AKADĒMISKA ALGA PAR NEAKADĒMISKU IZTEIKŠANOS

 

Pat tad, kad Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts ietilpa Zinātņu akadēmijas sistēmā un es, būdams institūta līdzstrādnieks, varēju justies zinātnes pīlāriem piepulcināts, jutos tomēr akadēmijas sienās kā svešinieks. Pat citkārtēja Latvijas Republikas ģenerālkonsula Anglijā Eduarda Bīriņa dzīvesbiedre Lidija Bīriņa, kas divas reizes nedēļā pulcināja mūs uz angļu valodas studijām, ar visu uzsvērto labvēlību un Anglijas karalienei raksturīgu takta izjūtu nejaudāja man akadēmiju padarīt mājīgu. Kino zālē, kur mums lasīja dažādas militāra satura lekcijas, jutos gluži kā cietumnieks. Bet pirms Ziemassvētkiem Literatūras institūta [1] līdzstrādnieces vēlējās, lai es izsakos par trim grāmatām, ko sacerējušas akadēmiķes un kas, saprotams, ir tikai neliela daļa no institūta iepriekšējā gada bagātās ražas. Tāda izteikšanās bija iespējama vienīgi, turoties Gētes Fausta paradoksā: Was ich besitze, seh ich wie im Weiten. Tas, kas man pieder, ir tās trīs grāmatas, ko man izlasīšanai ar mīļu smaidīšanu uzspieda divas daiļas dāmas: Eva Eglāja-Kristsone [2] un Māra Grudule. Lai gan es nestrādāju par algotu Ziemassvētku vecīti, šā vai tā svētku laikā ir prasība uzstāties (izteikties) gan akadēmiskā, gan neakadēmiskā vidē, un es, spiedīgo situāciju izmantodams, daiļajām dāmām prasīju honorāru – glāzi Napoleona konjaka. Tas tika solīts, bet netika dots. Kad norādītajā dienā ierados akadēmijā, tās vestibilā sastapu filozofu Vilni Zariņu, kas, uz mani ironiski vērdamies, sacīja, ka es nāku par vēlu: konjaks dzerts iepriekšējā dienā, tagad būšot tikai akadēmiskas pārrunas. Ja es gribot arī ko dzeramu, man esot jāiet nevis uz Literatūras, bet Filozofijas institūtu, kur Zariņš nupat bijis un ticis koši pacienāts.

Foto meistars Gunārs Kopštāls savā plašajā portretu izstādē Fotogrāfijas muzejā bija gan mani reprezentējis par filozofu (un pat ar s, kā drīkst dēvēties tikai visaugstākā ranga filozofi), iešana tomēr uz Filozofijas institūtu man šķita gluži neiespējama, jo tur neviens manas pārdomas par trīs dāmu grāmatām uzklausīt nevēlētos: grāmatas ir par rakstniekiem, nevis par filozofiem. Domāju, Filozofijas institūts ar dubultu honorāru būtu sagaidījis Paulu Bankovski un viņa plašo pētījumu par Kanta darbu tulkojumiem. Man taču bija norādījums izteikties par Veras Vāveres monogrāfiju Viktors Eglītis [3], par Ilonas Salcevičas grāmatu Saucējs [4], kas veltīta Jānim Klīdzējam, un par Anitas Rožkalnes pētījumu Lauva [5], kurā apcerēta Astrīdes Ivaskas literārā darbība. Lai gan filozofisku lūkojumu uz visām trim iztirzātajām personām saprotamā kārtā attiecināt būtu iespējams, neba man tāda māka, nedz es jaudāju filozofiski vērot dzīvi un literatūru!

Visai satricinošajā uzdevumā drošinājums bija darba dēvēju paustā pieticība, ka netiek prasīta nedz akadēmiska izteikšanās, nedz respektējama atvēzēšanās, tas ir, tiek atļauta brīva, profesionālas literāras izglītības nedeterminēta runa, ar dažiem vārdiem raksturojot katru grāmatu. Ievērojot servētos galdus un ēdiena radītu smaržu traucējošu ietekmi uz klausītāju intelektuālu koncentrēšanos – jo īsāk, jo labāk!

Pirmais numurs: Veras Vāveres monogrāfija par Viktoru Eglīti. Autores drosme vispārējās bailēs un biedēšanā – neraksturot Eglīti pozitīvi – paldies Dievam, beidzot ir pārvarēta. Rakstnieks nav vis tirzāts kā līdzsvaru zaudējis grafomāns, bet kā labi izglītots ideju cilvēks, izglītots nevis tagadējā virspusējā garā, bet pamatīgi – turklāt klasiskās filoloģijas nozarē. Arī Viktora Eglīša mākslinieka spējas grāmatā netiek noliegtas. Tās gan Eglītis maz bija izkopis, aizvien spiedīgā ideju gūstā atrazdamies. Reiz jautāju Astrīdai Aļķei, par ko Eglītim piešķirts Inciems. Literātes atbilde: Latvijas tapšanas gados viņš bijis patriots cīnītājs, kādu maz bijis toreiz, vēl mazāk – tagad. Arī šis, ja tā drīkst sacīt, politisks lūkojums monogrāfijā netiek ignorēts.

Grāmata ir patiešām akadēmiski cēla, tikai ar vienu lielu vainu – nepārvarētām šausmām no žīda vārda, ko mums iedzinuši krievi, un drebuļus vēl palaikam pastiprina Kārlis Streips, publiski kauninādams žīda vārda lietotājus. Vecajai Latvijas laika žīdu ģimnāzijai monogrāfijā uzspiests ebreju vārds. Dievs kungs, tā nevajadzēja ļauties, pat ja kāds būtu draudējis ar rokas granātu! Monogrāfijā pieminētā ebreju mācību iestāde saucās: J. Landaua privātā žīdu vidusskola, un tā atradās Peldu ielā 22. Lai nu ebreju ģimnāziju neatkarīgās Latvijas gadu nosaukumos ielabo kāda lubu izdevniecība, bet ne taču akadēmisks apgāds!

Otrs numurs (pēc kārtas, saprotams, ne pēc kādas sacensību skalas) ir Ilonas Salcevičas grāmata par Jāni Klīdzēju. Klīdzēja personība atklāta augstākajā mērā iejūtīgi un vispusīgi, ļaujot mums izprast rakstnieku kā latgaliskas cilmes īsteni latvisku personību, kā krietnas sirds cilvēku, spējīgu uzupurēties idejas un otra cilvēka labā. Latgaliešu lielummānijas laikā ar gaužām bažām jāatver darbi, kuros skarta Latgales tematika. Salcēvičas grāmata, cik labi, cik labi! - domāta visiem latviešiem, ne latgaliešiem vien. Personas, notikumi un lietas sauktas pienācīgos vārdos, izceļot Klīdzēja dziļās latviskās saknes, kas tveras Latgales zemē, tās ļaudīs un, jā, arī katoļu baznīcā. Autore rakstnieku rāda kā visas latviešu nācijas īpašumu un kā tautas garīgu saturētāju. Tāds Klīdzējs pats arī tīkoja būt.

Kad mums Zinātņu akadēmija savulaik prasīja gada atskaiti, zinātniskas vai populāri zinātniskas publikācijas skaitījās mazsvarīgs paveikums, akadēmijas prezidija lielākā vēlēšanās bija – lai zinātniskais līdzstrādnieks sniedz vismaz racionalizācijas priekšlikumu. Vislielāko sajūsmu akadēmiķi – zinātniskā darba rīkotāji un vērtētāji – pauda, ja kāds darbinieks pieteica atklājumu. Salcevičai tad nu atklājums ir: Klīdzējs pēc viņas dotām ziņām dzimis nevis Sakstagalā, kā līdz šim domājām un kā uzskatīja arī pats rakstnieks, bet Viļānu Kurpiniekos. Ja fakts fiksēts metrikas grāmatās, tad mums steigšus Sakstagalam jāatņem viņu lielākais trumpis un tas jāatdod Viļāniem, kas līdz šim ar ievērojamām personībām neko dižoties nevarēja. Paša rakstnieka aplamo ieskatu – ka viņš dzimis Liužās (no manām, vidzemnieka, pozīcijām tās tad būtu Lūzas), gan nav iespējams mainīt – tāds pieļāvuma misēklis trimdas Pašportretos [6] paliks, kā bijis. Bet, ja nu dzimšanas vieta mainīta tikai radu atstāsta dēļ, tad varam ļaut Klīdzējam mierīgi gulēt Kantinieku kapsētā kā dzimtam sakstagalietim.

Pēc manām domām grāmatā Saucējs drusciņ pēc tādas kā Hitlera laika modes ir latgalisku īpašvārdu nerakstīšana literārā formā. Atcerieties, vācu laikā mums prasīja Vācijas pilsētas un vācu personvārdus rak­stīt, kā raksta vācieši: Goebbels, Goethe und so weiter.

Trešā raksturošanai pasniegtā grāmata bija Anitas Rožkalnes plašais apcerējums par Astrīdi Ivasku. Misiņa bibliotēkā gada nogalē notika plašs dramatiski muzikāls sarīkojums, kurā monogrāfija tika iztirzāta un izsvērta visdažādākajos svaros. Lai es cen­stos kā cenzdamies, nemaz man nav iespējams pasacīt kādu atjautu, kas sarīkojumā jau nebūtu teikta. Apžēlojieties, Rožkalnes grāmatu un Ivaskas literāro darbību raksturoja Raimonds Briedis, Anna Žīgure, Valters Nollendorfs un citi ievērojami ļaudis, turklāt viņu izteikas tika pastiprinātas ar dziesmām un mūziku!

Diženu vīru tekstā un attēlos saceltais virpulis, par laimi, Astrīdi Ivasku taupījis tādā mērā, ka viņa palikusi, slavenību nepārveidota, un Rožkalnes lūkojums uz dzejnieci šo stiprumu izceļ kā galveno viņas rakstura un dzejas pazīmi. Tāds iedzimts stiprums noturējis Astrīdi Ivasku latviešu vidē, jebšu palaikam ārējie apstākļi latviski nemaz nav bijuši, tie drīzāk latviskumu ir tiekušies iznīcināt.

Jānis Cīrulis [7] savās Mūzikanta piezīmēs drusciņ ar izsmieklu raksturo savu stāšanos Izglītības Ministrijas Mēnešraksta mūzikas recenzenta amatā. Teodors Zeiferts mudinājis atsauksmēs aizvien atstāstīt arī operas saturu. Anitai Rožkalnei kā dzejas tulcei šāds mudinājums atkrita eo ipso, bet pārējās dāmas varēja ļauties Zeiferta norādījumam. Cik labi, cik labi, ka viņas tomēr nav skatījušās atpakaļ uz Zeiferta kantora pusi un ir mums uzticējušās! Viņas pieļāvušas, ka nozīmīgākos apceramo autoru darbus mēs esam jau lasījuši, pirms stājamies pie akadēmiski izglītoto dāmu monogrāfiju lasīšanas.

Jānis Liepiņš

 

Rakstnieks un Dr. med. vienā personā, Jānis Liepiņš ir dzejoļu, eseju un atmiņu grāmatu autors. Laikraksta Latvija Amerikā (Toronto. Kanādā) līdzstrādnieks. Dzīvo Rīgā.

 

 

---

[1] LU Literatūras, Folkloras un Mākslas institūts (LFMI)

 

[2] Mūsu lasītājiem ir pazīstami Filoloģijas doktores Evas Eglājas-Kristsones pētījumi, to vidū viņas opus magnum Okupētās Latvijas un latviešu trimdas saskarsme un tās dinamika – JG254(2008)-265(2011).

 

[3] Vera Vāvere. Viktors Eglītis. Rīgā: Zinātne, 2012. 426 lpp.

 

[4] Ilona Salceviča. Saucējs. Rīgā: Zinātne, 2012. 287 lpp.

 

[5] Anita Rožkalne. Lauva: Dzejniece Astrīde Ivaska. Rīgā: LU LFMI, 2012. 384 lpp.

 

[6] Teodors Zeltiņš, sakārt. Pašportreti. Autori stāsta par sevi. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1965. 415 lpp.

 

[7] Jānis Cīrulis (1897-1962), pirms II Pasaules kara V. Olava komercskolas dziedāšanas/mūzikas skolotājs un mūzikas teorijas klases vadītājs Rīgas Tautas konservatorijā, Rīgas Skolotāju institūtā, Cēsu Skolotāju institūtā, mūzikas kritiķis Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā, Rīgas Ziņās, Latvī, Burtniekā, Balsī, Ilustrētajā Žurnālā u.c. 1944. gada otrā pusē pirms PSRS otrreizējās okupācijas dodas bēgļu gaitās, no Vācijas bēgļu nometnēm nokļūst Kanādā, kur vadījis vairākus korus, ir laikrakstu Latvija Amerikā (Toronto) un Laiks (Ņujorkā) līdzstrādnieks, viens no Latviešu Dziesmusvētku biedrības Kanādā dibinātājiem, pirmo trīs Kanādas latviešu dziesmusvētku virsdiriģents, Kora dziesmu (Toronto, 1961) un autobiogrāfijas Mūzikanta piezīmes (Toronto, 1961) autors.