VITAI GAIĶEI ĒRPF BALVA

 

Juris Žagariņš: JG lasītāju un veidotāju vārdā apsveicu Tevi, Vita, kā Ērika Raistera Piemiņas fonda š.g. laureāti. Tas ir pelnīts pagodinājums ne tikai Tev un Tevis vadītajai, Kanādā iznākošajai nedēļas avīzei Latvija Amerikā, bet arī Jaunajai Gaitai, kuras redakcijā Tu ieņem svarīgu vietu – gan kā aktīva līdzstrādniece, gan arī kā visādā ziņā apbrīnojami acīga pareizrakstības, gramatikas un visādu citu kļūdu meklētāja. Kad 2011. gadā saņēmi Jāņa Bieriņa Piemiņas fonda (JBPF) balvu, fonda valdes pr-js Juris Zommers Tevi pamatīgi nointervēja (JG265:56-57). Tu paudi savu viedokli par JG. Vai kopš tā laika Tavas domas par rakstu krājuma virzienu ir mainījušās? Vai tas ir Tev pa prātam?

Vita Gaiķe: Man vēl arvien ļoti patīk tas virziens, kādā JG tiek veidota. JG ir pavisam citādāka nekā citi literāri/mākslas žurnāli, plašāka. Jūs esat atraduši interesantu pieeju žurnāla veidošanā, jo bez kultūras tur lasāmas arī atmiņas, dažādi vēsturiski materiāli un pietiekamā daudzumā arī politika, nebaidoties paskatīties uz notikumiem arī no ne tik populāras puses.

JŽ: Par politiku runāt ir, manuprāt, svarīgi, par to jārunā. Intervijā ar Zommeru Juri izteicies pavisam korekti: Mums ir tik daudz gudru un apbrīnojami talantīgu cilvēku, es tikai nevaru saprast, kāpēc pie valdīšanas parasti tiek tie „nepareizie”? Un arī tad, ja tiek īstie cilvēki, tad viņus sistēma kaut kā „apēd”. Vai nav tā, ka gandrīz ērtāk ir kalpot latviešu lietai ārpus Latvijas, kur tā sistēma mūs nekādi nevar „apēst”?

VG: Par to kalpošanu latviešu lietai Tev ir taisnība. Man pat liekas, ka tas ir daudz vieglāk, nekā to darīt Latvijā. Klišeju no malas vienmēr labāk redzams mēs zinām, bet patiesībā patiešām viss no attāluma izskatās it kā skaidrāk un pat vienkāršāk. Ja mēs būtu paši visā tajā iekšā, tad nevaru gan apgalvot, vai mums tad viss tik vienkārši izskatītos...

JŽ: Šodien ir Lieldienu svētdiena. Taisāmies dalīties maltītē un olu medībās pagalmā. Iesim apkaimes baznīcā izdziedāties. Kā Tu skaties uz reliģiju kā latviskuma saglabātāju?

VG: Ejot Lieldienās garām kādai Toronto baznīcai, atskanēja īsti jautra un ritmiska mūzika un dziedāšana. Iedomājos tieši par baznīcu lomu un nosmaidīju pie sevis, ka latviešu baznīcas tik efektīgi nepievelk savējos... Kaut arī nebiju šeit tajā laikā, tomēr ļoti labi varu stādīties priekšā, kā trimdas sākuma gados baznīcai bija ievērojama loma, ja ne pat galvenā, latviešu kopā saturēšanā. Baznīcas bijušas stipras un pilnas ilgus gadus. Tikai tagad to loma samazinās – pat dievkalpojumi notiek arī angliski. Un mācītāji, vismaz šeit, uzsver, ka viņu uzdevums nav vis saglabāt latviskumu, bet gan ticību, vienalga kādā valodā. Tas pats jau redzams arī visā latviešu sabiedrībā ārzemēs, − ja mēs gribam uzturēt dzīvas mūsu organizācijas, sarīkojumos un sēdēs arvien vairāk pieļaujam angļu (un citas) valodas, lai piesaistītu arī tos, kas nerunā latviski, jo to latviski runājošo paliek arvien mazāk. Tikai tad rodas jautājums, vai tā vairs būs latviešu kopiena ārzemēs?

JŽ: Akadēmiķis Jānis Stradiņš, daudzu gudru grāmatu autors, žurnāla Ir intervijā <http://tinyurl.com/stradins> Andai Burvei-Rozītei izteica viedokli, ka demokrātija bez laba autoritāra vadoņa nav iespējama, nožēlodams, ka latviešu tauta nav spējusi izcelt labu vadoni, taču mūsu „lielo nelaimi” raksturoja šādi: Brīvību regulēt no augšas nav iespējams. To var tikai, pārveidojot katrs sevi. Līdzās brīvībai jābūt tādam jēdzienam kā tolerance, ētika. Dieva jēdzienam − kā Kants teica, augstās debesis virs manis un morālais likums manī. Kādā mērā šis ideāls nācijā iespējams, atkarīgs no pašas tautas, tās līmeņa. Mums daudz jāstrādā, lai augtu. Izglītotos, bet ne tikai augstskolās. Arī dvēseliski. Citādi ar mums notiek, kā Tagore teicis − acumirkļa troksnis pārkliedz mūžības mūziku. Tā ir mūsu lielā nelaime. Vai tā nav diezgan bezcerīga recepte? Vai ieteikums „mainīties dvēseliski” nav diezgan tipisks no latviešu intelektuāļa? Kā izbēgt acumirkļa troksni? Kādas ir Tavas domas?

VG: Tiem pārtikušajiem „tur augšā” ir viegli norādīt tautai, ka vajag būt garīgākai, pacilātākai... Bet cik ilgi var „pacilāties”, ja dzīves smagums spiež uz leju? Bez tam tieši latviešu tauta ir daudzreiz parādījusi, ka spēj vienoties, sasparoties un, sakožot zobus, upurēties idejas labā, bet tas nevar notikt gadiem ilgi. Šādas sajūtas manī uzjundīja arī Annas Žīgures nesenā viesošanās Toronto. Rakstniece un bijusī diplomāte slavēja valdību, cik tā mums tagad braša, izvedusi no krīzes lai, ar piebildi, ka tikai tauta tāda gaudulīga. Bet vai tad tā nebija tauta, kas iznesa to krīzes smagumu uz saviem pleciem ar trīsreiz samazinātām algām, un turpina to nest joprojām, kamēr valdība jau atkal plivinās mākoņos? Vai kāds no valdības ir pateicis tai tautai paldies par pacietību un atbalstu?

JŽ: Paldies, Vita, par sirds izkratīšanu! Lai visos darbos veicas!