JG273 Astrīda Prestone. Sarkanās priedes

Linda Treija

ASTRĪDA PRESTONE:

JAUNĀ TERITORIJA

... katram cilvēkam ir tikai sava, unikāla ainava, kas ieraugāma ar skatienu iekšup, – tā par ainavu, gan citas mākslinieces – Līgas Purmales sakarā, raksta Gundega Repše grāmatā Sieviete miglā [1]. Astrīda Prestone, viena no mūsdienu labākajām ainavu gleznotājām, atzīst, ka viņa glezno „iekšējās” ainavas [2]. Daba darbojas kā palīgs izteikt savas emocijas, domas, attieksmi un galu galā arī attiecības starp indivīdu un apkārtējo vidi. Savā daiļradē māksliniece ir izgājusi cauri dažādiem posmiem, bet nemainīga ir bijusi šī apzinātā pievēršanās dabas motīviem. Kādu laiku Astrīdas gleznotais dārzs bija strikti organizēta, kontrolēta dabas versija, vēlāk priekšplānā iznāca augu virtenes, kas veidoja savus ornamentus, tēlus un stāstus. Reizēm ainavā tika iegleznotas mazākas ainavas ar citu skatījumu, sajūtu, reizēm gleznas tika austas kā krāsaini rakstu gobelēni, kas, tikai ieskatoties, atklāj sīku zaru tīklojumu vai lapotņu ņirbu. Tomēr arvien Astrīdas Prestones glezniecības maģiskā realitāte ir tikusi uzburta ar delikātu, smalku un detalizētu pieskārienu.

Pēdējās izstādes Jaunā Teritorija / New Territory [3] darbos jūtama lielāka atbrīvotība un nenoliedzami austrumu mākslas iespaids. Astrīdai ir bijusi iespēja vairākas reizes pabūt Japānā, jo viņas dēls dzīvo un strādā Tokijā. Liekas, ka Japānas iespaids ir noņēmis liekvārdību viņas darbos un atstājis tikai pašu būtiskāko, kas izsaka mākslinieces domas. Viņa izsijā redzēto, safotografēto, novēroto un patur vien dažus elementus, kas darbojas kā esence, koncentrēti atklājot noskaņas un izjūtas. Izmēru ziņā izstādē galvenokārt dominē divi lielumi 41 x 41 cm (16” x 16”) un 170 x 86 cm (66” x 33”), kas dažkārt tiek salikti kopā lielākos formātos. Mazie darbi pilienu pa pilienam aizved mūs pie lielākām gleznu virsmām, no kurām tad skatiens atkal turpina savu ceļu pa mazajiem apgleznotajiem „rasas pilieniem” uz nākošo lielo darbu. Nelielie koka paneļu kvadrātiņi ir kā notis, kas, saliktas kopā, skan dažādās toņkārtās, kopumā izveidojot meditatīvas japāņu mūzikas skaņas, savukārt lielformāta gleznas atstāj reizē monumentālu un ļoti jūtīgu iespaidu. Skatītājs organiski var izsekot Prestones gleznu radītajam ritmam un noskaņai izstādē. Maigums, ar kādu uz pelēkā audekla tiek gleznoti smalkie, baltie ziedi Agrs pavasaris Naošimā / Early Spring on Naoshima (2012) vai pretstatā ar paletes nazi uzliktais sviestaini dzeltenais saules atspulgs uz koka paneļa lazējuma Izslāpusī saule / Thirsty Sun (2012), palīdz sajust mākslinieces aizrautību ar apkārtesošo vidi un dabu vispār, kā arī patieso iedziļināšanos detaļās. No austrumu mākslas izrietošais smalkums, minimālisms un rietumu ekspresīvā jūtu izteiksme savijas Astrīdas darbos un rada skatītājos ilgas pēc dabas sniegtā mierinājuma un reizē pārdzīvojuma. Daudzos darbos māksliniece it kā atsakās no horizonta līnijas. Tās var būt ūdens virsmas, kurās spēlējas atspīdumi, peld vientuļa zivs, bariņš pīļu un dažreiz apžilbina saules apdullinošais atspulgs, vai tas var būt debesu loks, pret kuru iezīmējas asi koku silueti vai pienaini ķiršu ziedi. Koka paneļi, kurus Astrīda izmanto, reizē gan ierobežo – liek rēķināties ar šķiedras virzienu un veidoto faktūru, gan papildina viņas gleznojumu, jo, lazējot ar plānu krāsu uz kokā iegravētā „zīmējuma”, viņa panāk ārkārtīgi bagātu virsmas skanējumu. Glezna tad var palikt viegla lazējuma veidā kā, piemēram, darbos Atspīdums / Reflection, Zaļais ezers / Green Lake, Viļņu apskalots / Awash (2012), vai arī eļļas „mazgājumi” tiek papildināti ar pastozākiem triepieniem, iegleznojot kādas detaļas vai elementus – Mazais akmens, mazais dīķis / Little Rock, Little Pond, Gunoči ezers / Gunochi Lake, Tempļa dīķis / Temple Pond (2012). Tādos darbos kā Sarkanās priedes uz Higašijama nogāzes / Red Pines on Slopes of Higashiyama (2011, skat. 17. lpp.)un Melnā priede Ginkaku-Ji / Black Pine Ginkaku-Ji (2012) koka šķiedras veidotais tīklojums spēlē lielu lomu gleznas kompozīcijā un zīmējumā. Māksliniece ir radījusi veselu ciklu ar koku portretiem. Katram no tiem ir savs raksturs, seja, roku savijums un stāja. Portretējumos mēs varam ieraudzīt Melnās priedes Ritsurenā nervozo zaru tīklojumu pret maigi zilajām debesīm, aplauzīto ķiršu koku, kurš ar pēdējiem spēkiem ir izdzinis baltus pumpurus, un dramatiski iezīmējas uz oranžā fona Imperatora pils dārzā, imperiālo priedi ar karalisko profilu un „pāvisko” skuju rotu un Melno priedi Ginkaku-Ji tempļa dārzā, kura ietiepīgi tiecas izstiept savus zaru pirkstus uz vienu pusi. Liekas, ka tie ir koku parādes portreti.

Māksliniecei tuva ir renesanses iluzionārā, lazējumu un lakojumu bagātā Dīrera (Albrecht Dürer), Vermēra (Johannes Vermeer) māksla un Japānas, Ķīnas smalkās, detalizētās ainavas uz zīda un papīra. Astrīdas Prestones māksla, ar kompozīcijas organizētību, savu kārtību emociju izteikšanā, meditatīvismu un precīzo, tīro tehnisko izpildījumu, man nedaudz atgādina latviešu mākslinieces Līgas Purmales ainavas. Iespējams, ka šis organizētais, detalizētais piegājiens mākslā Astrīdai nāk no viņas vecākiem, arhitektiem Mildas un Stenlija Borbaliem (Stanley Borbals), kuru mājā, tēva dizainētajā, viņa jau gadiem mīt, un kuru dārzu ir izveidojusi pēc savas iztēles un kārtības, tomēr uzmanīgi ieklausoties dabas balsī. Dārzs ir kā spogulis mākslinieces dzīvē. Tajā var ieraudzīt dzīves taku, kas virzās starp dekoratīviem sukulentiem un citronkokiem jaunībā uz augļu koku rindām un dārzeņu vagām Astrīdas un viņas vīra, Hovarda Prestona, dēla piedzimšanas un pieaugšanas laikā un iestiepjas ziedu un koku nogāzē dzīves briedumā.

Sešu gadu vecumā atceļojot no Zviedrijas uz ASV, lielāko tiesu savas dzīves pavadot Kalifornijas maigajā klimatā, aizraujoties ar Austrumu delikāto kultūru un dabu, varbūt tomēr kaut kas Astrīdā velk pie ziemeļnieciskā – nu, kaut vai nostaļģija pēc peonijām, viņas mīļākajām puķēm?

Skat. Astrīdas Prestones gleznu reprodukcijas 17. un 58. lpp un viņas mājas lapu: <http://www.astridpreston.com>

Māksliniece un mākslas kritiķe Linda Treija ir JG redakcijas locekle.

[1] Gundega Repše: Sieviete miglā, 21 lpp., izdevniecība Jumava, 2001

[2] John Seed: Astrid Preston: New Territory at Craig Krull Gallery, 02/13/2013

[3] Craig Krull Gallery, Santa Monica, California, 2013.26.I-2.III