BALTIJAS KOPĪGĀ IDENTITĀTE

Aldis Purs. Baltic Facades: Estonia, Latvia and Lithuania Since 1945. London: Reaktion Books, 2012. 203 lpp.

 

Alda Pura darba pašā sākumā citētajam Igaunijas prezidenta Ilvesa (Toomas Hendrik Ilves) provokatoriskajam izsaucienam (Who the f… are the Balts to us? – Ko mums, pie joda, nozīmē baltieši?) seko vispārpieņemtās igauņu, latviešu un lietuviešu kopīgās identitātes apšaubīšana, mēģinājums pierādīt, cik pamatā kļūdaini un nepilnīgi ir spriedumi par baltiešu identitāti (9. lpp.). Bet Baltiešu fasādes: Igaunija, Latvija un Lietuva kopš 1945. gada ir daudz kas vairāk, nekā uz trīs valstīm attiecinātā ģeopolitiskā apzīmējuma pareizības apšaubīšana. Autora galvenais veikums šajā rokasgrāmatai līdzīgajā darbā ir koncentrētā, viegli lasāmā veidā iepazīstināt nespeciālistu lasītāju ar Baltijas reģionu kopš II Pasaules kara beigām ar vēsturisku atskatu pagātnē – no akmens, bronzas un dzelzs laikmeta cauri kristietības ieviešanai un vācu, krievu un poļu jūgam līdz pat I Pasaules karam un Baltijas valstu neatkarībai. Latvijas un Igaunijas vēsturiskās gaitas ir cieši saistītas, kamēr Lietuvas no 13. līdz 19. gs. ir atšķirīgas. Pēc starptautiskās atzīšanas 20. gs. 20. gados Baltijas valstu pieredze ir vienādi nelaimīga (Ilvess, 10) – vispirms PSRS okupācija, tad vācu, kam seko turpat 50 gadi Maskavas pakļautībā, kad Baltijas republikas, kuras autors dēvē par Potjomkina republikām (2. nodaļa), šķiet, tieši vienādi drūmā likteņa dēļ nostiprina savstarpēji ciešus sakarus.

Aplūkojot pārejas periodu „No Padomju Savienības uz Eiropas Savienību” (3. nod.), Purs pievēršas gan vietējiem pārvaldes aparātiem pēckara okupācijas laikā, gan arī kopīgai “baltiešu kustībai” ar mērķi izlauzties no PSRS un atgūt savas valstis. Nepievienošanās t.s. Neatkarīgo Valstu Sadraudzībai (NVS, dib. 1991.8.XII)) (kr.: Содружество Независимых Государств – СНГ) un centieni atgriezties Eiropā aprakstīti 4. nodaļā „Ekonomiskā attīstība”, kur autors atkal vērš skatu uz baltiešu vēsturi, bet no ekonomiskās perspektīvas. Neņemot vērā dažbrīd atkārtošanos, šī nodaļa pastiprina iepriekšējās nodaļās paustos apgalvojumus.

Pēdējās nodaļās Purs atgriežas pie igauņu, latviešu un lietuviešu identitātes jautājuma, uzsverot šo tautu daiļrades nozīmību identitātes veidošanā kopš 19. gs., un pie reizes veltot kritiskus vārdus mūsdienu politiskajām mahinācijām (īpaši attiecībā uz minoritātēm) un apšaubot baltiešu mešanu vienā ģeopolitiskā katlā (174). Attiecībā pret Eiropu baltieši, kuru veikumam būšot globālas implikācijas, pielīdzināti kanārijputniņiem 21. gs. ogļraktuvēs (183). Grāmatas noslēgumā autora prognoze ir cerīga – baltieši atstāšot aiz sevis savu smagu pārdzīvojumu pilno pieredzi un integrēšoties Eiropā.

Purs, Toronto Universitātes (U. of Toronto) zinātņu doktors (1998), vairāku Baltijai veltītu grāmatu autors, ir bijis mācībspēks gan Latvijā, gan arī vairākās Ziemeļamerikas augstskolās. Būdams Latvijas vēstures speciālists, visvairāk un visdetalizētāk viņš pievēršas Latvijai, kas viņa ieskatā nedrīkstētu būt arī savādāk, jo Baltijas jēdziens sākas Latvijā, no kurienes izstrāvo kultūras/etniskie sakari ar Lietuvu, vēsturiskie (Livonijas vēsture) ar Igauniju un ar abām kaimiņzemēm cariskās Krievijas impērijā.

Lai gan Pura grāmata nepretendē uz zvērināta akadēmiska rakstura pētījumu, tajā neapšaubāmi ieskatīsies arī nopietni Baltijas reģiona pētnieki, arī tirdznieciskos darījumos ieinteresēti biznesmeņi. Tā noteikti dos izpratni arī tiem lasītājiem, kam jau ir kaut vai paviršas zināšanas par Baltiju, piemēram, etniski jaukto ģimeņu piederīgajiem, draugiem vai augstskolu kursa biedriem, kas dažkārt ad nauseum ir bijuši spiesti klausīties savos baltiski orientētajos līdzcilvēkos.

Savos viedokļos attiecībā uz vēsturi, kultūras mantojumu un tekošo momentu autors bieži vien ir neelastīgi nepiekāpīgs, kas dod labu iespēju apstrīdēt un neitralizēt ne vienu vien viņa viedokli. Šur un tur var atrast arī pa misēklim. Neievērotas ir palikušas dažas būtiskas detaļas, piemēram, grāmatā nekur neparādās tāds politiskās un kultūras jomas smagsvars kā prezidente Dr. Vaira Vīķe-Freiberga. Akadēmiski ievirzītam lasītājam prasās arī pēc pamatīgākiem skaidrojumiem tekstā un dokumentētākām liecībām zemteksta piezīmēs. Toties nenoliedzami Puram ir veicies pievērst uzmanību vajadzīgajām debatēm Baltijas studiju jomā, piemēram, vai baltiešu identitātes trūkums starp indivīdiem nozīmē, ka šis jēdziens būtu jāignorē? Katrā ziņā baltiešu vēsturiskās saites (PSRS okupācija un kopīgā cīņa par neatkarības atgūšanu) un ģeopolitiskās realitātes (uzņemšana NATO un ES) liecina par Baltijas „eksistenci” de facto. Grāmatā Baltiešu fasādes, neraugoties uz apstrīdamiem un pretrunīgiem jautājumiem, autora kolektīvā analīze pati par sevi piešķir veidojumam „Baltija” nozīmīgumu kā vienam veselumam. Vai baltieši totāli iekapsulēsies atsevišķās etniskās sastāvdaļās, vai atvērsies saviem kaimiņiem Baltijas jūras austrumu krastā, rādīs nākotne, bet, kā jau minēts, Alda Pura grāmata aicina uz sarunu, uz debatēm, kaut arī uz mazāk asām, nekā pauž prezidents Ilvess savā emocionālajā izsaucienā.

 

Indra Ekmane

 

Apskata autore ir starptautisko attiecību maģistrante (U. of Washington, Seattle, USA) un studentu pārstāve Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies - AABS) valdē.