Jaunā Gaita nr. 274. rudens 2013
Otto Ozols, Speciāli TVNET
Inteliģence, intelektuāļi Latvijas politikā nekad nav nopietni ņemti vērā
2013.12.VI
Trīs it kā cieši nesaistīti notikumi – režisora Alvja Hermaņa izaicinošie paziņojumi, žurnāla Latvju Teksti noraidītais un portāla Satori.lv publicētais intelektuāļu pētnieces Olgas Procevskas raksts par Latvijas intelektuāļiem un kārtējā sajūsma par Igaunijas prezidenta Tomasa Ilvesa aso politisko runu[1].
Šie notikumi raisījuši diskusijas par intelektuāļu nozīmi Latvijas valsts attīstībā. Daudz tiek domāts par viņu ieguldījumu tieši Atmodas procesos un tālākajā valsts attīstībā. Laika posmu pēc neatkarības atjaunošanas nevar saukt par īpaši veiksmīgu. Tas rada jautājumus par Latvijas intelektuāļu spējām – ietekmi, spēku, tālredzību. Klusi, bet, iespējams, pareizo atbildi ir pateicis viens no ietekmīgākajiem Atmodas laika intelektuāļiem – Jānis Peters.
Viens no pārmetumiem Latvijas intelektuāļu pētniecei Olgai Procevskai bija par apgalvojumu: Līdz pat 1989. gadam Latvijas publiskajā telpā no intelektuāļu mutes neizskan nekas tāds, kas būtu acīmredzamā pretrunā ar partijas līniju un apdraudētu padomju sistēmas dzīvotspēju.[2] Būtībā viņa norāda uz Latvijas radošo cilvēku gļēvumu līdz pat vēlam Gorbačova atkušņa jeb perestroikas laikam. Kritiķi pamatoti aizrāda: tas ir paviršs un netaisns apgalvojums. Latvijas radošā inteliģence tiešā vai netiešā veidā drupināja padomju režīma murgus jau vismaz no 70. gadu beigām.
Ak vai, cik stulbi nosist gulbi. Bet stulbāk vēl, ja vēlāk žēl.
Tā ir plašāka tēma, bet nopietniem pētniekiem derētu ieklausīties jau 1981. gadā (!!!) dibinātās rokgrupas Pērkons dziesmās ar Māra Melgalva un Klāva Elsberga vārdiem. Mūsdienās, jaunākiem cilvēkiem ir gandrīz neiespējami novērtēt viņu tā laika drosmi. Pērkons iedvesmoja veselu paaudzi nākamo dumpinieku. Viņi bija nenoliedzami skaļākā, bet ne vienīgā antikomunistiski noskaņotā radošās inteliģences, intelektuāļu daļa. 1987. gada sākumā iznāca brīvdomīgais un dumpīgais literatūras žurnāls Avots, kam bija skurbinoša ietekme uz plašāku domātāju loku. Patiesībā var droši apgalvot, ka radošo cilvēku pretestība režīmam sākās jau 1940. gada jūnijā un dažādos veidos turpinājās visus okupācijas gadus. Ne jau no tukšas vietas uzradās Pērkona un Avota brīvdomātāji. Protams, šodien var vērtēt un spriest, ko varēja labāk un pareizāk. Bet vajadzētu atturēties no paštaisnas tiesāšanas. Tas bija laiks, kad par brīvāku vārdu varēja samaksāt ne tikai ar savu, bet arī ar savu tuvinieku likteņiem.
Nav noliedzams radošās inteliģences ieguldījums Latvijas tautas gara nesalūšanā līdz 80. gadu beigām. Uzmanīgi, bet principiāli Latvijas sabiedrība virzījās uz skaidru mērķi – nevis plašāku brīvību reformētā Padomju Savienībā, bet gan pilnīgu neatkarības atjaunošanu. Tā bija bīstama un sarežģīta lielās politikas improvizācijas spēle no abām pusēm. Izšķirošais tomēr bija sabiedrības noskaņojums. Latvijā tas bija nepārprotams, kaut arī patiešām līdz pat 1987. gadam reti skaļi pateikts, – neatkarības atjaunošana. Šajā ziņā intelektuāļi bija spēlējuši bīstamu spēli ar režīmu, bet finālā komunistiem nebija izdevies salauzt pašu galveno – sapni par brīvību, izlaušanos no impērijas.
jānis peters: jā, es pateikšu
Tomēr salūšana notika mazliet vēlāk. Diemžēl jāatzīst, ka smalko spēli starp kompartijas nomenklatūru un intelektuāļiem pēdējie zaudēja tieši Atmodas laikā. Viens no tā laika radošās inteliģences līderiem Jānis Peters jau 1998. gada novembrī žurnālam Rīgas Laiks atzina: Jā, es pateikšu. Tā bija nomenklatūras revolūcija, kuru atbalstīja plašas tautas masas. Nomenklatūras revolūcija, kura aizsākās Maskavā. Ne tikai Krievijā, bet pat Latvijā nomenklatūras revolūcija ir uzvarējusi. Pučisti ir Valsts domē, Krievijas privātstruktūru priekšgalā. Tā bija revolūcija, kurai visžēlīgi atļāva piepulcēties arī citādi domājošajiem. To bija iecerējis arī Gorbačovs. Arī Latvijā politisko un ekonomisko struktūru priekšgalā ir bijušie nomenklatūras cilvēki.
Šī labi izglītotā, rafinētā nomenklatūras grupa Latvijā saprata, ka laikus ir jāiekļaujas Atmodas procesos, lēnām jāpārņem kontrole pār atjaunotās Latvijas varas gaiteņiem. Atšķirībā no intelektuāļiem viņiem bija politiskais rūdījums, labi attīstīts korporatīvo sakaru tīkls, pieeja informācijai un zināšanas par vērtīgākajiem resursiem, to pārvaldīšanu. Tāpēc nav liels pārsteigums, ka bijušais kompartijas funkcionārs Aivars Lembergs ātri sagrāba savā kontrolē nozīmīgo Ventspili. Ar tiem laikiem fantastiskajiem līdzekļiem, kurus deva naftas tranzīta dolāri, viņš varēja brīvi pirkt un manipulēt ar nepieredzējušo jauno Latvijas politikas virtuvi. Kā vēlāk norādīja daudzi eksperti – „trubas dolāri” kļuva par Latvijas attīstības „vēzi”. Diemžēl šā vārda medicīniskajā izpratnē.
To, ka nomenklatūra Atmodu pārvērta par savu revolūciju, Peters atzina pirms piecpadsmit gadiem. Pavisam nesen intervijā laikrakstam Diena viņš izstāstīja vēl kādu niansi, kurai daudzi nav pievērsuši uzmanību.[3] Viens no lielākajiem tā laika varoņiem bija žurnālists un politiķis Mavriks Vulfsons. Pēc ilgiem un ražīgiem gadiem padomju propagandas druvā viņš 1988. gadā pēkšņi kļuva par visas tautas varoni, publiski paziņodams, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Tas bija pagrieziena punkts, pēc kura padomju režīma iluzorā likumība bija izšķīdusi pavisam un galīgi. Tagad Peters atklāj vēl kādu nezināmu faktu. Intervijā viņš saka: Nikolajs Neilands man neilgi pirms savas nāves atklāja, ka ticies ar Vulfsonu iepriekšējā vakarā pirms viņa runas. Iespējams, viņi kaut ko saskaņoja. Peters nepasaka tieši to, ko domā daudzi – Nikolajs Neilands tika uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem un augstākā līmeņa padomju spiegiem. Zviedri domā, ka viņš savulaik spējis pakļaut komunistu ietekmei Zviedrijas bijušo, vēlāk noslepkavoto premjerministru Ūlofu Palmi. Tātad tas nozīmē, ka Vulfsons pirms savas leģendārās runas bija ilgi konsultējies ar pieredzējušu un ietekmīgu padomju spiegu.
Lēnām, aizvien atklātāk runājot par Atmodas procesiem, Peters ļauj saprast, ka padomju nomenklatūra labi saprata procesus un centās tos pārņemt savā kontrolē. Šobrīd patiešām apskatoties apkārt mēs redzam, ka komunistu elite patiesībā paturēja varas kontroli savās rokās un turpina darīt to joprojām. Ventspilī joprojām valda Aivars Lembergs, Saeimā sēž viņa biedrs Augusts Brigmanis un Jānis Urbanovičs, Rīgā – komjauniešu aktīvists Andris Ameriks. Valsts prezidents Andris Bērziņš ir precīzi no tās pašas kompānijas. Tie ir tikai daži, redzamākie piemēri. Patiesībā viņi ir „kontrolējuši laukumu” visu laiku un sekmīgi to turpina darīt.
Pārliecinoši melo un grāb no valsts, cik vari
Kāds varbūt teiks – kas tur slikts, kompartijas funkcionāri bija izglītoti, spējīgi darboņi, kurš katrs tur nevarēja izvirzīties. Taisnība. Tomēr ir viena problēma. Komunistiskā režīma būtība bija vienkārša – skaļi, pārliecinoši melo un grāb no valsts, cik vien vari. Šajā ziņā viņi bija izcili. Un joprojām ir.
Kāpēc Latvijā daudzi sajūsminās par Igaunijas prezidentu Ilvesu? Tāpēc, ka viņu intelektuāļi 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā nepadevās. Viņi principiāli attīrīja visu valsts varu tieši no kompartijas nomenklatūras. Nevis tāpēc, ka viņi visi bija noziedznieki vai vienkārši slikti cilvēki. Bet tādēļ, ka bija jāatjauno valsts principiāli citos apstākļos. Igaunijas atjaunošanas pamatu ielika cilvēki, kuros nebija komunistu nomenklatūras neiznīdējamās domāšanas paradumu. Ar laiku bijušie igauņu kompartijas funkcionāri atgriezās uz politiskās skatuves, bet viņiem vairs nebija tās postošās ietekmes un varas. Izdzīvošanas vārdā arī viņi bija spiesti mainīties.
Latvijā intelektuāļi turpina savā starpā skaldīt matus un jautāt – ko darīt? Līdz šim viņu cīņa ar bijušo kompartijas nomenklatūras eliti ir bijusi vien skaļa, bet nesekmīga klaigāšana. Daudziem būs grūti atzīt, bet ...
Latvijas lielajā politikā intelektuāļi pārsvarā bijuši vien apkalpojošais personāls.
Reizēm spiedzoši trokšņaini, reizēm kautrīgi grauzēji pie treknā prihvatizācijas pīrāga.
Daži no 381 komentāra pie šī raksta:
Interesants raksts ar pilnīgi aplamu secinājumu. Otto, ne jau inteliģenti 1993. gadā ievēlēja komjauniešu paaudzes veidoto Latvijas ceļu, to izdarīja latvju vēlētāji, un viņus apbūra ne tik daudz Gorbunova frizūra vai kādas inteliģentu slavas dziesmas šim politveidojumam, cik Meierovica dēla Gunāra vadītās Pasaules brīvo latviešu apvienības samešanās kopā ar šiem komjaunekļiem konformistiem, nevis LNNK. Kas tā par pašpasludināto komentētāju modi novelt atbildību no vēlētāja, it kā viņam savas galvas nebūtu? Vēlētāju vajag cienīt arī viņam piederošās politiskās atbildības nozīmē, dārgie komentētāji.
nu gan
Ak tad beidzot ir sākuši skaļi runāt par tēmu, kura labu laiku Latvijā ir bijusi TABU. Par Latvijas Valsts nozagšanu un pārdošanu ārzemju spekulantiem un ārzemju mafijai. Un naudas miljardu iebāšanu savās oligarhu kabatās (tie trīs oligarhi ir tikai Likumīgo zagļu aisberga redzamā daļa). Komentāri gan ir bijuši arī agrāk. Cilvēki vienkārši kliedza internetā, bet viņi tika norieti. Un tā vietā, lai publiski iztirzātu Latvijas valsts un Latvijas sabiedrības baiso nelaimi, internetā sāka valdīt cenzūra ar domu, ka, lūk, pārtrauksim rakstīt internetā rupjības. Neaiztiksim cienījamus cilvēkus. Patiesībā cenzūra (pašlaik izteikti redzama Delfos) valda visu laiku. Uzrakstiet ko pieklājīgu, bet nepatīkamu valdošajam elites zagļu slānim, kaut ko konkrētu, un dzēsīs kā kādreiz Glavļits! Ka tikai šī diskusija neapsīktu! Jo svarīgāk Latvijai ir, kurš ar kuru realitātes šovā kameras priekšā jājas.
Jānis
Kaut kāds sviests. Nezin kāpēc tiek runāts, kādi tik „intelektuāļi” esot bijuši pie Latvijas atjaunošanas! Kaut kā tiek devalvēts intelektuāļa jēdziens – liekas, ka tas ir cilvēks ar kaut kādas nebūt augstskolas diplomu kādā nebūt nozarē, pārsvarā daiļajās jeb „brīvajās mākslās”! Nu visas tās dāmas, kas ap pensijas vecumu tagad. Viņam jāprot daudz un nepārtraukti runāt, kā tādam komunikāciju speciālistam, kas apvārdo klientu! Nevēlos, ka šeit jauc iekšā Igauniju kā tādu kristāltīru, mītisku paraugu. Igaunija nav mītisko varoņu zeme! Tur nedzīvo kentauri un ciklopi. Igaunijas lielie bosi tāpat šiverējās pa kompartiju un sevi neaizmirsa, tomēr igauņus raksturo mērenība un izteikts tautiskums. Viņi ir ļoti neparasti cilvēki ar to, ka tur doto vārdu, nu pārsvarā! Igaunis igaunim nav vilks. Ja igaunis jums kaut ko apsolīs, un to nebūs viegli panākt, tad to arī darīs. Nenoliedzama ir kaitīgā Somu TV ietekme, kas igauņus audzināja zvērīgā kapitālisma gaisotnē, bet viņi nedraudzējas ar kuru katru. Jūs igaunim draugs nebūsiet vis. Labs paziņa, jā. Runas par LPSR KP CK un KGB bosiem nav mītiskas, tēli ir tepat un tie ir reāli. Viņi visi „izrādījās” ļoti veiksmīgi biznesmeņi. Vairums ir vēl tagad. Tīkls ir izveidots, un tas ir nesaraujams. Viņus balsta lielā kaimiņzeme, kurai Latvija gatava pārdot visu. Piemēram – Vienotība iztirgo Latvijas valsti pa gabaliņam vien, piešķirot uzturēšanās atļaujas par to, ka šie nopērk sev, kur dzīvot.
Maksis
Forši, ka atbildību par visu var novelt uz mistiskiem un neidentificētiem „čekistiem“ un „komjauniešiem“. Tie ir tādi nekonkrēti tēli, kuri pie visa vainīgi. Un masas piebalso, o, jā, vot, ja nebūtu „čekistu“ un „nomenklatūras“, tad mums te noteikti būtu Igaunija kā minimums un Vācija kā maksimums. Un paši zagļi un prihvatizatori var norādīt ar pirkstu uz tiem pašiem nekonkrētajiem tēliem un gudru sejas izteiksmi teikt - jā, patiešām, tie tur nelieši no nomenklatūras ar padomju laika domāšanu ņēma un sazagās. Tas stāsts par „čekistiem“ un nomenklatūru izskatās pēc bubuļa un PIESEGA nevis reālas vainīgo meklēšanas. Es precīzi zinu - katram lēmumam, katrai zagšanai, prihvatizācijai, šaubīgam iepirkumam, katrai izzagšanas afērai ir vārds uzvārds un personas kods. Katrā šādā afērā ir dokumenti, kurus kāds ir sagatavojis un parakstījis. Šiem kādiem ir vārds uzvārds un personas kods. Ja gribat rosināt sabiedrībā diskusiju par reālu izmeklēšanu - sāciet ar pareiziem un konstruktīviem uzstādījumiem, lai ver vaļā arhīvus, lai katrs var iepazīties ar visiem privatizācijas dokumentiem jebkurā jomā, spiediet uz atklātību un to, ka tiesībsargājošām iestādēm ir jāstrādā. Bet šī bļaušana par mistiskajiem „čekistiem“ ir šo pašu čekistu piesegšana. Pieprasiet izmeklēšanas, ja gribat atjaunot taisnīgumu!!!
skarbais
90. gados strādāju muitā, tur personīgo labumu guva katrs vai gandrīz katrs, tai skaitā arī es, dzīve likās skaista. Tagad man ir vienkārši kauns, cik stulbs esmu bijis, bet jaunībā ne to vien sadara. Ja savu rīcību varu novelt uz jaunības dullumu, tad uz ko šādu rīcību novelt padzīvojušam cilvēkam kurš arī šeptējās? Tā bija rakstā pieminēto darboņu radīta sistēma, proti, algas minimālas (muitniekam sakumā bija 50Ls tad pacēla uz 72Ls), bet tie, kuri bija ar kliķi, dzīvoja labi. Tagad šī padomju vadošo mantraušu darbība tiek saukta par nežēlīgo kapitālismu, lai gan te ar kapitālismu sakarība tikai tik daudz, cik par to viņiem iemācīts no Marksisma-Ļeņinisma murgiem. Tā var turpināt ilgi, bet skaidrs ir viens - LATVIJAS NAV, IR PADOMJU LATVIJA UN TIKAI. Īsto Latviju Staļins likvidēja, bet tas nenozīmē, ka tāda nekad nav iespējama, jautājums vai latviešu tauta būs tik dzīvotspējīga, lai tādu izveidotu...??? Viss atkarīgs tikai no mums pašiem, bet tādi Kremļi, Baltie nami vai citādas iestādes traucēs vienmēr. Ar to jārēķinās, taču pie noteikuma ja PAŠI TĀ ĪSTI ZINĀM KO GRIBAM. Pagaidām peldam tikai pa straumi, bet vajadzētu patrenēties arī pret to.
Ģirts
Publikāciju sagatavoja jž
[1] Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess: Netīra politika ved uz ļeņinisku valsti <http://www.ir.lv/2013/6/10/ilvess-netira-politika-ved-uz-leninisku-valsti>
[2] Olga Procevska: Kas ir intelektuāļi? <http://www.satori.lv/raksts/5796/Olga_Procevska/Kas_ir_intelektuali%3F>
[3] Jānis Peters: Inteliģence neaizgāja pa varas iegūšanas ceļu <http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/janis-peters-inteligence-neaizgaja-pa-varas-iegusanas-celu-14010328>
