Ligita Levinska

JĀŅA KLĪDZĒJA CILVĒKA BĒRNS

MĪTISKĀ LAIKTELPA AIZVADĪTĀ GS. 20. un 30. GADOS

 

Cilvēka bērna autors Jānis Klīdzējs

Klīdzēja daiļrades nozīmīgākā daļa atspoguļo lielākoties starpkaru periodu, kas ir reālā humanizētā dzimtenes telpa miera dzīves apstākļos (Tabūns 1999,183) – droša un harmoniska, cilvēki saglabājuši senču paražas un tikumus, uztur saikni ar dabas likumībām un Dievu, nodod pieredzi nākamajām paaudzēm, tādējādi nodrošinot cikliskumu. Krievu literatūrzinātnieks Mihails Bahtins apcerē „Laiks un hronotops”, vērtējot Ļeva Tolstoja daiļradi, lieto dabas un ģimenes idilles hronotopu (Bahtins 1999,117), ko iespējams attiecināt uz Klīdzēja tekstiem.

Tā kā romānu Sniegi, Dāvātās dvēseles un Cilvēka bērns raksturojums ir līdzīgs, uzsvaru liksim uz pēdējo. Visos tiek aplūkota nevis Latvijas laiktelpa vispār, bet gan noteikta vieta konkrētā laika nogrieznī (tā ir Latgale, atsevišķos gadījumos – Rīga vai citas pilsētas, kur gan uzturēšanās ir īslaicīga). Klīdzējs rekonstruē 20. gs. 20.-30. gadu Latgales lauku laiktelpu pirms radikālām pārmaiņām Eiropas valstu politiskajā sistēmā – ārpus politiskajām kolīzijām tā ir idealizēta, noslēgta un sakrāla. Būtiska nozīme piešķirta zemei, darba tikumam, ģimenei un Dievam.

Galvenais varonis Cilvēka bērnā ir Bonifācijs Pāvulāns jeb Boņuks, kura dzīve attēlota Latgales lauku sētā, raugoties caur gadalaiku prizmu. Kā atzīmē Salceviča, Latgale Klīdzēja darbos nereti parādās, skatīta cilvēka bērna acīm, kā brīnišķīgi lirisks un smalks, gudra humora pilns stāstījums par 20. gadu Latgales zēna vai meitenes izjūtām, vērojot apkārtējo pasauli, grūto, bet rāmo un stabilo zemnieku dzīvi (Salceviča 2005,124). Bērnības mierpilnā, izzinošajā laikā, ideālā eksistences vietā var redzēt dabisko floru un faunu; dabiskais tiek vērtēts kā skaistais un cēlais, cilvēka iekšējo pasauli un sirdsapziņu nesamaitājošs un attīrošs. Galvenie varoņi ir laimīgi un harmoniski, bet, ja tādi nav, tad norisinās iniciācija Dieva vai dabas klātbūtnē.

Romānā mītiskā laiktelpa ir dominējošā, tai ir kvalitatīvi atšķirīgas daļas: vidus un malas. Vidus ir viskosmizētākā vieta, tāpēc parastos apstākļos visdrošākā un dzīvībai labvēlīgākā. Savukārt malas iezīmē robežu starp kosmizētu telpu un haosu (Kursīte 1999,499). Šo vidus telpu ilustrē mājas tēls, kas ir pasaules strukturējošais faktors, centrs, sākums, centrālais komponents cilvēka pasaulē, kas funkcionē kā atskaites punkts jebkurai darbībai. Roberts Mūks konstatē, ka sakrālās telpasdziļākā nozīme atklājas „centra” simbolismā. Centrs ir vissakrālākā vieta (Mūks 1991,44). Būtībā mājas tēls (centrs) ir viensēta ar tai pieguļošu lauku ainavu, vārti kā robežšķirtne norāda, ka tā ir slēgta, no apkārtnes norobežota vieta. Harmoniskajai mājai var piedēvēt nemainīgas vērtības konotāciju, apkārt esošās lietas var transformēties, taču viensētas pasaule kā noslēgts mikrokosms ir fundaments visām trīs aplūkotajām paaudzēm. Mājas kā mītiskā pasaule ir labi, pamatīgi nostabilizēta, (..) un arī pati zeme – vieta, kurā cilvēks realizē sevi kā cilvēks, – atrodas uz stabila pamata. Boņuks var sākt dzīvi vienīgi saprotamā, tuvā un obligāti stabilā pasaulē (Rubenis 1994,13). Mājas sistēmā ir sava struktūra, tāpēc viens iztrūkstošs elements deformē tās veselumu, tā Boņukam tiek aizrādīts, kad viņš ilgāku laiku neierodas kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem pie vakariņu galda (Klīdzējs 2011,85). Mājas tēls nereti arī iegūst divējādu raksturu, piem., Boņuks, sastrīdoties ar Paulīni, nevēlas šķērsot slieksni, nevēlas pāriet savā telpā: Boņs apstājas uz sliekšņa, un viņam nemaz negribas iet dziļāk istabā. Kā lai viņš to darītu, kad te, viņa paša mājās, viņam nodara tādu netaisnību (turpat:12). Ir arī ārēji spēki, kas šo centru – mājas – vēlas pakļaut destrukcijai, piem., Paulīni ar māti no savas telpas vēlas padzīt Kazačs, fakts, kurā jēgpilnu nozīmi iegūst upes tēls, ko Janīna Kursīte pieskaita pie sakrāliem objektiem (Kursīte 1999,93). Kad Boņuks un Justs nojauc tiltu pār Mūrdulu, tas ir veids, kā izvairīties no svešā elementa (Kazača) sakārtotajā un sakrālajā struktūrā, šī korekcija paredz taisnīgu sodu. Boņukam tiek arī stāstīts, ka viņu vecā Agnese atnesusi no Mūrdulas (Klīdzējs 2011,55), tādējādi aktualizējot latviešu priekšstatu par cilvēka rašanos – latviešu antropogoniskajos priekšstatos viena no bērna biežākajām rašanās vietām ir ūdens (Kursīte 1996,13).

Vidus telpa raksturo drošību, tā Boņuks dodas pie krusttēva Antona Pāvulāna uz Ceriņiem un, atverot vārtu durvis, redz, ka krusttēvs stāv pie akas pagalma vidū (Klīdzējs 2011,128), respektīvi, garantē Boņukam pagaidu drošību, jo būt vidū nozīmē atrasties sakrālās telpas visdrošākajā vietā (Kursīte 1999,502). Ciemos ierodoties Lidijai un Jezupam, Boņs pamet skatu uz istabas galu un redz, ka tēvs baltā kreklā ir iznācis ciemiņiem pretī un ver vaļā lielos, zaļi krāsotos pagalma vārtus (Klīdzējs 2011,102). Baltā krāsa latviešu folklorā, arī literatūrā ir tikumības un īpašas tuvības zīme (Kursīte 1996,54). Tēva iznākšana pretī ciemiņiem akcentē respektu pret tuviniekiem. Turklāt tas ir liecinājums, ka mājās ir izveidota patriarhāla kārtība. Bieži parādās ritualizētas darbības, īpaši vectēva rīcībā, piem., vectēvs nokritušo maizes gabaliņu paceļ, nobučo un apēd, pēc kā pārmet krustu un dodas savās gaitās, paskaidrodams Boņukam: maizīte ir no Dieva. Ja ar maizīti neapietas labi, tad Dievam sāp (Klīdzējs 2011,34). Vectēvs vienmēr ar savām zināšanām paplašina arī Boņuka priekšstatus, atzīmējot, ka daudz ko var apgūt no dabas telpas, piem.: Mežos vienmēr ir jāskatās pēc saules, – atsaka vectēvs. – Tur ir rīti, tur – dienvidi, tur – vakari, tur – ziemeļi. Mēs tagad braucam iekšā no dienvidiem uz ziemeļiem. Ārā brauksim – no ziemeļiem uz dienvidiem. Saulīte rādīs ceļu (turpat: 50).

Reālās un ireālās pasaules koeksistence vērojama romāna mītiskajā laiktelpā, kurā autors gandrīz nekad nepasaka darbības norises laiku. Lasītājam darbības „kad” jāizsecina pašam pēc konteksta, kas meklējams starp izplūdušām vai apstādinātām lineārā laika robežām. Cilvēka bērnā ir tikai viena norāde uz vēsturisko konkrētību, proti, tiek minēts, ka Latvijas prezidents ir Jānis Čakste (turpat: 32), tātad romānā tiek aplūkots laiks aptuveni no 1922. līdz 1927. gadam. Laiktelpas horizontālais līmenis akcentēts trīs gadalaiku ietvaros – sākas ar ziemas periodu, savukārt noslēdzas ar laiku pirms rudens. Dabā ir nemitīgas pārmaiņas, jo tā ir dzīvs organisms, tāpat kā cilvēku dzīvēs arī tajā regulāri mainās norises. Piem., pavasarī Boņukam šķiet, ka zeme ir sākusi runāt (turpat: 44), tajā ir vitalitāte, augšāmcelšanās no miega, notiek kustība, kas arī pašam Boņukam ievieš dzīvesprieku: Viss ap viņu tā skan vienā skanēšanā, un zeme un debesis mirdz ar sauli, zilumu, brūnumu un zaļumu, ka Boņā dūkdams sāk celties tik skanīgs prieks, ka Boņs to vairs nekā nevar noturēt pie sevis vien. Uzskrējis Gaura kalnā pašā augstākajā vietā, katrā rokā pa zābakam sev pacēlis augstu pār galvu un ar basajām kājām palēkdamies, Boņs sāk kliegt, cik vien spēka: „E-oū-aū!... Pa-va-sars!... Pa-va-sars!... Pava-sars!... (turpat: 45-46).

Pasaules ainu Cilvēka bērnā nosaka panteistisks pasaules redzējums. Būdams katoļticīgs, Latgales cilvēks rakstnieka vērtējumā ir arī panteistiski redzīgs. Atbildība par zemes kopšanu, par lopiem un pārējo dzīvo radību viņam ir Dieva nolikta – tā kritiķis Broņislavs Tabūns (Tabūns 1999,182). Laukos vislabāk vērojama saplūsme cilvēkam ar dabu un Dievu. Neomītismā būtisku lomu ieņem panteisms (priekšstats par dievības iemiesošanos visā). Boņuks, pēc vakariņām iziedams ārā, spriež, ka Dievs ir mīlīgs un labs un ka viņš sēž rijas galā un klausās, kā naktī dzied laimīgi cilvēki un kā pļavās sprauslo priecīgi zirgi (Klīdzējs 2011,89). Dievmāte savukārt veic auglības veicināšanas aktu: Viņa pastaigā arī pa tīrumiem. Kuru tik pusi viņa pa tīrumiem pasvētī, uzreiz rudzi sāk ziedēt sudrabainiem dūmiem, un tāda sudrabaina ziedēšana ceļas līdz debesīm. To Boņs ir šodien pat redzējis savām acīm: rudzi zied tādiem sudraba mākoņiem, ka aiz tiem ne mežu, ne kalnu redzēt (turpat: 150). Dieva esamību dabā ne visiem ir iespēja ieraudzīt, tā vectēvs par Kazaču konstatē: Viņa dvēsele mirst badā. Viņam nav laika apstāties un paskatīties, un apjēgt, kā Dievs zied pa rudziem, pa liniem, pa sarkano āboliņu un uz vaska svecēm svētdien baznīcā... Kazačam labu prātu sagādā tikai nauda un viņa paša vēders... (turpat: 178). Tiek pausts uzskats par ētisko kvalitāti.

Cilvēks un telpa ir vienoti un nedalāmi elementi. Semiotiķis Vladimirs Toporovs uzsver indivīda un telpas simbiozi: cilvēks atklājot, radot un izzinot telpu, apgūstot to un šajā notikumu ķēdē viņš vienmēr ir subjekts, bet arī telpa atklāj un rada cilvēku, iepazīst un apgūst to un tādējādi subjekts ir tieši telpa, bet cilvēks un telpa (pirmajā gadījumā) ir objekti (Топоров 1995,478). Cilvēks ir organiska pasaules sastāvdaļa, kas dzīvo un rīkojas saskaņā ar apkārtējo telpu, izjūtot ciešu saikni ar to. Šī savstarpējā cilvēka un telpas piederība, kopsakarība un savstarpējā atdeve arī veido šīs struktūras būtību, kas balstās uz savstarpēju papildināšanu un nepieciešamību. Šo divu pirmsākumu, kas var ieņemt gan pasīvo, gan aktīvo pozīciju, korelācija un harmonizācija nosaka dzīvo saikni starp cilvēku un telpu, turpina Toporovs (turpat: 478). J.Klīdzēja romānu raksturīga iezīme ir dabas ainavas, kurās galvenie varoņi piedzīvo vislielākos katarses brīžus. Viņi ar dabu ir organisks veselums, daba kompensē galveno varoņu vientulību. Piem., lai izbēgtu no gājiena uz pirti kopā ar sieviešu kārtas pārstāvēm, Boņuka drošības garants un katarses iespēja ir lielā eglaine, kur kā atpestīšanas dziesma pār Boņa galvu iešalcas egļu platie zari (Klīdzējs 2011,199), tātad šajā brīdī mežu var identificēt ar mājas jeb centra jēdzienu. Mūks atzīmē, ka vārdam „centrs” nav nekāda sakara ar ģeogrāfiju: katrā apdzīvotā novadā var atrasties vairāki centri un katru no tiem var saukt par „pasaules centru”; tas var tikt asociēts ar sakrāliem kokiem, upēm, kalniem, svētnīcām (Mūks 1991,44). Šo pasaules centru pārstāv ne tikai eglaine, bet arī Gauru kalns – viens no mītiskās pasaules modeļiem, axis mundis variantiem un Boņukam dod visu redzošā vērotāja pozīciju un garīgās realizācijas iespēju.

Boņuks dzīvo pēc dabas ritma, viņš ir iekšēji līdzsvarots, jo jūt savu un dabas vienotību, daba ir inspirācijas avots. Dabas elementi ir līdzeklis pret psiholoģiskajiem satricinājumiem, tā Boņuks sāpēs par apzināšanos, ka jāzaudē Brigita, pārskrien pāri Mūrdulai un iemetas uz mutes kartupeļu vagā un raud. Labi, ka kartupeļi saauguši tik lieli, ka pasaule neredz (Klīdzējs 2011,158). Mītiskajā laikā galvenais varonis mēģina no jauna radīt savu pasauli, haosu cenšas pārveidot par harmoniju, mīts rada ilūziju, bet varbūt arī ne tikai ilūziju, ka cilvēks nav vientuļš, ka viņš ir iekļauts un darbojas kādā lielākā sakarībā. Mītiskā klātbūtne ir tas tilts, kas palīdz indivīdam tikt pāri krīzes bezdibeņiem un saskatīt atdzimšanas iespēju (Kursīte 1999,515).

Antinomiju iegūst opozīcija savējais – svešais. Būtībā šo pretnostatījumu reprezentē mikro- un makro- laiktelpas. Dzīve lauku mājā norit dabas klātbūtnē, un indivīda telpiskā izjūta prioritāri saistās ar viensētu un tās apkārtni. Ārpus viensētas sistēmas ir sveša un nezināma kategorija. Tā, spriežot par radinieku Lidijas un Jezupa telpu, Boņuks konstatē: Tur pat saule nelec tā kā te, Pāvulānos (Klīdzējs 2011,146) Cilvēka bērnā iezīmējas divi svarīgi laiktelpas modeļi – pilsēta un daba. Lai gan kā prioritāte tomēr tiek uztverti lauki, pilsēta nav kaut kas negatīvs, jo saistās ar izglītības ieguves vietu un sevis pilnveidošanu (romānā Dāvātās dvēseles), pilsētā tiek paplašināts cilvēku garīgais apvārsnis. Boņukam Rīgas tēls saistīts ar nezināmo un neapzināto, kam par iemeslu ir priekšstati no mutvārdu naratīva un vizuālā materiāla: Par Rīgu Boņa zināšanas ir nākušas no diviem – no tēva stāstiem, kad tas tur bijis, kad vajadzējis karot ar vācieti, un no papirosu kastīšu vākiem. Nav tā, ka Boņs nebūtu bijis pilsētā. Salāni ir tepat lejā aiz kalna, un gandrīz katru nedēļu reizi Boņam gadās tur nokļūt. Arī Salānos ir šis un tas – bodes ar dzelzi, petroleju un konfektēm, citās ir arī labi naži. Bet – Rīga… Tur esot nami, tādi nami, ka, lai varētu redzēt jumtu, vajagot tik ļoti atliekt galvu, ka galva varot nolūzt kā vārpa. Tur esot arī pilis – un kādas pilis! (turpat: 31). Arī Daugava, salīdzinot ar piemājas upi Mūrdulu, ir saistīta ar nezināmā kategoriju: Mūrdula lejā ir izkāpusi no krastiem, izpletusies pār visām pļavām un nes vēl arvien ledus gabalus, reizēm kokus, dēļus, reizēm alkšņus un egles ar visām saknēm. Laikam gan tā tagad ir tikpat liela kā Daugava, kuru ir redzējis tēvs un Tancis (turpat: 42). Pasaule kopumā ārpus viensētas Boņukam šķiet atvērta sistēma: ...pasaulei nav kaktu nekur, visur var iet uz priekšu un redzēt jaunas lietas (turpat: 101). Svešajā jēgpilna nozīme ir saulei, piemēram, Bibuka gaidāmās kāzas ir kā aiziešana no Boņuka dzīves: Vai tik tur pats Bibuks nebrauc ar laiviņu? Uz brīdi Boņam liekas, ka viņš redz Bibuku aizbraucam pa saules rieta sarkanumu laiviņā, un viņam metas tik skumīgi un žēli, ka kaklā metas sauss, domās no Bibuka atvadoties uz visu mūžu (turpat: 80). Guntis Pakalns, analizējot latviešu tautasdziesmas, norāda uz mirušo pasaules lokalizāciju rietumos un postulē uzskatu par saules rietu kā nāves metaforu (Pakalns 1991,61-63). Šo uzskatu var patapināt un attiecināt uz iepriekš minēto piemēru attiecībā uz Bibuka metaforisko nomiršanu, jo, pārejot sievas statusā, viņa aiziet no Boņuka dzīves.

Robeža starp savu un svešo teritoriju vienmēr asociējas ar bailēm, draudiem, tāpēc Boņuks atgriežas atpakaļ harmonizētajā centrā. Līdzīgs ir viņa spriedums par savu suni Žiku, kurš vienmēr atgriežas savā drošajā, stabilajā telpā: Zinu jau zinu, kā tu varēji atrast šejieni... Tu biji gan pavisam citā – svešā – debess pusē, bet tu varēji atrast ceļu uz mūsējo tāpēc, ka tādas otras līdzīgas debess puses nav nekur visā pasaulē, vai ne? (..) Otras tādas nav nekur un nebūs! (Klīdzējs 2011,146). Lai novērstu netaisnību un atgūtu savu nozagto suni Žiku, lai oponētu tam, ka ļaudis kultivē baušļu pārkāpšanu, Boņuks patstāvīgi dodas ceļā, kas viņam ir tikai kustības sākums bez ilglaicīga turpinājuma, kam par iemeslu ir psiholoģiskais diskomforts svešajā laiktelpā. Būtisku vietu ieņem ticības kategorija, Boņuks apgūst reliģiska satura tekstus, dvēsele paliek cieta un stīva kā dēlis (turpat: 6). Viņš izprotot, ka dvēsele ir stiprāka par miesu, ka tā pat ļaunajam garam var apgriezt ausi un aiztaisīt muti, ka viss labais cilvēka dzīvē nāk no dvēseles un ka viss vājums, grēks un citas nelabās lietas nāk no miesas (turpat: 19), izprot grēka un sirdsapziņas nozīmi. Būtisku konotāciju iegūst mīlestība citam pret citu un mīlestība pret Dievu; šo faktoru līdzās pastāvēšana un savstarpēja papildināšanās organizē cilvēku ikdienas norises pakļaušanos augstākajiem spēkiem, laiks tiek veltīts pateicībām un lūgšanām. Reliģijas nozīmi Klīdzējs formulē kā sastāvošu no trim komponentiem: attiecību harmonizēšana ar sevi, savu iekšējo pasauli; attiecību sakārtošana ar citiem cilvēkiem; attiecību veidošana ar Dievu (turpat: 254).

Jāsecina, ka lauku viensēta un tās tuvākā apkārtne funkcionāli veido savdabīgu ideālās pasaules modeli. Cilvēka bērnā mājas lokuss figurē kā centra sakrāla un mītiska laiktelpa, kur būtisks ir panteiskais pasaules kategorizējums. Savas mikropasaules robežas pārkāpšana asociējas ar nezināmo un svešo kategoriju. Mītiskā mājas laiktelpa ir noslēgta un ģeogrāfiskos izmēros neliela, taču ārpus šīs teritorijas iegūst kosmiskas proporcijas. Dominē dzimtās vietas harmoniskums un ētiskā kvalitāte. Klīdzēju interesē ne tikai bērna iekšējās pasaules atveide, bet arī viņa attiecības ar apkārtni, Dievu, ģimeni.

Turpinājums sekos

 

Ligita Levinska ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas filoloģijas maģistre.

 

AVOTI

Bahtins, M. (1999). „Laiks un hronotops”. Kentaurs,19:111-123.

Klīdzējs, J. (2011). Cilvēka bērns. Rīga: Jumava.

Kursīte, J. (1996). „Latviešu priekšstati par pasaules un cilvēka rašanos (kosmogonija un antropogonija)”. Latviešu folklora mītu spogulī. Rīga: Zinātne:8-31.

Kursīte, J. (1996). „Krāsas”. Turpat:44-95.

Kursīte, J. (1999). „Mītiskā Daugava”. Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā. Rīga: Zinātne:93-107.

Kursīte, J. (1999). „Mītiskais laiks latviešu folklorā”. Turpat:14-29.

Kursīte, J. (1999). „Mītiskā telpa”. Turpat:499-507.

Mūks, R. (1991). „Sakrālā telpa un centra simbolisms”. Karogs:43.-47.

Pakalns, G. (1991.). „Mirušo pasaule rietumos – vai mīts par tautasdziesmu mitoloģiju?”. Grāmata, Nr.7-8:60-74.

Rubenis, A. (1994). Cilvēks mītiskajā pasaules ainā. Rīga: Zvaigzne:11-18.

Salceviča, I. (1992). „Par cilvēkiem ar bagātām un dāsnām dvēselēm”. Klīdzējs J. Dāvātās dvēseles. Rīga: Zinātne:5-24.

Tabūns, B. (1999). „Jānis Klīdzējs”. Latviešu rakstnieku portreti. Trimdas rakstnieki. Rīga: Zinātne:177-189.

Топоров, В. Н. (1995). Миф, ритуал, символ, образ: исследования в области мифопоэтического: избранное. Москва: Прогресс:476-574.