Leons Briedis |
|
PLIKADĪDAS
Uldim un Jānim |
izrauts no konteksta
varonis pret paša gribu
uz barikādēm pie brīvības pieminekļa
uzceltām no vienīgās portvīna pudeles
ko molotova kokteiļa vietā
varēja iegādāties tuvākajā bodē
garmatains un noskrandis plikadīda
viņš mūžam paliks sev atmiņā kā tas
kurš ar tauriņu pūlējies padzīt tanku
un izaicinoši pielaidis tīģera ūsām
dullas vientiesības kvēlojošo pigu
mūsdienas
tā arī neizkāpušas
no tā paša kanāla
tiem pašiem stāvošajiem un duļķainajiem ūdeņiem
neuzskata par vajadzīgu viņu,
plikadīdu,
ņemt par pilnu pat savas izrediģētās zemapziņas
paštaisnā diskursa liekulīgajās atsaucēs
varoni pret paša gribu
kurš izrauts no konteksta
plikgalvains un bezzobains
nekad nekļūs par pieaugušu vīru
un kurš pašlaik viež pats sev ar pigu
no mūžīgo plikadīdu pavārtes
molotova kokteiļa vietā
tuvākajā bodē
iegādājies berlīnes mūra suvenīru
2012
|
PELNUPĪTE |
kā bērza baltā pagalīte
dedz, mana dvēselīte, dedzi
un tā kā pelnupīte
gar Dieva namdurvīmi teci!
bez rūgtas žēles pilna kvēles
ko reiz tu gaiši dedzi
bez ļaudīm ļauna vēles
ko tiem kā sagšu pāri sedzi
ai, dūdu, kokļu košās spēlēs
kas sūro mūžu vadīt mēdzi!
un tūkstoš viedās mēlēs
sev liktens lemto izteikt jēdzi
dedz, bērza baltā pagalīte!
dedz, mana dvēselīte, dedzi!
un tā kā pelnupīte
gar Dieva namdurvīmi teci
2013
|
RADĪŠANAS
INTERPUNKCIJA
|
tur
kur Dievs
uzkāpis visaugstākajā kalnā
ielicis negrozāmu bezdibeņa punktu
uz ielejām
pie cilvēkiem un lopiem
vientiesīgs un sirsnīgs
aizvien aizgrābtāks
sāk brāzties Dzejnieka jūsmīgais komats
pamazām izšķērdēdamies
likteņa savērpto līkloču gļēvajās domuzīmēs
un bargajos kolos
neapejamajās iekavās
tā viltīgi izliktajos semikolos
un nodevīgi izkaisītajos daudzpunktos
mānīgajās pēdiņās
lai beidzot
atgriezies sākta gala jūrās
paceltu bezgalīgu izsaukumzīmju allaž jautājošās buras
virs kurām bezzvaigžņu naktīs
līdzjūtīgi šalc Dieva saprotošais apostrofs
no kura tu, cilvēk, esi nācis
2013
|
KRITUŠAIS EŅĢELIS
DIEVA TIESAS PRIEKŠĀ
|
„kritiens ir vienīgais
ar ko mēs varam pierādīt
ka Zeme tiešām griežas ap Sauli”
„bet ap Dievu?!”
nenocieties izsaucās Dievs
„ap tevi, Mans Kungs”
pazemīgi nosarcis kā Ņūtons
kam uz galvas nupat neviļus bija nokritis ābols
atteica kritušais eņģelis
„griežas mūsu visu Pirmdzimtais Grēks”
Ābele
to padzirdot
gluži kā Ieva
kaunīgi nosarkusi
nodūra acis
2013
|
ĪSLANDIEŠU
MOTĪVS
Uldim
Bērziņam
|
„tik dziļu pakāpienu klintī
spētu iecirst vien Egils, Snorres dēls”
nodomāja skalds
saļimdams no savas mīļotās
sev sirdī nāvīgi iecirstās rētas
„nedz Augšas nedz arī Lejas Sētās
tādi zobeni pašlaik vairs nav modē
kaut gan, tiesa,
vecās Edas kumodē
viens tāds vēl glabājas
tālab es nešaubīgi varu
apstiprināt to
ka mīlestība ir ne tikai mainīga
bet arī mūžam dzīva”
un to domās izteicis
viņš pacilāti izlaida garu
2013
|
ANTIKVARIĀTS |
durvju zvaniņš ienākot piesēcis iedzinkstas
saceļot pustumšajās sienās
kurās minstinās mans apjukušais skatiens
kodīgus putekļus
smags
no ilgas gaidīšanas un veltīgām cerībām
sastāvējies gaiss
kas viss tik te rodams!
pērnais sniegs
aizpagājušogad izlijis mākonis
apvāršņa apsūbējusī zelta maliņa
zilzīlītes rīkles sudraba zvaniņš bez mēles
un pat zili brīnumi
kas mazdrusku novadējušies
un ož pēc pelējuma
arī viena
mana neuzrakstītā dzejoļa vārsma
kas pa šo laiku paguvusi jau novecot
„cienītais,
vai jūs kaut ko vēlējāties?”
gurdi un mēmi man apvaicājas
antikvāra uz deguna noslīdējušās acenes
cauri kuru tukšajiem ierāmjiem
man pretim veras šīs pasaules sāktā gala
sirsnīgais un vientiesīgais smaids
„nudien,
es jums atdotu par baltu velti visu šais sienās
ja vien jūs no manis nopirktu
vismaz šīs nebaltās dienas
kam kopš pasaules radīšanas nav atradies neviena paša pircēja”
2012
|
A MAŽORS |
es Tevi izdziedu – ik
burtu:
M, mana Marij, M
un pēc tam A: kā liesmu kurtu
ko, likteni, man lem
un pēc tam R (ak, cik tas salti
gan viļņo dvēslē man!)
līdz tā kā Dieva pirksts – I: un tik balti
A mažors svinīgs skan:
AVE MARIA
MARIA, AVE!
2009., 2012
|
APSNIGUŠAIS
PĪLĀDZIS
Jurim
Heldam
|
caur manu sirdi vēla stunda
kā sarkans rožu kronis ris
ak, kā gan mani šoziem junda
šis apsnigušais pīlādzis
vēl rūgtu ogu pilns ko strazdi
nav paspējuši nošķibīt!
nudien, bezgala neierasti
pa čemam no tā zariem šķīt
stieg dziļos sniegos mana gaita
nekurpu negribas vairs iet
rau, pīlādzis aiz loga skaita
sirds asins palāses kas dzied
kā martā atvilgušās ausmas
kas šajā vēlā stundā plaukst
tik sulīgas kā priekšnojausmas
kas man starp zobiem šķērmi kraukst
2013
|
TENIM AIZSAULĒ AIZEJOT |
Ai, Tenīt, manu Tenīt,
Kurp baltas kājas auj?
Uz savu tēvu zemīt,
Kas tevi mīļi skauj.
Šķirts no tās augu mūžu
Šai dzīvē biji tu,
Lai visu savu dūšu
Tai mūžam ziedotu.
Krietns vārdos, krietns darbos,
Krietns cauri caurēm vīrs.
Šā liktens vējos skarbos
Krietns godam karavīrs.
Zem zaļas velēnītes
Kā liepas Latvijā,
Lai tava dvēselīte
Nu viegla atvijas.
Un treji žuburota
Slej augstu debesīs,
No kuras sudrabota
Mums pāri gaisma līs.
Ai, Tenīt, manu Tenīt,
Kurp baltas kājas auj?
Uz savu tēvu zemīt,
Kas tevi mīļi skauj.
2013. gada 16. februārī, Rīgā (Iļģuciemā)
|
TRIMDINIEKAM
Vairai
Vīķei-Freibergai
|
Kaut vai pat Dievs
Atskatīties liegs uz Latviju Tev,
Atskatīties
Vari uz to sevī.
Dūmakā tīts,
Dzimtais krasts jutekļos Tavos lai vīd
Neatraidīts.
Tikai gļēvu sirdi,
Sāpes un ciešanas ko tirdī,
Sev trimdas gaitās neņem līdz.
Kaut vai pat Dievs
Atteicies palīdzēt, latvieti, Tev, –
Neatsakies
Nekad pats no sevis.
Svešumā dzīts,
Netapsi pīšļos un putekļos trīts,
Cerībās un ilgās nenosalsi,
Kamēr vien savu asinsbalsi
Sev sirdī spēsi saklausīt.
Kaut vai šajā saulē
Mēs par lapām kļūsim,
Kas no dzimtā koka rautas,
Mūžībā mēs allaž
Nešķirami būsim
Saistīti pie savas tautas.
Līdz šim nepublicētais dzejolis „Trimdiniekam” sacerēts Rīgā
(1985.18.XI) pēc Leona Brieža pirmās tikšanās ar Vairu 1985.
gada oktobra nogalē Krišjāņa Barona 150 gadu atsvētes dienās.
Tolaik profesore Kanādā (un JG redakcijas locekle), jau
14 gadus vēlāk ir Latvijas Valsts prezidente un vēl pēc 13
gadiem par savu zinātnisko veikumu saņem kolēģu-akadēmiķu
atzinību Festschrift veidolā (skat. 68. lpp.).
|
Daudzkārt apbalvotā dzejnieka, atdzejotāja un esejista Leona
Brieža radošajā biogrāfijā ietilpst vairāk nekā 20 dzeju grāmatu
pieaugušajiem un pusducis bērniem un vairāki eseju kopojumi.
Dzejdarbi, stāsti, lugas, apceres/esejas tulkotas no aromīnu,
itāļu (ieskaitot romanjolas dialektu), sardu, retoromāņu,
katalāņu, spāņu, franču, portugāļu, galisiešu, krioļju, angļu,
nīderlandiešu, krievu, serbu, maķedoniešu, suahili un albāņu
valodas. Tagad vairs neiznākošu kulturoloģisko periodisko rakstu
krājumu Grāmata un Kentaurs redaktors.
|
|
|