JG274: Juris Šlesers. Cīņa ap dabu

Juris Šlesers

Cīņa ap dabu

Cīņa ap identitāti jau kļuvusi par klišeju. Kas tā ir, vai tā ir, vai tās nav, vai nav pietiekoši ... utt. Literatūru par Latviju un kaimiņvalstīm – un identitāti – pērn bagātināja vēsturnieka Alda Pura grāmata Baltic Facades, kuru Jaunās Gaitas šīs vasaras numurā apskata Indra Ekmane.[1] Purs analizē Baltijas valstu un tautu kopīgo identitāti (jeb tās trūkumu – tāpēc „fasādes”). Norādēs „tālākai lasīšanai” – par latviešu nacionālo identitāti – uzdūros mūsu periodikā līdz šim nepelnīti noklusētai Floridas Universitātes politoloģijas profesores Katrīnas Švarcas grāmatai Daba un nacionālā identitāte pēc komunisma / Etniskās ainavas globalizēšana.[2] Kaut 2008. gadā Baltijas studiju apvienības[3] apbalvota, arī šīs organizācijas žurnālā (Journal of Baltic Studies) tā nav vēl recenzēta. Laimējās interesants atklājums!

Katrīna Švarca un Aldis Purs abi pieder mūsu rietumu trimdā ap Vietnamas kara laiku dzimušo jauniešu izlasei, kuri izvēlējās vairākus savas jaunības gadus pavadīt vecāku nupat brīvību atguvušajā dzimtenē un tur arī sāka savas akadēmiskās karjeras. Švarcas grāmata balstās intervijās un līdzdalībā Latvijas 1990-to gadu procesos, un jo pamatīgās mūsu vēstures, ekonomijas un kultūras studijās un izpratnē. Ievērojama loma tieši šai izpratnē bijusi divām personībām – vecmāmiņas māsai tantei Laurai un Latvijas kultūras un dabas ainavas kopējam dzejniekam Imantam Ziedonim – abi izcēlās ar dziļu skaistuma un līdzsvara sajūtu. Līdzsvara meklēšana un izcīnīšana – identitātē un attieksmē pret dabu – ir pētījuma pamattēma.

Birze

Grāmatas prologs ir tantes Lauras stāsts – kā pārmērība vienā virzienā, forsēta meliorācija nolūkā vairot ražu, trīsdesmito gadu Latvijā sagrāva viņas dzimtās sētas skaistumu – iznīcināja birzi un dabas līdzsvaru: „Tikai vēlāk [Amerikā] sāku dzirdēt par ekoloģiju ... un atskārtu, ka pārmaiņas tajā birzē un viss tas, kas notika, bija ekoloģija ... Tai laikā neko nezināju par tādu ekoloģiju.”

Prologam sekojošā ievadā uzzinām, ka par spīti daudzviet katastrofālai vides piesārņošanai komunistu sistēma Austrumeiropas ekoloģijai bijusi arī labvēlīga – „pasargāja milzumu samērā neskartas dabas ar daudz lielāku bioloģisko daudzveidību nekā tā, kas atrodama Rietumeiropā.” Daļēji tas bijis netīšām – caur neefektīvu tautsaimniecību –, bet bija arī vērā ņemama dabas rezervātu sistēma. Turklāt sabiedrībā vēl no brīvības laikiem dziļi iesakņojusies attieksme pret vidi („environmental ethos”). Rietumeiropa pa tam jau labu laiku cīnās ar pārproduktīvu lauksaimniecību un meklē veidus, kā „samazināt savu jau daudz kritizēto agrāro atbalstu sistēmu.” Rezultātā, apvienojoties ar bijušajām komunistu valstīm, tai vairāk kāro Austrumeiropas neskartā daba nekā viņas produkti. Ko nu darīt ar it kā maznodarbinātajiem Austrumeiropas lauciniekiem un arvien pieaugošo mazražīgo lauku platību? Vai daba pati nevar būt resurss lauku novadu attīstībai? Un, ja tā, kādas būtu konsekvences – dabai un cilvēkiem? (2)

Pētījums ir par Latviju, bet autore uzsver, ka tas sakņojas pārliecībā, ka vietēju notikumu un atziņu uzmanīga izpēte ir neatvietojama globālu norišu izpratnei. (20) Arī viena otra pārsteidzoša informācijas kripata, par ko nebija jausmas – kas tik mūsu zemē un Eiropā nav noticis un nenotiek! (Kaut vai par meža zirgiem un sumbriem Rucavā... ) Kļūst arī saprotamāks, kāpēc iekļaujoties Eiropas Savienībā, nācās slēgt Latvijas cukura fabrikas.

Darbs iedalīts divās daļās – Iztēloties nāciju, dabu un tēvzemi (Imagining Nation, Nature, and Homeland) un Cīņa ap dabu pēc komunisma (Contesting Nature after Communism). Otrā daļa īpaši pārsteigumu bagāta – veltīta asiem ideju konfliktiem „atgriežoties Eiropā” un izmaiņām sabiedrības priekšstatos par latvietību un dzimtenes dabu. Cīņa ap dabu ir darba kodols – autores personīgā situāciju izpēte un atzinumi („case studies”).

Art vai jūrā braukt?

Pirmā daļa apcer vēsturiskos procesus un ideju strāvojumus Eiropā un latviešu zemē no 19. g.s. vidus līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai. Cauri visam pavediens par pirmās atmodas celmlaužu Ata Kronvalda un Krišjāņa Valdemāra atšķirīgo vīziju pretspēli pēdējos pusotros gadsimtos – par latvieša tēlu, jeb kā mēs tagad teiktu – nacionālo identitāti: neatkarīgais viensētas zemnieks pretstatā Valdemāra merkantilam jūrās braucējam. Kronvalda paustais zemnieka tēls klasiski attēlots Jāņa Purapuķes romānā Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes (1898). Ap gadsimta maiņu šai dialektikai pievienojas jauna – starp marksistisko internacionālismu un visu nacionālo – līdz virsroku ņem nacionālisti un izcīna neatkarīgo Latvijas valsti, kurā dominē Kronvalda un Purapuķes paustais viensētas saimnieka tēls. To veicina agrārā reforma, no baltvācu baronu muižu zemes izveidojot lielu skaitu jaunsaimniecību. Rezultātā, brīvvalsts sākuma gados rodas liela iedzīvotāju plūsma no pilsētām uz laukiem.

Izrādās tomēr, ka agrārā reforma bijusi vairāk politisks nekā ekonomisks solis – lai latviskotu Latviju saskaņā ar Kronvalda agrāro ideālu. Viensētu lauksaimniecībai bija grūtības nest peļņu, un valdībai bijis lauksaimniekus jāsubsidē. Atsaucoties uz vēsturnieka Aizsilnieka atzinumiem[4] – daudziem no mums varbūt par pārsteigumu – autore secina: „Latvijas viensētnieki izrādījās nevis valsts izaugsmes lokomotīve, bet gan neto slogs.” Par spīti tautas vadoņa Kārļa Ulmaņa apgalvojumam, ka latviešu zemnieka viensēta ir „nācijas mūžīgais dzīvības spēka avots”, uz trīsdesmito gadu beigām arvien vairāk laucinieku jutās spiesti atgriezties pilsētās, dažkārt ļaujot tīrumiem aizaugt ar krūmiem. (52-53)

Drīz lielvalstu agresijas ņēma virsroku un Ulmaņa laika ideāli nogūlās tautas apziņas dziļākajos apcirkņos un turpināja slepeni kvēlot kā gaišs pretstats komunistu uzspiestajai kolhozu saimniecībai. Šai drūmajā gaisotnē viensētu ekonomiskās nepilnības aizmirsās, varbūt daudzi par tām nezināja, bet cilvēki turpināja arvien straujāk plūst no laukiem uz pilsētām. (55) Viensētas iznīcināja, un palielinātā tempā turpinājās jau brīvvalsts laikā iesāktā forsētā purvāju nosusināšana: „Intīmo attieksmi starp labo saimnieku un viņa viensētu, kurā ekspluatācija un skaistums bija saskanīgā līdzsvarā – Indrānu attieksmi[5] – atvietoja kolektivizētā lielas skalas lauksaimniecība, un viensēta kā šīs attieksmes iemiesojums tika nolīdzināta ar zemi produktivitātes forsēšanas vārdā.” (58)

Dižkoku atbrīvotāji

Kā citur pasaulē, tā arī Padomju Savienībā un Latvijā sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados uzrūga sabiedrības neapmierinātība ar dabai nodarīto pārestību, bet šeit tā drīz sāka rezonēt ar apspiestajām nacionālajām jūtām. Radās cilvēki, kas piesmietajā Latvijas lauku ainavā un krievu kolonistu nomāktajā tautā ieraudzīja simbolismu, ko naturālists Guntis Eniņš nosauca par „skaistuma okupāciju”. Tas arī ir virsraksts nodaļai Švarcas grāmatā, kurā viņa apraksta Eniņa un dzejnieka Imanta Ziedoņa ierosināto kustību atbrīvot Latvijas skaistumu un latviešu pašapziņu. Ziedonis ar savu personisko harismu 1976. gadā aizrāva grupu jauniešu apzināt un „atbrīvot” vecus un ievērojamus ozolus un citus „dižkokus” no brikšņiem un kopt Latvijas fizisko un kultūras ainavu, nodibinot neformālo „Dižkoku atbrīvotāju grupu” – „daģus” (no DAG).[6] Tie pa nedēļas nogalēm divus gadu desmitus apceļoja Latvijas novadus un iedvesmoja vēlākās „Lielās talkas”. Jaunā pētniece secina: „dižkoku atbrīvošana bija sava veida „mīkstā disidence” ... ne tikai pret Padomu Savienības lauksaimniecības politikas tehnokrātisko utilitārismu, bet netieši pret padomju okupāciju vispār.” (67) Ziedonis neskrēja ar galvu sienā, bet meklēja un atrada līdzsvaru starp vajadzīgo un iespējamo, un starp skaistumu un praktiskumu. 1988. gadā viņa ierosmē izveidojās „Daugavas programma” – sabiedrības protesta akcija, kas sekmīgi novērsa Daugavas ielejas appludināšanu spēkstacijas būvei pie Daugavpils, un ievadīja jauno tautas atmodu. (72-73)

Tā Kronvalda, Purapuķes un Ulmaņa viensētas ideāls kā latviešu identitātes simbols pārdzīvoja garo okupāciju. Autore norāda uz rakstiem 1990.-1995. g. Dabas un vēstures kalendāros un citās tā laika publikācijās, kur uzsvērta šī Latvijas savdabība „salīdzinājumā ar ciematiem, kādi tipiski kaimiņvalstīs Igaunijā, Lietuvā, Krievijā un Vācijā, un [lasītāji] mudināti kopt un restaurēt viensētas, kuras pārdzīvojušas laika un padomju varas postījumus.” (73) Redzamas paralēles starp viensētu un dižkokiem kā ainavas sastāvdaļu un latviskuma simboliem. „1991. gadā vairums latviešu, spēcīga mīta iespaidā par it kā agrāro zelta laikmetu divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, sagaidīja, ka Latvijas saimniecisko attīstību nodrošinās lauksaimniecība.” (91)

No zemkopjiem par ainavas kopējiem

Reālitāte tomēr rādījās citāda – nolemtajā virzībā uz Eiropas Savienību lauku iedzīvotāju spēja izdzīvot no zemes draudēja nenovēršami samazināties, ar vēl straujāku plūsmu uz pilsētām: „Pēc-padomju ekonomiskā liberalizācija beidzot piespieda latviešus fundamentāli pārvērtēt tradicionālo saistību starp zemi un latvietību ... Šodienas globalizācija rādījās panākusi to, ko sovjetizācija nespēja – pirmo reizi mūsu vēsturē atdalīt latvietību no darba druvā.” (91) Kas notiks ar latviešu identitāti, kas ar Latvijas dabu? Kas ars tēvu zemi, vai ars? Vai varbūt labāk art mazāk?

1980-tie gadi bija pārorientēšanās laiks ne tikai Padomju Savienībā, bet arī rūpnieciski un lauksaimnieciski pārattīstītajā, bet dabas izsalkušajā Rietumeiropā. Šīs „pēcproduktīvistiskās pārejas” („postproductivist transition”) rezultātā Eiropas zemkopji tika „jaunizgudroti” kā lauku ainavas kopēji. Dotācijas netika vairs piešķirtas produktivitātes veicināšanai, bet vides un kultūrainavas kopšanai. Kad atbrīvojās Austrumeiropas tautas un tiecās iekļauties rietumvalstu struktūrās, tās tūdaļ sadūrās ar šo jauno vilni – un diviem jauniem konceptiem: „bioloģiskā daudzveidība” un „ilgtspējīga attīstība” („biodiversity” un „sustainable development”). Rietumeiropas valdības un bagāti vides glābšanas fondi nekavējoties appludināja Austrumeiropu ar palīdzības piedāvājumiem šo konceptu iedzīvināšanai – lai dotu iespēju arī rietumeiropiešiem baudīt „neskartu” dabu un neļautu Austrumeiropai nonākt tādā pašā strupceļā kā Rietumeiropa. Latvijā visieinteresētākās bijušas Somija, Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Vācija, Nīderlande un lielais ietekmīgais Pasaules Dabas fonds jeb „WWF-International”[7]. Zināms skaits latviešu inteliģences pārstāvju entuziastiski akceptēja pasaules ekoloģiskos atzinumus (un naudu!), un Švarca saskata viņos Krišjāņa Valdemāra starptautiski orientētās identitātes turpinājumu, kas sadūrās ar sabiedrībā vēl arvien dominējošo agrāro Kronvalda-Purapuķes-Ulmaņa orientāciju. Pētniece darbojusies Latvijā vairākos laiksprīžos no 1995. līdz 1999. gadam kā neatkarīga konsultante WWF projektos, izvedot sabiedriskās domas aptaujas, rakstot reportus un ieteikumus. Intervējusi un novērojusi iedzīvotājus, WWF darbiniekus un valsts un pašvaldību amatpersonas – arī sakarā ar citiem Rietumu atbalstītiem projektiem. „Cietais rieksts” ir, kā savienot šķietami neizbēgamo faktu, ka Latvijas viensētu lauksaimniecība nav spējusi un nespēs ekonomiski pastāvēt, ar trim imperatīviem: (1) ļaut cilvēkiem dzīvot un strādāt laukos („ilgtspējīgu attīstību”), (2) nodrošināt bioloģisko daudzveidību dabā un (3) restaurēt ar latvietību tik cieši saaugušo viensētas dabas un kultūras ainavu, ko mīlēja Kronvalds, Purapuķe un Ulmanis un kuru redzam Blaumaņa Indrānos, tantes Lauras birztalā un Ziedoņa Dižkoku atbrīvošanas kustībā.

Atgriezties pirmatnībā?

Autore apskata gan nesekmīgus, gan sekmes sološus mēģinājumus šo mezglu risināt jūrmalas, zemkopības, mežkopības un atjaunotas dabas pirmatnības apstākļos. Nesekmīgs ir Somijas atbalstīts projekts Kolkas apvidū izveidot Ziemeļkurzemes Nacionālo parku. Apvidus iedzīvotāji nevar pieņemt ieteikumu pārvērst apvidu kvazi-pirmatnējā dabas haosā par prieku rietumu „ekotūristiem”, atmetot tradicionālo, kaut šķietami neperspektīvo lauksaimniecību, zveju un meža un zvejas produktu ražošanu kā savas iztikas pamatu. Labākas sekmes ir Rucavā pie Papes ezera: tur 1999. gadā atver Dabas parku „Pape”. Internetā var lasīt, ka tas ir iekļauts ES aizsargājamo teritoriju tīklā un starptautiskā mitrāju sarakstā. Brīvā dabā sastopami savvaļas zirgi, tauri, sumbri, gājputni, sikspārņi un kas vēl. Bez atjaunota pirmatnējās dabas rezervāta ir tūristu bāze un kultūrvēsturiski un etnogrāfiski pasākumi un muzejs – ar iedzīvotāju nodarbinātību un saglabātu kultūrainavu.[8] Saistoši 5. un 6. nodaļā izsekot abu projektu kļūmju un sekmju cēloņiem un risinājumiem. Caurvijas sākotnējā dialektika starp tradicionālo „iekšup vērsto” latviešu agrāro identitāti kā viensētas zemnieku tauta un it kā valdemārisko „uz ārpusi vērsto” nacionālās identitātes pielaikošanos jaunajiem spiedieniem un iespējām.

7. nodaļai dots virsraksts „Lichens Are Not Our National Treasure”, un tajā autore uz brīdi novirzas no centrālās viensētas tēmas, lai apskatītu līdzīgu ideju konfliktu mežsaimniecībā. Virsraksts atsaucas uz mežkopības profesora Pēteŗa Zālīša 1997. gada rakstu žurnālā Meža Dzīve – „Piepes nav mūsu valsts lielākā bagātība” –, kurā viņš asi noraida WWF atbalstīto „bioloģiskās daudzveidības” kampaņu Latvijas mežos. Tradicionālie mežsaimniecības principi, kas Latvijā vēl cieņā no 19. gadsimta, saduras ar pasaulē kopš 20. g.s. vidus akceptētiem ekoloģijas atzinumiem. 1995.-1998. gados Smiltenes apvidū noris WWF izmēģinājumu un izglītības programma „Mežoles projekts”, kurā autore piedalās kā novērotāja, aptauju un interviju izvedēja un konsultante. Viņa secina, ka, lai gan „daudzi tradicionālisti turpināja būt reformām naidīgi ... WWF kampaņa bija nozīmīgā mērā sekmīga, jaunizgudrojot Latvijas mežu nozari saskaņā ar Rietumu zinātnieku atzinumiem un tirgus liberālismu”. Tas ļaus Latvijas koksni eksportēt kā starptautiski ekoloģiski apstiprinātu „zaļo koksni” („green timber”).

Globalizēt viensētu?

Grāmatas pamatjautājums tomēr ir – kā latvietis savienos tradicionālo koptas viensētas ainavu ar dzīvi jaunajos apstākļos? Švarca savu atbildi formulē šādi: „Lai saglabātu etnisko ainavu ... varētu būt nepieciešams to arī globalizēt: lai varētu paturēt savu viensētu, tradicionālajam labajam zemniekam varbūt vajadzēs kļūt par starptautisku tūristu uzņēmēju. Tikai nākotne, protams, rādīs, vai tautiski īpatnējā agrārā ainava spēs pārdzīvot šo globalizāciju. ... Skaidrs tikai, ka daudzi latvieši šodien ir pārliecināti, ka dabas globalizēšana ir vienīgais iespējamais veids kā novērst lauku depopulāciju – tas ir, kā paturēt latviešus cieši ar saknēm savā nacionālajā teritorijā.” (203)

Ieskatu šai neskaidrajā lauku nākotnē sniedz nesena publikācija sakarā ar Latvijas lauku attīstības plāniem. Ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu to sarakstījušas sociālantropoloģes Agnese Cimdiņa un Ieva Raubiško, balstoties intervijās 2010.-2012. gados ar vairāk kā simts lauku iedzīvotājiem.[9] Skats ir reizē satraucošs un cerīgs. Šķiet, ka laukos palikušie iedzīvotāji liels procents cieš no alkoholisma un pēc dabas ir pārāk neuzņēmīgi, lai pārceltos uz pilsētu, bet pastāv tomēr vērā ņemams kodols strādīgu un atjautīgu cilvēku. Izlēmuši palikt laukos, tie ir atraduši veidus kā dzīvot pilnvērtīgu, kaut arī ne turīgu dzīvi. Viņi pārsvarā apsaimnieko ģimenes pašiztikas saimniecības, praktizē bioloģisko lauksaimniecību un turpina uzturēt viensētas ainavu Latvijas laukos. (2012. g. mazās saimniecības vēl sastādot vairāk nekā 4/5 no kopējā saimniecību skaita Latvijā.) Ģimenes ienākumus un dzīves kvalitāti, kā arī etnisko ainavu, daudzviet bagātina pirts pakalpojumi, biškopība, tēju audzēšana, lauku tūrisms u.c. nodarbes. Šīs ģimenes strādā daudz un smagi, bet valsts lauku attīstības ekonomiskajos rādītājos viņu darbs neparādās vai netiek atbilstoši ievērots un novērtēts: „Pēc statistikas datiem spriežot, darba ražīgums mazajās un vidējās zemnieku saimniecībās Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropā, savukārt nodarbināto skaits lauksaimniecībā – viens no augstākajiem.” Šis sociālantropoloģiskais skatījums tomēr mudina secināt, ka mazās pašiztikas saimniecības nav vis lauku „attīstības kavēklis”, bet patiesībā ir Latvijas lauku vērtība, kas pelna attiecīgu sabiedrības un valsts novērtēšanu un atbalstu.

Pretstatā ģimeņu saimniecībām stāv lielās komerciālās saimniecības, kā apraksta kāds zemgalietis:

Kolīdz kāds zemi pārdod, lielražotājs jebkurai cenai pa virsu 50 latu sola. Tāds 6000 hektāru saimnieks ... visām mājām apkārt rapšus sasēj un aizbrauc atpakaļ uz savu vietu. Un viņam nekas neinteresē, kas tur notiek un kā tu tur jūties. Bet, sadalot to uz 100 hektāriem, iznāktu 60 zemnieku ģimeņu saimniecības, kas varētu nodrošināt vidi un apstākļus bērnu izaudzināšanai, izskološanai, vienlaikus atrisinot skolēnu trūkuma problēmu vietējās skolās, kultūrvides saglabāšanu. [..] Ja nebūs mazo un vidējo saimniecību, nebūs spēcīgu lauku ģimeņu, nebūs bērnu, nebūs skolu, nebūs bērnudārza, nebūs arī tas pagasts vairs. Nebūs ātrā palīdzība, nebūs, kas sniegu izšķūrē, tā telpa būs jau tā sabojāta, ka arī lielsaimnieks vairs nevarēs tur strādāt! (156)

No visa lasītā rodas pārliecība, ka identitātes kompasa adata no viensētas gan drusku „valdemāriski” pašķiebusies uz globalizācijas pusi par labu pirmatnējai dabai un ekotūrismam, un jau stiprāk uz pilsētām un pasaules tirgiem – bet Purapuķes sava kaktiņa, sava stūrīša zemes ideāls un Katrīnas Švarcas, tantes Lauras un Imanta Ziedoņa līdzsvaroti koptās viensētas ainavas ideja turpina dominēt mūsu nacionālo identitāti. Par to cīnās.

Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis un daudzu rakstu autors. Dzīvo ASV, Bostonas pievārtē.