PAR IZSTĀDI LATVIEŠU MĀKSLA TRIMDĀ

 

Vērienīgā izstāde Latviešu māksla trimdā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Arsenāla telpās ļāva Latvijas skatītājam ielūkoties no vienas puses it kā pazīstamajā, bet reizē nezināmajā trimdas mākslas mantojumā. Izstāde ļoti organiski iekļāvās vispārējā Dziesmu un deju svētku gaisotnē un guva plašu rezonansi un interesi Rīgā. To apmeklēja un vēl arvien (izstāde atvērta no 10. maija līdz 28. jūlijam) apmeklē daudz interesentu − no Rīgas, visas Latvijas, no tuvām un tālām ārzemēm. Mākslas ainavā atklājās tā radošā daudzveidība, ko dod katra mākslinieka dzīves ceļu tīklojumi un radošie meklējumi, dzīvojot dažādās pasaules malās. Amerikas abstrakcionisma lielie otas vēzieni, Austrālijas sarkanās smiltis un aborigēnu mākslas punktotie ornamenti, Skandināvijas maģiskie fjordi − to visu var nojaust lielajā trimdas mākslas klāstā. Rodas interesantas pārdomas par to, vai ir vispār vajadzība meklēt latvisko, vai kādu vienojošo nacionālo iezīmi daudzveidīgo mākslinieku darbos. Tas droši vien paliek katra izstādes vērotāja ziņā. Šeit jāpiekrīt mākslas zinātnieces Stellas Pelšes rakstītajam: Uzdot nereti dzirdēto jautājumu, kāda būtu šo mākslinieku jaunrade un dzīve, ja viņi būtu palikuši šeit, visdrīzāk ir maz jēgas. Daudz noderīgāks droši vien ir cits jautājums − ciktāl turienes apkārtējās mākslas dzīves konteksts ir radoši pārkausēts (Stella Pelše, „Svešatnes panorāma”. Kultūras Diena, 2013.20.VI). Emocijas no nesen redzētās izstādes vēl nav nosēdušās un izfiltrējušās caur apziņu − ar laiku viss nostāsies savās vietās un būs iespējams sīkāk izanalizēt un objektīvāk skatīties uz šo notikumu, tāpēc šoreiz neliels ieskats dažu izstādes apmeklētāju iespaidos un secinājumos. (lt)

 

Izstāde ir ļoti interesanta tieši no informatīvā viedokļa − tā dod iespēju vienkopus aplūkot māksliniekus, ar kuru darbiem citos apstākļos nebūtu iespējams iepazīties. Ļoti priecēja iespēja redzēt Vīdzirksti, Staprānu, Celmiņu, Lari Strunki − māksliniekus, kurus augstu vērtēju un kuru māksla, diemžēl, nav aplūkojama nevienā patstāvīgajā ekspozīcijā Latvijā. Zināmas iebildes izraisa iekārtojums − manuprāt, darbi ir sakārti ļoti blīvi. Daudzām gleznām trūkst telpas, kur „elpot”, līdz ar ko viņas ir grūtāk uztveramas un pārlieku konkurē viena ar otru, bieži vien ko zaudējot no sava izteiksmes spēka (vai nespēka).

Sigita Daugule, gleznotāja, Latvijā

 

Prieks, ka Rīgā skatāma tik plaša turpat 70 gados ārpus Latvijas tapušo latviešu mākslinieku darbu izstāde, arī apzinoties, ka izstādāmo darbu izvēle bija ierobežota. Jauki redzēt augšstāvā „vecās, labās mākslas vērtības”, sasveicināties ar labi zināmajiem, reprodukcijās daudz redzētajiem vecmeistariem. Lielākais pārdzīvojums tomēr lielajā zālē, skatot „aci pret aci” bagātīgo, daudzveidīgo, visās pasaules malās tapušo mākslas darbu klāstu.  Kalifornijas gaismas, Austrālijas krāsu un formu ņirboņa, Zviedrijas monolītiskie skati, Kanādas saules un vēl un vēl. Pirmā sajūta – apjukums – kā šajā daudzveidībā atrast pavedienu. Tad iznira izstādes vīkšējas Daces Lambergas neuzkrītošās, tomēr ceļa zīmes. Taču pilnīgi skaidrs – ar vienu redzējumu nepietikt, ir jāatgriežas. Un jāatzīst: ir maz izstāžu, par kurām tā jāsaka arī tādam mākslas lajam kā man.

Lalita Muižniece, literāte, valodniece, Latvija/ASV

 

Šovasar Rīgā atklātā izstāde Latviešu māksla trimdā ir kārtējais solis ārzemju latviešu mākslinieku darbu iekļaušanai Latvijas vispārējā kultūras apritē. Septiņdesmit gadus ārpus Latvijas tapusi paralēla latviešu radīta māksla, daudzšķautņaina un stilistiski bagāta, atšķirīgu paaudžu radīta, mītņu zemes pieredzes piesūcināta līdzi nesot bagātu kultūrvēsturisko nozīmi. Latviešu mākslas procesi ārpus Latvijas turpinās arī tagad, tikai politisko trimdu nomainījusi emigrācija ekonomisku apsvērumu dēļ. Māksla top arī tagad Parīzē, Londonā un citviet. Paies gadi un taps izstāde latviešu māksla ārpus Latvijas.

Dainis Mjartāns, žurnālists, Latvija

 

No savas puses vēlos uzsvērt, ka latviešu mākslas vēstures un latviešu vispārīgās kultūrvēstures ritējumā šai izstādei piešķirama liela nozīmība. Pēc ne tik senā pagātnē aizvadītajiem latviešu tautas sašķeltības gadiem, kad vairāk nekā četrus gadu desmitus esam dzīvojuši pilnīgi atšķirīgas latviskās kultūras dzīves − vienu dzimtenē zem svešas varas diktāta, otru − pašizvēlētā trimdā, bet pilnīgā brīvībā, ir radies stāvoklis, ka tauta dzimtenē tik maz zina par to, ko mēs svešumā aizvadītajos gados latviešu mākslas un vispārējās kultūras pūra bagātināšanai varam piedāvāt. Tagad tautai dzimtenē ir aplūkojama šī izstāde, kas kaut arī neaptver visu iespējamo, bet parāda sava veida šķērsgriezumu. Tas par ko mēs, trimdinieki, visvairāk varam priecāties − šīs izstādes tapšana nenotika mūsu ierosinājumā, bet Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, galveno kārtām muzeja erudītās mākslas zinātnieces Daces Lambergas personā, ieskatīja šādu izstādi par neatliekamu nepieciešamību, un, pateicoties mākslas muzeja jau gluži kuplajai trimdas mākslinieku darbu kolekcijai, šī izstāde varēja īstenoties − pie tam cieņpilnajās muzeja Arsenāla telpās. Par to − muzeja vadībai un it sevišķi Dacei Lambergai, vislielākais PALDIES! Un arī par to, ka no tik dažādoti augušu un veidojušos mākslinieku darbiem ir paveicies izveidot pavisam iespaidīgu trimdas mākslas parādi!

Eleonora Šturma, mākslas zinātniece, ASV

 

Materiālus apkopoja Linda Treija