Šīs sešas grāmatas ļauj izdarīt kādus nebūt secinājumus.

Kaut cik iedziļinoties latviešu mākslas gaitā trimdā, gribas pievienoties Jurim Soikanam, kurš uzskata, ka latviešu mākslinieku izstādes svešās zemēs ir pirmām kārtām vērtējamas kā ticības apliecinājums[1], kā nacionālās identitātes manifests, lai kāda būtu gleznu, grafiku vai skulptūru mākslinieciskā kvalitāte. Mākslinieks redz piederību savai tautai un ar savu artavu uztur spēkā latviešu sabiedrības nacionālo garu svešu tautu ielenkumā. Un latviešu māksla trimdā pastāv ne tikai gadu vai divus, pat ne vienu gadu desmitu, bet nu jau turpat 70 gadus – tas vien izraisa cieņu un apbrīnu. Vai mēs, dzimtenē dzīvojošie, to būtu varējuši? Latvijā bija spēcīgi ideoloģiskie ierobežojumi, likumi, aizliegumi, pat represijas, arī nepatika un pat atsevišķu aprindu naids pret visu nacionālo, taču dzimtajā zemē pat uz pašu nomestas stikla lauskas iegūts ievainojums sadzīst ātrāk – dzimtā zeme dziedē. Svešumā šī zemes spēka nav, vien ticība un pārliecība, nacionālais lepnums un garīgā spīts.

Un vēl kāds fenomens – vecākai paaudzei aizejot, viņu vietā stājas citi. Viņu pulks nesarūk, tieši otrādi - vairojas. Vieni ieaug mītnes zemes kultūrā un pievienojas jaunākajiem mākslas virzieniem, citi iet vecāko biedru pēdās. Vieni pagriež latviešu diasporai muguru, citiem, pat tiem, kas ir vecākās paaudzes mazbērni vai mazmazbērni un kas latviešu valodu vairs neprot, joprojām ir svarīgi apzināties savas nacionālās saknes. Šī parādība pēdējā laikā novērojama daudzās zemēs. ...Mūsu nacionālās piederības apziņa vēl arvien ir dzīva[2], apliecināja (1975) Eleonora Šturma, un šis apgalvojums joprojām ir spēkā. Protams, atkal izmantojot Jura Soikana domas, ne viss, kas notiek aiz mākslinieka darbnīcas durvīm uz viņa molberta, var tikt leģitimēts par mākslas darbu[3]. Arī māksliniekam jācīnās par savu eksistenci. Taisnība Šturmai, ka latviešu izstādēs bieži vien pārāk lielā skaitā blakus nopietni vērtējamiem profesionāliem darbiem parādās pašdarbības un laika kavēkļa nodarbības augļi[4]. Lai tas neatbaida mūsu vērtējumu par latviešu mākslu aiz mūsu valsts robežām (arī šejienes izstādēs par šedevriem nereti tiek pasludināti vārgi darbi vai pakaļdarinājumi). Kopumā tā saucamā trimdas māksla ir latviešu tautas gara kultūras neatņemama sastāvdaļa, kuru jāpēta un par ko jāraksta arī Latvijā.

Pievienodamies šim pieņēmumam, esmu padevies gaužām saistošiem un izaicinošiem piedāvājumiem rakstīt grāmatas par mūsu māksliniekiem svešumā. Jāatzīstas, ka sākotnēji neapzinājos grūtības, kas gadīsies ceļā, kad piekritu pirmajam izaicinājumam (2006) – uzrakstīt grāmatu par Gunu Ikonu-Krūmiņu un Edgaru Krūmiņu. Šis piedāvājums līdzinājās māneklim mazam bērnam – atnāksi, dabūsi kompeti. Bērns vairs nebiju, tomēr padevos. Par abiem māksliniekiem zināju visai maz. Latvijā par viņiem bija atrodamas tikai sīkas ziņas. Avīzē Latvija Amerikā atradu izstāžu recenzijas, Mākslinieku vienības Latvis katalogos ieraudzīju ne vienmēr labas melnbaltās viņu darbu reprodukcijas. No Rīgā sasmalkstītā grāmatu nesagatavosi, kur nu vēl divas. Dūša sašļuka papēžos, bet – vārds bija teikts, un devos uz Toronto. Aicinātāji bija atsaucīgi. Guna, mazkustīga būdama, nevarēja mani vienmēr pieņemt, lai pārrunātu viņas dzīvi un darbošanos mākslā. Personīgie arhīvi gan netika liegti iepazīt, un tie, paldies Dievam, bija visai lieli, kurus 10 dienās bija grūti apgūt. Bija jāiepazīstas ar Toronto latviešu māksliniekiem, saņemot no viņiem laipnību un atsaucību. Kasetes ar sarunām pildījās. Informācijas bija grēdām, ko nespēja Kanādā visu smadzenēs ne paturēt, ne sasistematizēt. Kad mājās sāku rakstīt, tad uzradās jautājums pēc jautājuma. Atbildes ne vienmēr spēju gūt. Lielie attālumi neļāva atkal un atkal pārrunāt ar grāmatas „varoņiem” brīžiem sīkas neskaidrības, nelīdzēja arī telefoni un vēstules. Kad ķeries pie spalvas, tagad jāsaka – pie datora klaviatūras, tad tikai īsti apjaut, ko neesi ielāgojis, ko izrunājis, kādas ziņas un faktus neieguvis. Attālums ir viena no tikpat kā nepārvaramām problēmām, kad raksti par māksliniekiem, kuri dzīvo tālu no dzimtenes. Nevari vajadzīgajā brīdī aiziet un noskaidrot nepieciešamo. Bieži ir jāpaļaujas uz intuīciju, paša dzīves pieredzi, analoģijām un tamlīdzīgi, arī uz laimi un veiksmi.

Manu grāmatu varoņi dzīvojuši Kanādā, bet viņu darbi lielākoties izklīduši ne tikai pa šo plašo valsti, bet arī pa ASV un vēl tālāk. Retais fiksējis, kādus ceļus aizstaigājusi vai aizbraukusi katra glezna. Tādēļ daudzas no tām pazudušas no autora uzmanības loka. Labi, ja atsaucas īpašnieki un atsūta foto uzņēmumus, taču daudzus jo daudzus oriģinālus nav bijis iespējams apskatīt. Varbūt privātajās kolekcijās ir paši labākie darbi, kurus tā arī neizdodas ieraudzīt un fiksēt. Ja arī gleznu reprodukcija fotogrāfijā ir sagādāta,  ne katru var ievietot grāmatā kvalitātes dēļ.

Nākošā lieta. Dzīvi pirmskara Latvijā es vēl varu stādīties priekšā, taču mana fantāzija izsīkst, līdzko sastopos ar nometņu laiku Vācijā, bet jo sevišķi tiem dzīves apstākļiem, ar kādiem mūsu tautieši saskārās, tikko kļuvuši par politiskiem bēgļiem svešā zemē, ar to, kā viņi iekārtojās un kā dzīvoja. Gan paši mākslinieki stāstīja, gan esmu dzirdējis daudzus dzīvesstāstus no citiem, jo bieži darbā arhīvā saskardamies ar tautiešiem, esmu lasījis vēstules, aprakstus un grāmatas. Tomēr to visu pielāgot konkrētajai situācijai ir sarežģīti. Būtiskākais – es to pats neesmu piedzīvojis, neesmu ar to audzis, uzsūcis, kā saka, ar mātes pienu, kas palīdz, rakstot par šejienes māksliniekiem. Emocionālā bagāža man ir cita, nerunājot par dzīves apstākļiem, kas brīžiem ir gluži pretēji, šejienietim neizprotami. Var jau būt, ka tas viss mākslas zinātniekam nav nepieciešams, taču esmu no tiem, kuri uzskata, ka dzīve veido mākslinieka garīgo pasauli, uzskatus, interešu loku un to, par ko viņš runā savos darbos, kāda ir to forma un izmantotie mākslinieciskie līdzekļi utt. Gleznā viņš izsaka pats sevi, tikai jāmēģina iedziļināties un nolasīt. Bet arī to var nolasīt tikai tad, ja esi izpētījis mākslinieka garīgo pasauli, dvēseles konstitūciju.

Kā lai izpēta, ja sarunu bijis maz, kā tas notika ar Gunu Ikonu-Krūmiņu? Šajā gadījumā palīdzēja viņas dzejas grāmatiņas, kas atklāj viņas ļoti sarežģīto personību, viņas daudzsejainību, daudzveidību. Arī rakstot par Jāni Zuntaku, mūsu sarunu ar viņa meitu Viju Zuntaku-Bērziņu bija par maz, taču būtiskas. Gleznotāja pasauli ļāva izprast gan vienības „Zaļā zeme” protokoli, Sirmo stunda grāmata, gan Misiņa bibliotēkā nonākušās Jāņa Zuntaka un viņa sievas Ellas vēstules rakstniekam un žurnālistam Arturam Plaudim Austrālijā. Šī sarakste lieliski atklāj mākslinieka dzīvi un garīgo pasauli Vācijā, Argentīnā un Kanādā, kā arī ikviena šīs paaudzes cilvēka traģiku, kurš izrauts no dzimtās zemes, kurā jau bija paspējuši ielaist dziļas saknes un kuram jāpielāgojas svešajiem apstākļiem un jādzīvo, gan pārveidojot sevi, savu daiļradi, gan jāizskolo trīs bērni. Vēstules man likās svarīgs trimdinieka-mākslinieka likteņa dokuments, tādēļ atļāvos ar bērnu atļauju tās publicēt grāmatā.

Gleznotājs Laimonis Mieriņš mani uzrunāja tādēļ, ka bija izlasījis to ceturtdaļteikuma, ko biju veltījis viņa darbiem, rakstot Rīgas Balsij par Klāva Sīpoliņa fonda izstādi (1987). Šo faktu minu tikai tādēļ, lai pateiktu jaunākajiem kolēģiem, cik uzmanīgi mūsu, kritiķu, sacīto pārdomā un analizē mākslinieks. Paviršību, falšību, samākslotību nedrīkst būt, to speciālists jūt uzreiz. Mēs pirms tam jau bijām vairākkārt tikušies, iedraudzējušies. Pavadīju nedēļu Šiplejā, ik brīdi sarunājoties, iepazīstot viņa apkārtējo pasauli un mājas atmosfēru. Laimīgā kārtā biju sadraudzējies ar bijušo jelgavnieci, rakstnieci un mākslas zinātnieci Indru Gubiņu. Viņa man uzticēja Laimoņa Mieriņa vēstules. Tās ļāva ielūkoties mākslinieka tapšanā, palīdzēja izstaigāt tos ceļus, kas viņam bija jāiziet, lai kļūtu tas, kas viņš bija, ienirt viņa domu pasaulē. Par to arī ir šī grāmata.

Indras Gubiņas mudināta, Gundega Cenne aicināja mani ķerties pie grāmatas par viņu. Arīdzan šis bija īpašs gadījums. Viņas vārdu zināju, arī viņas darbu reprodukcijas biju redzējis. Par gleznotāju šo to biju dzirdējis no stāstiem ciemošanās reizēs Kanādā. No saklausītā un redzētā, tāpat kā citreiz, grāmata nevarēja tapt. Sākotnēji nebija iespēju aizdoties uz Otavu nepietiekamo finanšu līdzekļu dēļ. Sākās gara sarakste vēstulēs uz papīra un elektroniskā veidā. Kad nauda bija sagābelēta, tikos ar gleznotāju. Viņa pārvietojās ratiņos, bija palīdžu kopjama. Varējām tikties tikai noteiktās stundās un ne ilgi. Kamēr sapazināmies, kamēr satuvinājāmies un kamēr sākām uzticēties viens otram (tas vairāk no Gundegas Cennes puses), pagāja laiks. Atkal viss netika izrunāts. Arī viņas arhīva materiāli tobrīd bija pieejami visai ierobežotā daudzumā – tie glabājās kādā noliktavā, kurā viņa tos bija ievietojusi, pārceldamās uz toreizējo jauno dzīvesvietu. Atkal palīdzēja Indra Gubiņa, kura nodeva manā rīcībā savus materiālus par gleznotāju. Drīz vien sākās problēmas ar Gundegas Cennes veselību, kas apgrūtināja mūsu saraksti. Grāmata tomēr tapa un patlaban gaida savu kārtu nākšanai šai saulē.

Rodas jautājums – kādēļ gan rakstīt par tiem māksliniekiem, kurus Latvijā nepazīst? Atbilde – tieši tāpēc. Viņi devuši noteiktu artavu trimdas latviešu mākslas pastāvēšanā un attīstībā, trimdas mākslas ainas daudzveidībā. Ja nebūtu šo grāmatu, dzimtenē neviens neuzzinātu, ka, piemēram, Edgars Krūmiņš visu darba mūžu ļoti sekmīgi nostrādāja Kanādas televīzijā CBC, veidodams teātra iestudējumu un koncertu scenogrāfiju, viens no retajiem latviešiem ieguvis arī Emmy balvu, bijis ilgus gadus Mākslinieku vienības Latvis valdes priekšsēdis, tātad vadīdams Kanādas latviešu mākslinieku darbību latviešu sabiedrībā. Vai ar viņu mums nebūtu jālepojas?!

Nākošais jautājums – kāpēc rakstīt par tiem, kuri nav pirmā lieluma zvaigznes? Tas ir jādara kaut vai tāpēc, ka kalnu virsotnes savu lielumu un varenību var izrādīt tikai tad, ja ir lejas, līdzenumi un lielāki un mazāki pakalniņi un kalni. Un vai rozes ir skaistas tikai tādēļ, ka ir rozes? Citam patīk labāk krokusi vai margrietiņas. Vai tādēļ tās nav skaistas puķes, lai gan pēc mūsu pieņēmumiem ziedu karaliene ir roze? Vai tādēļ nerakstīt, ja dažiem māksliniekiem nav bijusi iespēja atvest savus darbus parādīt dzimtenē un tādēļ nav Latvijas muzeju un galeriju kolekcijās? Vai tādēļ mēs nelasām par Rembrantu, Pikaso vai Roju Lihtenšteinu, kaut arī viņu darbi nav šejienes muzejos? Vai Marka Rotko oriģināli pieder kādam Latvijas muzejam vai šejienes kolekcionāram? Tomēr Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī ir radies, kurā eksponēti seši aizlienēti darbi.

Man būtiski ir mākslinieku dzīvesstāsti. Neviens no viņiem nav dzimis laimes krekliņā. Katram bijis jāizdzer savs biķeris, kurā bez saldā vīna piejaucies skāņš alus un pat vērmeļu rūgtā sula. Viņu dzīvēs atainojas Latvijas vēstures likteņgaitas. Ikviens no viņiem, neraugoties uz grūtībām, ko viņam sagādājusi dzīve, ir attīstījis un tālāk veidojis savu talantu, uzturējis savu radošo garu. Viņiem māksla ir bijusi ļoti svarīga dzīves dienu daļa. Cits jautājums ir darbu mākslinieciskā kvalitāte. Bet kurš ņemsies apgalvot un būt Dieva vietā, lai noteiktu, kas ir mūžībai saglabājams un kas žogmalē atstājams? Rakstīt šejienes mākslas zinātniekiem par tā saucamās trimdas māksliniekiem nav bijis viegli. Varbūt tādēļ Latvijā ir iznākušas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas grāmatas. Atcerēsimies lielisko Rūtas Muižnieces apcerējumu par gleznotāju Sofiju Samsoni no Zviedrijas Latviete Danderīdā, Pētera Zeiles - par Lidiju Dombrovsku Larsenu Austrālijā un Gundegas Cēberes grāmatu par Lari Strunki[5]. Apgādā „Mansards” patlaban tiek strādāts pie Andras Silapēteres grāmatas par Veroniku Janelsiņu. Vairāki mākslas zinātnieki ir rakstījuši par trimdas periodu mūsu klasiķu biogrāfijās – Rasmas Lāces pētījumā par Augustu Annusu, Dzintras Andrušaites grāmatā par Niklāvu Strunki, Daces Lambergas monogrāfijā par Valdemāru Toni. Vēl jāpiemin katalogi, kas veltīti Leo Jānim Briedītim, Dainai Dagnijai, Sigurdam Vīdzirkstem (pat divi), Raimondam Staprānam[6]. Varbūt vēl kādi izdevumi, kuri nav nonākuši manā redzeslokā. Še nav lieki atgādināt, ka izstādē Latviešu māksla trimdā piedalās 116 autori, bet latviešu mākslinieku trimdā šajos 60 gados ir vismaz desmit reizes vairāk. Tikai kādiem 15 no viņiem ir iznākušas grāmatas un katalogi Latvijā.

Un atkal rodas jautājums, cik liela interese ir mākslas zinātniekos par viņiem? Gaužām niecīga. Šodienas Latvijas ekonomiskajos apstākļos dzimtenē ir grūti atrast arī finansiālu atbalstu. Pastāv uzskats, ka „trimdai” pašai par to jāparūpējas. Bet arī aizrobežu latviešu organizāciju naudas kalni nav neizmērojami. Liela daļa no grāmatām ir iznākušas pēc mākslinieku vai tuvinieku iniciatīvas un ar viņu un atsevišķu ārzemju latviešu biedrību finansiālo ieguldījumu. Atrisinājumu neredzu. Varbūt laiks mums palīdzēs.  

 

---

[1] Juris Soikans. Mākslas kritika un esejas. Rakstu izlase. Astras apgāds: Toronto, 1983. 94.lpp.

[2] Eleonora Šturma. „Saules un ēnas puses latviešu mākslas ainā”. Latvju Māksla. 1975,1. Citēts pēc: Eleonora Šturma. 50 gadus mākslai pa pēdām. Mansards: Rīga, 2011:35.

[3] Juris Soikans. Mākslas kritika un esejas...

[4] Eleonora Šturma. Saules un ēnas puses... 37.

[5] Dienu pēc konferences nāca klajā galerijas Daugava sarūpētais izdevums par Jāni Annusu Labirintos un cituviet (sastādītāja un teksta autore Anda Treija). Vēl pēc mēneša dienasgaismu ieraudzīja Ilmāra Rumpētera zīmējumu albums ar Ritas Laimas Bērziņas tekstu (apgāds „Vesta-LK“).

[6] Laikraksta Laiks redakcija izdevusi Raimonda Gunāra Slaidiņa Kara gaitu dienasgrāmata. 1944-1945.