuru skaits sasniedz 10 milj. (5% no iedz. kopskaita), bet tā nu bijusi samērīga cena, veidojot superdižvalsti. Sak, cars Pēteris Lielais upurējis impērijas izveidei procentuāli līdzīgu cilvēku skaitu. Par visu to labo, kas bijis Padomju Savienībā, mums jāpateicas Staļinam – tāds ir secinājums, ko cenšas iedvest Černišovs. Un Sokolovs zibenīgi attrauc: atombumba, piem., ir amerikāņu bumbas kopija, par ko gādājusi padomju izspiedze... Pretstatā Sokolovam filmu atzinīgi vērtē satīriķis/dramaturgs, Jūrmalā dzimušais (1948) Mihails Zadornovs, kurš bieži ciemojas Rīgā. Viņš pats atzinis: Esmu staļinists – Staļins bijis labs organizators, daudz lasījis, daudz rakstījis, tostarp dzejoļus. Trockis – nelietis, viņa tēvs strādājis kādā no Rotšildu (!) korporācijām. Trockis, Zinovjevs, Kameņevs – „internacionāle”, kas sastāvēja no vienas nācijas, bet gruzīns Staļins bijis krieviskāks par jebkuriem krieviem. Staļins mīlējis literatūru un teātri, cik krāšņs ir viņa laikā būvētais Maskavas metropolitēns un tā tālāk. Savā interneta dienasgrāmatā Zadornovs raksta: Domāju, ka šo filmu Latvijā neļaus parādīt. Latvijā vietējie varas orgāni uzskata, ka Staļins bijis vēl lielāks nezvērs kā Hitlers. Visām 6 filmas sērijām pretim liekamas trīs atslepenotas arhīvu lapas (no 1938.VII), atvērtas Jeļcina laikā un tagad pārpublicētas Maskavas demokrātiskajā žurnālā The New Times / Novoje vremja. Teksts: Maskava – centrs. Personu saraksts, kas tiesājamas PSR Savienības Augstākās tiesas Kara kolēģijai. Un rezolūcija – ar sarkanu zīmuli: Za rasstrel vseh 138 čelovek. J. Staļin (visus 138 nošaut. J. Staļin). Zemāk parakstījies V. Molotovs – ar zaļu zīmuli. Šī lapa vien atsver visas sešas Černišova filmas sērijas. Un te cita lapa (no 1937.21.X): Maskava – centrs, Maskavas apgabals, Valsts drošības galvenās pārvaldes Maskavas mezgla ceļu transporta nodaļa. Personu saraksts – tālāk kā iepriekš citētajā lapā. Akceptējuši ar melnu zīmuli – Staļins, Molotovs, Vorošilovs, Mikojans. Un klāt nākamajā lapā pats saraksts ar norādi – 1. kategorija, t.i., nāves sods. Pēc alfabēta – pirmie 27 vārdi. Ebreji, krievi, latvieši: Aronsons Aleksandrs Jakova dēls. Borovojs Vasilijs Grigorija dēls. Valins-Gailis Augusts Jura dēls. Gurevičs Moisejs Grigorija dēls. Dogadovs Aleksandrs Ivana dēls. Drēzens Ernests Kārļa dēls... Nošaujamo saraksts. Staļina zīmulis. Vairs nekas nav jāzina. Ar to pilnīgi pietiek (LA.lv 25.III).

Sakarā ar dažādiem spriedumiem par krievu armijas spējām Atis Klimovičs, savā laikā Radio Brīvā Eiropa korespondents, Literatūras Gada balvas (2011) laureāts (par grāmatu Personiskā Latvija), norāda (Diena 6.III), ka nenoliedzams ir tās daudzums un koncepcija – tā gatavota uzbrukuma karam, kaut arī šobrīd bij. PSRS telpā vērojami vecās varas atjaunošanas mēģinājumi ar maigākām metodēm, kas no Maskavas „tautu cietuma” laukā tikušajām tautām rada dilemmu – jāizturas pret kontaktiem austrumu virzienā ar uzmanību, vienlaikus izmantojot sadarbības iespējas.

(re)

Vladimira Putina atveids ielas gājienā Nicā, Francijā. Foto: Eric Gaillard, Reuters