Kādā vakarā sāku lasīt Bruno Javoiša „Mans karoga stāsts” (JG272), un tieši tajā brīdī krāsnī bij jāpiemet malka, bet nespēju atrauties no šīm atmiņām, neizlasījis līdz galam... Varoņdarbs! (Un arī krāsns tomēr neizdzisa...) Savādi, ka ap gadsimtu maiņu slavenais radiotornis pazuda... Būtu bijis iespaidīgs technikas vēstures un, galvenais, Bruno Javoiša varoņdarba piemineklis.

Ainārs Zelčs, Alūksnē

 

 

No JG272 mani apbūra Bruno Javoiša stāstījums par karoga uzvilkšanu radiotornī. Kāda viņam lieliska latviešu valoda!

Franks Gordons, Telavīvā

 

 

JG katrā numurā atradīsim rakstus ar dziļāku tvērumu. Rīgas radiotorņa smailē nacionālā karoga uzlicēja Bruno Javoiša atmiņas (JG272:22-31) vēlreiz apliecina, kāda nozīme totalitārā režīmā bijusi grāmatām un literatūrai nācijas izdzīvotspējā. Ciltīm gan visraksturīgākais ir skaņu ritmiskums, apvienībā ar ķermeņa kustībām. (..) Imanta Auziņa dzejoļos velti meklēt pārgudrības. Viņam pamatmotīvs dzimst sirdī un tas atbalsojas lasītāja sirdī, arī manā, kad vecumā mirklīgs vājums vienkārši neļauj vērīgāk viedēt –. JG joprojām apliecina daudzpusību, profesionālu izvērtējumu un informācijas bagātību. Latvijā līdzīga izdevuma nav un aizvien skaidrāk jaušams – arī nebūs.

Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”

 

 

Turieties un lai JG karogs augstu plīvo! Atzīstos, ka man gandrīz vienmēr vislielākais prieks par nodaļu „Dažos vārdos”. Tu, cilvēks, izlasi un vienā mierā vari pieskaitīt sevi pie inteliģences. Ērti.

Ieva Dāboliņa, Naukšēnos

 

 

Grāmata Daugavā iet ledus (Grāmatu Draugs, 1960) 60. gadu sākumā izraisīja lielu pārsteigumu latviešu literatūras cienītājos. Autore: Silvija Ābele, patiesībā rakstnieka un tulkotāja Valdemāra Kārkliņa meita Rasma (1932-2013). Meitas piezīmes tēvs ietērpa plašā, saistošā apcerējumā par dzīvi padomju laiku Latvijā līdz Rasmas nokļūšanai Vācijā (1959). Toreiz – tikpat kā neiespējama lieta! Lielu daļu mūža Rasma Kārkliņa, precējusies Herkentrupa, pavadīja Minsterē, strādādama Minsteres U. klīnikās. Brīvo laiku veltīja labdarībai – sevišķi organizācijai Bund ohne Namen (Apvienība bez vārda), kuru dibināja beļģu katoļu garīdznieks Bosmans (Phil Bosmann). Viņš ir sacerējis iemīļotas reliģiska, ētiska satura grāmatas, kas tulkotas daudzās valodās. Garīdznieks ieņēmumus pilnībā atvēlēja palīdzības darbam visā pasaulē – arī Latvijā 90. gadu sākumā. Pateicoties Daugavas Vanagiem Vācijā un Johanniter-Verein (Sv. Jāņa apvienībai) Hamburgā, Rasmai bija iespēja sūtīt lielākas kravas medikamentu, apģērbu, apavu un citu palīdzības preču Latvijas bērnu, bāreņu, veco ļaužu mītnēm un slimnīcām. Bund ohne Namen Minsteres pārstāvis, vācu aptieķeris, bija neatvietojams labvēlis, kurš iesaistīja savus kontaktus, lai nāktu talkā. Rasma bija izcila profesionāla rokdarbniece, ko augsti vērtēja latvietes visā pasaulē, pasūtinot viņas darbus, sevišķi tautiskos kreklus. Gadiem ilgi viņa palīdzēja Minsteres Sarkanā Krusta darbībai, gatavojot rokdarbus pārdošanai plašam Minsteres pilsētas Ziemassvētku tirdziņam, kā arī DV Minsteres nodaļas vanadžu svētku tirdziņam. Rasma aizgāja mūžībā klusi, gandrīz latviešu nepamanīta, bet ar sāpi sirdī, jo viņai neizdevās pārliecināt atjaunotās Latvijas institūcijas, ka ir Valdemāra Kārkliņa meita. Tēvs meitai bija ar roku uzrakstījis testamentu, bet Rīgā to noraidīja kā nepietiekošu un neatbilstošu Latvijas likumos paredzētajām prasībām. Aizgājēja atteicās izmantot piedāvātos neoficiālos pakalpojumus, lai apietu formālos iebildumus. Tai pašā laikā Kārkliņa grāmatas Latvijā izdod jau gadiem ilgi – tas viņa meitai bija zināms. Tēva grāmatas ar pašrocīgi ierakstītiem veltījumiem meitai, dažas vēstules un izgriezumi no avīzes Laiks paliek draugu gādībā Minsterē. Rasmas pēdējā velēšanās bija iestādīt tēva piemiņai kociņu Likteņdārzā, Daugavas krastā Koknesē (www.koknesesfonds.lv).

Aija Ebdene, Minsterē, Rīgā

 

 

Pa īstam apbrīnoju un ļoti novērtēju plašo un informatīvo JG sadaļu „Dažos vārdos”.

Lalita Muižniece, Kalamazū (Kalamazoo, Michigan)

 

 

DZIEDOT DZIMU...

Lai mazāk zinošam lasītājam atvieglotu izpratni par bijušo Padomju Savienību, sākšu ar padomju ikdienas dzīves un režīma visslepenāko noslēpumu atklājēja – tāpēc par „PSRS kapraci” apsaukātā – Aleksandra Jakovļeva laikmeta patiesībām grāmatā Krēsla melns uz balta ierakstīto: Radošās inteliģences vidū tika izveidots plašs ziņu pienesēju tīkls, kurš represīvajiem orgāniem vārda tiešā nozīmē ziņoja par katru savu kolēģu soli. Tālāk: Par savdabīgām specdienestu filiālēm, lai cik tas bēdīgi, izvērtās (..) pirmām kārtām PSRS Rakstnieku savienība un sabiedriskās domas ietekmēšanai tika aktīvi izmantota arī KGB aģentūra rakstnieku aprindās, sevišķi tās nacionālpatriotiskajā spārnā.

No 1967. g. PSRS VDK/KGB vadīja Jurijs Andropovs, 1982. g. novembrī viņš uzkāpa Kremļa tronī, kļuva par PSKP CK ģenerālsekretāru un drīz vien sekojusi īpaši slepena pavēle – atjaunot un paplašināt Ļeņina „ietekmes aģentu” darbību. Tā sākās vadošo uzticamo kadru maiņa ar vēl uzticamākajiem.

Dramaturgs Gunārs Priede dienasgrāmatā Mans 1984. gads raksta: Kāpēc mēs apstājamies pie 1984. gada? Tas bija beidzamais no maniem darba gadiem Rakstnieku savienības pirmā sekretāra postenī. Priedem sirds ir rūgtuma pilna. Jā, ar lugu Smaržo sēnes viņš „sagrēkojās”, tomēr idejiskie uzraugi piedeva, viņš izvirzījās par visveiksmīgāko padomju lugu rakstītāju, tika iecelts sabiedriski augstos amatos. Ir daudz neatbildētu jautājumu arī par kolaborāciju, par nepretošanos padomju režīmam, nesen publiski konstatēja vēsturnieks Kaspars Zellis (LA.lv 15.III). Kāpēc Priedi pēc tik skaļiem un jūsmīgiem, gadu gadiem saņemtiem aplausiem teātros un dzīvē pēkšņi... Vakar – fantastisks birojs, kur visi reizē sāka kliegt pēc mana ziņojuma, ka man liek iet prom no RS un ka es jau iešu, iešu... Grigulis: – Kas tie ir, kas liek? Ar kādām tiesībām? – Es: – Lai paši pasaka. – Imants Ziedonis: – Ar drauga tiesībām. (No G.P. ieraksta dienasgrāmatā 29.XI, sekojošais ieraksts izdarīts 31.XII): Interesanti: Jānis Peters piezvanīja, gribot ar mani aprunāties... Vai dieniņ, kāpēc ne? Lūdzu! Jaunajā gadā, protams! Jāni esmu atšifrējis, turklāt jau sen... Andris Kolbergs dienasgrāmatā (2008-2012) Tas lielais diletantu laiks sūkstās, ka slīpētais Peteru Jānis (..) mani ir nodevis un pārdevis ar visiem zābakiem.

Nodot vienu cilvēku nav labi, bet bija sākusies Latvijas galvaspilsētas Rīgas nodošana, jūsmīgi skaidrojot par metro nepieciešamību, pat sākti jau priekšdarbi. RS jaunais priekšnieks Peters aktīvi pievienojās kompartijas idejiskajam korim, apņēmīgi paziņojot – Rīgā jābūt metro, un latviešu rakstnieku svēts pienākums ir Rīgas metropolitēna būves pirmajā gadu desmitā notiekošo iemūžināt mākslinieciski spilgtos darbos.

Rīgas Balss (atb. red. v. G. Švarcberga) nopublicēja (1987.18.V) manu rakstu, kurā tieši jautāju – ir Rīgai vajadzīgs metro vai ne? Pagāja pusgads, nesākās pat diskusija. RS visdižākie publicisti klusēja. Kāpēc? Dzejnieks un Kurzemītes autors Imants Ziedonis vairs nevar atbildēt, Andrejs Dripe, Ēriks Hānbergs, Viktors Avotiņš var, vismaz pastāstīt, kāpēc tolaik klusēja par dižceltni. Mans vaicājums par metro vajadzību nogrimtu nebūtībā, ja tam neatsauktos Ekonomikas institūta zinātniskais līdzstrādnieks A. Kodoliņš ar rak­stu „Vai Rīgai vajadzīgs tāds metro?” un to nodrukāja (22.XI) Cīņa, numuru parakstīja atb. red. v. A. Heniņš, piesardzības labad uzliekot apakšvirsrakstu „Polemisks viedoklis”.

Pat benzīnā pamērcēts pakulu vīkšķis tā neuzliesmotu, kā latvieši iedegās pret metro Rīgā. Šai aktivitātei bija daudz cēloņu, bet pāri visam – latvieši savā galvaspilsētā jau ir skaitliskā mazākumā, atbrauks desmitiem tūkstoši aicināto celtnieku un vēl vairāk neaicināto ar visām ģimenēm, un tad... tad... Attiecīgie padomju dienesti un orgāni darīja visu, lai novērstu uzmanību citā virzienā, piemēram, uzcelsim rātsnamu, pat palaida vaļu protesta straumei pa Daugavu uz augšu līdz Daugavpils HES, tās celtniecību apturēja. No šodienas skatījuma tas Latvijai ir zaudējums, jo līmeniskie ģeneratori ļautu samazināt aizsprosta augstumu, elektrību ražotu, tiktu novērstas plūdu briesmas pie Jēkabpils un Pļaviņām. Palīgi cīņai pret metro nāca paši. Tā pie manis ieradās Rīgas politehniskā institūta absolvente Baiba Šavriņa ar savu diplomdarbu par dzelzceļa mezglu un tā iespējām Rīgā, un skaitļu valodā pierādīja, cik izdevīgi Rīgā izmantot dzelzceļu.

Kompartijas un Jāņa Petera aizsāktais turpina dzīvot. Plikņu žurnāliņš Klubs, atzīmējot metro ieceres 20-gadi (galv. red. Juris Šleiers), publicēja rakstu „Patiesība par Rīgas Metro” (2008,1), intervējot bijušās LPSR Celtniecības ministrijas atbildīgo ierēdni par metro celtniecību Alirzu Guseinovu. Ai, ai, ko mēs esot zaudējuši! Bet – vienalga, ko mēs tagad domājam par vai pret, uzskatu – agri vai vēlu Rīgā uzcels metro. Dīvaini – ja neteiksim vairāk – prasīt patiesību bijušajam PSRS nomeklaturščikam (paguva uz metro rēķina uzcelt LKP Rīgas pilsētas komitejas 1. sekretāram A. Rubikam savrupmāju netālu no Saulkrastu stacijas), bet nepavaicāt Baibai Šavriņai, ekonomikas doktorei, LU profesorei un vieslektorei Francijas augstskolās, kura jo brīvi runā arī franču valodā? Vēl daudz ko varētu pastāstīt, arī par Jāņa Petera sīkām literārām dīvainībām.

Dziesmu svētki. Rakstnieka, žurnālista un TV darbinieka Otto Ozola rakstītais apliecina zināšanas, profesionalitāti. Bet šoreiz paliku sēdus, izlasot viņa „Piecas minūtes”, jūtot tajās pausto nikno sašutumu: Tagad izrādās, ka Raimonda Paula un Jāņa Petera ģeniālajai himnai „Manai Dzimtenei” ir laiks iet prom no Dziesmu svētkiem. Jā, ir laiks. Tam ir daudz un dažādi iemesli. Nesākšu uzskaitīt. Tikai atgādināšu, ka pasaules literatūras klasiķi Knutu Hamsunu 89 gadu vecumā tiesāja Norvēģijā par sadarbību ar okupantiem vāciešiem. Mēs netiesāsim. Tomēr vismaz nedziedāsim vienu otru netīrās pagātnes dziesmu Dziesmu svētkos.

Pirms II Pasaules kara Latvija ir Eiropā pirmrindniece, atstājot aiz sevis Igauniju un Lietuvu. Kas atgūtās neatkarības gados iegrūda mūs Eiropas valstu astes galā? Laiks būtu noskaidrot.

Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”

2013.IV