Benita Veisberga

PIERAKSTI

 

Zīm.: Ēris

 

Tās savstarpējās attieksmes un ietekmes visapkārt! Nu šovakar. Saule iet lejā, zemi stari oleandru krūmā apgaismo dažus garus zirnekļa pavedienus, ko citkārt neredz. Brīžiem tos pakustina viegla vēsma, un tie iemirdzas. Spilgts spīdums uz ļoti smalka pavediena. No pazūdoša stara. Tā ir izdomāts un iekārtots, bez zinīga sakārtojuma tā nevarētu būt. Tieši šāds staru augstums, tikko jaušama gaisa kustība liks spilgti iemirdzēties smalkam pavedienam, pirms saule nogrimst aiz apvāršņa. Brīnumaini, kā tas te dzīvo visapkārt. Tūliņ ziedēs plūmes. Pa gabalu kokā redzams balts punktiņš, tur veras zieds. Viss pārējais koks vēl kails, mēļi pelēks. Viena ziedlapa raisās vaļā no pumpura. Un es ņemu zīmuli, tas jāpieraksta. Te ir dučiem lietu, kas sauc manu izdarīšanu, ko atlieku dienām, nedēļām, nevaru saņemties padarīt. Bet ar pārliecību, bez vilcināšanās pierakstu par baltu punktiņu. Tur redz darbojamies milzīgo spēku, dzīvību, kas caurstrāvo visu − un kādās smalkās, skaidrās sīkdaļās šis varenums parādās! Izšķir, kas jādara, kas var pagaidīt. Desmit gadus var pagaidīt grāmatu izdošana. Pirmā vietā ir nepieciešamība vadīt laiku kopā ar rindām par ziedlapu, zīlīti, zirnekļa pavedienu. Tie ir stiprāki, es nejokojos.

*  *  *

Ja latvieši un krievi nevar vienoties par okupāciju, vēstures notikumiem, tad jāpievēršas šodienai. Tam, kas ir acu priekšā, tā sakot, melns uz balta. Nesen arī ar 273 347 pašrocīgiem, notarizētiem parakstiem apliecināts. Kādu nostāju pauž Latvijas krievu laikraksti? Kādus mērķus viņu partija Saskaņas Centrs? Ko viņu pārstāvji saka, dara, prasa? Krievu valodai Latvijā valsts valodas statusu. Beznoteikumu pilsonību. Latvijas valsts uzturētas krievu skolas. Krievu darbošanos valdībā, saimniecībā, nerunājot latviski. T.i., latviešiem runāt krieviski. To pašu, ko Staļins, Latvijas krieviskošanu. Padomju Krievija pretī starptautiskiem likumiem ieved nepilnu divmiljonu iedzīvotāju Latvijā ap 700 000 krievu; šodienas Krievija un Saskaņas Centrs turpina darbu, prasa tiem un viņu pēctečiem beznoteikumu pilsonību, tiesiskumu, viņu dēļ valstī krievu valodu. Visādi sarežģījumi. Latvieši savā zemē, protams, vēlas savu valodu. Vai tas ir radikāls nacionālisms, vai visdabiskākā parādība šīs planētas sakārtojumā, katrs diezgan viegli var izšķirt pats. Divkopienu valsts veidošanās, spriedze iedzīvotāju starpā. Krievu melu kultūras ieviešanās, nepatiesuma ietekme uz cilvēku un dzīvi. Latvijas krievu sadarbošanās ar Kremli, ar tur paturētajām staļinisma, padomisma īpatnībām valstsdzīvē un iekārtā. Kaut kas nebeidz sevi atgādināt: rupjais Ženēvas Konvencijas panta pārkāpums, ko izdarīja Padomju Savienība, mainot Latvijā iedzīvotāju sastāvu, vēl viens no Krievijas lielā vēriena noziegumiem. Latviešus veda uz Sibīriju, krievus uz Latviju, palielināja viņu skaitu valstī no 8% uz 34%. Ar to ir izdarīts kaut kas tik pretējs saprātam, dabas likumībai, tas citādi nevar kā turēt valstī pastāvīgu spriedzi. Pretdabība, organismā svešķermenis.

Tas prasa labojumu. Ir laiks Latvijas krieviskošanu skaidri, nepārprotami celt gaismā starptautiskā jomā, skaidrot apstākļus, meklēt padomu, atbalstu kā tas labojams. Nevardarbīgi ar likumību, vispārzināmas, atzītas kārtības ievērošanu, nereti tikai ar esošu likumu izpildīšanu. Varbūt risinājumos iesaistāma šodienas Krievijas nopietnā vajadzība pēc krievu cilvēkiem savā zemē, tai dāsni palīdzot atgriezties un iekārtoties tēvzemē tiem, kam latviska Latvija nav pieņemama. Būtu guvums abām pusēm.

Okupācijas sekas jālabo, Latvijas krieviskošana jāpārtrauc. Ar savu nostāju un prasībām liela krievu kopienas daļa rāda, ka piekrīt pamattautas nīdēšanai, ko Staļina vadībā te veica viņu priekšteči: tā to turpina. Kas lai vēl skaidrāk apliecinātu tās un Kremļa vienādo domāšanu, darīšanu, mērķus? Kaut kas spilgti zīmējas uz pasaules skatuves šai sakarā. Ir tādi, kas savas valsts noziegumus atzīst, nožēlo, labo. Un ir tādi, kas tos noliedz, skaidro ar pretīgiem meliem un kur iespējams turpina. Kārtējo kaimiņtautas ārdīšanu darīdami, uzsver, ka ir nevainīgi cilvēki un Latvija neievēro viņu cilvēktiesības. Ar veiklu melīgumu rietumu cilvēktiesības var izmantot iebrucēju un okupantu „tiesību” uzturēšanai. Tam nevar nepretoties, tas tuvina Latviju būt vai nebūt slieksnim. Par Latvijas krieviskošanu jārunā, pareizāk, jāceļ trauksme. Tas neskar tikai mūs. Ar to uz rietumiem plestos tas dzīvesveids, tā kultūra, ko pārstāv šodienas Krievija, vai jel kāds to grib.

Cilvēces sadalījums dažādās tautās, valstīs, valodās ir acīmredzams. Sava vieta, savas mājas. Dievs vai cits par mums lielāks prāts tā licis. Tas pats dabā ar augiem, putniem, dzīvniekiem. Kāda vērā ņemama, cienījama īstenība, arī tie, kas rakstīja Ženēvas Konvencijas pantus, to saprata. Krievija šo kārtību ārda, ņemas iekarot, pakļaut, pievienot, apvienot, vienādot, uzspiest citiem savus veidus. Tā ir piespiedusi tautas gadu desmitus dzīvot tai līdz tās nožēlojamā padomju iekārtā, tagad mocīties ar tā sekām. Un pati ar sevi rāda, kas no tā iznāk, kāda veidojas valsts, dzīvesveids, cilvēks, kad dzīvošana cieši, ilgstoši vienota ar varmācību un meliem. Pasaules mēroga noziegumiem, miljoniem dzīvību izdzēšanai, citu tautu dzīvesveida saārdīšanai seko zagļi, totalitārisms, pasūtinājuma slepkavības u.t.t. Zemāko instinktu attīstīšana un ieaudzināšana dzīvē. Būtu labi, ja Krievija vēl spētu atgriezties pie tām vērtībām, tā skaistuma tautā, kam pārāk ilgi bijis liegts īsteni dzīvot un būt. Tas viņu ziņā. Mums šis ir brīdis turēt savas tautas un valsts pastāvēšanu. Tajā vietā, tajā valodā, ko Dievs mums devis. Arī viena no lielajām likumībām. Laiks grūts, esam postīti, ievainoti, izkliedēti, mūsu nav daudz. Tik un tā. Pārāk būtiska, ievērojama šī likumība, turēta gadu tūkstošus. Esam varējuši. Mēs esam balti, un dzīve uz katra soļa rāda, ka mazās būtnēs ir lieli spēki.

*  *  *

Balti? Jā. Mēs esam balti, mūs sauc par baltiem. Te kaut kas ir. Balta mana māmuliņa. Balta nāca tautu meita. Balta diena, balts mūžiņš, dainas pilnas ar to. Te ir kas ievērojams. Balts mūžiņš, balts brālītis – citās valodās tā nesaka, neskan. Bet mūsu valodā skan. Klāt vēl joks, ka cittautieši, mūsu valodas nepratēji, mūs sauc par baltiem, zemi par Baltiju. Bet tas, ka dainas pilnas ar baltu zemīti, baltu saulīti, baltu māmiņu, ir nopietni. Nekas niecīgs, īslaicīgs, ātri sadomāts. Kā pašsaprotamākais, īstenības gaismas daļa dzīvojusi tautā gadu simtus un tūkstošus. Mūsu zemes kopēji zināja, kas turams dzīvošanā. Balts Dieviņš, balta diena, baltu kreklu arājiņš, bez tā pasaule nevar pastāvēt. Pāri visiem grūtumiem, pārbaudījumiem, svešu lielvaru apspiestībā, zemos namos ar niedru jumtiem, viņi teica savu: balts. Balts. Bez tā nevar. Viņi lieliski saprata, ko viņiem rādīja bērzu stumbri. Pāri gadu simtiem viņi čukst to mums. Jā, mēs esam balti. Mums ir mūsu dainu Bībele, un mums jātur mūsu vieta un mūsu valoda. Arī, ja tas izrādītos veltīgi, Latvija beigtu pastāvēt, vai kāda cita iznīcināšana. Arī tad kopā ar baltu.

*  *  *

Prieka gabals iekrita dienā. „Gabals” tāpēc, ka stingrs, ar lietišķu spēku. Divi vārdi. Dobeles dzirnavnieks. Lasu avīzi, tur rakstīts: ... graudu apstrādes uzņēmums Dobeles dzirnavnieks sācis miltu piegādi... Divi skaidri vārdi mirdz savā vietā. Kā tie izceļas, stāv pāri savārstījumam, kas apkārt, marketingiem, krūzu reisiem, uzņēmumu nosaukumiem citās valodās. Nav sava vārda, saka svešu rītā vakarā, dzen to sev iekšā. Nē, Dobeles dzirnavnieks. Skaidri un īsti, tas, kas ir. Dobele un dzirnavnieks, tas, kas tiešām ir. Tuvu citas vērtī­bas, maize, pastāvēšana, Latvijas rupjmaize ir tik garšīga. Un Dobele nav tālu no Jelgavas. Es tur vēl gribēju iet, meklēt, skumu, ka lāga vairs netieku. Tas atnāk te. Cik labi, ka tā saka! Pie tam, šinī gadījumā, nevis rakstu ļaudis, valodnieki, bet rūpnieki, ražotāji, lietišķās dzīves kopēji. Jo labāk. Vēl viens svarīgs punkts, skaidru vārdu un labu darbu savienojums. Taisni tas ir vajadzīgs, lai dzīvo! Labam vārdam citi labumi tūliņ rindojas klāt.

Es pārspīlēju? Ne, ne. Iesākumā bija vārds. Vārds nav nekāds joks. Ciešos sakaros ar īstenību, jāsaka skaidri. Ja nesaka skaidri, nav skaidra īstenība. Putra! Gadžets, koučings, līderisma maniere. Fiskālas konsolidācijas negatīvi ietekmē sociālo situāciju, viens pats pašu vārds paliek teikumā. Dzirnavnieks kā no tīra avota izcēlies. Stāv vietā, saka skaidri, gādā par maizi. Nē, es neatsakos no savas jūsmas. Lai dzīvo un paldies! Tas liek paskatīties uz augšu, pateikties arī Dievam. Galu galā, tas ir Viņa iekārtojums, ka pāri visādiem draņķiem, pasaules sasilumam, novalkātiem skriemeļiem, no Dobeles var atnākt skaidrs un gaišs prieka gabals. Ir tur, netālu no Jelgavas. Tas man nāks līdz uz debesīm. Es neesmu faraons, kam kapā liek dārgakmeņus un zeltus, man būs cits. Kā no rīta stars slīd pa pelēku stumbru. Kā bērnam patīk paglaudīt kaķi. Kā skaidrs vārds līdzinās sniegpulksteņa zieda noteiktam, neapgāžamam veidolam, tas pats skaistums, īstenums, spēks, un cilvēki nes un nes ziedus uz Brīvības pieminekli, un mūsu rupjmaize ir tik laba, vai pastardiena atnāk vai neatnāk, lai dzīvo!

*  *  *

Ozolam riešas tikko jaušami lapu pumpuri. Pa gabalu, rīta saulē uz kailajiem zariem, tie izskatās kā viegla, zaļgana sarma. Sākums biezai, tumšzaļai vasaras lapotnei. Būtnes un parādības ir apgādātas ar neskaitāmiem, arvien jauniem skaistuma veidiem, kas nāk, nomaina viens otru, milzu mērogā tas ir ielikts pasaulē.

*  *  *

Svētdienas rīts, un te mēs sēžam. Zilspārnis un es, te mēs abi esam. Es virtuvē pie galda, viņš ozola galā aiz loga. Pagriezis pelēko krūti pret sauli, sildās. Brīžiem omulīgi sabužina spalvas. Viņu bieži tur redz, viņam patīk sēdēt un skatīties apkārt. Man arī, mēs saprotamies. Viņam veras lieliski skati, viņš ir tuvāk debesīm. Nu, man atkal radio spēlē Bēthovena klavierkoncertu. Tas arī nav nieks, tas viņam nav. Viņš uzdzied pats, ja viņš vēlas. Pašlaik viņš sēž un skatās, cik skaists rīts, ļauj tam ieplūst sevī. Viņš tam veltī krietnu daļu sava laika, jā, mēs saprotamies. Kvēle Bēthovena mūzikā. No pārpilna avota nāk kāds spēks. Tas jūtams arī lēnajās, klusajās daļās, it kā pianissimo kuru katru brīdi varētu pārvērsties brāzmā, saucienā, gavilēs. Mūzikā ir ļoti daudz prieka. Komponista radītāja prieks, muziķu izpildītāju prieks, dzirdētāju prieks. Prieka pārņemti kļūst arī instrumenti, vijoles, stīgas, taures, klavieru kauliņi. Jā, zilspārni, veselas klavieres, pianista pazole priecīgi spiež pedāli! Mūzika no mākslām tā stiprākā, vistuvāk tam kā cilvēku apņem, paņem daba.

*  *  *

Divi stiebri. Vakar nogriezu, ieliku vāzē. Šorīt redzu, cik noteikti tie pagriezuši savas lapas pretī gaismai. Nogriezti, grib gaismu. Ko tas nozīmē? Nogriezta, pārtraukta dzīvība liecas uz gaismu. Nav pārtraukta. Tai ir citi veidi kā turpināties, tā turpinās. Bet grib gaismu, tas paliek. Dzīvība un gaisma ir divas māsas. Šiem stiebriem tas ir pilnīgi skaidrs, pēc nedaudz dienām ārā metamiem. Man tas jādara uzmanīgāk.

*  *  *

Vienu dienu, nezin kāpēc, novelku ierasto gredzenu un uzmaucu mazā pirkstā vectēva doto gredzentiņu. Viņš man uzdāvināja divus pirmos gredzenus, vienu mazu riņķīti ar zaļu actiņu, kad man bij kādi desmit, vienpadsmit gadi, otru, drusku lielāku, pāris gadu vēlāk. Un abi man vēl ir. Kas tie ir par brīnumiem? Cauri visiem kara, bēgļu, pārceļošanas laikiem, Jelgavas degšanai. Te tie ir. Uzmaucas pirkstā, ceļ augšā aizgājušus brīžus. Kā vectēvs, uz mūsu kārtējām svētdienas pusdienām atnācis, stāvēja, kad atvēra durvis, ziemas mētelī, cepurē, lielu, baltu kūku kārbu rokā. Tāds ļoti noteikts skats, ciešā vienībā ar citām paļāvību radošām lietām. Svētdiena, ģimenes pusdienas. Aiz logiem Jelgavas jumti, klusas ielas. Zināmā stundā nāk radi, zvana pie durvīm, novelk mēteļus, kaut kas līdzīgs gadalaiku ritmiem. Kad pusdienas paēstas un Oldzīte vāc nost traukus, viņš viņai iedod sudraba latu. Tos viņa liek brūnā koka kārbā pie vēstulēm un saktiņām, un šad tad mēs gudrojam, ko viņa par tiem iegā­dāsies. Ko viņa visvairāk gribētu, kas viņai vislabāk noderētu? Oldzītes plāni un pirkumi ir saistoši, vecāku pavisam maz.

Kad pēcpusdienā pastaigājoties kādreiz satikām vectēvu uz Lielās ielas, viņš tūdaļ vilka ārā maku un deva mums naudu, lai ejam uz kafejnīcu apēst kādu kūku. To ar laiku ielēsām, kādreiz, kad uznāca kārums, negājām uz Pilsdārzu, bet pa Lielo ielu. Tāpat kā daudziem jelgavniekiem, arī mums pastaiga bija ierasta dienas daļa. Amīši to sāk ieteikt arī šejienes ļaudīm, ha.

Reiz, kad biju aizgājusi uz aptieku, viņš man iedeva smaržu pudelīti ar nosau­kumu Baltie ceriņi. Tādu mazu, mazu stobriņu, laikam rokas somā nēsājamu. Bez zālēm viņam vienā vitrīnā bija arī tādas mantas. Bet es jau vēl nesmaržojos. Es paprasīju, vai viņš, lūdzu, varētu man iedot četrus no tiem apaļajiem, sakrokotajiem papīrīšiem, kādi viņam tur bija kārbā vairākās spilgtās krasās. Tādus tolaik, kad aiztaisīja zāļu pudeli, uzlika uz aizbāžņa glītākam paskatam. Viņš iedeva, un kādu laiku tie glabājās manā vērtslietu skapītī, tāpat kā Oldzītes lati.

Kaut kas zīmējas, atkārtojas došana. Kāpēc tikai tagad to skaidrāk ieraugu? Toreiz tā šķita parastība, vectēvs arvien kaut ko uzdāvina, iedod. Viņš to darīja atturīgi, neuzsvērti, bez skaļuma un žestiem. Kā pašsaprotamību. Tāpat viņš kārtoja pārējo dzīvi, tas bija visā viņa rīcībā, izskatā, stājā. Kārtīgi šūts ziemas mētelis, cieta platmale. Nopietna paraudzīšanās, mazrunība, tikai vajadzīgas kustības. Patīkams kluss stingrums un noteiktība. Neatceros viņu piedalāmies skaļās pārrunās un spriešanās. It kā mierīgā labākzināšanā viņš darīja savu. Un šajā noteiktībā, tā tad, bija vieta došanai. Es te no Kalifornijas vēl kaut ko ieraugu: Oldzītei dodamo latu viņš izņēma no vestes kabatas. Tas tur bij iepriekš ielikts vieglākai, ātrākai atrašanai un iedošanai, lai nav jāmeklējas pa maku. Par to bija domāts, darīts, tas tika dienu ritmos turēts. Kaut kad pa ausu galam dzirdēju, ka viņš vecākiem uzdāvinājis medus mēneša ce­ļojumu uz Itāliju. Sākotnēji šīs laulības ne sevišķi atbalstījis, pat iebildis pret tām. Mans aptiekas vectēvs. Šajā laikā drusku turos pie viņa. Tā iznācis, no visiem maniem aizgājušajiem tuviniekiem pie viņa.

Pārstrautu Valmji, viņa dzimtas mājas, viena no Zemgales sētām. Tur viņš cēlās, auga, gāja uz skolām, mācījās kā neskaitāmi mūsu ļaudis. Izglītojās paši, izsko­loja bērnus, iegādājās īpašumus, uzņēmumus. Izcīnīja Latvijas neatkarību, sarežģī­tos karalaika apstākļos nodibināja valsti, tūdaļ ar labiem lauksaimniecības ražo­jumiem, daudziem grāmatu lasītājiem. Un šodienas krievu profesori cītīgi raksta savās grāmatās par latviešu vergiem, bauriem, 700 gadu verdzību, Staļina vērtīgiem devumiem Krievijai, Austrumeiropas atbrīvošanu. Daudz kas norāda un pierāda, ka padomju okupācijas gadi mūsu zemē ļaunumā un savainojumā tālu pārspēja tos daudzinātos verdzības gadsimtus.

Bet vectēvs, pāri mūžam vēl kas parādās. Viņa aptiekā bija kaut kas, kā nebija nevienā citā visā pasaulē: pa trim logiem nepārtraukti, ziema vai vasara, iekšā raudzījās Annas baznīcas dārza lielie koki. Brīnumaina klātiene. Ietekmēja plauktus, pudeles, krēslainas blakus telpas, ieiešanu, atrašanos tur. Kaut kas liels un dzīvs klāt. Ļoti svarīgs punkts. Sasaucās ar šo priedi.

Un 1944. gada 27. jūlija saulainais rīts. Todien no Veideļiem ar kuģīti iebraucu Jelgavā satikt mammu, kā pa laikam to darījām, man vasaru laukos vadot. Kuģītis gāja pa Lielupi, pie Jelgavas pa Driksu, izgāja cauri Pils ielas tiltam, piestāja netālu no tirgus laukuma. Pēc gadiem uzzināju, ka vectēvs tai rītā no aptiekas gājis uz pili apjautāties pilsētas vīriem par frontes stāvokli. Pašiem to nezinot, mūsu ceļi vēl krustojās, vietai, kur braucu ar kuģīti, viņš gāja pāri pa Pils ielas tiltu. Pēdējā tikšanās. Drīz, agrā pēcpusdienā, sākās Jelgavas bumbošana, degšana, krievu iebrukumi. Pēc deviņām dienām viņu nošāva. Aptieka nodega. Es te. Sākās pavisam, pavisam kas cits. Ievainojums, kas ar gadiem nevis dzīst, bet palielinās, tagad sāp vairāk nekā toreiz.

Un te, citā pasaules malā divi riņķīši. Nebeidz gudrot par Lielo ielu, pelēku divstāvu namu pretī Annas baznīcai. Par mazu atvilktnīti vectēva vecmodīgajā rakstāmgaldā, kur tie gulēja, pirms nonāca pie manis. Vietai ir milzīga nozīme, viņi zina.

*  *  *

Vieglas skumjas, nezinu, par ko. Pametot skatu pa logu, ieraugu priedē zīlīti, kas mēģina uzmesties galā vienai no ziedu svecēm, ar ko tagad pilni zari. Uzreiz viņai tas neizdodas, pumpuri vēl mīksti, lokās. Brīdi viņa tur plivinās gaisā virs zara ar saulē mirdzošiem spārniem. Kā tāda pavasara brīnumsvecīte. Bet tad viņa sēž pumpura galā un skatās apkārt.

Mans noskaņojums mainījās, vērtās izbrīnā par to, kas gan viss pasaulē nenotiek. Viņai jāsēž nekur citur kā šī pumpura galā! Viņa uz to pastāv un to izdara, tieši tur. Pumpurs? Vai viņš maz grib, asi nadziņi ieķeras mīkstās, gaišzaļās skujās. Bet zīlīte paliek pie sava. Lai viņš sāk iepazīties ar savas dzīves būtisku daļu, putnu turēšanu zaros. Lai viņš jau ieklausās viņu dziesmās, vispār pasaules mūzikā, un lai to panāktu, viņa pati brīdi ir kā brīnumsvecīte. Viņa atklāj, ka tās mirdz ne tikai aizgājušu bērnības Ziemsvētku eglītēs, bet arī plaukstošos kokos, kad ir astoņdesmit divi un drošāk ar spieķi nekā bez tā. Zinātnieki atraduši, ka daba labvēlīgi ietekmē cilvēka dzīvi. Tagad, 21. gadsimtā, viņi saskaitījuši kaut kādus statistikas punktus, kas to apliecinot. Nujā, bet protams labāk vēlu nekā nemaz.

Ar viņiem ir tā kā ir. Nu cietas nav tikai zemenes un tomāti, nu melones arī. To viņi ir izdarījuši. Pie tā ir zinātnieciski piestrādāts, un tas ir panākts. No ārpuses melone kā melone, nopērku. Mājās nogriežu pāris šķēles − stingras, nesulīgas. Vairāk negribas, stāv. Nepatīk bāzt mutē ačgārnību. Mēģināt cept? Pielikt kādu sīpolu, pasautēt olīveļļā? Varbūt pamēģināšu, pirkt un projām sviest arī muļķīgi. Pie tā veikalnieki noveduši šo pirmā lieluma valsti, augļi pirmām kārtām pārvadāšanai, ilgākai turēšanai noliktavās, tikai tad cilvēkam ēšanai. Amerikas noslīdējumā ir vainīgs pār mēru aizgājis tirgus gars. Kā Padomija sevi nolaida dibenā ar meliem un nebrīvi, tā Ameriku maitā negausīga veikalošana, tā nevar. Nu jau par vēlu, jācep. Pirms dodas uz debessvalstību, jāredz, kādas ir ceptas melones. Un sāk austies minējums, ka par draņķa globalizāciju atbildīgi varētu būt veikalnieki.

*  *  *

Pēc iespējas mazāk kustoties jāsēž un jāgaida, kamēr reibonis pāri. Muļķīgi jau ir. Runāt ar ārstu? Viņš tūliņ parakstīs ripas. Tas ir pirmais, ko viņi dara, tas viņiem ir pamatu pamats. Un man pamatu pamats ir, ka ķermenī nevajag ievadīt svešas, mākslīgas vielas. Tas izjauc smalkus līdzsvarus un sakarus, dievišķu sakārtojumu. Tiešām jābrīnās, ka viņi to nesaprot. Bet mācīt viņus jau es neiešu, tas bija jādara augstskolām. Tam tagad vispār nav laika, man papīri, viņiem tik un tik minūtes katram pacientam. Vienkārši jāturas no tā cik tālu var. Nu jau labu laiku tas tīri labi izdevies. Vienīgais, tas noved pie tādas atsvešināšanās no ārstniecības iestādījumiem, ka tikai doma par varbūtēju nepieciešamību tam tuvoties jau rādās kā katastrofa, cik garš, tik plats. Es gribu, ka mani ārstē koki, zari, lapas, čiekuri, mākoņi. Tāpat krāsas un līnijas te gleznās uz sienām, tāpat tas, ar ko pilni grāmatu plaukti, grāmatu vāki. Tie to var un tie to dara. Mīļais Dievs, to taču cilvēki sen zina, pelašķi, kumelītes, liepu ziedi, Bībele. Un nu te grūž šīs ripas. Man roka ripu burtiski mutē nebāž, tur tās stāv vannas istabas plauktā no nez kādiem laikiem, nopirktas, bet nenorītas. Nesen kāda vides tīrības iestāde skaidroja, ka tās jāved nodot īpašā vietā, zemē un ūdenī nevar laist, saindē. Un tā es pēc iespējas nekustos un sēžu. Nu jau kļūst labāk, drīz būs pāri.

*  *  *

Vai man papīri būtu svarīgāki par cilvēkiem? Ja tas ir slikti, tad par to jāatbild Dievam. Viņš tā licis. Bet nav slikti. Nav jau papīri vien, te šis tas cits arī ir klāt. Gan jau Viņš būs zinājis, ko darījis. Es tikai klausu, ko liek.

*  *  *

Zilas puķes uz augstiem kātiem šūpojas vējā. Un kolibrītis arī. Kā vien­kāršāko, pašsaprotamāko lietu pasaulē, viņš piemēro savu lidojumu vēja un zieda kustībai. Viņi visi trīs ir draugos.

Bet man to vajadzēja teikt par vasaras vēju, zilu spāri un meldriem Lielupes krastā. Tāpēc esmu nikna uz Krieviju, krieviem, tie to izjauca. Viņi to dara, kur parādās, jauc, ārda, iznīcina, nāvē. Šobrīd piedalās ar to Sīrijā. Tāda nodarbošanās, sevis izteikšana.

*  *  *

Ak, Ēri, kā viss mainās! Tie krāmi, tās čupas, par ko mēs strīdējāmies, tu man neļāvi mest ārā. Jau vairākas reizes esmu tur atradusi taisni to, kas man vajadzīgs. Šausmas. Vakar stieni, ko palikt grāmatplauktā zem dēļa, lai neielīkst. Citreiz kādu naglu, kādu stiepli. Un nu es manu, ka pati sāku paturēt visādas grabas, nu tās te krāsies un vairosies! Tas ir aplami, man ir pilnīgi skaidrs, ka no tā jātaisās vaļā. Un tai pašā laikā es redzu, ka tur atrodas palīdzība, atrisinājums sastrēgumiem, pie tam, mierīgi, mājas kārtībā. Tas ir ļoti svarīgi. Kam tad patīk par katru nieku saukt svešus amatniekus, viņi tagad ir pavisam no citas operas. Ka tu zinātu, viens, tavus pirts plikņus nopētījis, acis bolīdams, prasīja, vai es esot tā gleznotāja, uztaisījis tādu izteik­smīgu, viszinošu ģīmi. Galva reibst, cik dažādas domas ir cilvēkos, kad tie stāv viens otram pretī.

Un tā pīle. Es taču visus mūsu laulības gadus nezināju, ka tu esi uzglez­nojis tādu pīli. Vakar ieraudzīju vienā no tavām litogrāfiju kaudzēm, ļoti laba. Kas man te ir visapkārt, plauktos, atvilktnēs. Guļ gadiem. Nu nē, tā vienkārši neguļ viss. Kaut kas notiek. Esmu svēti pārliecināta, ka nāk kāds izstarojums, labvēlīga ietekme, elpa, tāpēc es tos nedodu projām. Un tad šī lieta, ka tev vēl saku − ar prātu taču tam nemaz neticu! Mēs vairs nebūsim, mēs izirsim, no mums veidosies kas cits, visa daba to rāda. Bet es saku. Un uz debesīm. Un ne tikai es. Miljoniem cilvēku to dara, Jaunsudrabiņš, govis ganī­dams, teica uz debesīm savam tēvam. Tai govju ganīšanai Latvijā bija liela nozīme! Bērni stundām, dienām netraucēti bija kopā ar dabu, tās īstenums, patiesums ieplūda viņos, palika kā stingrs, vērtīgs pamats tālākai dzīvei. Viņi tur bija apgādāti ar krietnu, pamatīgu dabas mācību, kas šodienas cilvēkam sāk trūkt. Latvija, Latvija, Latvija.

Abra. Tu uztaisīji smuku, nelielu abriņu, kur mīcīt rupjmaizei mīklu, atceries? Tu mums cepi rupjmaizi. Līdzās visam, kas bija jādara, tu uztaisīji abru. Un tavs tēvs uztaisīja latviešu izkapti. Kad te pavasaros sazeļ augstie Kalifornijas vāli, tad ar mauru pļāvējiņiem nav ko iesākt, tad ir vajadzīgs kas cits. Mums bija kārtīga izkapts un abra. Bet nu jau gadus abriņa stāv stadulas kaktā. Nepareizi, nepareiza vieta! Kur man to vajadzētu nolikt? Vietai ir milzīga nozīme. Tas ir viens, ko no sava mūža zinu, vietas svarīgums, jābūt savā vietā. Pazibēja doma — ka tā nenonāk tajā vāģī, kas te lāgiem brauc, ved projām nevajadzīgas mantas, sadrebināja.

Kā mēs te sēdējām pie galda. Brīžiem tas sāk likties kā citai dzīvei pie­derējis. Aiz šī loga tu gāji pa dārzu. Tu mēdzi, no rīta ārā izgājis, apstāties pie kāda ziedoša krūma un skatīties. Mierīgi, noteikti, nekam neļaudams sevi traucēt, tu labu brīdi stāvēji un skatījies. Tu zīmēji ziedus, tev tie bij labi jāpazīst. Lai es skaloju brokastu traukus, lai kaimiņš kāpj savā mašīnā un brauc, kur viņam jābrauc, lai džets velk debesīs nevajadzīgas strīpas, tu mierīgi paliki pie krūma un skatījies, tas bija labi. Tas vēl tagad ir labi. Ar gaismu, ziedu zīmēm vadīti brīži ir stipri, dzīvo ilgāk, katru dienu es tos visādos veidos manu ap sevi.

*  *  *

Visām nebūšanām, saimnieciskai krīzei, banku skandāliem, klimata maiņai, britu radioziņās šorīt pievienojas tas: starptautiskajā izplatījuma stacijā amerikāņu un krievu astronauti sastrīdējušies par poda lietošanu. Protams, kā gan citādi. Divkopienu spriedze paliek un uzrādās visdažādākos veidos. Būtu laiks to ievērot un beigt tukšu runāšanu par tautu saliedējumu. Dievs, daba rāda ko citu: būtņu, veidu, parādību līdzāspastāvēšanu nesaliedējoties, taisni otrādi, paturot savumu. Vai tad zaķus būtu jāsaliedē ar vilkiem, egles ar palmām? Biti ar mārīti? Neprāts. Ne to var, ne to vajag, sākt pārtaisīt dzīļu dzīlēs sakņotu kārtību. Tibeta nav jāsaliedē ar Ķīnu. Latvija, Gruzija nav jāsaliedē ar Krieviju. Tas rada berzi, ciešanas, vājinājumu. Abās pusēs. Liekas, ka dabā ir kāds noslēpums, kam cilvēks nav pietiekami tuvinājis savu domu, savu rīcību. Tepat nokalnē lielā ciprese ar saviem skaistajiem, platajiem zariem. Un mazu gabaliņu tālāk spilgts dzelteno vizbuļu lauciņš smej un sildās saulē. Katram sava vieta. Katram tā īpašais veids. Tāpat tautas var cilvēciski dzīvot viena otrai līdzās, drīzāk jādomā kā veicināt to, nevis gvelzt par neiespējamu, pretdabisku sapludinājumu. Kur šāda dabas paraugu un padomu neievērošana noved, ļoti uzskatāmi rāda Krievija, kopā ar gadu simtus piekoptu kaimiņtautu pakļaušanu, pieliedēšanu sev, pastāv atpalicība, nepievilcība, berze. Sapludinājumam tuvs sakars ar šķīšanu, iršanu, izbeigšanos.

*  *  *

Ejot no vienas istabas otrā, acis ierauga aiz loga zilu ziedu. Paldies. Drusku tālāk priedes stumbrs, uz pelēkām rievām priecīgi saules zaķīši. Paldies. Turpat netālu daži ozola zaru gali, arī priecīgi. Pačukst kaut ko zaķīšiem. Celiņš nobiris ar skujām. Taisni tā kā meža takā, kas veda no Dalbes stacijas, paldies! Te, kur stāvu, tuvu gleznas, pazīstami veidi, vilcieni, līnijas, ļoti radniecīgi, ar līdzīgu ietekmi tam, kas ir ārā, paldies, ka tas te ir. Pāri plecam aiz Ēra istabas loga jaušama ābelīte. Tās zaru ēnas slīd pār rakstāmgaldu, pāri dažiem viņa papīriem, kas tur vēl stāv, labi.

Vai tad tā nav? Nāk un nāk dāvanas. Pie tam, dzīvas, pulsējošas, nesalīdzināmas ar kaut kādām mantām, naudām. Tais ēnās ir kaut kas no koka dzī­vības, pašlaik no tā plaukšanas. Un ar to tās viegli pieskaras galdam. Šai vietai, šim brīdim, tas ir tik lieliski, tu gribi pateikties. Acu priekšā pēkšņi parādās bez dziļākas izpratnes redzēti skati, kur islamticīgie pulkā nometušies ceļos. Jā, taisni tā, tu pēkšņi saproti! Viņi to ir ieņēmuši savā ticībā, viņi atrod par vajadzīgu vairākas reizes dienā iet mošejā, noliekties un pateikties. Tas celis lāga neļauj, bet rokas pašas no sevis saliekas, acis pašas no sevis skatās augšā uz priedi. Vai tad tā nav? Vai tad tā nav īstenība? Īstenība jāņem vērā.

*  *  *

Drusku brīnos, ka šajā lejupslīdēšanas laikā bieži, gandrīz pa lielākai daļai, ir prieks, pacilātība. Kā tas var būt? Taču apzinos, ka manī vairojas trūkumi, aplamības. Un neraugoties uz to, veras kas cits. Ļoti palīdz daba. Dabā ir Dievs, Dieva prāts, un līdz ar to stiprinājums. Es nezinu. Bet redzu, ka tā dod, rāda, mierina. Tikai ieraugot putna lidojumu, tikai pieskaroties dzīvam, zaļam zaram, jau jūtama labvēlīga ietekme. Kā visam pie­skaras gaisma, kā rīta miglai ceļoties, tajā jaušama saule. Un lietus nākšana! Tumši, zemi padebeši lēni slīd šurp pāri mežiem un pauguriem, mikls pelēkums jau sāk saplūst ar dārzu zaļumu. Tie pazīst viens otru, tie ir savējie. Viss pareizi, tā kā tam jābūt. Lietus tuvošanās bieži ir kā ievērojams brīdis, kad cits jāpaliek malā. Šīs varenības un skaistumi gandrīz pilnīgi aizēno manu iziršanu, ar pārliecību dodu savu uzmanību tam.

*  *  *

Priede kļuvusi kaut kas līdzīgs svētvietai, altārim, pieeju, apstājos, pateicos, lūdzu, cilvēks atrod sev tādas vietas. Acīmredzot, tas ir nepiecie­šams, baznīcas, svētbildes, krucifiksi. Te Radītāju sācis pārstāvēt šis koks, pieejams gan dārzā, gan tuvi, labi pa logu redzams. Sevišķi skaists tas ir no rītiem, kad pa zariem slīd un izmainās zemi stari. Tad stipri jūt, ka tur ar skujām, gaismām, vēsmām brīnumainā saskaņojumā risinās varenas lietas. Laiks, jaunas dienas sākums nāk pāri jūrām, zemēm, pieskaras koku galiem, cilvēku domām. Ja būtu jāpasaka lielākā vēlēšanās, tā būtu sevis pielāgošana, tuvināšana šim saskaņojumam. Rīta saule uz priedes ir viena no brīnišķākām lietām pasaulē.

Reiz tur gandrīz pašā galā bija uzrāpies Āris, tāds septiņgadnieks, jau toreiz tas bija liels, augsts koks. Nobijos, ka nenokrīt, gribēju saukt, lai tūliņ kāpj zemē, bet aprāvos, labāk netraucēt viņa uzmanību. Nokāpis, viņš teica: es tur labi paskatījos apkārt.

*  *  *

Vēss, pelēks, līst. Lauru krūmam aiz loga plaukst ziedi. Pie pašas rūts, tuvu acīm ļoti skaidri parādās kāda īstenība. Vēja dzītas, aukstas lāses plūst pāri pumpuram. Un tas ver vaļā ziedus. Tam ir ziedēšanas laiks, un tas zied, negaida sauli. Pati šī aina ir kā maza saule. Ļoti skāra tas, cik tuvu šis skarbais skaistums te bija pie rūts, tieši acu augstumā.

 

 

Rakstniece Benita Veisberga ir viena no pirmajām jaungaitniecēm – tēlojums „Ar Oldzīti,” kas ir arī viņas pirmā publikācija, iespiests JG 5-7 (1956). Romānam Es, tavs maigais jērs (1968, Jāņa Jaunsudrabiņa balva) seko liriskā dienasgrāmata Orindas piezīmes (1977), atmiņu grāmata par dzimto Jelgavu Brīnumaini (1995, PBLA KF balva) un Trimdas grāmata (1995, PBLA KF balva). Publikācijas Latvijas un trimdas periodikā. „Pierakstu” iepriekšējie teksti atrodami JG243(2005), 251(2007), 258(2009), 264(2011). Zīmējumu 13. lpp. darinājis rakstnieces dzīvesbiedrs Ēris (1921-2001).