Jaunā Gaita nr. 274. rudens 2013

Sandis Laime

 

RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ

 

Skat. sākumu JG273:30-32

 

VĀRDA RAGANA NOZĪME 16.-18. GS AVOTOS

 

Vārds ragana rakstītajos vēstures avotos sastopams kopš 16. gs. 70. gadiem.[1] Pirmo reizi tas minēts raganu tiesas protokolā (1574.11.IX), kad Rīgas zemes soģa tiesā par buršanu un lādēšanu nāvessods sadedzinot piespriests nevācu sievai Katrīnai. Apsūdzētā tiek nosaukta par Raggan – kāda sieva no Doles, pie kuras cilvēki vērsušies pēc palīdzības, lūdzējus sūtījusi pie Katrīnas, kas darījusi ļaunu. Apsūdzība pret „raganu” celta, jo tā apbūrusi zemnieku Pēteri, nonāvējusi trīs nedēļas veco Annas bērnu, lādējoties draudējusi Benediktam Mačam, kurš pārmetis tai bērna nonāvēšanu. Tāpat kāda Plonnija sūdzējusi, ka Katrīna nobūrusi viņas dēlu, bet Jukums Grāve sūdzējis par savu tēvu, kurš miris, savukārt viņš pats noburts tā, ka staigājot un mokoties, un naktīs mieru nevarot atrast. Jēkabs no Ķengaraga savukārt liecinājis, ka kaimiņi reiz palīdzējuši Katrīnai rudzus pļaut, viņa tiem devusi mēru alus dzert, no kā tiem palicis nelabi, jo, kā atzinās Katrīna, viņa alu sagatavojusi ar irbenēm. Tiem, kurus Katrīna izlaitījusi, palicis labāk. Savu māti par burvi uzskatījusi arī viņas meita, jo māte redzējusi zilas ugunis, ko citi nav redzējuši, savukārt tās piena kubuls bijis pilns ar tārpiem. Nevācu ragu licēja Sāmieša sieva savukārt redzējusi, kā Katrīna paņēmusi klēpī bērnu, kurš drīz palicis zils. Tam bijis pušu kakls, bet uz tā piecu pirkstu nospiedumi (Straubergs 1939a:58-59).

Divus gadus vēlāk (1576.25.IX) Rīgas zemes soģa tiesā tiesāta kāda cita nevācu sieva Katrīna un viņas vīrs Mārtiņš Švogsters. Tiesas protokolā minēts, ka vīrs savu sievu nosaucis par Ragge (t.i., rage vai raģe). Sieva ar buršanu neesot nodarbojusies, bet gan ar vārdiem, rokām un zālēm palīdzējusi un darījusi labu cilvēkiem un lopiem. To viņa esot darījusi bez sātana palīdzības. Lai gan velns pie viņas dažu nakti esot nācis, viņa nevienam ļaunu neesot darījusi (Straubergs 1939a:59). Raganu prāvu materiāli liecina, ka 1614. gadā 4. oktobrī Rīgā sadedzinātas divas burves, bet trešā Ragge cietumā mirusi, jo Velns tai apgriezis kaklu (Straubergs 1939a:64).

Kārlis Straubergs atzīst, ka ciema raganas jēdziens 16. gs. otrajā pusē Latvijā pilnībā jau ir izveidojies. Tajā saplūduši gan vietējie, gan no kristīgās dēmonoloģijas ienākušie priekšstati. No vienas puses, par raganām un burvjiem saukti un apsūdzēti cilvēki, kuru darbības atbilst ierastajiem tautas medicīnas paņēmieniem – ārstēšanai ar vārdiem, rokām, zālēm, kaulu, sāli u.tml. Buramie vārdi un lāsti, spriežot pēc atsevišķām piezīmēm protokolos, 16. gs. beigās vēl pārstāvēja vietējo tradīciju, jo tajos nav vērojamas kabalistisko un kristīgo formulu ietekmes, kas pārņemtas vēlāku laiku buramvārdos. No otras puses, raganu un burvju darbībā spilgti izpaužas arī maleficium – tie slēdz līgumu ar Velnu, lido uz sapulcēm jeb sabatiem, ar buršanu kaitē cilvēkiem un lopiem, uzlaižot tiem slimības un nāvi, noliek nešļavas, atņem labības laukiem auglību u.tml. (Straubergs 1939a:63). 1574., 1576. un 1614. gada tiesu protokoli ļauj secināt, ka 16.-17. gs. paralēli vācu terminiem Hexe un Zauberin par iepriekš minētajām darbībām apsūdzētās sievietes sauca par raganām un raģēm.

Arī leksikogrāfiskie avoti ļauj konstatēt vārda ragana un vairāku ar to saistīto jēdzienu nozīmi agro jauno laiku vācu mācītāju leksikā, juridiskajā terminoloģijā un dzīvajā latviešu valodā. Šis vārds iekļauts gandrīz visās nozīmīgākajās 17.-18. gs. vārdnīcās. Lai gan pirmās latviešu valodas vārdnīcas – Georga Manceļa Lettus titullapā norādīts, ka tā domāta visiem un katram ārzemniekam, kas Kurzemē, Zemgalē un Latviešu Livonijā paliek un grib godīgi maizi pelnīt, ir skaidrs, ka visvairāk šis un turpmākie šāda veida izdevumi bija nepieciešami vācu tautības mācītājiem, kas veica pienākumus latviešu draudzēs. Jāņem vērā, ka vācu mācītāju uzdevums bija ne tikai kristīgo tikumu sludināšana zemniekiem, lai samierinātu tos ar sociāli smago un beztiesisko stāvokli, bet arī dažādu pirmskristietisko un sinkrētisko ticējumu un ieražu izskaušana. Šī iemesla dēļ jau pirmajās vārdnīcās iekļauta salīdzinoši bagātīga leksika, kas saistīta ar apkarojamām parādībām, piemēram, dažādu mitoloģisko būtņu un paražu nosaukumi.

Pirmā latviešu valodas vārdnīca publicēta 1638. gadā (Mancelius 1638a). Georga Manceļa sastādītajā vācu–latviešu vārdnīcā Lettus iekļautie apmēram 6 000 vārdi ņemti no laikabiedru rakstiem un dzīvās valodas. Vārdnīcā pārstāvēta galvenokārt vidus dialekta leksika (Zemzare 1961:37). Kā papildinājums vārdnīcai izdota tās otrā daļa Phrasseologia Lettica (Mancelius 1638b). Vārds ragana pa vienai reizei minēts gan vārdnīcā (vienskaitlī – Raggana), gan tās pielikumā Phrasseologia Lettica (daudzskaitlī – Ragganas). Vārda pieraksts atbilst izrunai vidus dialektā. Saskaņā ar Manceļa nostiprinātajiem ortogrāfijas pamatprincipiem patskaņa īsums vārdā atzīmēts ar tam sekojošā līdzskaņa dubultojumu (sk. Zemzare 1961:16). Arī turpmāko vārdnīcu sastādītājiem šī vārda rakstība grūtības nesagādāja.

Daina Zemzare norāda, ka, spriežot pēc Manceļa vārdnīcas Lettus un pielikuma Phrasseo­logia Lettica, 17. gs. sākumā daudzajās burvju, raganu, vilkaču un citās prāvās praksē jau bija izstrādāti latviešu valodā nepieciešamie juridiskie termini inkvizīcijas procesa, inkvizitoru, apcietinājuma vietu, soda ierīču, miesas soda veidu un izpildītāju, kā arī dažādu noziedznieku kategoriju u.c. jēdzienu apzīmēšanai (Zemzare 1961:58-59). Šajā terminoloģijā, kā to apliecina tiesu prāvu protokoli, iekļauti arī vārdi ragana un laume, kuru tulkojums vācu valodā tuvs vārdiem, kas saistīti ar burvjiem un buršanu:

bezaubern /ap-burrt / noburrt (Mancelius  1638a:33);

bezauberung / noburrschana / apburrschana (33);

Hex / Zauberer / Burrwis (87);

Hexerey / Burrwiba (87);

Hexenwerck / fascinum, Apmaneschana (89);

wahrsagen / wicken / sieloht (148);

Wahrsager / Sieļohtneex (148);

Unhold / zauberer / Burrwis (195);

Zauberer / Burrwis (217);

Zauberin / Burrwe (217);

fliegende Zauberin / Raggana / Laume (217);

Zauberey / Burrwiba / Burrschana (217);

verzaubern / ap burrt / noburrt (217);

zaubern / burrt (217);

Zauberer / Burrwis (Mancelius 1638b:404);

Zauberinne / Burrwe (404);

fliegende Huren / Ragganas / Laumes (404).

Arī turpmākajās vārdnīcās vārds ragana parasti tulkots ar diviem vācu valodas vārdiem – Zauberin[2] un Hexe[3]:

Laume (Raggana) ‘eine fliegende Zauberin oder Hexe’ (Langius 1685:136 [69a]);

Raggana ‘eine fliegende Hure, Zäuberin’ (Langius 1685:209[106]);

Laume (Raggana) ‘eine fliegende Hure, Hexe oder Zauberin’ (Langius 1685:238[120a]);

raggana ‘gehörnete Hexe’ (Lange 1777:316);

raggana ‘Hexe, (die auf einem Bock zum Blocksberge reitet)’ (Stender 1789:I 215);

raggana ‘eine fliegende Hexe, die sich in eine Katze und Hechster verwandelt, und auf einem Bock durch die Luft reitet. (Von raggi Hörner, vermuhtlich des Bockes.)’ (Stender 1783:298).

Manceļa vārdnīcā Lettus vārds ragana neparādās nevienā no tulkojumiem tādiem vācu valodas vārdiem kā Hex, Hexerey un Hexenwerck, lai gan mūsdienās vārdam ragana atbilstošais vārds vācu valodā ir Hexe. Šeit jāņem vērā, ka arī vācu valodas juridiskajā leksikā ar mūsdienu nozīmi ‘ragana’ vārds Hexe iekļāvās tikai 16. gs., bet līdz tam šī jēdziena apzīmēšanai izmantota tikai latīņu valodas terminoloģija (Gerlach 1990:962). Vārds Hexe pirms dēmonizēšanas apzīmēja nevis sievieti, bet kādu mitoloģisku būtni, garu (Gliwa 2003a:5). Iespējams, ka 17. gs. pirmajā pusē ciešāka saikne starp vārdiem Hexe un ragana vēl nebija nostiprinājusies.

No iepriekš aplūkoto ar Hexe un Zauberin tulkoto vārdu kopas izceļas trīs nosaukumi, ko vārdnīcu sastādītāji tulkojot saistījuši ar lidošanu – gan ragana (Mancelis), gan lauma (Mancelis), gan viegle (Lange) ir fliegende Zauberin vai fliegende Hexe. Domājams, ka apzīmētājs „lidojoša” saistāms ar tā laika dēmonoloģijā pastāvošo priekšstatu, ka raganas lido uz sanāksmēm jeb sabatiem, kur dzīro, apgūst buršanas mākslu, kopojas ar velniem utt. 18. gs. vārdnīcās minēts, ka raganas lido ar āžiem un uz slotām (laumas slota).[4] Kopumā secināms, ka 17.-18. gs. vārdnīcās vārds ragana, līdzīgi kā lauma un viegle, attiecināts uz sievietēm, kas saskaņā ar tā laika priekšstatiem noslēgušas līgumu ar Velnu. Vārdnīcās galvenokārt uzsvērta raganu spēja lidot, retāk – spēja pārvērsties. Raganu tiesu protokolos sastopamā vārda ragana paralēlforma raģe vārdnīcās nav fiksēta.

Lai gan pētnieku viedokļi par sākotnējo vārda ragana nozīmi ir atšķirīgi, tie lielākoties ir vienisprātis par to, ka viduslaiku un agro jauno laiku dēmonoloģijas un raganu prāvu iespaidā šī vārda nozīme ir mainījusies, iegūstot pārsvarā negatīvu konotāciju (Vėlius 1977:255; Biezais 1991:142-143; Karulis 1992b:98 u.c.). Valodnieks Bernds Glīva (Bernd Gliwa) norāda, ka šāda nozīmju maiņa vārdiem, kas mūsdienu latviešu un lietuviešu valodā apzīmē ļaunas sievietes (latv., liet. ragana, lauma/laumė, latv. spīgana, liet. žiežula, viedma), bet sākotnēji apzīmēja mitoloģiskas būtnes, varētu būt notikusi ne agrāk par 17. gs. (Gliwa 2003a:12),[5] savukārt, pēc Haralda Biezā domām, vārds ragana tika uzņemts kristīgās baznīcas terminoloģijā un dēmonizēts jau līdz ar formālo latviešu kristīšanu 12.-13. gs. (Biezais 1991:142-143). Tomēr jādomā, ka noteikt gadsimtu, kad šī vārda nozīme būtu mainījusies, nav iespējams kaut vai tādēļ, ka visā raganu tradīcijas apgabalā tas nenotika vienlaicīgi. Minētie avoti pierāda vien to, ka vārds ragana jau 16.-17. gs. raganu tiesu terminoloģijā un 17.-18. gs. vārdnīcās attiecināts uz sievietēm, kas saistītas ar pārdabisku spēku un buršanu. Šāda nozīme un ar to saistītie priekšstati aplūkotajā laika posmā acīmredzot pastāvēja lielākajā daļā Latvijas teritorijas.

 

 

Folklorists Sandis Laime pievienojas (2011) LU jauno filoloģijas doktoru saimei. Par savu pētījumu Raganu tradīcija Ziemeļaustrumu Latvijā viņš saņēmis LU Gada balvu.

 

Francisco Goya. Capricho no. 68. Linda maestra!