ĪSTENĪBAS DIKTĒTS EPISTULĀRAIS „ROMĀNS”

Kro-Kro: Knuta un Intas Skujenieku vēstules. Rīga: SIA „Vesta-LK”, 2012. 544 lpp.

 

Latviešu literatūras robu – epistulārā žanra iztrūkumu – mūsu rakstnieki, būdami dūšīgi ļauži, regulāri aizpildījuši, publicējot privāto saraksti ar mīļotām(iem) vai kolēgām. Lai atceramies vien Aspazijas, Paulīnes Bārdas atklātībai nodotās Raiņa un Friča Bārdas vēstules vai Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona, Jāņa Rapas un Annas Brigaderes saraksti, kas visi faktografē daudzas attiecīgo literātu dzīves un raksturu izpausmes, ļaujot ieraudzīt cilvēku tuvplānā. Un, kaut ne mirkli nešaubos, ka vairums no viņiem rakstīdami stipri vien piedomāja pie stratēģijas un izteiksmes, pieļaujot – uzrakstīto lasīs plašāka auditorija nekā viens adresāts, tomēr uztvert tos par literāriem darbiem nebūtu īsti vietā. Drīzāk te var runāt par publiskotiem literatūrvēstures dokumentiem.

Līdzīgi, un tomēr krietni citādi, ir ar Knuta un Intas Skujenieku vēstulēm. Vispirms tās nozīmīgi objektivizē padomju režīma ārprātu, melīgumu, tātad ārpasauli un neba pievēršas rakstītāju iekšējām jutoņām, otrkārt, tās dokumentē gulagos ieslodzīto cilvēku kolektīvo gara sīkstumu ekstrēmos apstākļos un tikai tad – ir faktu avots tautas vēsturei, Knuta un Intas personības izaugsmes, tieši izaugsmes ceļam laikā no 1963. līdz 1969. gadam – izšķirošam posmam dzejnieka biogrāfijā, kad palēnam atkrīt ilūzijas, skaidrojas lietu būtība, galva, un par kuru atgriezies viņš – ne gluži bez pamatota lepnuma – mēdz ironiski izteikties: atsēdēts no zvana līdz zvanam, un nopietni piebilst – tur bija mana patiesā filoloģijas fakultāte. Knutam pastāvēja reāla iespēja izsūtījumu arī saīsināt, bet tad paklusējot par bezpamata „iesēdināšanu” un, saprotams, ar visām padomju laikos no tā izrietošām sekām. Lūk, šī spēja ekstrēmos apstākļos neļauties labticīgiem totalitārās varas pamestiem vilinājumiem rāda Skujenieka vispārzināmo aso prātu, izrādās, jau agri ne vien estētikas, bet arī politiskos jautājumos. To, vēstules lasot, lasītājs ieraudzīs pats un tas, domāju, diedzēs ne vien nacionālo pašcieņu, bet stiprinās arī tik izļodzīto humāno stāju mūsdienu ikdienas liberālismā. Jā, un vēl: Skujenieks kādā vēstulē noformulē un vēlākos gados regulāri atkārto: es netaisu iz sevis sarūgtinātu traģisku cīnītāju – varoni, jo patiesībā tāds nebiju; biju tikai nejaušs totalitārās sistēmas upuris. Iespējams, šī piezemētā atziņa nosaka ne vien spēju saskatīt patiesību pat tad, kad tā attiecas uz pašu, bet arī viņa cietumlaika dzejoļu (pirmoreiz iznāk 1990. gadā krājumā Sēkla sniegā) neparasto spēju pacelties pāri lēģera ikdienai (līdzīgi kā savulaik gleznotājs Edgars Vinters), kļūstot par vēl vienu Knuta asā prāta paradoksu – prasmi pieklusināt dzejniekam pašsaprotamo egocentrisko velmi izskatīties aizvien super glauni un kā nevienam, ja tas pagalam neiet kopā ar patiesību. Trīs augstāk nosauktie pavedieni tad ļauj Intas Čaklās atlasīto Skujenieku vēstuļu foliantu saukt par „romānu” – pavedieni izvijas, sacērtas un atkal turpinās līdz pat atgriešanās taisnei.

Rakstītajā pārsteidz stils: skarbi lietišķs, ar galēju lirisma iztrūkumu. Varētu domāt, ka apcietināšanas brīdī kopš Skujenieku kāzām nebūtu pagājis vis pus gads, bet milzums ikdienā rutinētu ziemu. Un tikai ielasoties saproti: katrs maigāks vārds Mordvijas apstākļus (arī Intas pārspriedzi) darītu vēl grūtākus, neizturamākus, atslābinātu abiem dūrē savilkto gribasspēku (…atkal ir uznācis melnais periods. (..) Es jau Tevi brīdināju – varbūt man nevajadzēja rakstīt, bet Tu gribēji zināt visus sīkumus – te nu Tev ir sīkumi, izlīmējusies krokodiliene, kura vairs pat savu asti nevar savākt kopā. Laikam vajadzēs nodot lūžņos vai citur otrreizējai pārstrādāšanai. Ja es spētu raudāt, varbūt būtu labāk, bet, izņemot toreiz tiesā un vēl pirms tiesas vienu reizi, es tā arī neesmu raudājusi). Jā, protams, arī kautrība, ja skaidri zini: mīļos vārdus, ko izčuksti, lasīs arī čekistu neķītrā acs. No skaudruma viedokļa Kro-Kro ir latviešu literatūrā pirmreizēja grāmata – paģēroša, tieša un tomēr tāda, kur samani divu mīlošu cilvēku saderību cīņā vienam par otru, bez uzticības zvērestiem, bet sakostiem zobiem ik brīdi pārvarot totalitārisma uzslietos dzeloņdrāšu nožogojumus. Jūtu noturību sarga sirdsapziņa, morālais skaidrums, sapratne – abu nasta ir vienlīdz smaga. Tādu stiepjot, jūtu dziļumu ieraugi gan viņas, gan viņa vēstulēs vienlīdz labi: ja Knutu var apbrīnot par spēju līdz galam aizstāvēt savu bezvainību, par nepiekāpību, par mērķtiecību un plānveidību, vadot un turpinot savu izglītošanos, kaļot plānus latviešu literatūras attīstībai un līdztekus – valodas galvā, par spēju rakstīt dzidru liriku pat erzacpasaulē, tad Intu par sīksto čaklumu – gaidīdama vīru atgriežamies, viņa ceļ māju, kur ģimenei dzīvot, meklē, gādā un sūta vīram uz Mordviju garīgo un dienišķo maizi darbam, ada zeķes, cimdus, džemperus, šalles, un dievszin ko vēl ne. Ne katra to tā izdomātu, spētu visu tā sameklēt un tā pārredzēt, ne katra to izturētu, un – ne par katru sievu pat mīlošs vīrs mūža nogalē teiks: Inta ir īpaša.

Mīlot cilvēki kļūst stipri. Intas un Knuta stiprumu sākotnēji baro mīlestības audzētais kopējo interešu gaiss. Viņiem tāds bija: jaunībā bioloģe Bleieru Inta aizrautīgi nodevās lasīšanai: sekoja jaunākām literatūras norisēm pašu mājās, padomijā un iespēju robežās arī pasaulē. Kaut viņas spriedumus pirms apcietinājuma slīpēja Knuta filoloģiskie paskaidrojumi, teorijas un nostādnes, tomēr vēl pirmo gadu vēstuļu vērtējumos par dzeju, literatūru jaušama arī patstāvība, neatkarība no vīra redzes leņķa, darot jauno sievieti, saprotams, sabiedrībā interesantu un košu. Drošums nāca pats ar savu vēju. Ka ikdienas rūpju pārmēra nasta, cietumnieka sievas zīmogs apēda kā laiku, tā spēkus, līdz ar to piezemēja mākslas uztveri, arī to Intas vēstules dokumentē, liekot ieraudzīt gan divu cilvēku attiecību mainību, gan ikdienas pārslodzes ļauno iedirbi uz gara možumu, elastību. Tomēr Knuta vispārinājums poēmā „Neskaties atpakaļ” Intu-Eiridiki vienalga padara par Orfeja ārā vedēju no Mordvijas pazemes, jo – tāda bija patiesība. Poēma nav tikai poētiski asprātīgi apvērsts antīkais mīts, bet fakts – bez sievu, bez tuvinieku pašaizliedzības daudzi Mordvijas „kurortu” neizturēja; izdzīvoja tie, kam bija solidārs, gudrs un drošs, paļāvīgs plecs, uz kā atspiesties. Knuts gan izturēja, gan izauga par dzejnieku, – viņu no dzimtenes pati ar savu un piesūtīto grāmatu gara spēku uzturēja stiprā, gudrā Inta.

Literatūru zinošs lasītājs ar pārsteigumu grāmatā konstatēs: 60. gadu fiziķu un liriķu diskusijas atbalsojas pat lēģeros; arī tur tām sekoja un, bruņojušies populārzinātniskām apcerēm, mēģinaja tikt pie skaidrības fizikas teorijās; tāda, redz, netipiska zinātkāre caurauž 60. gadu sabiedrību no zeka līdz akadēmiķim. (Arī Ojāra Vācieša „Einšteiniānu” rosināja tie paši disputi; Knuts Vācieša poēmu vērtē kritiski, taču vienlaikus atmet savu ieceri portretēt Einšteinu). Arī tālab Kro-Kro lasāma ar interesi: atceries (vai iepazīsti) gan 60. gadu literārās dzīves faktu fragmentus, gan uzduries daudziem skarbiem, neglaimojošiem, bet argumentētiem un interesantiem Knuta atzinumiem par tā brīža latviešu dzeju un dzejniekiem, arī pašiem redzemākiem [Vakar saņēmu abas Tavas bandroles un jau dzejoļu krājumus (Ļūdēna un Losbergas) izlasīju. Atklāti sakot, nebiju sajūsmā ne par vienu, ne par otru. Ļūdēns, kaut arī būdams talantīgs, ir tomēr par daudz zaļš. Liekvārdība, norādīšana ar pirkstu vietā un nevietā!]; sarakste papildina Skujenieka Rakstu kritikas sējumu. Un izlasot saproti: Knuta plašā starptautiskā paziņu loka „kājas aug” ne tikai studiju gados Maskavā, bet arī ieslodzījuma biedros Mordvijā. Un grāmata izasina tādu šodien gandrīz izzudušu parādību kā tā laika latviešu literārātu solidaritātes izpausmi, kurā tolaik iesaistās ne vien jaunā paaudze, kas mūždien uz draudzēšanos atvērtāka, bet arī „večiem” piederīgais Valdis Lukss. Vienā ziņā grāmata darīja skaudīgu: Skujenieka prasme nevien pacelties pāri realitātei un uzrakstīt latviešiem tiem laikiem neparasti dzidru liriku, nevien to no uzraugiem noslēpt, bet atrast arī aizvien jaunus un jaunus un citādākus veidus, kā uzrakstīto saglabāt, izsūtīt uz vaļu, t.i., attapība, ar kādu Skujenieks regulāri pārvarēja aizliegumus, izmantojot katru situāciju sev, t.i., literatūras saglabāšanai par labu. Arī to laikam var saukt par spaidu apstākļu pozitīvo pienesumu dzejnieka personībā.

Kro-Kro tātad ir foliants par lēģera mazskaitlīgām situāciju variācijām, kuru vienmuļībā divi latviešu jaunieši katrs savā zonas pusē nesalūst, bet iznāk no tām pieredzes gudri, strādāt un dzīvot griboši. „Romāns” nav izdomāts, bet reāli izdzīvots laiks, kad ne Inta, ne Knuts vārdus vēstulēs nelietoja tā vienkārši košumam, vien skopās īstenības atveidei – ar apdomu.

Anda Kubuliņa

 

Filoloģijas zinātņu doktores, literatūrkritiķes Andas Kubuliņas radošajā kontā ir raksti kultūras periodikā, visvairāk par mūsdienu dzeju, rakstu krājums Kontūras (1981), Ērkšķu kronis katram savs (1987), monogrāfija Vizma Belševica (1987). Sastādījusi un sacerējusi ievadu un komentārus Annas Dagdas Rakstiem (1,2001) un Edvarta Virzas Rakstiem (2008-2011).