JG274: Daniels Vāriks (Daniel Vaarik). Prakses atskaite

Daniels Vāriks (Daniel Vaarik)[1]

PRAKSES ATSKAITE JEB SAPNIS PAR PĒTNIECISKO ŽURNĀLISMU

Daniela Vārika dokumentālais romāns Praktikaaruanne[2] (Prakses atskaite) raugās uz Igaunijas žurnālistiku 90. gados, būtisku pārmaiņu laikā. Tas ir traks ceļojums, ārkārtīgi smieklīgs un reizē neremdināmi skumjš pa laikrakstu un radio redakcijām vai, paša Vārika vārdiem, atskaite par to, kā žurnālistika tika aizlaista vējā. Autors lieto spēcīgāku vārdu. Grāmatas kamertonis atklājas jau pašā sākumā, kur parādās atpalicis prakses vadītājs, kurš pirms 15 gadiem sāka savu karjeru kā laikraksta Edasi (Uz priekšu) vēstuļu nodaļas radists un kuram nav vairs nekādu saikņu ar mūsdienām: Vai Jūs izpratāt tos, kurus jūs mācījāt? Ja šodien Jūs atvērsiet rīta avīzi un ieraudzīsiet savu kādreizējo audzēkņu rakstītos tekstus, vai jutīsiet kādu saistību ar sevi? Vai sapratīsiet, kāpēc viņi raksta par bailīgu runci, kurš drebinās tango ritmā, vai par sievieti, kura pārvērtās par zvēru pēc tam, kad bija apēdusi picu no buļļa pautiem?...

Hannes Korjus, fragmentu latviskotājs

* * *

Bija 1992. gada rudens, pagātnē bija palikuši tie romantiskie laiki, kad studenti naktī, ģitāras pavadījumā gaidot rindā pēc stipendijas, stāvēja apkārt degošam atkritumu konteineram, lai sasildītos. Tagad visi kaut kur piepelnās un smēķē More cigaretes. Tās, ar mentolu. Pie žurnālistikas nodaļas informācijas tāfeles parādījās paziņojums: Laikraksts „Eesti Ekspress” (Igaunijas Ekspresis) aicina enerģiskus, apķērīgus žurnālistikas studentus ar plašu redzesloku piebiedroties topošajai pētnieciskās žurnālistikas grupai. Nu, tas jau ir par mani, tūliņ nodomāju, un zvanīju uz Eesti Ekspress redakciju.

Man tika dots Herkulesa vērts pārbaudes darbs jeb, ja tā var teikt – Fermā teorēmas ekvivalents Igaunijas žurnālistikā – izārdīt lasītāju smadzenēm Igaunijas Degvielas un Tērbatas Komercbankas kredītsaistību samezglojumu. Cik man zināms, šis jautājums joprojām nav atrisināts, bet toreiz es patiešām ticēju, ka vislabākais uzbrukums ir uzbrukums, un veicu stundu garu interviju ar tālaika Igaunijas Degvielas ģenerāldirektoru R.S. Uzrakstīju visu, ko dzirdēju, rezultātā tapa trīsmetrīgs printerpapīra tīstoklis, ar kuru es nedēļām ilgi staigāju apkārt kā kaķene ar savām atvasēm. Viss beidzās ar to, ka daļa no mana materiāla iesprūda starp 5. autobusa durvīm, un vispār es biju spiests sev atzīt, ka minētais uzdevums man izrādījās par sarežģītu. Bļin[3], kas ir pasīvs? Pētnieciskās žurnālistikas grupa tā arī nekad netika izveidota. Kaut gan doma par šādas grupas veidošanu uzrodas redaktoriem laiku pa laikam līdz šobaltdienai – tikpat regulāri kā putnu gripa, jo kaut kur Skandināvijā tāda esot. Bet par laimi, mani pieņēma par laikraksta Eesti Ekspress praktikantu.

Eesti Ekspress bija visādā ziņā īpaša vieta, tur jūtams bija veiksmes, naudas un jaunā laika gars... Noskaņojums bija pilnīgi pretējs tam, kāds valdīja Tērbatā esošajā laikraksta Postimees (Pastnieks) redakcijā – likās, ka tur žurnālisti strādāja no tikiem līdz tikiem, it kā gaidot, ka kāds viņiem noliks tēmas priekšā. Eesti Ekspress nemīlēja stingri noteiktus rāmjus, un, kaut arī tas bieži nozīmēja ļoti svārstīgu kvalitātes līmeni, tas tomēr bija laiks, kad igauņiem ceturtdiena ātri kļuva par ekspressdienu. Darbs, nu labi, prakse, laikrakstā Eesti Ekspress bija kā spēlēšana kādā grupā, tas atvēra daudzas durvis un lika galvām grozīties. Starp citu, es pazīstu vienu tipu, kas strādā „Eesti Ekspress”, re, viņš sēž tur, pie tā blakus galda.

Vienlaikus es kaut kā mēģināju turpināt mācības universitātē. Ceturtdienās un piektdienās es sēdēju Tartu Universitātē pie galda, uz kura it kā Jāns Poska esot parakstījis Tartu miera līgumu starp Igauniju un Padomju Krieviju. Tas gan neizklausās īpaši droši, tomēr diezgan ticami. Nu, vismaz šis līgums tika parakstīts uz ļoti līdzīga galda. Vēlāk kāds ar marķieri bija zem galda uzskricelējis – Poska ir p*****. Lekcijā valdīja tipiski puškiniski elēģisks noskaņojums, kad P.V. – Pīters Vihalems – zīmēja uz tāfeles arvien lielākus riņķus, lai apzīmētu dažādus sabiedriskās domas veidošanās posmus – uzmanības koncentrācija, kristalizācija, polarizācija. Aiz loga pie kāda zariņa plandījās vientuļa novītusi lapa, bet tad nolēma atteikties no turēšanās un aizlidinājās projām no redzeslauka. Es raudzījos pār plecu uz kursa biedru, kurš savā kladē cītīgi pārkopēja Vihalema riņķus. Zem riņķiem bija rakstīts: Mušas ola, bezdelīgas ola, emu ola, strausa ola.

Nu, tava prakse šoreiz ir cauri, paziņoja man Hebemegi pavasarī. Tā gan nebija īpaši laba ziņa, gribējās tikt tajā pētnieciskās žurnālistikas grupā. Bet manas bēdas ilgi vēl neturpinājās, jo drīz Tērbatas rātslaukumā man pretī nāca H.A. Klau, vai tu esi tas pats tips no „Ekspresa”? Mums te top jauna radiostacija, un dikti vajag vienu asu un pieredzes bagātu ekonomikas redaktoru. Vai nāksi?

Runā Tartu, labrīt! Ar jaunām ziņām ēterā ir eeeee....eeeeee.... – Mīļais, vai tu arī dzirdēji, ka ziņu lasītājs aizmirsa pats savu vārdu? – Oooo, s...s, es neticu savām ausīm… – Pats arī sāka ķiķināt... – Uuuu, labi, ka uzlika U2 jauno singlu!

Tāds pilnīgi droši varēja būt rīta dialogs starp Tartu Q-Radio klausītājiem, kā mēs abi mīļi dēvējām savu auditoriju, un patiesi, arī man nekad neienāktu prātā, ka kādam varētu sagādāt grūtības atcerēties savu vārdu. Bet gadās visādi. Gadījās, ka raidījuma vadītājs aizmirsa savu vārdu, citreiz kāds sajauca sevi ar kādu citu. Bet Q-Radio nebūt nebija slikta radiostacija, brīžiem gadījās arī lieliskas žurnālistikas paraugi, it īpaši atcerētos T.K. mūzikas raidījumus, A.T. spontānās intervijas ar vienkāršiem ļaudīm vai visas komandas kopdarbu ar interneta ziņu grupas un SAT-TV [satelīta TV] palīdzību veikto reportāžu visas nakts garumā no Maskavas, kur Jeļcinam uzticīgās Krievijas armijas vienības šturmēja Valsts Domes ēku. Klausīšanās rādītāji gan viļņojās kopējā līmeņa milzīgās svārstīšanās dēļ, arī mazās pieredzes dēļ kopā ar pasaules iekarošanas intelektuālajām ambīcijām, kā arī tāpēc, ka radio darbs praktiski apstājās, tiklīdz MTV sāka rādīt Beavis and Butthead. Ne velti vienā brīdī uz redakcijas sienas parādījās pavēle ar aptuveni šādu tekstu: Tiešraidē strādājošo kolēģu smīdināšana (muļķošanās un citāda traucēšana, arī aiz studijas stikla loga) ir stingri un kategoriski aizliegta. Direktors.

Kā ekonomikas redaktoram man bija jābūt divas reizes ēterā darba dienās, turklāt katru piektdienu man bija stundu gara intervija ar kādu ekonomikas guru. Diezgan ātri es sastapos ar ļoti aktuālu problēmu – no ekonomikas es nejēdzu ne bū, ne bē. Iestājoties žurnālistos, mana vēlme bija kļūt par kultūras žurnālistu, laikrakstā Eesti Ekspress es rakstīju galvenokārt par vispārīgām tēmām. Ekonomika arvien intensīvāk sāka man sekot un, tiklīdz mani ieraudzīja, uzreiz cieši pielipa. Man vairs nebija spēka pretoties. Visapkārt bija gana pilns ar kultūras žurnālistiem, bet ekonomikas žurnālisti bija liels deficīts. Un pie tam – ekonomikas žurnālistiem bija lielāka alga. Neredzamas rokas pieskāriens. Vissarežģītāk bija ar tiem stundu garajiem raidījumiem. Tas nozīmēja desmitiem saturīgu sarunu. Ja gadījās kāds īpaši runīgs studijas viesis, tad viss gāja raiti. Nu, pastāstiet mums sīkāk, kas tas faktorings tāds ir? – un pusraidījums bija kabatā. Raidījuma otrajā daļā es jau šo to no faktoringa biju apguvis tik labi, ka varēju pats daudz pārliecinošāk uzdot jautājumus. Gadījās, ka raidījumu viesis bija kāds mēmais no pilsētas Domes, kurš uz jautājumiem atbildēja tikai ar jā vai nē, tad dažreiz neatlika nekas cits, kā raidījumu vienkārši ātrāk aizklapēt ciet. Ļoti interesanti! Līdz raidījuma beigām gan palikusi vēl 41 minūte, bet mēs turpināsim ar mūziku.

Drīz pēc tam, kad M.S. un A.K. bija nopirkuši laikrakstu Rahva Hääl (Tautas Balss), minētajā avīzē parādījās sludinājums: Tiek meklēti žurnālisti uz Rahva Hääl korespondentu vietām Ņujorkā, Briselē un Maskavā. Pieteikumus sūtīt uz adresi: Tallina,... Nu, Tartu man ir jau par mazu, bet Ņujorka der, es domāju, un mans pieteikums aizlidoja uz redakciju.

...Kādā jaukā dienā puse manas algas aizgāja Baltmana veikalā par bikšturiem a la Larry King, un es devos uz Tallinu, lai satiktos ar kādreizējo kompartijas rupora Rahva Hääl (Tautas Balss) jauno galveno redaktoru P.T. Viņš bija pārliecies pār svaigu laikraksta numuru un uz tā kricelēja kaut kādus ciparus. Uz ārzemēm mēs tevi vēl nesūtām, bet tas var notikt – kaut kad vēlāk, viņš domīgi teica, piebilstot, ka pagaidām viņš var man piedāvāt ekonomikas redaktora vietu. Bet ar vienu nosacījumu. Ar kādu? – Strādāt jāsāk tūlīt. – Kādā ziņā tūlīt? – Pēc četrām minūtēm.

Laikrakstam Rahva Hääl bija zibenīgi jāaizvieto privatizācijas gaitā uz visām pusēm aizbēgusī redakcija, jo, tiklīdz M.S. un A.K. bija laikrakstu privatizējuši, starp bijušajiem darbiniekiem un jaunajiem īpašniekiem sākās karš. Abas puses noalgoja apsardzes firmas. Ja es pareizi atceros, tad bijušie darbinieki uzskatīja, ka laikraksts būtu bijis jāprivatizē viņu labā, jo viņu ieguldījums avīzes popularitātē un pastāvēšanā esot bijis ievērojamāks. Kāds bijušais darbinieks esot savā kabinetā parāpojis zem galda un no turienes tad paziņojis: Es palikšu šeit, un pret mani jums tagad jāpiemēro spēks! Apsardzes darbinieks noliecās zem galda un pavaicāja: Varbūt atnest jums kafiju ar cepumiem? Bijušais darbinieks esot kādu laiku sēdējis zem galda, tad paņēmis savu portfeli un aizgājis. Vismaz tā runāja.

Bijušie darbinieki žigli nodibināja jaunu laikrakstu ar nosaukumu Eesti Sõnumid (Igaunijas Vēstis - IV), tas kļuva par Rahva Hääl galveno konkurentu un soģi. Pretstatīšanās noritēja pēc līdzīga modeļa kā visas ķildošanās Igaunijā starp pirmo Igauniju jeb veiksminiekiem un otro Igauniju jeb lūzeriem. Tāpat kā biznesā, arī valsts līmenī jaunie censoņi notīrīja placdarmu (nost no laukuma!...), un šī tīrīšanas enerģija bija tā, ar ko Igaunija atšķīrās no citām kādreizējām Austrumbloka valstīm. Tas nodrošināja reformu īstenošanu, jo neviens nepaspēja pajautāt kas notiek? – Kad lauksaimniecība bija jau iznīcināta, vēlāk jau varēja veikt visādas intelektuālas diskusijas par to, vai tas viss bija nepieciešams, un iestāties Centra partijas biedros. Ja no Marsa uz Zemes būtu nolaidies kāds novērotājs, tad viņš jaunos no vecajiem varētu atšķirt pēc šādiem parametriem – jaunajiem vienmēr bija laba oma un viņi dižojās ar Baltmana vai Ivo Nikkolo platām un raibām kaklasaitēm. Bijušie vienmēr bija drūmi un, pretēji jaunajiem, valkāja Ļeņingradas fabrikas nr. 3 bikses, šauras un vienkrāsainas šlipses. Bet tā bija tikai ārējā bilde. Jaunie censoņi iekšēji atriebās bijušajiem par to, ka tie bija strādājuši padomju varas ruporā, ka bija tikai tādi homo soveticus, nezināja, ko angliski nozīmē vārds lead vai kas ir feature, arī par to, ka viņi nebija lasījuši ekonomikas mācību grāmatu Economics. Mūsu iemīļotais savstarpējais teiciens bija: Katru dienu piedzimst viens jaunās „Rahva Hääl” [Tautas Balss] lasītājs un nomirst viens „Eesti Sõnumid” [Igaunijas Vēstu] lasītājs. Bet vienlaikus tieši Igaunijas Vēstu metiens šausmīgā ātrumā pieauga līdz aptuveni 40 000 eksemplāriem.

Beidzot notika arī spēcīgs izrāviens pētnieciskās žurnālistikas jomā, jo kādam reportierim izdevās atklāt no sabiedrības veikli slēptu faktu – Kundas cementa fabrikas skursteņa galā ar baigu troksni uzsprādzis putekļu filtrs. Redakcijas sapulcē es tiku sumināts, raksts tika publicēts pirmajā lappusē... Tādās dienās es lepojos ar sevi. Negribējās iet mājās, vienkārši slaistījos maketētāju telpās un skatījos, kā maketētāji kabināja kopā uz plēvēm drukāto avīzes lappusi un rūpējās par to, lai ar manu rakstu viss būtu kārtībā. Tad varēju tumšā kabinetā kaifot, iebāzt mutē cigarillu ar vaniļas aromātu un apmierināti vērot aiz loga ritošo automašīnu plūsmu. Nākamajā rītā, tikko ienākot darbā, es jau no tāluma dzirdēju, ka manā kabinetā zvana tālrunis. Labrīt, idiot! – atskanēja balss no tālruņa. Balss bija mierīga, bet tas bija psihopāta mierīgums. Es esmu cementa fabrikas direktors. Iestājās pauze, kas mediju aprindās ir pazīstama kā klusums pirms vētras. Pirmkārt, tas filtrs neatrodas skursteņa galā. Otrkārt. Tas neuzsprāga...

Ir viena lieta, kas līdz šai baltai dienai nedod man mieru – tajā pašā laikā, kad mēs centāmies būt par publiskās varas uzraugiem, kritizējot valdības lēmumus, mēs laikrakstā saņēmām aplokšņu algas, to darījām ne tikai mēs, arī daži citi izdevumi. Kā var tiesības pieprasīt no citiem, ja tev pašam nospļauties uz tiesiskumu? Un kādu vēstījumu tāds likumpārkāpums sniedz žurnālistiem? Kāda velna pēc? Bet es pats pieņēmu to aplokšņu algu, tāpat kā ļoti daudzi citi, kuri joprojām aktīvi darbojas Igaunijas žurnālistikas laukā. Aplokšņu algu prakse, manuprāt, pazuda no Igaunijas žurnālistikas tikai pēc daudziem gadiem. Protams, šodien tas viss ir jau, kā saka, pagājušā gada sniegs, ūdens zem tilta, bet sava ietekme uz mediju ainas sakārtošanu tam droši vien bija. Varbūt tādēļ aizgāja pa burbuli kāds cits izdevums, kas bija „pietiekams” muļķis, lai maksātu visus tos nodokļus? Man bija 22 gadi, kad es pametu laikrakstu Rahva Hääl. No RH, pievienojot klāt laikrakstus Päevaleht (Dienas avīze) un Hommikuleht (Rīta laikraksts), izveidojās tas, kas šodien ir pazīstams kā laikraksts EPL - Eesti Päevaleht (Igaunijas Dienas avīze). Laikrakstu IV arī gribēja pievienot pie EPL Eesti Päevaleht, bet atkal viena daļa žurnālistu aizmuka un nodibināja savu avīzi ar nosaukumu Sõnumileht jeb SL (Vēstis). Tad SL vienā brīdī tika iztirgota Norvēģijas mediju koncernam Schibsted, pēc tam kļuva dzeltena. Vēlāk no Sõnumileht un Õhtuleht (Vakara ziņām) tika veidotas SL Vakara ziņas, kas tagad ir jau šodien zināmās Õhtuleht (Vakara ziņas). Pēc tam Igaunijas žurnālisti vairs nav dumpojušies.

...Aiz loga ir tumšs 21. gs. rudens vakars. Daudzas lietas Igaunijas medijos ir notikušas citādi, nekā sākumā bija iecerēts, bet ir lietas, kas paliek. Tajā skaitā arī sapnis par pētnieciskās žurnālistikas grupu. Es pats varu vienīgi novēlēt – lai veicas!

Prakses atskaites beigas.

Tulkotājs Hannes Korjus publicējis rakstus par katolisko baznīcu masu saziņas līdzekļu jomā Igaunijā, Latvijā, Krievijā, Baltkrievijā un par Latvijā dzīvojošiem igauņiem. Izdevis krājumu Ludzas igauņu pasakas (Latgales kultūras centra izdevniecība, 2003) un Lätimaal eestlasi otsimas (Meklējot igauņus Latvijā) (Kadmirellm 2011).