VĀCU PROPAGANDA OKUPĀCIJAS LAIKĀ

Kaspars Zellis. Ilūziju un baiļu mašinērija – Propaganda nacistu okupētā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941-1945). Rīgā: Mansards, 2012. 364 lpp.

 

Kaspars Zellis ir daudz pētījis II Pasaules kara vācu okupācijas laika propagandu Latvijā, publicējis rakstus par to Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu sērijas ietvaros u.c., un par to ir uzrakstījis savu doktora disertāciju Latvijas Universitātē. Apgāds Mansards to tagad izdevis kā grāmatu plašākam lasītāju pulkam.

Zem virsraksta „Propagandas institūcijas” autors uzskaita un apraksta komplicēto un mainīgo vācu organizāciju mudžekli, kam bija teikšana par Latvijā izplatāmo propagandu. Tajā ietilpa gan civilas iestādes, kas bija padotas dažādām vācu ministrijām, gan naciķu partijas orgāni, gan militāras daļas, kas savukārt dalījās starp regulāro armiju (Wehrmacht) un SS (Schutzstaffel). Autors gan piemin, ka starp dažādām propagandas institūcijām reizēm bija rīvēšanās un konflikti, bet vērtē, ka tas visumā propagandas saturu īpaši nemainīja. Tas tā varētu būt, bet grūti ticēt, ka tas neietekmēja vienu otru specifisku lietu, jo konfliktu dažādo vācu iestāžu un personību starpā bija daudz un reizēm ļoti asi. Ne velti vācu okupācijas laika Rīgas pilsētas galva Vitroks savās atmiņās (Hugo Wittrock, Kommissarischer Oberbügermeister von Riga 1941-1944: Erinnerungen) nodaļām dod virsrakstus Pirmais, Otrais un Trešais cīņu gads (Kampfjahr), un ar to nedomā par fronti, bet gan par savām cīņām par Rīgas tiesībām. Vēl spilgtāks piemērs konfliktiem vācu vadībā ir Vitroka aprakstītais notikums 1944. gada Fīrera dzimšanas dienas svinībās Lielajā ģildē, kad reihskomisārs, augstākais civilās varas nesējs Ostlandē, dzērumā bija iepļaukājis tai brīdī Latvijā augstāko vācu armijas ģenerāli – un, Vitrokam par šausmām, to bija darījis latviešu klātbūtnē.

Propagandas institūcijām bija plašs darba lauks, kurā cita starpā ietilpa izveidot un tad faktiski vadīt daļu no preses izdevumiem, izgatavot plakātus, izplatīt grāmatas, brošūras u.c. propagandas materiālus, uzturēt kara ziņotāju vienības, dot medijiem norādījumus par publicējamo tematiku, un – varbūt vissvarīgāk – uzturēt cenzūru, kas neierobežojās tikai ar periodisko izdevumu pārbaudi. Notika plaša „kaitīgas literatūras” izņemšana no bibliotēkām un grāmatu veikalu inventāriem un tās iznīcināšana. Jau līdz 1942. gada marta beigām no bibliotēkām bija izņemti vairāk kā 250 000 sējumi. Radio pārraidāmo mūziku izvērtēja pēc dažādiem kritērijiem, sākot protams ar to, vai komponists bijis āriešu izcelsmes. Bet arī Raiņa dziesma „Daugav’s abas malas...” tika aizliegta kā pārāk nacionāla un Jēkaba Graubiņa komponētā Plūdoņa „Lāčplēša dziesma” (ar piedziedājumu Daugavas vanagi sasauksimies, / Kas vēl dzīvi, kas vēl dzīvi esam palikušies) arī tika aizliegta, jo to sarakstījis mums nesimpatizējošs komponists.

Varbūt grūtākais cenzūras uzdevums bija novērst „melu” izplatīšanu tautā, īpaši tādu, kas bija nākuši no vācu nekontrolētiem radio­raidītājiem. Tika publicēts saraksts ar raidītājiem, kurus bija atļauts klausīties. Grāmatā ilustrēti vairāki plakāti ar saukļiem pret baumu izplatīšanu un – daudz briesmīgāk – plakāts par nāves soda izpildīšanu par ienaidnieku raidītāju noklausīšanos. Grāmatas virsrakstā minētā baiļu mašinērija tātad iedvesa bailes gan no ienaidnieka, gan no pašas vācu okupācijas varas. Lai gan radio uztvērēju Latvijā bija samērā maz, ar visiem mudinājumiem neklausīties baumas un tās neizplatīt, ar drastisku sodu draudiem un to īstenošanu tomēr nepietika – reizēm bija jāpublicē „informācija” ar specifisku nolūku ārzemju radio noklausīto atspēkot.

Pašu propagandas izplatīšanas kanālu bija daudz. Svarīgākais bija periodika. Autors uzskaita 18 avīzes, 8 žurnālus un vēl kādas 30 citas publikācijas šaurākiem lasītāju lokiem. Sarakstā neietilpst dienas avīze vācu valodā Deutsche Zeitung im Ostland, kas iznāca stipri lielā metienā un ar apmēram divreiz lielāku lappušu skaitu nekā lielākā latviešu avīze Tēvija. Autors šo avīzi piemin minimāli, jo tā bija domāta vāciešiem, kamēr grāmatas nolūks ir apskatīt uz latviešu civilistiem mērķēto propagandu. Šī avīze tomēr bija pieejama arī latviešiem, no kuriem toreiz ļoti daudzi mācēja vāciski lasīt. Būtu bijis interesanti zināt, vai ir iespējams lēst, cik latviešu to lasīja, un kā šī avīze un varbūt arī citas Latvijā izplatītas vācu publikācijas satura ziņā atšķīrās no latviešu izdevumiem.

Daudz izmantots propagandas veids bija karikatūras, skrejlapas un plakāti, kas ir krietni lielā skaitā grāmatā atdarināti, gan melnbaltā tehnikā, gan krāsās. Diemžēl ilustrācijas nav sakārtotas hronoloģiskā secībā un vietām tās parādās tekstā, kas veltīts pavisam citam periodam. Interesanti, ka naudas un laika taupīšanai daudzi tā laika plakāti taisīti tikai ar tekstu, bez attēliem. Daudz arī ir tādu, kuros teksts ir gan vāciski, gan latviski, ar vācu tekstu vienmēr kā pirmo. Grūti iedomāties, ka tas plakātus padarīja latviešiem pievilcīgākus, bet varbūt šo formātu noteica augstāka vara. Dr. Zellis par to neizsakās.

Un ko ar propagandu tika mēģināts panākt un cik labi tas izdevās? Autors pareizi norāda, ka propagandas kampaņas var šķirot tādās, kuru nolūks ir kāda īstermiņa mērķa sasniegšana, un tādās, kas domātas mainīt cilvēku pasaules uzskatus un vērtību sistēmas – tātad šai gadījumā ieaudzēt latviešos uzskatus, kas tiem ļautu labprātīgi iekļauties nacistu „Jaunajā Eiropā”.

Atsevišķu akciju bijis ļoti daudz. Piemēram, laikā no 1943. gada oktobra līdz 1944. gada jūlijam Ostlandes Propagandas daļa esot veikusi 418 propagandas akcijas – tātad apmēram 10 akcijas nedēļā. Reti kāds par katru no tām gribēs lasīt sīkumos, bet būtu tomēr bijis interesanti redzēt par tām pilnīgāku atskaiti un raksturojumu. Grāmatā tādu diemžēl nav, lai gan dažas no šādām akcijām ir aprakstītas un par citām var spriest no grāmatā atdarinātiem plakātiem un skrejlapām.

Bija protams akcijas aicināt jauniešus pieteikties Valsts darba dienestam (Reichsarbeitsdienst) Vācijā un vēlāk gaisa spēku palīgdienestā (Luftwaffenhelfer), bet, cik to sekmes balstījās uz propagandu un cik uz fakta, ka iesaistīšana notika arī spaidu kārtā, grāmatā nav izvērtēts. Tāpat bija tāda rakstura akcijas un saukļi, kādi laikam lielāka kara laikā parādās jebkurā zemē: Pie ieročiem! Pie darba!, Līdzstrādāt! Nepļāpāt! un Taupiet strāvu! Specifiskākas akcijas bija aicināt iedzīvotājus nodot kara vajadzībām vērpšanai noderīgas izejvielas, metālus, linus u.c. Grāmatai uz vāka ir plakāts ar paskaidrojumu: Mazais ziedotājs nodod tēva slēpju zābakus frontei – tika vāktas arī slēpes un to piederumi. Autors nesniedz vērtējumus ne no tā laika iestādēm, ne no vēlāk izvērtētiem datiem, cik šo akciju būtu uzskatāmas par sekmīgām.

Viens ilgstošs propagandas temats bijis cīņa pret maiņas tirdzniecību – „spekulāciju” – ar arvien vairāk precēm, kuru sāka trūkt. Pret to tika vērsti nosodoši raksti, karikatūras, pat viena filma. Avīzes regulāri publicēja rakstus par arestētiem un bargi sodītiem spekulantiem, un tomēr nekas neuzlabojās.

Šodien interesantāka liekas tā propaganda, kas bija domāta radīt latviešu tautā naciķu režīmam vēlamus vispārējos pasaules uzskatus. Šai propagandai no paša sākuma atsaucību radīja tas, ka vācieši pēc piedzīvotās padomju okupācijas (1940-1941) ienāca ar glābēju un atbrīvotāju auru. Pašā okupācijas sākumā pat bija diezgan plaši izplatīta ilūzija, ka tiks atjaunota Latvijas valsts.

Dr. Zellis par to izsaka zināmu izbrīnu, jo vāciešu propagandas mērķis absolūti nav bijis tādu iespaidu radīt, un viņi centās to ar laiku izskaust. Izskaidrojums, kā ilūzija radās, liekas būt šāds: Latvieši pēc traumatiskā padomju okupācijas gada cerēja uz kaut ko labāku un vienkārši gribēja ticēt, ka tas nāks; vācieši, sevi apzīmējot par atbrīvotājiem, tādu interpretāciju neizslēdza; vāciešiem ienākot Rīgā 1941. gada 1. jūlijā, esot pat bijusi pavēle pie mājām izkārt Latvijas karogus; pirmais Rīgas radio raidījums pēc vācu ienākšanas noslēdzies ar Dievs, svētī Latviju! Pat mazliet vēlāk pirmās vācu okupācijas laika provizoriskās pastmarkas bija PSRS markas ar pārdruku „LATVIJA / 1941. 1. VII”, kuras tikai vēlāk atvietoja ar vācu Hitlera markām ar pārdruku OSTLAND. Tātad bija parādības, kas deva pamatu zināmam optimismam par Latvijas valsts restaurēšanu.

Vācieši ātri vien ķērās pie pārpratumu likvidēšanas. Dr. Zellis apraksta, kā pamazam maldinošie termini no preses tika izspiesti, piemēram, nomainot brīvo ar atbrīvoto Latviju, un propagandā lietojot terminus vecā vai iepriekšējā Latvija tikai negatīvā nozīmē. Pilsētu ielas tika pārdēvētas visādu nacistu varoņu vārdos. Dokumentos, formulāros un plakātos vācu teksts parādījās pirms latviešu teksta. Nav brīnums, ka jau 1941. gada oktobrī Ostlandes drošības orgāni vērtējuši, ka daudzu latviešu aprindu sajūsma, kas šā gada jūlijā vēl bija pilnīgi patiesa, augustā jau sāka lielā mērā atslābt, septembrī bija vēl sliktāk, un šajās oktobra nedēļās tā ir devusi vietu zināmam pesimismam. Tad 1941. gada 5. novembrī iznāca aizliegums rīkot jebkādus sarīkojumus par godu 18. novembrim, un ilūzijas bija lielā mērā iznīcinātas.

Propagandai ar nolūku mainīt latviešu tautas attiecības ar vāciešiem bija dažādas tēmas. Viena, protams, bija izcelt vāciešu-atbrīvotāju lomu pašreizējā laikmetā. Cita bija parādīt vāciešus pozitīvā lomā kā latviešu pasargātājus no aziātiskām briesmām jau kopš viduslaikiem. Vēl tika pausts negatīvs Ulmaņa laika vērtējums, kad Latvija esot bijusi zem žīdiska iespaida, kā arī kritizēta Latvijas valsts dibināšana vispār, jo līdz ar to latvieši tuvredzīgi atteikušies no vācu aizsardzības. Pēc vācu uzvaras karā tika solīta „Jaunā Eiropa”, tās struktūru gan nekad neaprak­stot. Prātīgi darīts, jo, cik ir zināms, nacistu „Jaunās Eiropas” veidošanas ideju ietvaros latviska Latvija nebija paredzēta.

Galvenās propagandas tēmas latviešu pasaules uzskatu pārveidošanai vāciešiem izdevīgā virzienā bija naids pret žīdiem, pret boļševikiem un, beidzot, pret angļiem un amerikāņiem, un šo ienaidnieku nolikšana bieži vien tika apvienota. Naidu pret boļševikiem propagandas orgāniem nebija jārada, jo, pēc pārdzīvotā okupācijas gada un tā pašās beigās notikušajām deportācijām, tas jau pastāvēja. Radot žīda-boļševika tēlu, to varēja izplest un koncentrēt uz ebrejiem, kas tika darīts ļoti intensīvi, īpaši okupācijas sākumā. Liela daļa grāmatas veltīta tieši antisemītiskai propagandai, kas tika plaši piekopta. Šīs daļas beigās Dr. Zellis dod šādu vērtējumu: To, vai antisemītiskā propaganda latviešu sabiedrībai bija efektīva vai ne, empīriski nevar pierādīt ... tomēr tā, domājams, sasniedza savu galveno mērķi – diskreditēt latviešu sabiedrību kā kaismīgi antisemītisku.