Jaunā Gaita nr. 273. vasara 2013

VAI STRĒLERTE ATGRIEŽAS LATVIJĀ?

 

Divu ar Veronikas Strēlertes vārdu saistītu grāmatu atvēršanas svētki (22.I) kuplā skaitā pulcēja interesentus kārtējo reizi šādiem pasākumiem nepiemēroti šaurās telpās (vai tikai man šķiet, ka literatūrai – vai tā būtu dzeja vai proza – IR nepieciešama TELPA?). Tomēr, sekojot kādreiz kāda valstsvīra izteiktam aicinājumam saspiesties kā pingvīniem, visi draudzīgi un omulīgi pievērsās sirsnīgajam vakaram.

Divu grāmatu – Rakstu 2. sēj. (Rīgā: Valters un Rapa, 2013) un Margitas Gūtmanes atmiņu grāmatas Dzīve ir viens vella izgudrojums (Rīgā: Neputns, 2013. 230 lpp.) – iznākšana ir ievērojams notikums ne tikai Veronikas Strēlertes piemiņai, bet arī ikviena iespējai viņu iepazīt no jauna. Kā apgalvoja Pāvils Johansons, Strēlertes dēls, abās grāmatās ir kas tāds, kas liek uz Strēlerti paraudzīties ne tikai kā uz dzejnieci, bet arī no tās otras – ķēķa jeb cilvēciskās dabas – puses. Johansons, ierodoties uz atvēršanu ar kuģi, vilka paralēles un atsauca atmiņā to laiku, kad viņa vecāki nonāca trimdā – tāpat pār jūru, tikai bez jebkāda komforta un drošības sajūtas, jo tajā laikā viņi taču zaudēja pamatus zem kājām – savu zemi. Tāpēc Strēlertes devums dzejā ir ievērojams, jo viņa spēja šo zaudējuma un bezpamatu sajūtu ietērpt atbilstošos vārdos un noskaņās, tā radot savu unikāli neatkārtojamo dzeju, kura tik daudz nozīmēja trimdā dzīvojošajiem un kuru nu var lasīt Rakstu 2. sējumā kopā ar vēstulēm un zinātniskajiem komentāriem. Sastādītāja Ieva E. Kalniņa atklāja, ka zinātniskais komentārs var kļūt par aizraujošu pētniecības žanru, un par to, ka tāds tas viņai ir kļuvis, varēja pārliecināties ikviens klātesošais. Mēs noteikti varam būt droši arī par to, ka tāds azarts un sirsnīga attieksme pret pētāmo „objektu”, kāda piemīt Ievai E. Kalniņai, ļaus dienasgaismu ieraudzīt noteikti vēl kādam Veronikas Strēlertes Rakstu sējumam.

Arī Margitas Gūtmanes atmiņu grāmata Dzīve ir viens vella izgudrojums noteikti ir bijis ilgi gaidīts notikums. Šis izdevums ir no retajiem, ja ne pat vienīgais, kurā par Veroniku Strēlerti var izlasīt to, ko neviens cits kā vien Margita Gūtmane – V. Strēlertes draugs un uzticamības persona – nekad nevarētu pastāstīt. Autore atzina, ka šo grāmatu ir bijis ļoti grūti un smagi rakstīt, un viens no iemesliem ir bijusi atklāsme, ka atmiņas ir visneuzticamākā lieta pasaulē – tās ar laiku tik ļoti var transformēties, ka izrādās pilnīgi pretējas reālajiem notikumiem. Tā par Gūtmanes palīgu atmiņu precīzākā renovēšanā kļuva viņas dienasgrāmatu ieraksti kā atgriešanās pagātnē. Pāvils Johansons atzina, ka šī atmiņu grāmata ir ļoti precīzs viņa mātes atspoguļojums, un par to liecina jau grāmatas un nodaļu nosaukumi vien – tajos precīzi iekapsulēts Strēlertes būtību raksturojošais. Turklāt par spīti Gūtmanes apgalvojumam, ka grāmatu bijis grūti rakstīt, tajā dzirkstīt dzirkstī humors un dzīvesprieks, atklāts ne tikai caur rakstnieces atcerēto, bet arī pievienotajā bagātīgajā fotomateriālā un dzejas tekstos.

Var rasties jautājums, kādēļ šāda grāmata ir būtiska? Ārpus Veronikas Strēlertes loka esošiem cilvēkiem, kas viņu nepazina personīgi, tā noteikti ir iespēja iepazīt dzejnieces personību un mēģināt rast kopsakarības vai definēt atšķirības, kādas rodas, lasot viņas dzeju un asociatīvi saistot to ar dzejnieces personību. Taču daudzi atklāšanā klātesošie, kas tuvāk vai ne tik tuvu pazina Strēlerti, atzina, ka viņa bijusi ļoti distancēts un rezervēts cilvēks, kam bijis grūti piekļūt, grūti dibināt draudzīgas attiecības, tāpēc Gūtmanes draudzība un iespēja uzrakstīt grāmatu par to ir neatsverams ieguvums – cits, atklāts un interesants skats, varbūt pat skats no iekšienes uz to pasauli, kuru varam dēvēt par Veroniku Strēlerti. Turklāt radās sajūta, ka Gūtmanes draudzība ar Strēlerti varēja dibināties tieši uz fakta, ka viņas abas ir raksturos līdzīgas – šajā distancētībā, rezervētībā un arī mīlestībā pret kaķiem, par kuriem atklāšanas vakarā tika runāts daudz un dikti. Ne mazāk svarīgs ir pašu atmiņu fenomens, kas uzsvērts jau grāmatas pirmajās lappusēs ar Marsela Prusta citējumu – ja atmiņa ir neuzticama, tad tā tikpat lielā mērā ir arī gaistoša, tai piemīt cilvēka mūžs, taču, jo vairāk par cilvēku kaut ko atceras, jo ilgāk atmiņa dzīvo šai pasaulē. Ja Margita Gūtmane un daudzi citi atceras Veroniku Strēlerti, tas nozīmē, ka viņa daudziem cilvēkiem ir dzīva par spīti cilvēka mūža mirklīgumam, un, nododot šīs atmiņas caur grāmatu neskaitāmam lasītāju daudzumam, ir iespēja Strēlertes esamību paildzināt vēl un vēl...

 

Elīna Kokarēviča

LU Baltu filoloģijas nodaļā studējošās Elīnas Kokarēvičas mazliet saīsinātais apskats pārņemts no viņas kopā ar citiem rediģētās, pērngad (28.XI) LU nodibinātās Humanitāro zinātņu fakultātes jauno literāro tekstu Ubi Sunt vietnes <ubisunt.lu.lv> 

 

Veronika Strēlerte (1912-1995) un Lundas Universitātes mācībspēks, valodnieks un literāts Kārlis Draviņš (1901-1991) Stokholmā 1977. gada jūnijā Foto: Rolfs Ekmanis

 

 

*    *    *

 

Atzīmējot trimdā (Zviedrijā) mirušās Veronikas Strēlertes (1912-1995) simtgadi, LTV raidījuma 100 grami kultūras dalībnieki (moderators literatūrzinātnieks Arno Jundze) mēģina atbildēt uz jautājumu: Vai dzejniece ir atgriezusies Latvijas kultūras apritē? Tā kā telpas trūkuma dēļ JG nav iespējams transkribēt raidījumu in toto, sniedzam dalībnieku teiktā fragmentus.

 

Viesturs Vecgrāvis, literatūrvēsturnieks, LU mācībspēks: Vācu laikā Strēlerte bija žurnāla Mana Māja redaktore. To padomju sistēma nepiedotu. Strēlertes un arī Johansona aizbraukšana tai brīdī nenozīmēja neatgriešanos. Domāja, ka tuvākajos gados tomēr atgriezīsies Latvijā. Iejauksies vai nu zviedri, vai angļi. Strēlerte nojauta, ka tas nebūs tik drīz, bet cerība bija.(..) Latvija zaudēja ļoti spožu liriķu paaudzi. Aizbrauca Andrejs Eglītis, Zinaīda Lazda. Vēl pieskaitu Vili Cedriņu, Mirdzu Bendrupi. Strēlertes pirmie divi krājumi parādīja viņu kā šīs paaudzes spēcīgāko talantīgāko dzejnieci. (..) Pašai Strēlertei formas pieminēšana nav patikusi, bet šī paaudze pievērsa lielu uzmanību formai. Tikai caur izslīpētu formu ir iespējams pateikt nopietnas domas un jūtas. Strēlertes izslīpētā forma saistīta ar romāņu, īpaši franču literatūras studijām. (..) Nedrīkst aizmirst Arvēdu Švābi, kā Strēlertes augstās dzejas rosinātāju. [Dzejniece Margita Gūtmane, atmiņu grāmatas par Strēlerti Dzīve ir viens vella izgudrojums autore, piebilst, ka Jānim Grīnam un Virzam arī ir savs nopelns.]

Valters Nollendorfs, Viskonsinas U. (ASV) literatūras profesors, tagad viens no Okupācijas muzeja veidotājiem: Trimda pastāvēja kā sabiedriska kopiena, kurai bija zināmas globālas dimensijas – Austrālija, Kanāda, Amerika, Anglija un vēl tie, kas palikuši Vācijā u.c. pasaules malās. Izveidojās tādas sabiedriskas un komunikācijas struktūras, kas bija absolūti nepieciešamas. Par spīti visiem strīdiem tomēr šis vienojošais faktors bija doma, ka mēs saglabāsim savu kultūru Latvijai, no vienas puses, un ka mēs gatavojamies atgriezties Latvijā, cīnīties par Latvijas atbrīvošanu. Vienīgi neviens nezināja, cik ilgi tas varētu būt. Es domāju par tiem 1912. gada gājuma cilvēkiem – Andrejs Eglītis, Veronika Strēlerte, Velta Toma. Arī attiecībā uz Latviju un uz to pašu Kultūras sakaru komiteju. Velta Toma to pieņēma kā biļeti uz to zemi, kas viņai bija svarīga. Ir dzejolis, kur viņa sevi sauc par zemes sērdzīgo. Un tāda viņa bija. No otras puses, Andrejs Eglītis ar savu patriotismu, savu absolūti skaidro nostāju. Veronika Strēlerte to savā klusumā visvairāk izteica dzejā. Man ļoti patīk viņas dzejoļu krājums Mēness upe. Tas raksturo viņas dzeju. Mēness atspīd saules gaismu, mēness atspīdums upē ir dubults atspīdums un upe ir tas tekošais. Veronikas Strēlertes dzejā ļoti izteikts ir trimdas pārdzīvojums, meklēšanā pēc miera šajā tekošajā, ceļošanā.

Ieva Kalniņa, literatūrzinātniece, LU mācībspēks, Strēlertes Rakstu sastādītāja: Pie Strēlertes dzejas saista eksistenciāli jautājumi – Kas es esmu? Vai es vispār esmu? Kādas ir manas attiecības ar cilvēkiem, ar mīļoto cilvēku? Vai es kādam esmu vajadzīga? Un Strēlertes atbilde ir tāda, ka ir viens, kam es esmu vajadzīga, un tas ir Dievs. Pāreksistenciālās pasaules klātbūtne viņas dzejā ir ieslēpta un doma, ka reiz es nonākšu savās īstajās mājās, ir saistīta ar šo visaugstāko spēku.

Kārlis Vērdiņš, dzejnieks, literatūrzinātnieks, redaktors: Strēlerte pieder paaudzei, kas izaugusi neatkarīgajā Latvijā, kad latviešu literatūra jau ir sasniegusi zināmu briedumu, valoda ir kopta un ir galvenā valoda Latvijā. Izglītotie jaunieši studē dažādas valodas, tulko no dažādām valodām. Viņi ir gatavi strādāt latviešu kultūrai, bet viņu dzīves tiek pārlauztas, viņi ir aizsviesti projām. Kā dzejniece viņa ir svarīga tāpēc, ka viņas dzejā ir satura un formas vienotība. Tā nav tukša un klaboša. Katrs vārds, katra atskaņa ir savā vietā. [Vecgrāvis min Strēlertes pietāti pret to, kas ir lielāks par viņu pašu, piem., dzejolī „Zem augstiem kokiem”. Dzejniecei nepaticis vārds „mūžība”, bet viņas aiztekstā mūžības jēdziens ir ļoti būtisks. Gūtmane savukārt piebilst, ka ar lielu paškritiku apveltītā Strēlerte sevi neesot uzskatījusi par dzejnieci, rakstīšana trimdā esot luksuss vai hobijs.]

Laima Slava, mākslas vēsturniece, apgāda „Neputns” redaktore: Literatūrkritiķi atrod viņai pareizos apzīmējumus un vietu latviešu literatūrā. Man viņa ir liela dzejniece. Viņas rakstītie vārdi uz mani ir atstājuši lielu ietekmi. Gadījās rokā viņas pirmie dzejoļu krājumi. Biju laimīga, ka varam kaut ko vairāk pateikt, izdot Margitas Gūtmanes grāmatu. (..) Pasakot īsto vārdu īstajā vietā, Strēlerte atver skaidras, kristāliskas telpas. Tajās dzīvot nav viegli, bet cilvēks saprot, ko tas viņa pāreksistenciālai dzīvei nozīmē.

Kārlis Vērdiņš: Visi autori ārpus aprites padomju laikā palikuši mazāk zināmi nekā tie, kas tika mācīti skolā un kas darbojās Latvijā. Jaunam cilvēkam, kam būtu jālasa Strēlertes dzeja, tas ir cits laikmets, cita kultūra, stingra forma, atšķirība starp runāto un rakstīto vārdu. Viens ir, ko atļaujas pateikt draugu lokā, cits, ko viņa raksta dzejā. Mūsdienās ir pierasts šīs abas runas nešķirt. Dzejā var rakstīt rupjības, izplūst garos teikumos. Estētiskā ziņā šī atšķirība ir milzīga, ko novērtēt spēj izglītots, zinātkārs lasītājs.

Ieva Kalniņa: Strēlertes Rakstu kārtošanas princips ir hronoloģisks. 2. sēj. beidzas ar 1951. g. 3. sējumā būs posms no 1952. g. līdz mūža beigām. Esmu iecerējusi 3. sēj. ietvert arī vēstules. Vēstules lūdzam pieteikt LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā.

 

Raidījuma 100g kultūras Anitas Liepiņas transkripcija stipri saīsināta un vietām rediģēta.