Māris Brancis

PLAŠS DARBALAUKS IR PRIEKŠĀ

TRIMDAS MĀKSLAS IZSTĀDE LNMM ARSENĀLĀ 2013.9.V-28.VII

 

Ārlietu Ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Rolands Lappuķe un kultūras ministre Žanete Jaunzeme Grende izstādes atklāšanā, 2013.9.V, Arsenāla telpās Foto: Valdis Lācis

Kaut arī plašāka publika dzimtenē iepazinās ar latviešu mākslu trimdā kopš 1981. un 1987. gada, kad uz Rīgu bija atvesta Klāva Sīpoliņa fonda kolekcija, kaut arī bijušas divas Vispārējās latviešu mākslas izstādes Latvijā, kurā skatījām visu latviešu mākslu kopumā, un kaut arī bijušas neskaitāmas ārzemju latviešu mākslinieku darbu personālizstādes tēvzemē un pat atsevišķas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijas skates, kurās rādīti tās īpašumā esošo trimdas mākslinieku darbi, tomēr tik plaša un vērā liekama izstāde, kurā mēģināts atklāt latviešu mākslas attīstību aiz robežām no pirmajiem pēckara gadiem līdz mūsdienām, nav bijusi.

Šādai retrospekcijai var būt vairākas pieejas. Viena no tām – ideālā variantā – daudzpusīgi atklāt latviešu mākslas attīstības peripetijas ārzemēs, tās problēmas, kritumus un pacēlumus. Tāds uzdevums prasa ilgstošu sagatavošanās laiku, lai izanalizētu, kas noticis ar latviešu mākslu plašajā pasaulē tik ilgstošā laika periodā, lai to apzinātu, savāktu vienkopus Latvijā, un, bez šaubām, ievērojamus finanšu līdzekļus. Izstādes kuratore Dace Lamberga izvēlējusies citu ceļu – parādīt virsotnes un ieskicēt fonu, cik nu tas ir iespējams, dzīvojot valstī pie Daugavas un pilnībā detalizēti neiepazīstoties ar „trimdas” mākslas kopainu. Izstāde balstīta uz LNMM kolekciju, tikai nedaudz darbus patapinot no topošā diasporas mākslas muzeja krājumiem Cēsīs, Mūksalas mākslas galerijas un dažām privātkolekcijām. Tādejādi ekspozīcijas saturs un kvalitāte ir bijusi atkarīga no tā, ko muzejam pa šiem 25 gadiem izdevies savākt.

Kā izstādes atklāšanā minēja LNMM direktore Māra Lāce, tas glabā ap tūkstoti trimdas autoru darbu – gleznu, grafiku, skulptūru un fotogrāfiju. Muzejs nav varējis sistemātiski iepirkt darbus. Kolekciju veido lielāko tiesu dāvinājumi, tātad tās kvalitāte bijusi lielā mērā atkarīga no dāvinātāju – pašu māk­slinieku un citu devīgu cilvēku ieinteresētības, labvēlības. Šādā veidā ienāk arī nejauši darbi, kas ne vienmēr ir raksturīgi autoram un ne vienmēr pietiekoši plaši atspoguļo mākslinieka daiļradi. Pirkumi, protams, ir nesalīdzināmi mērķtiecīgāki, bet to muzejā ir salīdzinoši ļoti maz. Tādējādi kolekcija var arī neatainot visu trimdas mākslas panorāmu un tās attīstības gaitu. Par to varam pārliecināties arīdzan izstādē. Tāpat ir svarīga kuratora veiktā darbu atlase, kurā atklājas viņa zināšanas trimdas mākslas problemātikā un arīdzan viņa pieķeršanās vieniem māksliniekiem, kamēr citus neievēro. Un tomēr vēlreiz jāatzīst, ka izstāde kopumā ir pārdomāta un iespaidīga.

Dace Lamberga sadala māksliniekus divās grupās, tā mēģinot parādīt kopainu. Vienā apvienoti gleznotāji un grafiķi, kuri 1920. un 1930. gados dzimtenē jau bija iekarojuši savu vietu mākslā vai beiguši Latvijas Māk­slas akadēmiju (LMA), otrajā – tie, kuri izglītību dažādos laikos ieguvuši savās mītnes zemēs. Ar māksliniekiem, kuri LMA mācījušies un beiguši pēdējos neatkarības un kara gados, ir vissarežģītāk. Daļa no viņiem kā radošas personības nepaspēja apliecināties tēvzemē, tas notika vēlāk (Juris Soikans, Ludvigs Kalniņš, Ēriks Dzenis u.c.). Viņu daiļrade atrodama zālēs, kuras atvēlētas pēckara paaudzēm. 2. stāva zāle, kas ieguvusi vārdu „Radošā darbnīca”, un tās priekštelpa atdota vecmeistariem – Augustam Annusam, Jānim Tīdemanim, Sigismundam Vidbergam, Ludolfam Libertam, Niklāvam Strunkem, Erastam Šveicam, Valdemāram Tonem un citiem. Jāņa Zuntaka daiļrade sadalīta divās daļās – viņa darbi atrodami gan augšstāvā, gan lejas zālē. Attaisnojums – gleznojuma stilistika. Argentīnas periodā un sākuma gados Kanādā mākslinieks pieturējās pie Latvijā gūtajām zināšanām, kamēr Astrālā parādība (1967), kas uzrāda ekspresionistisku krāsu uzlicienu, atrodama stāvu zemāk. Viņa Ziema (1960) iezīmē trimdas mākslinieku vēlēšanos dzīvot nostalģiskās skumjās pēc zaudētās dzimtenes. Atmiņu skati no Latvijas bija ļoti izplatīta parādība daudzu gleznotāju un grafiķu radošajā darbībā. Arī Maksimiliāna Mitrēvica Rucaviete Nīcā (1960) atgādina tās daudzās tautu meitas, ko vēl ilgus gadus gleznoja daļa autoru. Marijas Induses-Mucenieces linogriezumā darinātā Bēgļu laiva (1948), Niklāva Strunkes Bēgļu motīvs (1947) un Paula Puzinas Bēgle (1950) stāsta par bēgšanas traģiku no padomju okupācijas. Savukārt Leo Stepes Nometnes interjers (ap 1946/1947) ataino dzīvi Vācijas bēgļu nometnēs. Nelielā glezna gan labi raksturo dzīvi bēgļu nometnēs, taču māksliniecisko kvalitāšu gan še pamaz.

Katra no abām 1. stāva zālēm atvēlēta savam attēlojuma veidam. Nacionālā tematika šeit atkāpjas pasaules modernās mākslas priekšā. Trimdas māksla pārņem mītnes zemes stilistisku un izteiksmes līdzekļus. Nacionālais elements paslēpjas krāsu izvēlē, tēmā. Pašu jaunāko paaudžu māksliniekos, kuri dažbrīd vairs nezina latviešu valodu, noteicošā ir asins balss, piederības sajūta. Viņi runā par vispārcilvēcisko, kurā ietilpst arī nacionālais aspekts. Pirmajā zālē izkārtoti reālistiski ievirzītie darbi, otrajā – abstraktie gleznojumi un to paveidi.

Ieejot zālē, vispirms sastopamies ar Edgara Jēriņa lielformāta ogles zīmējumu Praels un medījums Reinbekā (2008), tālāk acis pārslīd uz Jāņa Kalmītes darbiem, bet dziļumā skatiens apstājas pie Viļņa Strazdiņa reālistiskajām, tonāli pieslāpētām ainavām un vēl dziļāk pie Raimonda Staprāna pieciem darbiem. Starp citu, pieci darbi vēl ir Vijai Celmiņai, Jānim Tīdemanim, Valdemāram Tonem un Sigurdam Vīdzirkstem, viņus pārspēj vienīgi Sigismunds Vidbergs, kuram izstādīti septiņi tušas zīmējumi. Zāles labajā pusē greznojas Reiņa Zustera lielformāta darbi. Vispirms gan acis piestājas pie Maijas Eiziņas-Eijeres (Maya Eizin-Öejer) fotogrāfiju kolāžas uz audekla Vēstule no vecmāmiņas (2005), kas izvēlēta izstādes ielūgumam un kas postmodernā veidā stāsta par trimdas un dzimtenes saitēm.

Zāles pretējā mala atvēlēta akvareļiem, pasteļiem, zīmējumiem un dažādās grafikas tehnikās darinātiem darbiem. Te Ulda Āboliņa un Viestarta Aistara reālistiskie pludinājumi akvarelī sadzīvo ar Ērika Dzeņa, Jāņa Supes un Gvido Brūvera zīmējumiem, ar Ilgvara Šteina sirreāliem pasaules atainojumiem. Šajā izstādes daļā skatītāji pievēršas autodidakta Jāņa Stroda pelēcīgajiem pudeļu iemūžinājumiem krāsās un Laimona Eglīša klusajām dabām un sieviešu kailfigūrām, Valda Kupra portretiem, Pētera Ciemīša pašportretam akvarelī, Oskara Skušķa dramatiskajām figurālajām kompozīcijām, pilnām trauksmes un krāsu nemiera. Acis piesaista Dainas Dagnijas darbs Sieviete un govs.VI (1983-1984), viņas abi Kritušie (1987,1988), Voldemāra Avena mītiskie durvju gleznojumi, tāpat Fridriha Milta trīs darbi. Varam vienkopus skatīt arī Vijas Celmiņas grafikas pirms gaidāmās personālizstādes nākamgad.

Stilistiski darbi ir ļoti dažādi – no ļoti detalizētiem, gandrīz fotogrāfiski precīziem lietu un cilvēku attēlojumiem (Edgars Jēriņš) un tonāli ļoti izsvērtiem darbiem (Jānis Strods) līdz Gunas Mundheimas krāsu risinājumā smalkā klusās dabas attēlojuma, no Rolanda Kaņepa savdabīgās Bībeles tēmas interpretācijas līdz Mārtiņa Gaujas un Ināras Matīsas dekoratīvismam. Visai dīvaina liekas Oto Kampes Ziemas sonāte ar savu sentimentāli diletantisko krāsu pielietojumu un otas rakstu.

„Arsenāla” plašākā telpa atvēlēta abstraktajam pasaules tvērumam – Sigurdam Vīdzirkstem, Ģirtam Puriņam, Haraldam Norītim, Laimonim Mieriņam, Lidijai Dombrovskai-Larsenai, Gerdai Rozei, Dagmārai Igalei u.d.c. Jāpriecājas, ka LNMM savā īpašumā ieguvis dažus lielformāta Edvīna Strautmaņa enerģijas piesātinātos darbus. Visai saistoši ir pavērot un konstatēt Kandinska, Rotko un citu moderno klasiķu ietekmes. Un vēl kāds novērojums – Juris Ubāns, Haralds Norītis, Kārlis Neilis, Arnolds Nullītis, Sigurds Vīdzirkste un citi ir tik dažādi, taču viņu gleznās ver­smo iekšēja brīvība, radīšanas prieks, mīlestība uz mākslu. Viņi ir kā daudzšķautnains dārgakmens, kurā katrs veidojis savu virsotni. Te arī askētiskie, visai reālistiskie Lara Strunkes lielformāta darbi.

Izstādi pārsvarā veido glezniecība eļļā un akrilā. Pārējās tehnikas pārstāvētas maz. Bez jau pieminētās Maijas Eiziņas-Eijeres fotogrāfiju kolāžas uz audekla vēl atradīsim Helēnas Ņukšas-Hofmanes, Maijas Lielauses-McDougal un Daces Margas fotogrāfijas. Fotomākslinieku ir krietni vien vairāk, piemēram, nav starptautiski atzītās kanādietes Ivonnes Vaar uzņēmumi, nemaz nerunājot par Bruno Rozīša, Ulda Graša un Alises Zīvertes izcilajiem mākslinieku, rakstnieku un citu trimdas radošo personu portretiem, kam šī izstāde būtu tā vieta, kur tos parādīt.

Kaut arī zīmējums un grafikas tehnikas nav piemirstas, tomēr rinda grafiķu nav, nerunājot par karikatūrām, šaržiem utt. Pilnīgi ignorēta ir skatuves glezniecība. Arī tēlniecība nevar lepoties, ka tā labi parādīta. Anna Annus-Hāgena, Leo Janis-Briedītis, Gints Grīnbergs, Eižens Janišs, Zigfrīds Jurševskis, Ludvigs Kalniņš, Visvaldis Reinholds ir tie, kuru darbi izstādē ir atrodami. Saprotams, ka skulptūras pārvadāt un sūtīt ir sarežģīti, tādēļ acīm redzami nav ne Jāņa Mintika, ne Augusta Kopmaņa un citu veikuma, bez kuriem tomēr latviešu māksla ārzemēs nav iedomājama.

Ja iedziļināmies izstādes statistikā, paveras ļoti interesanta aina. No 116 izstādes dalībniekiem lauvas tiesu savāc ASV – 67 autori. Pārējās valstis pārstāvētas krietnā mazākumā – no Austrālijas piedalās 15 mākslinieki, no Kanādas – 14, no Zviedrijas – 9 un no Anglijas – 6. No Dienvidamerikas ir divi, bet no Vācijas un Austrijas tikai pa vienam autoram. Šī proporcija nebūt neatklāj patieso stāvokli, jo, piemēram, Kanādā un Austrālijā ir nesalīdzināmi lielāks mākslinieku skaits.

Ļoti žēl, ka nav „Zilās otas” meistari no Austrālijas, kas pirmie pārkāpa latviešu lokālās sabiedrības robežas un pieteica savu vārdu šī kontinenta mākslā, neatradīsim franču glezniecības cienītāju Kārli Kronbergu, Amerikā tik populāro un iemīļoto Margaritu Kovaļevsku. Dažs mākslinieks pārstāvēts tikai ar vienu darbu, kas neatklāj viņa nozīmi trimdas mākslā, piemēram, Eduards Dzenis, Arnolds Nullītis, Rūdolfs Kronbergs. Gleznotājas un rakstnieces Veronikas Janelsiņas Meitene pārstāv viņas 1960.-1970. gadu glezniecību, taču viņas abstraktie darbi acīmredzot nav nokļuvuši LNMM kolekcijā. Tie atrodami Latvijas Valsts arhīvā, taču no tā darbi nav patapināti. Izstādes kuratore, kā šķiet, nav iepazinusies ar trimdas autoru darbiem, kas glabājas kā citos Rīgas, tā provinces muzejos vai privātās kolekcijās, arī ar LNAK dāvinājumu Rīgas domei, tādejādi atvieglinot savu darbu. Labi, ka viens otrs mākslinieks, kā Valda Oestreichere, Gints Grīnbergs, Melānija Skeifa (Melanie Scaife) un daži citi, pacentās šīs izstādes sakarā uzdāvināt muzejam kādu savu darbu, citādāk kopaina būtu trūcīgāka.

Latviešu mākslinieki atstājuši nozīmīgas pēdas arī savas mītnes zemes vitrāžā, rotu izstrādājumos, keramikā, koktēlniecībā un citās lietišķās mākslas nozarēs. Tās šoreiz ir apietas. Daiļamatniecība gan būtu cita muzeja kompetence.

Izstāde nepieskaras tiem māksliniekiem, kuri izceļojuši no dzimtenes pēc neatkarības atgūšanas.

LNMM un Daces Lambergas sagatavotais un apgādā „Neputns” izdotais katalogs ar 280 lappusēm pirmo reizi grāmatas veidā dod pārliecinošu ieskatu tā saucamajā trimdas mākslas attīstībā. Šeit dotas pavisam īsas autoru biogrāfijas, daudz tekstuālas un vizuālas informācijas foto uzņēmumos atradīsim sadaļā „1944-2013. Politika un māksla: nozīmīgākie notikumi”, iespaidīga ir bibliogrāfija, lai gan tā saprotamu apstākļu dēļ nav pilnīga, neuzrādot arī izdevumus par tiem autoriem, kuri nav pārstāvēti izstādē.

Šāda izstāde parāda, kas ir un kā nav LNMM kolekcijā, bet ko vēl vajag: no visiem trimdas māksliniekiem muzeja uzmanību piesaistījusi labi ja desmitā daļa autoru. Citi palikuši „aiz borta”. Daļēji tas noticis tādēļ, ka joprojām nav kaut cik aptverošas trimdas mākslas vēstures. Eleonoras Šturmas, Nikolaja Bulmaņa, kā arī Jura Soikāna 1983. gadā Toronto izdotais rakstu krājums un Guntara Saivas sagatavotā grāmata Latviešu tēlotāja māk­sla Sidnejā Mārtiņa Gaujas skatījumā. 1965-1999 tikai rāda ceļu, sniedz dažas pieturzīmes pētniekam. Bet kurš ķersies pie trimdas mākslas vēstures rakstīšanas? Uzdevums ir smags, tas prasa titānisku darbu.

Lai kādi būtu iebildumi pret redzēto izstādē, tomēr tie neaizēno prieku, ka ledus ir sakustējies. Līdz šim likās, ka Latvijā nav neviena, kam īsti interesē trimdas mākslas kopainas pētīšana. Paldies LNMM par šo iniciatīvu šādu izstādi sarīkot un to darbu, kas tajā ieguldīts. Kā šķiet, tikai tagad patiesi aptveram, cik nozīmīgs, plats un neuzarts darbalauks vēl apstrādājams.

 

Mākslas vēsturnieks Māris Brancis ir JG redakcijas loceklis. Viņa pēdējās publikācijas: Valerijans Dadžāns: Gleznas (Rīgā: Mansards) un albums Starptautiskie ledus skulptūru festivāli Jelgavā, 1998-2012. Māris dzīvo Jelgavā.