Jaunā Gaita nr. 275. ziema 2013

 

 

 

 

IMANTS AUZIŅŠ

 

PĻI!* – 1905

 

Zem smaga akmens guļam

mēs, deviņi.

Bet jūra kā vienmēr gar krastu kuļas,

bet jūra bango un šalc, un klusē.

Mums – dusēt.

 

Jūs jau zināt:

par dzīvi var būt dažādi viedokļi.

Mūs iedzina zemē

cara Krievijas īsākais viedoklis:
           Pļi! –

           Pļi! –

tos, kas viņu emisārus padzinuši.

           Pļi! –

tos, kas savu zemi savās rokās paņēmuši.

           Pļi! –

tos, kas savu domu domājuši.

           Pļi!

tos, kas krievu caru nava mīlējuši.

           Pļi!

tos, kas cilvēkcieņu pazinuši.

 

           Pļi! –

Jo bez tam – tik grūts starptautiskais

stāvoklis (tikko Japānā pazaudēts

karš...). Pļi! Jo Baltijai būs mūžīgi

būt Krievijas impērijas sastāvdaļai...

 

           Pļi! –

Un visā Latvijā simti tā guļ

zem akmeņiem, priedēm un bērziem.

 

Mīļā jūra,

nolādētā jūra.

 

 

No krājuma Skumjais optimisms (1968)

 

 

 

*Pļi! (krieviski: Пли!) ir pavēle: Šaut! jeb (atklāt) Uguni!

 

 

 

 

*  *  *

 

Pār Lielupes tēraudzilajiem lokiem

Lido lapas − dzeltenas, sarkanas.

No Rastrelli stādītajiem kastaņkokiem

Krīt brūni kastaņi Rundāles parkā.

 

Turpat pie skaņas un baltas skolas

Pār bērnu šaurajiem pleciem

Dēj spīdīgas pērnās vasaras olas

Kastaņa, gadsimtiem veca...

 

Es nolieku somu un apstājos brīdi.

Te ceļa beigas un sākums. −

Šīs desmitiem varu mīdītās grīdas!

Šis vesela gadsimta vākums!

 

Laiks septembra rāmajā skaistumā ierit.

Vēl darīt, vēl steigties, vēl cerēt!

Sēž diena uz kastaņu olām tik mierīga

Un nezina pati, ko perē.

 

Jau jauna ir izteka. Tikko bij ieteka.

Es nokratu smeldzi un ceļos, −

Kur visi kā sarkanas asinis ietekam

Šīs zemes dzīslotos ceļos.

 

No krājuma Skumjais optimisms (1968)

 

 

 

 

KAD TEVI MĪLU

 

Kad tevi mīlu, pat zvirbuļus mīlu,

     jo saprotu: zvirbuļiem jāčiepst,

     lai nebūtu klusums, kad klusējam

     mēs.

 

Kad tevi mīlu, pat lietavas mīlu,

     jo saprotu: pasaulē siltuma

     pietiek, un labi, ja reizēm ir

     vēss.

 

Kad tevi mīlu, pat akačus mīlu,

     jo sausā laikā grāvjos nav ūdens

     un purvos nāk brieži dzert.

 

Kad tevi mīlu, pat kaķus es ciešu,

     jo saprotu: pasaulē kādam pa naktīm

     ir jādodas peles ķert…

 

Kad tevi mīlu, šķiet: ne par matu

     nav alksnis sliktāks kā palmas

     vai cipreses zars.

     Kad tevi mīlu, kad tevi mīlu –

pat dzīvot šai pasaulē var!...

 

 

No krājuma Skumjais optimisms (1968)

 

 

 

 

MIRKLIS
PIE MĒMELES

 

 

Augstu saule stāv – nenorietoša,

Lejā upe blāv – ievās ziedoša,

Vidū dvēsele – visu dziedoša,

Daudz ko zinoša, sevi – minoša,

Sauli kūstošo, upi plūstošo…

Ai, kā straume skrien!

Steidzies – irkli mērc,

Tas ir mirklis vien! –

Dzīvot mirkli vērts:

Tādu ziedošu, nenorietošu,

Bet ar dvēseli – visu dziedošu.

 

 

 

No krājuma Atskārsme (1986)

 

 

 

 

*  *  *

 

Mums visiem ilgi jāzied –

tik ilgi, cik vien var;

un, protams, augļi jānes –

tik ilgi, cik vien var;

kad augļu nav, ne ziedu,

kad salna tevi skar:

vēl uzsvilpo, vēl dziedi –

tik ilgi, cik vien var!...

 

 

No krājuma Atskārsme (1986)

 

 

 

 

*  *  *

 

Ikviens mēs pasaulē ejam

Ar savu dvēseles satvaru:

Ar saviem kalniem, lejām,

Ar saviem sēkļiem, atvariem.

 

Un paši sevi tiesājam

Nepielūdzami, skarbi.

Turpinām dieva iesākto,

Bet diemžēl nebeigto darbu:

 

Sevi veidojam tālāk,

Bet citreiz – no pašiem pamatiem

Granītā, ģipsī, mālā,

Un tas – viens no grūtākiem amatiem.

 

Atkal vakars vienu

Daļu no dzīves cērt,

Granīta šķembu – dienu

Žēlot nav vērts.

 

 

No krājuma Jaunu rītu lauki (1966)

 

 

 

 

*  *  *

 

Miers lai tavām piekusušām krūtīm. –

Dienai cauri gāji grūti,

Vakars melnē rūtīs.

Vai tev debess pāri slienas,

Vai tu nīki četrās sienās, --

Tā bij tavas dzīves diena.

 

Steidzi, skrēji – nebij vaļas.

Diena tumša, diena zaļa,

Klusa, skaļa –

Kuram daļas?

Tev ir daļa. Tava diena.

Neatsaucama un viena.

 

Vakars, melnais lakats, sienas.

Galā diena.

 

Cauri nevaļai un vaļai

Stipra paliek tava daļa:

 

Ir kaut kas, kur nepieviļas –

Cilvēcība klusa, dziļa.

 

No krājuma Skumjais optimisms (1968)

 

 

 

 

BEZGALĪGĀ

 

Daudz skaistuma uz pasaules,

Deg ziedu ugunskuri.

Bet, Latvija, sen zinu es:

Visstiprāk mani turi.

Kas grib, lai tevi mazu sauc,

Varbūt pat nopeļ spīvi,

Bet lielāka tu esi daudz

Par mūsu īso dzīvi.

Es tavās ārēs ienāku

Kā okeāna dzīlēs;

Ne kartes mazo ielāpu –

Sirds lielu zemi mīlēs,

Ik katru dienu ejamu

Caur sētu, ciemu, Rīgu:

Bet mūžā – neizejamu.

Un tāpēc – bezgalīgu.

 

No izlases Šī zeme, tavs skūpsts un krāsns sarkanā mute (1987)

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

DACE MICĀNE-ZĀLĪTE

KAD LATVIEŠI, PACIEMOJUŠIES LATVIJĀ,

AIZBRAUC ATPAKAĻ
UZ SAVĀM MĪTNES ZEMĒM

 

 

 

Izdzisuši ugunskuri,

Taureņi aizlidojuši.

Viņi te bija –

Kā līgavu Latviju

Noskūpstīja.

 

Vecajā rijā ugunij

Krāsnī acīs ieskatījās,

Rudzu maizi cepa no māla un

Krūtis ar kadiķi

Apsvētīja.

 

Pīlādzi noglauda,

Kurš nosarcis viņus

Pavadīja.

Izdzisuši ugunskuri,

Taureņi –

         Aizlidojuši.

 

 

 

 

 

 

*  *  *       

 

Jums Amerika atvērta kā bizoņādas ģērēts tīstoklis,

Mums bērzu meijas, izlaidumi, stārķu mājoklis

Un dzeltenrapšu lauku saules spogulis.

Jums okeāna vēji maigi dziesmu auž –

To gliemežvāks un palmas vējā rotā.

Jums kalnu kupri nesā saules rietu ēnas,

Tik garas, maigas kalnu grēdu sētas,

Ar indiāņu rakstiem apsvētītas vietas,

Ar zīmēm ievilktām uz cietas alas sienas,

Ar kalnu pārejām, kas smieklus

Ar zelta smiltīm izsijā un pietur,

Kā zelta matadatu burvīgi to iedur

Pašā saules mezgla pītā pīnē,

Un vēju, miglu, sauli, lietu zīlē.

 

Mēs laivā mēram Daugavu – ne upi,

Bet Daugavu, kas nēsā vasaras un dienas –

Ar melnu viļņu jostu sietas, greznas

Māras prievietiņu, kroņu, piekariņu,

Kokļu, dūdu trejdeviņu

Kalnā kaltu baltdieniņu –

Iemērītu katram vienu

Vasariņas dienu.

 

Ziedu, margrietiņu

Pārlapiņu – mīlu,

Pieclapiņu ceriņzieda

Rūgti mutē sazelētu

Cerībiņu.

 

Daugaviņu, mūsmāmiņu,

Tav’ māsiņu, tuvu tālu,

Dziedātāju auklētāju,

Arī tavu sargātāju –

Tavā pusē atbalsoja

Kad es saucu labu dienu

Tev dodama pār deviņām jūriņām,

Pār deviņiem smilšu kalniem,

Pār deviņiem zelta dārziem,

Pār deviņiem šķērsu mežiem,

Pār dimanta zvaigžņu laukiem

Uz krauklīša zelta spārna

Līdz tavām namdurvīm.

 

Dace Micāne-Zālīte ir dzejgrāmatas Vāveru gane (2011) autore.

Skat. JG268(2012):67-68.

 

 

Jaunā Gaita