Jaunā Gaita nr. 273. vasara 2013

GERDAS ROZES SĪPOLS

Gerda Roze. To Peel an Onion: The Lives of Gerda Roze. A Memoir. Thorofare, NJ: Xlibris Corporation, 2012. 143 lpp.

 

Mēs dzīvojam „atmiņu atmodas” laikmetā, kad rakstīt spējīgo trimdas ļaužu memuāru skaits strauji pieaudzis. Ikviens autobiogrāfisks sacerējums, neatkarīgi no kvalitātes, ir vērtīgs pienesums trimdas dokumentācijai. Katrs no tiem piemet pa ķieģelītim mūsu trimdas būvei, par katru ķieģelīti jābūt pateicīgiem, bet īpašs prieks ir sastapties ar darbu, kas pārsniedz šauras autobiogrāfijas robežas. Šai kategorijai pieskaitāma Ņujorkā pazīstamās gleznotājas Gerdas Rozes pērngad Xlibris apgādā publicētais dzīves stāsts angļu valodā To Peel an Onion (Lobot sīpolu). Nezinu, vai šāds grāmatas nosaukums bija labākā izvēle, jo tas neizbēgami liek domāt par nobelista Gintera Grasa kontroversiālo memuāru Peeling the Onion, kas Ņujorkā publicēts 2007. gadā. Nedomāju vilkt paralēles starp abām grāmatām, tomēr jāpiezīmē, ka abus autorus raksturo pamatīgums un patiesa atvērtība.

Par to, kādēļ Gerdas Rozes memuāri rakstīti angļu valodā, autore pastāsta pati: Es zinu, ka diezgan daudz publicēts latviešu valodā par manas ģenerācijas (1925) piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem II Pasaules kara laikā, bet reti kāda grāmata rakstīta vai tulkota angļu valodā. Tas bija viens iemesls kāpēc izlēmu rakstīt man svešā valodā. Un otrs iemesls tāpēc, ka veltu grāmatu manam mazdēlam – Peter Dobzanski – kurš vairs nerunā latviski. Grāmatas izcilībai pamatā fakts, ka tajā veikli sasaistīti dzimtas hronika, personīgie piedzīvojumi, precīzi vēstures fakti un politiskie notikumi Latvijā sākot ar Padomju Savienības 1940. gada okupāciju. Svarīga arī valoda, kas ir veikla un plūstoša, un grāmata labi organizēta. Cilvēki – autores ģimenes locekļi, ceļā sastaptie un Amerikā iepazītie – reljefi, dzīvīgi iezīmēti. Apbrīnojama ir autores spēja būt galīgi patiesai pret sevi un iespējami objektīvai pret citiem, nekā neizpušķojot, vienkārši konstatējot – tā tas bija. Neviens netiek tiesāts, bet nav arī mēģināts kādu attaisnot. Runājot par autores dzīves drāmu un nebeidzamajām krīzēm, Downton Abby netiek tai līdzi. Gerda Roze, par spīti visām grūtībām, ne mirkli sevi nežēlo, bet liek lietā savu inteliģenci un izdomu, lai atrisinātu problēmas. Viņai nav mazvērtības kompleksa, nav pašcieņas trūkuma. Autores sīkstā panesība, gribas spēks un absolūtā atklātība ir grāmatas dzinējspēks, kas rada spraigumu un dziļu interesi, neļauj grāmatu izlaist no rokām. Gleznotājai Gerdai Rozei sīpola lobīšana nav bijis viegls darbs, bet rezultāts ir gudra grāmata, kas nāks par svētību ne tikai viņas mazdēlam Pēterim, bet visām mūsu jaunām un visjaunākām paaudzēm, kas vairs latviski nelasa, bet grib uzzināt, kas ar viņu senčiem noticis un kādēļ viņi paši piedzimuši svešā zemē un ne Latvijā.

 

Irēne Avena

Mākslas vēsturniece Irēne Avena daudzus gadus vada Ņujorkas Frika (Frick) Mākslas muzeja bibliotēkas uzziņu nodaļu.