Jaunā Gaita nr. 274. rudens 2013

 

 

NE VAIRS EŅĢEĻU VALODĀ

Vecam amata meistaram ir priekšroka – savu māku vairs nenākas parādīt un pierādīt. Tālu pagātnē tas laiks, kad viņš gludināja mezgliņus un baidījās par savu pinumu. Tagad viņš tik pin un virzās uz savu pazemīgo ieceri, kas visai bieži ir – patiesība. Lūk, ko par poļa Česlava Miloša vēlīnajām dzejas grāmatām saka cits lietuvnieks Toms Venclova, kas dzejo pašu leišu mēlē: Šīs ir mēģinājums – veiksmīgs mēģinājums – atbildēt uz dažiem izšķirošiem jautājumiem, kas ieder reliģijas jomā. Atbildēt tā, kā spēj cilvēks, kas nodzīvojis ilgu un pilnu dzīvi, kura nu ietver deviņas desmitdaļas paša visgrūtākā gadusimteņa. (..) Kādā intervijā Milošs atzinies, ka uzskata sevi par pus ateistu, pus ticīgo (to pašu viņa draugs Josifs Brodskis teicis par sevi). Tas ir dabiski, un ne tikai mūsdienu cilvēkam, jo ticība ir iekšēji pretrunīga kā pati cilvēka dzīve. Ārpus šīs pretrunas nevar ne izjust, ne izprast transcendentumu, ko neiekļaut ne mūsu pieredzē, ne valodā (pat arī „eņģeļu valodā” – dzejā vai mūzikā). (..) Nebūs aplami sacīts, ka Dievs – „skaidra pretruna, Neviena sapnis”, kā Rilke nodēvē rozi. Ir jautājumi, uz kuriem atbildi neatrast – vai precīzāk, tieša un viennozīmīga atbilde liecinātu par pazemības trūkumu (vai varbūt par distances, ironijas, iekšējās brīvības trūkumu). (No pēcvārda Miloša poļu-krievu bilingvai, 2011.)

Pats Milošs to pasaka drošāk un skaidrāk – arī dzejolī „Daiļā Kundze”: Lūdzos no Tevis brīnumu, taču apzinājos, // Ka esmu nācis no zemes, kur Tavas svētnīcas kalpo / nacionālas apmātības stiprināšanai, kā arī bēgšanai / pie Tevis, pagānu dieves, / no naidnieku iebrukuma. // Manu klātbūtni šeit apēnoja // Dzejnieka pienākums neglaimot ļaužu untumiem. // Un taču viņš vēlas palikt uzticīgs Tavai neizprotamai iecerei // Parādīties bērniem Lurdā un Fatimā.

2013.10.III

Uldis Bērziņš

 

Česlavs Milošs

TEOLOĢIJAS TRAKTĀTS

 

1. Tādu traktātu

 

Tādu traktātu jauneklis neuzrakstīs.

Taču nedomāju, ka to man diktē bailes no nāves.

Tas, pēc tikdaudz mēģinājumiem, vienkārši ir pateicība,

kā arī atvadas no dekadences,

kurā nonākusi mana laikmeta dzejas valoda.

 

Kādēļ teoloģija? Jo pirmajam jābūt pirmajā vietā.

 

Un tas ir priekšstats par patiesību. Un taisni dzeja,

izturēdamās kā izbiedēts putns,

kas sitas caurspīdīgā rūtī, liecina,

ka fantasmagorijā dzīvot neprotam.

 

Lai taču mūsu valodā atgriežas īstenība.

Tas nozīmē – jēga, kas nav iespējama bez absolūta

atskaites punkta.

 

 

2. Dzejnieks, kuru kristīja

 

Dzejnieks, kuru kristīja

katoļu draudzē lauku baznīcā,

savu ticības brāļu dēļ

bija nonācis grūtībās.

Viņš velti pūlējās uzminēt, kas tiem galvā notiek.

Bija aizdomas, ka tur uzkrājies vecs nepilnvērtības

komplekss

un pašu cilts kompensējošie mīti.

Bet katram no viņiem, bērniem, bija taču jādzīvo pašam

savs liktenis.

 

Pretstatījums esviņi nebija saskanīgs ar morāli,

 

Jo apliecināja, ka tu uzskati sevi labāku nekā viņi.

 

Vieglāk bija ar citiem angliski atkārtot lūgšanas

Svētās Magdalēnas baznīcā Berklijā.

 

Viendien izbraukdams apvedceļā, kur viena josla ved

uz Sanfrancisko, otra uz Sakramento,

viņš iedomājās, ka reiz vajadzēs uzrakstīt teoloģijas

traktātu, lai tā izpirktu

patmīlīgās lepnības grēku.

 

 

3. Neesmu

 

Patiesības uzturētājs neesmu un nevēlos būt.

 

Klejojumi pa ķecerības nostūriem man kā radīti.

 

Lai izvairītos no tā, ko sauc par sirdsmieru ticībā,

un kas patiesībā vienkārši ir pašapmierinātība.

 

Mani ticības brāļi poļi mīlēja rituālas baznīcfrāzes,

bet nemīlēja teoloģiju.

 

Varbūt biju kā mūks mežvidus klosterī,

kas, pa logu raudzīdamies pārplūdušajā upē

raksta savu traktātu latīniski, valodā, kuru nesaprot

sādžinieki jērādas kažokos.

 

Vai tad nav komiski – starp miesta greizajiem žogiem,

kur ielas putekļos kašņājas vistas,

iztirzāt Bodlēra estētiku!

 

Es, ieradis vērsties pēc palīdzības pie Dievmātes,

tik ar pūlēm pazinu viņu

altāru zeltos paaugstinātajā Dievībā.

 

4. Piedodiet

 

Piedodiet, taisnprātīgie teologi, par toni,

kas neliekas saderīgs ar jūsu violeto tērpu.

 

Svaidos un grozos manas izteiksmes cisās,

lūkoju, kā tad ērtāk –

ne pārāk svētulīgi, bet arī ne pārlieki pasaulīgi.

 

Jābūt taču kam vidū starp abstrakciju

un bērnišķumu – lai var nopietni parunāt

par patiešām nopietnām lietām.

 

Katoļu dogmas liekas būt pāris centimetrus

par augstu, paslejamies uz pirkstgaliem, un tad

uz mirkli mums liekas, ka redzam.

 

Bet Svētās Trīsvienības noslēpums, Iedzimtā

grēka un Izpirkuma noslēpums

ir atvairogoti pret saprātu.

 

Tas velti pūlas izzināt, ko Dievs darījis

pirms pasaules radīšanas, un arī to, kad

Viņa Valstība sašķēlās labajā un ļaunajā.

 

Un kā lai visu to saprot mazās meitenes, kas baltās kleitās   

pirmoreiz dodas pie dievgalda?

 

Kaut arī sirmiem teologiem tas drusku par daudz,

un viņi aizver grāmatu, atsaukdamies

uz cilvēku valodas nepietiekamību.

 

Taču tas vēl nav pietiekams iemesls

sākt čiepstēt par saldo Jēzuliņu silītes salmos.

 

 

5. Slogs

 

Tas Mickēvičs, ko tur ar viņu ņemties, ja viņš ērts arī tāpat –

vērsts patriotisma rekvizītā, kas noder, ko pamācīt

jaunatni.

 

Atvērts kā konservu kārba, kur izvēršas multfilmas sižets

par senlaiku poļiem. 

 

Un katoļticība – vai to nebūtu labāk likt mierā?

 

Lai saglabāta slacīšana ar svētīto ūdeni, lai svinamās

dienas un

mirušo godpilna guldīšana svētītā zemē.

 

Vienmēr jau atrodas tādi, kas katoļticību ņem

nopietni, tas ir politiski.

 

Es gan nekad neesmu bijis ar tiem Apgaismes

pretiniekiem, kas saklausa sātanu sludinām liberālismu

un iecietību pret visādiem citticīgajiem.

 

Par nožēlu, uz mani mēdz attiecināt amerikāņu teicienu,

kurš nebūt nav uzskatāms par simpātiju izpausmi:

„Vienreiz katolis – vienmēr katolis”.

 

 

6. Velti

 

 Vai nu dievi ir visvareni, un tad, spriežot pēc viņu radītās

pasaules,

              tie nav labi, vai arī tie ir gan labi, bet pasaule

izslīdējusi tiem no rokām,

               tātad tie nav visvareni.

                                     Epikūra skola

Kad man bija seši gadi, jutu šausmas pārakmeņoto

pasaules struktūru priekšā.

 

Velti vēlāk meklēju patvērumu

krāsainos putnu atlantos, es, Dabas Draugu Pudura

apaļvaidzis fondu pārzinis.

 

Čārlzs Darvins, par garīdznieku līdz galam neizmācījies,

ar bažām laida klajā savu dabiskās izlases teoriju,

nojauzdams,

ka tā kalpos velnišķai teoloģijai.

Jo tā sludina spēcīgajo triumfu un zaudējumu piedziņu no

vājajiem,

kas akurāt atbilst sātana programmai,

tādēļ jau viņu sauc par Šīs Pasaules Valdnieku. 

 

Viss, kas skraida, ložņā, lido un mirst, ir arguments

pret cilvēka dievišķumu.

 

Pievērsos anti-Dabai, tas ir – mākslai,

lai kopā ar citiem celtu mums namu no mūzikas skaņām,

krāsām uz audekla, no runas ritmiem.

 

Apdraudēti ik mirkli, atzīmējām savas dienas

akmens vai papīra kalendārā.

 

Gatavi tam, ka no dzīles izsliesies auksta roka,

lai mūs aizrautu prom kopā ar mūsu

nebeigto celtni.

 

Taču ticēdami, ka vismaz daži no mums saņems balvu,

žēlastību –

par spīti pievilkšanas spēkam.

 

 

7. Man vienmēr paticis

 

Man vienmēr ir paticis Mickēvičs, es tik nezināju, kāpēc.

Līdz beidzot sapratu, ka viņš rakstīja šifrā, un tas ir dzejas

pamats –

attālums starp to, kas jau zināms,

un to, kas nu atklājas. 

 

Tātad no svara ir saturs, gluži kā sēkla sēnalā, vai grozīt vēl

pirkstos

sēnalas, tam lielas nozīmes nav.                   

 

Jāpiedod kļūdas un bērnišķās iedomas tiem,

kas meklē noslēpumu.

 

Mani ir izsmējuši par visiem tiem Svēdenborgiem un citām

blēņām,

jo neturējos literārās modes ietvaros.

 

Izsmējīgi atieztie pērtiķcilvēku viepļi,

tiem apspriežot manu – dievticīgā

puišeļa māņticību.

 

Tāda, kas nepieņem vienīgās mums pieejamās zināšanas,

ka cilvēki savstarpēji radījuši cits citu

un kopā – to, ko dēvē par patiesību.

 

Bet es gribēju ticēt Ādamam, Ievai,

grēkā krišanai un cerībai atgriezties.

 

 

8. Bet tiešām, es atceros
 

Bet tiešām, es atceros Romeru nama pagalmu,

tur bija ložas „Dedzīgais Lietuvnieks” sēdeklis.

 

Un vecumdienās stāvu arkādē manas universitātes priekšā,

pie ieejas Svētā Jāņa baznīcā.

 

Tālu gan, bet es varētu saklausīt, kā kučieris noplikšķina

pātagu,

no Tuhanovičiem visi pulkā piebraucam Hreptoviču muižas

lievenim Ščorsos.

 

Lai Lietuvas lielākajā bibliotēkā lasītu grāmatas,

ko rotā kosmiskā cilvēka attēls.

 

Ja par mani rakstot reiz sajauks gadsimtus,

esmu gatavs pats apstiprināt, ka biju tur 1820.,

noliecies pār Jakoba Bēmes L’aurore naissante –

1820. gada franču izdevumu.

 

 

9. Ne aiz vieglprātības

 

Neba aiz vieglprātības, godātie teologi,

es aizrāvos ar daudzu gadsimtu slepenām zinātnēm –

aiz sirdssāpēm, kad jāredz, cik pasaulē šausmu.

 

Ja Dievs ir visvarens, Viņš var to pieļaut

tikai ja pieņemam, ka labs Viņš nav.

 

Kur Viņa varas robežas, kādēļ tāda un ne cita

ir kārtība rasmei – to centušies atbildēt

hermētiķi, kabalisti, alķīmiķi, Rozeskrusta bruņinieki.

 

Tik šodien viņi atrastu savām priekšjausmām

apstiprinājumu

astrofiziku apgalvojumos, ka telpa un laiks

nebūt nav mūžīgi, ka tiem bijis iesākums.

 

Vienā neiedomājamā uzliesmojumā, no kura skaitāmas

minūtes, stundas un gadsimtu gadsimti.

 

Un viņi pievērsās taisni tam, kas noticis Dievības klēpī

pirms šā uzliesmojuma, jeb – kā radās Jā un Nē, labais un

ļaunais.

 

Jakobs Bēme ticēja, ka redzamā pasaule radusies

katastrofas rezultātā – kā Dieva žēlsirdības akts,

jo Viņš nolēma nepieļaut absolūtā ļaunuma izplatīšanos.

 

Kad sūdzamies, ka zeme ir elles priekšistaba,

neaizmirsīsim, ka tā varēja tapt par visīstāko elli

bez neviena dailes vai labvēlības stara.

 

 

10. Katķismā esam lasījuši

 

Katķismā esam lasījuši par eņģeļu dumpi – tas 

liek domāt par zināmu rosību jau priekšpasaulē,

vēl pirms redzamā Visuma radīšanas:

tik tā spējam spriest, rīkodamies ar kategorijām „pirms”

un „pēc”.

 

Pat ja priekšpasaulē eksistēja pulkiem

neredzamu eņģeļu, tik viens no viņiem

manifestēja savu brīvo gribu, sadumpojās

un tapa par nemiernieku barvedi.

 

Nav precīzi zināms, vai tā bija pirmā un pati pilnīgākā

no esmēm, kam pavēlēts tapt,

vai pašas Dievības ēnaspuse,

kuru Jakobs Bēme sauca par Dieva Dusmām.

 

Tā vai citādi, skaists un stiprs eņģelis vērsās pret

nesaprotamo Vienību, sacīdams „Es”,

un tas nozīmēja nošķiršanos.

 

Lucifers, tumšās gaismas nesējs, saukts arī par pretinieku,

par Sātanu, Ījaba grāmatā pilda apsūdzētāja pienākumus

Radītāja saimniecībā. 

 

Dievs teica „Jā”, nav Viņa radībai citas lielākas indeves

nekā nāve, jeb „Nē”, tā ēna, ko met

nošķīrušās esības brīvā griba.

Šis dumpis – personīgā „es” manifestācija, to sauc par

iekāri,

concupiscientia, un to virs zemes savukārt atkārtoja

abi mūsu pirmsenči. Ļauna un laba

atzīšanas koks varētu tikt saukts par nāves koku,

kā atklāja Ādams un Ieva.

Dzēst pasaules grēku spēja tikai jauns Ādams,

kura cīņa pret Šās Pasaules Valdnieku

ir cīņa pret nāvi.

 

 

11. Saskaņā ar Mickēviču

 

Saskaņā ar Mickēviču un Jakobu Bēmi Ādams ir,

kā Ādams Kadmons no Kabalas, kosmiskais cilvēks

Dievības klēpī.

 

Viņš nāk radītās Dabas vidū, bet pats – no eņģeļa,

apveltīts neredzamu miesu.

 

Viņu kārdina dabas spēki, kuri tam (kā Mickēvičs diktēja Armandam Levi) saukuši: „Lūk, te esam, evidences, veidi, priekšmeti, kas alkstam tik vienu – pakļauties tev, kalpot tev. Tu mūs redzi, mūs skar, tu vari pavēlēt mums ar skatu vai galvas mājienu. Vai tad esi redzējis kādu augstāk par sevi, dievu, kam skatiens un galvas mājiens, un pavēlēt stihēm? Notici mums, tu – mūstiesais dievs, radības patiesais kungs. Ievienojies mūsos, tapsim viena miesa, viena esība, sakļausimies.”

 

Ādams padevās kārdinājumam, un Dievs tad sūtīja tam

dziļu miegu.

 

Kad viņš modās, viņa priekšā stāvēja Ieva.

 

 

12. Tātad izrādījās

 

Tātad izrādījās, ka Daba deleģējusi Ievu,

lai tā ierauj Ādamu dzimšanu un miršanu monotonijā.

 

Kā paleolīta Lielā Māte zeme, kas dzemdē

un glabā pīšļus.

 

Varbūt tādēļ šīs vīriešu bailes apzvērēt

mīlu, jo tas pats, kas apzvērēt nāvi.

 

Šajā stāstā Ieva par tuvu zemei, mūsu māsām tāda

nav pieņemama, bet Jakobs Bēme mums parāda citu Ievu,

kura saņēma un pieņēma aicinājumu

tapt Dievam par māti.

 

Tikai neaizmirsīsim, ka Bēme runā par arhetipu pasauli,

kurā noraugās Dievs, un tur

nav ne pirms, ne pēc tam,

tātad otrā Ieva nav pirmās mantiniece,

blakus tās abas Radītāja priekšā.

 

Tās pāršļācas viena otrā, abas rada – un vairāk nekā māsas.

Antiklerikāli noskaņotais jauneklis Mickēvičs saraksta savu

pārsteidzošo Svētās

Jaunavas Marijas pasludināšanas himnu tieši pirms

masoņu himnas, kuru pazīstam kā Odu jaunībai

un slavina Mariju pravieša – Jakoba Bēmes vārdiem.

 

 

13. Nav ko brīnīties

 

Iztirzājumiem neredz gala, un nav ko brīnīties,

jo Iedzimtais Grēks liekas neizprotams –

tas kļūst nedaudz skaidrāks, ja atzīstam,

ka Ādamam glaimoja kļūt par visas

redzamās radības kungu, bet radība,

alkdama, lai viņš savienojas ar to, loloja cerību

ka viņš pasargās to no nāves.

 

Tas nenotika, un pats viņš zaudēja nemirstību.

 

Liekas, ka pamatā Iedzimtajam Grēkam

ir Prometeja sapnis par cilvēku –

tik apdāvinātu radību, ka ar sava saprāta spēku

tā radīs civilizāciju un izgudros zāles pret nāvi.

 

Un liekas, ka jaunais Ādams, Kristus, ieņēmies miesā un

miris,

lai atbrīvotu mūs no Prometeja lepnības.

 

Ar kuru, taisnību sakot, Mickēvičam cīnīties bija visgrūtāk.

 

 

14. Tas, Kurš dzims

 

               Tas, Kurš dzims iz tumsas garas,

               Izraus mūs no velna varas.

                                                Kalēdu dziesma

 

Kurš uzskata, ka ir normāli,

ka stiprie trimfē, vājie iet bojā un dzīve beidzas ar nāvi,

tas ir jau devis piekrišanu sātana kundzībai.

 

Kristietība lai neizliekas, ka tā draudzīga pasaulei,

ja tā saskata pasaulē alkatības grēku, jeb universālo Gribu,

kā to sauca lielais pesimisma filozofs Šopenhauers,

kurš kristietībā un budismā redzēja kopīgu iezīmi,

līdzcietību tiem, kas mīt virs zemes – šai bēdu ielejā.

 

Kas cerē uz Jēzu Kristu, gaida Viņa

atnākšanu un pasaules galu, kad zust pirmajām debesīm

un pirmajai zemei, un nāves vairs nebūs.

 

 

15. Reliģiju mēs pieņemam

 

Reliģiju mēs pieņemam aiz žēluma pret cilvēkiem.

Tie ir par vāju, lai dzīvotu bez Dieva gādības.

Par vāju, lai klausītos elles ratu šņirkstoņā.

 

Vai kāds no mums samierināsies ar pasauli, kur neatskan

līdzcietības, žēluma, izpratnes balss?

Būt cilvēkam nozīmē galaktiska mēroga atsvešinātību.

 

Tas ir pietiekams iemesls, lai kopā ar citiem celtu neizsakāmas

žēlsirdības svētnīcas.

 

 

16. Tik tiešām

 

Tik tiešām neko nesaprotu, ir tik mūsu,

lielā veselā sīkdaļu ekstatiskā deja.

 

Tās dzimst un mirst, deja nemitas, aizveru acis,

vairīdamies no gūzmīgo tēlu strūklas.

 

Varbūt es tikai tēloju žestus un vārdus, un darbības,

ieslodzīts man norādītajā laika aplokā.

 

Homo ritualis, es apzinos un es pildu,

kas pavēlēts man, maestro viendienītim.

 

 

17. Kādēļ gan neatzīt

 

Kādēļ gan neatzīt, ka savā reliģiozitātē

neesmu ticis tālāk par Ījaba grāmatu?

Ar to atšķirību, ka Ījabs uzskatīja sevi par nevainīgu,

kurpretim es uzveļu vainu saviem gēniem.

 

Neesmu nevainīgs, gribēju būt nevainīgs, bet man

neizdevās.

 

Man uzsūtīto nelaimi pacietu Dievu nezaimojis

ja jau esmu iemācījies nezaimot Viņu par to,

ka Viņš radījis mani tādu un ne citādu.

 

Nelaime manuprāt bija sods par manu eksistenci.

 

Dienu un nakti es jautāju Dievam: Kādēļ?

Nebūdams līdz galam drošs, vai saprotu

Viņa neskaidro atbildi.

 

 

18. Ja es nebūtu ieguvis

 

Ja es nebūtu ieguvis plašas zināšanas par to,

ko sauc par lepnību, iedomību un augstprātību,

 

Es varētu nopietni uztvert izrādi, kas beidzas ne tik lielā

mērā ar priekškara nolaišanu,

kā ar pērkona grāvienu no skaidrām debesīm.

 

Taču šīs izrādes komisms ir tik nepārspējams,

ka nāve liekas neatbilstošs soda mērs nabaga lellēm

par viņu narcisko spēli un nodevīgi gūtajiem panākumiem.

 

Domāju par to ar skumjām, redzēdams sevi

starp spēles dalībniekiem.

 

Un atzīšos, tādā brīdī man grūti ticēt nemirstīgai dvēselei.

 

 

19. Nuja, ir jāmirst

 

Nuja, ir jāmirst.

Nāve ir milzīga un nesaprotama.

Velti Mirušo piemiņas dienā gribam sadzirdēt balsis

no tumšām pazemes valstīm, no Šeola, Aīda.

Mēs – rotaļīgi trusēni, kam ne jausmas, ka gaida nazis.

Kad apstājas sirds, tad iestājas it nekas,

saka mani laikabiedri un parausta plecus.

 

Kristieši zaudējuši ticību bargajam Tiesnesim,

kas grēciniekus lemj verdoša piķa katliem.

 

Man nācis par labu, ka lasīju Svedenborgu,

 

Viņam neviens spriedums nenāk no augšas,

 

Un mirušo dvēseles pievelk līdzīgām dvēselēm gluži kā

magnēts

 

Viņu karma, taisni kā budistiem.

 

Jūtu sevī tik daudz vēl neatklāta ļaunuma,

ka nonākšana Ellē nebūt nav izslēdzama.

 

Droši vien tā varētu izrādīties Elle māksliniekiem,

 

Tiem, kas snieguma pilnību

 

Turējuši augstākā vērtē nekā savus laulātā drauga, tēva,

brāļa un līdzpilsoņa pienākumus.

 

 

20. Robeža

 

Redzēju sapnī, ka grūti tikt pāri robežai,

bet es taču esmu gana daudz viņu šķērsojis – par spīti

valstu

un impēriju sargiem.

 

Jēgas tam sapnim nekādas, jo būtībā sapnis par to,

ka viss labi, kamēr robežu šķērsot

neesam spiesti.

 

Šaipus zaļš vilnains paklājs,

un tepat līdzās tropiskā meža zaļās galotnes,

un pār tām lidināmies mēs, putni.

 

Viņpus nekā, it nekā, ko varētu

ieraudzīt, apraudzīt, izdzirdēt, nogaršot.

 

Vilcināmies turp doties gluži kā emigranti

kas tur tālajā trimdā necer uz laimi.

 

 

21. Lai beidzot

 

Lai beidzot varētu sevi iedomāties par masoņu

ložu mantinieku, arī par citādu cilvēku nekā leģendā.

 

Turēts par laimesbērnu, kam viss izdodas,

 pie pagodinājumiem tiku ilgā darbietilpīgā mūžā.

 

Patiesībā tas notika pavisam citādi,

bet aiz lepnuma un kauna es vairījos būt vaļsirdīgs.

 

Skolā man sporta laukuma brutalitāte lika atzīt,

ka cīņai vis nebūšu radīts, un es priekšlaikus sāku sev

konstruēt

aizstājošu karjeru.

 

Vēlāk iepazinu jau īstas, ne vairs izfantazētas traģēdijas,

jo nepanesamākas tādēļ, ka nejutos gluži bez vainas.

 

Iemācījos paciest nelaimi, kā pacieš kroplumu,

bet manu darbu lasītāji to reti dabūja noskārst.

 

Tikai drūmas krāsas un nosliece uz savdabīgu,

gandrīz vai manihejisku kristietības paveidu

varēja kādu man uzvedināt uz pēdām.

 

Jāpiebilst vēl par šā indivīda iesaistītību divdesmitā

gadsimta vēsturē, par viņa rīcības absurdumu

un virkni brīnumainu izglābšanos.

 

Itin kā aizstājošā karjera būtu apstiprināta,

un Dievs pieprasītu, lai novedu darbu līdz galam.

 

Es centos un es meklēju diženumu, tā nepieejamību

izskaidrodams ar laika un laikmeta tukšgaitu.

 

Atradis to citos, kādreiz arī sevī,

biju pateicīgs, ka man ļauts piedalīties

neparastā projektā ko Dieva iecerējis mirstīgajiem.

 

 

22. Izturieties saprotoši

 

Izturieties saprotoši pret tiem, kas ticībā vāji.

 

Es arī viendien ticu, nākamajā vairs ne.

 

Bet man labi lūdzēju pūlī.

Ticēdami, viņi palīdz man ticēt

viņu pašu, šo neizprotamo radību eksistencei.

 

Atceros, ka viņi radīti tik drusku zemāki

par debesu varām.

 

Zem viņu nejaukās ārienes, zem prakticisma ekzēmas

ir tīra miesa, viņu rīklēs, kad dzied tie,

sitas sajūsmas pulss.

 

Un visvairāk jau stāvot Dievmātes skulptūriņas priekšā,

kur viņa tēlota tāda, kā parādījusies bērnam Lurdā.

 

Protams, jūtu skepsi, taču dziedu līdz,

tā pārvarot pretišķību

starp personīgo un rituālo reliģijā.

 

 

23. Daiļā Kundze

 

Daiļā Kundze, kas Tu parādījies bērniem Lurdā un Fatimā.

 

Tad, kā stāsta bērni, visvairāk viņus pārsteidzis

Tavs neizsakāmais skaistums.

 

It kā Tu gribētu atgādināt, ka daile

pieder pie pasaules sastāvdaļām.

 

Es varu to apstiprināt, jo biju Lurdā

pie grotes kā svētceļnieks, kad šalca upe

un virs kalniem skaidrās debesīs – mēness maliņa.

 

Tu stāvējusi, stāsta bērni, virspus neliela kociņa,

bet Tavas pēdas bijušas kādus desmit centimetrus augstāk

par tā lapotni.

 

Tava miesa nebija kā parādībai, bet no nevieliskas vielas,

un varēja saskatīt podziņas uz Tavas kleitas.

 

Lūdzos no Tevis brīnumu, taču apzinājos,

 

Ka esmu nācis no zemes, kur Tavas svētnīcas kalpo

nacionālas apmātības stiprināšanai, kā arī bēgšanai

pie Tevis, pagānu dieves,

no naidnieku iebrukuma.

 

Manu klātbūtni tur apēnoja

 

Dzejnieka pienākums neglaimot ļaužu untumiem, iedomām.

 

Un taču viņš vēlas palikt uzticīgs Tavai neizprotamai iecerei

 

Parādīties bērniem Lurdā un Fatimā.

 

Seteņos (Šeteniai), Lietuvas vidienē, tolaik Krievijas impērijas sastāvā dzimušais Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs (Czeslaw Milosz, 1911-2004) pēc ģimnāzijas absolvēšanas Viļņā studē jurisprudenci Viļņas Universitātē, kur arī sāk publicēt (1930) pirmos dzejoļos poļu valodā. Arī vēlākos darbos Milošs kavējas atmiņās par Viļņu un mācību laiku tajā. II Pasaules kara laikā Varšavā piedalās poļu pretošanās kustībā. Pēc Vācijas sakāves kļūst par Polijas kultūras atašeju Vašingtonā, pēc tam Parīzē. Polijai kļūstot par Maskavas satelītvalsti (1951) Milošs Parīzē lūdz politisko patvērumu, kur publicē (1953) stāstījumu Zniewolony umysł (Sagūstītais prāts) - par intelektuāļu vietu totalitārismā. Pārceļas (1960) uz ASV, kur lasa lekcijas slāvu filoloģijā Kalifornijas Universitātē, Bērklijā (U. of California, Berkeley). Poliski klajā laisti 17 oriģināldzejoļu krājumi un 22 prozas grāmatas. Četras grāmatas sacerētas angļu valodā. Latviskots liels skaits Miloša dzejoļu kultūras periodikā (no tiem vairāki arī JG), kā arī Sagūstītais prāts (tulk. Uldis Bērziņš), Dzimtā valoda (Rodzinna Europa, tulk. Māris Salējs), Nobela lekcija u.c. Pēc Dzelzs priekškara sairšanas un totalitārā režīma sabrukšanas (1989) pārceļas atpakaļ uz dzīvi Polijā, Krakovā. Par Milošu un viņa darbu latviskotāju Uldi Bērziņu skat. JG269:12-15.

 

Jaunā Gaita