IEILDZIS LAIKS

Saša Sokolovs. Muļķu skola. Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. 192 lpp. No krievu valodas tulkojusi Maira Asare.

 

Otavā dzimušajam (1943) padomju pilsonim Sašam Sokolovam (Александр Соколов – viņa tēvs bija militārā atašeja palīgs PSRS vēstniecībā Kanādā) liktenis bija paredzējis ne vienu vien pārsteigumu. Bēgšana no PSRS 19 gadu vecumā, šķērsojot Irānas robežu, notveršana, arests, mēnešiem ilga uzturēšanās psihiatriskajā slimnīcā, lai izvairītos no dienesta PSRS armijā, studijas, popularitāte un visbeidzot nokļūšana Rietumos – ar to pietiktu vismaz trim dzīvēm un 10 romāniem, taču Sokolovs sarakstījis relatīvi nedaudz. Ievērojamākie darbi ir Muļķu skola (Школа для дураков, 1973), Starp suni un vilku (Между собакой и волком, 1980) un Palisandrija (Палисандрия, 1985.). Romāns Muļķu skola, tulkots vismaz 17 valodās, beidzot ir lasāms arī latviski.

Sokolova studijas Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātē, viņa literārās daiļrades sākums, kā arī darbs Rakstnieku savienības laikrakstā Ļiteraturnaja Rosija (Литературная Россия) iegadījās laikā, ko vēlāk dēvēja par stagnācijas periodu. Tie bija PSKP CK ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva valdīšanas gadi (1964-1882). Ļaunuma impērija, kā PSRS nodēvēja (1983) ASV prezidents Reigans (Ronald Reagan), bija sasniegusi zenītu, un nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka tai jau pēc pāris desmitgadēm lemta bojāeja. Muļķu skola tapa laikā, kad kultūras dzīvi valstī noteica vienīgā sieviete politbirojā – vizuāli pievilcīgā, elegantā, uz rietumiem orientētā (cik nu pag. gs. 60. un 70. gados tas vispār bija iespējams) PSRS kultūras ministre Jekaterina Furceva (Екатерина Фурцева, 1910-1974). Romāns tiek nobeigts tikai īsu brīdi pirms ministres nāves, kas iestājās, pārdozējot medikamentus. Šis Furcevas pašnāvības mēģinājums, atšķirībā no iepriekšējā (1960), kad viņa sev mēģināja pārgriezt vēnas un pēcāk atcerējās, cik tas bija sāpīgi un drausmi, izrādījās sekmīgs.

Cerību publicēt romānu Padomju Savienībā, protams, nebija. Ja pietika drosmes bēgt pāri robežai un mēnešiem ilgi trako namā simulēt psihisku slimību, tās netrūka arī tad, kad Sokolova prātā dzima ideja to izdot ārzemēs. To īsteno (1975) izdevniecība „Ardis Publishers” universitātes pilsētiņā Anarborā (Ann Arbor, Michigan).

Vispirms iztēlosimies neiespējamo, kas notiktu, ja cenzūra būtu atļāvusi un Muļķu skola tomēr tiktu izdota PSRS? Vai publika šo darbu pieņemtu? Vai padomju lasītājs, kurš visus pēckara gadus ticis audzināts ar klabošā ciniķu morālistu bara (Sergeja Moreino apzīmējums) sarakstīto, no kā lielākā daļa ir nodeva laikam, to būtu spējīgs uztvert, saprast, akceptēt? Atļaujos teikt, ka – nē.

Muļķu skola pārsteidz, tā valdzina ar savu vieglumu un sirds šķīstību, bet tai pat laikā tā ir bezgala sarežģīta grāmata. Tas ir psihiski slima, ar šizofrēniju sirgstoša speciālās skolas audzēkņa (lasītājs viņa vārdu tā arī neuzzina) skatījums uz savu laiku, laikmetu un sabiedrību. Cerību nav – nekādu un nevienam. Īpaši šo totālās bezcerības izjūtu paspilgtina darba otrā daļa „Tagad stāsti, uzrakstīti verandā”. Padomju dzīves ikdiena, kaut groteskā veidā, tiek atklāta kā uz delnas. Darbība pārsvarā noris vai nu kādas pilsētas (bez nosaukuma) komunālajā dzīvoklī, speciālajā skolā, vai arī vasarnīcu ciematā – piepilsētas piektajā zonā, kurp var nokļūt, stundu un 20 minūtes braucot ar elektrisko vilcienu. Stacija, piespļaudītie, piedrazotie koka peroni, ar krītu apskribelētie vagoni – tās ir reālijas, kas romānā atkārtojas ar zināmu periodiskumu. Perona vidū basām kājām stāv specskolas ģeogrāfijas skolotājs Pāvils Pētera dēls Norvegovs (viņš arī Sauls), tur cienījamo pedagogu sastop galvenais varonis – skolnieks tāds-un-tāds. Un nav skaidrs, vai šī sastapšanās notiek, skolotājam dzīvam esot, vai arī jau tad, kad viņš ir miris. Galvenā varoņa prātā eksistē divi laiki – īstais, kurā noris darbība, un aizlaiks jeb laiks ārpus laika, kad iespējama tikšanās un sarunas ar mirušajiem. Man liekas, ka mums ar to, ar laiku, ir kaut kāds juceklis, sajukums, viss nebūt nav tik labi, kā varētu būt. Mūsu kalendāri ir pārlieku nosacīti, un cipari, kas tajos ierakstīti, neko nenozīmē un tiem nav nekāda nodrošinājuma, gluži kā viltotai naudai (33). Autors spēlējas ar lasītāju, vēloties, lai viņš uzmin, kas ir šis dunduks, nīkulis, baskājis, vējrādis nelaimīgais (27) Norvegovs, kā prototips viņš ir? Savādais vīrs, kurš starpbrīžos sēž skolas puišu tualetē uz palodzes, savas basās kājas sildīdams uz radiatora, vienīgais ir spējīgs mīlēt tuvāko un pret saviem audzēkņiem, dzīviem, reāliem cilvēkbērniem, izturēties ar cieņu, nevis kā pret bezpersonisku pūli – idiotu baru. Norvegovs ir paraugs beznosacījumu mīlestībai, kādi literatūrā sastopami reti. Savas dzīves pēdējā ģeogrāfijas stundā viņš nolemj skolniekiem izstāstīt stāstu „Galdnieks tuksnesī”. Tas ir bīstami, un skolotājs to zina. Vēl vairāk, Norvegovu nodos, un arī to, šķiet, viņš jau paredz. Ģeogrāfs nebaidās būt atšķirīgs, līdz ar to izpelnīdamies kolēģu un vecāku padomes nicinājumu. Naids kļūst tik liels, ka direktors Nikolajs Gorimirovičs Perillo ar mācību pārzines Šeilas Solomonovnas Trahtenbergas-Tinbergenas palīdzību nolemj ģeogrāfam sarīkot Golgātas ceļu. Norvegovs neiztur, viņš mirst, bet šoreiz nāve nav beigas, jo notiek skolotāja Saula pilnīga augšāmcelšanās (142). Lai iespaids būtu spilgtāks, romāna 4. daļas „Skirlas” noslēgumā ir aina no Senās Romas dzīves.

Bībeles tematika atklāta ne tikai ģeogrāfijas skolotāja tēlā. Komunālajā dzīvoklī galvenais varonis kādam normālam padomju pilsonim dod padomu: Klauvējiet, un jums taps atvērts (40 – citāts no Lūkas evaņģēlija). Savukārt, runājot par savu neprāta kliedzienu, kas gan pedagogos, gan skolasbiedros iedzina neviltotas šausmas, skolnieks tāds-un-tāds atzīst: Pienāks laiks, kad kurlie dzirdēs (115). Un vēl arī ģeogrāfa stāsts par galdnieku un tuksnesi.

Romānā spilgti iezīmēta mīlestības līnija, un tā nav tikai Norvegova beznosacījumu mīlestība pret tuvāko. Gan darba ceturtā, gan daļēji arī piektā daļa veltītas seksualitātei un tam, kā galvenais varonis to spēj apzināties. Specskolas skolnieks ir iemīlējies bioloģijas skolotājā Rasā Arkadjevnā Akatovā – veca, pasaulē pazīstama dabaszinātnieka meitā. Rakstnieks liek noprast, ka Rasa savā veidā līdzinās Marijai Magdalēnai, kaut gan tieši tas romānā neparādās. Viņu mīl, pēc viņas ilgojas visi, taču Rasa ir neaizsniedzama. Savukārt Rasas vecais tēvs saprāta ziņā ir līdzīgs skolniekam tādam-un-tādam – par to parūpējusies padomju vara.

Noslēgumā var uzdot jautājumu, vai romāns, kas sarakstīts pirms 40 gadiem un citā politiskajā iekārtā, ir aktuāls mūsdienās? Domājams – ir gan, un ne tikai cilvēku savstarpējo attiecību problemātikas dēļ vien. Līdzīgi kā ar mīlestību, kas ir bezgalīga un nekad nebeidzas, kā autors to parāda Norvegova tēlā, ir arī ar ļaunumu. Nobeigumā citāts, kur galvenais varonis raksturo specskolas vidi un indivīdus. Ir pārsteidzoši, cik lielā mērā šis raksturojums sasaucas ar mūsdienām: tas pats ļaunums, tā pati nenovīdība, tā pati vēlme izraut otram kumosu, viņu pazemot un apzināti nodarīt sāpes. Tie ir viņi, idioti, kas pakar kaķus pie ugunsdzēsēju kāpnēm, tie ir viņi, kas garajos starpbrīžos spļauj cits citam sejās un atņem cits citam pīrādziņus ar ievārījumu, tie ir viņi, kas nemanāmi čurā cits citam kabatās un liek kājas priekšā, tie ir viņi, kas izgriež cits citam rokas un uzrīko „tumšos”, tie ir viņi, idioti, kas sazīmējuši uz kabīņu durtiņām (99). Varbūt patiesi – laiks ir ieildzis ne tikai skolniekam tādam-un-tādam, bet arī mūsdienu sabiedrībai…

 

 

Lāsma Ģibiete

Mag. philol. Lāsma Ģibiete ir Rietumungārijas U. Filoloģijas fakultātes Urālistikas katedras (NymE SEK, Interkulturális Tanulmányok Intézete, Uralisztikai Tanszék katedras) mācībspēks.