Sabīne Košeļeva

NIERE TAUKOS

 

Annužas dzīves trīs lielākie prieki ir pamosties un konstatēt, ka nesāp mugura, ir normāla vēdera izeja, kā arī sarkanais „Marlboro”. Viņai patīk neviena netraucētai apsēsties savā aukstajā virtuvē uz grīļīgā ķebļa, nolikt uz galda papa izrakstīto sudraba pelnu trauku un nesteidzīgi piebeigt stipro smēķi, it kā šoreiz tas tik tiešām būtu pēdējais šai velna dzīvē.

Annuža paņem savās mezglainajās, viegli trīcošajās, bet vienmēr glīti manikīrētajās rokās sērkociņu un aizdedz cigareti. Ieliek sērkociņu pelnu traukā kā tādu no ligzdas izvēlušos putnēnu un sparīgi izpūš gaisā dūmu strūkliņu. Annuža pīpēšanā nav nekāda iesācēja, viņa velk jau visu mūžu, tas ir vienīgais aizliegtais prieciņš, ko viņa vēl atļaujas, turklāt tagad, kad savu žūpīgo Jorenu norakusi zem zemes, nav neviena, kas varētu pārmest. Vienīgais kreņķis ir mazbērni, kas varētu ierasties un pieķert viņu šajā nedarbā, bet pārāk bieži jau viņi arī nenāk, tikai tad, kad ir kādi svētki vai slinkums pašiem gatavot, žuļiki tādi.

Annužas nagi ir tādā formā kā mandeles. Manikīru viņa taisa pati. Annužai derdzas svešu cilvēku pieskārieni, tāpēc viņa neiet pie ārsta, manikīra, pedikīra, friziera. Ar visu vairāk vai mazāk tiek galā pati.

Rakstainais sudraba pelnu trauks ir vienīgā lieta, kas Annužai saglabājusies no papa. Četrdesmit devītajā viņu izsūtīja uz Vorkutu, un vairāk neviens viņu netika redzējis. Annuža mīlēja savu papu kā negudra. Viņš bija gara auguma, tumšiem matiem, gluži tādiem pašiem kā Annužai, un stiprām jo stiprām rokām. Viņam piederēja automobiļu darbnīca, kur mazā Annuža mēdza vasarās pusdienlaikā iegriezties, lai aiznestu papam mātes sagatavotās pusdienas. Pēcāk šī pati darbnīca bija iemesls, kāpēc papu aizsūtīja Krievijas tālēs.

Vorkutā Annužas paps strādāja akmeņogļu raktuvēs. Iesākumā, protams, bija pavisam čābīgi, bet tad viņš iepazinās ar nometnes virtuvieni Marusju un dzīve ieguva tīri ciešamu nokrāsu. Tik ciešamu, ka viņiem ar Marusju piedzima divi rakari – Kirils un Pavļiks. Mājinieki par to uzzināja tikai pēc papa nāves no Marusjas vēstules. Viņiem paps gan sen jau bija beigts un pagalam, jo rak­stījis viņš netika, tāpēc pēc visiem šiem gadiem, uzzinot ko tādu, viņu jūtas bija dalītas. Saprotams, ka ne siltai zupai, ne siltam sievieša gurnam pie sāniem nav ne vainas, vēl jo vairāk, ja atrodies kaut kur ellē ratā un augu dienu dzīvojies pa pazemi, bet kā tad Annuža? Kā tad māte, kurai vienai pašai bija jāskolo un jābaro trīs bērni? No acīm prom, no sirds laukā? Tiešām tā? Vai arī tas vienkārši ir vīrieša cilvēka prāts, un iepūt?

* * *

Sestdiena. Šodien Annuža pamodusies vēlāk nekā parasti. Sēd uz grīļīgā virtuves ķebļa, dzer savu šķīstošo kafiju no krūzes ar kaķiem, ko iedāvājusi mazmeita, un pa loga šķirbiņu dzird, kā lejā kaimiņienes atkal kaut ko pļeterē. Kaimiņienēm patīk pļeterēt, un savā pļeterēšanā viņas allaž cenšas iesaistīt arī Annužu, bet viņa neļaujas. Attrauc, ka jāsteidzas, un prom ir. Annuža labāk izvēlas dienas vadīt viena vai arī pļeterēt ar saviem neskaitāmajiem istabas augiem. Tie vismaz viņu netramda un nerunā kaut kādas aplamības. Annuža ciest nevar tukšas pļāpas tikai pļāpāšanas pēc. Tāda vajadzība viņai ir sveša.

Sestdienas ir Annužas mīļākās dienas. Nav jāiet uz darbu, priekšā ir vēl viena brīvdiena, un tirgus ir atvērts gandrīz tikpat ilgi kā darba dienās. Tirgus ir viens no brīvdienu rituāliem. Lai kāds aiz loga būtu laiks, viņa kāpj iekšā tramvajā, tikpat grīļīgā kā virtuves ķeblis, un dodas iepirkt sev gardumus. Divas rabarberu bulciņas, tās viņai garšo vislabāk, saujiņu žāvētu dzērveņu, rozīņu, cukurotu riekstu un mandeļu. Lieso sieru, paniņas un, protams, sarkano „Marlboro”.

Darba dienās Annuža uz tirgu nevar paspēt, jo jāiet uz darbu. Darba dienās viņa kāpj autobusā un kratās uz otru pilsētas galu, kur atrodas viņas meitai piederoša aptieka. Annuža ir atbildīga par telpu un logu tīrību, plauktu kārtību, kā arī par to, lai rajona sievām un vīriem būtu izmērīts pārāk augsts vai zems, kā nu kuru reizi, asinsspiediens. Te gan no pļeterēšanas izvairīties nu nekādi. Jāuzklausa visas sāpošās locītavas, hemoroīdi, mazās pensijas un tā tālāk. Dienas beigās Annuža vienmēr jūtas vismaz uz pusi vecāka un slimāka, nekā bija no rīta. Jaunībā viņa gribēja būt māsiņa, tagad nu vecuma galā šāda iespēja viņai gandrīz ir.

Par savu dzīvi Annuža gan nesūdzas. Viņa saka, ka savu mūžu nav dzīvojusi tik labi kā tagad. Es taču dzīvoju gandrīz kā niere taukos, būtu grēks par ko sūdzēties, viņa mēdz sacīt. Pensija plus alga, ko viņa var tērēt pēc saviem ieskatiem. Ne žūpīgā Jorena, ne bērnu, kas jāaudzina, ne vairs arī kaķīša. Kaķīti gan gribētos, bet jaunu vairs neņemšot. Kas tad par to rūpēsies, kad Annuža aizies pie papa uz debesīm? Visiem taču ir pašiem sava dzīve galu galā.

Otrs sestdienu rituāls ir Jorena apgrābstīšana. Gribi vai negribi, bet Jorens jāapgrābsta ir, citādi ļaudis atkal sāks mēļot, ka Annužai par Jorenu nospļauties, nu, gluži kā toreiz, kad viņš galīgi sadzēries vandījās apkārt pa rajonu un visur, kur sagribēja, atlaidās pačučēt. Kāpņu telpā, zem smiltsērkšķu krūmiem mājas priekšā, pagrabā. Un tad Annužai jāskrien un jāvāķī šitāds zildegunis, kas ij ne tik, cik melns aiz naga neko nenovērtē, tikai pieprasa, pieprasa, pieprasa. Labi vien ir, ka Jorens sadomāja pats nomirīt, citādi Annuža ilgi šito tramdīšanu vairs neizturētu.
 

* * *

Annuža uzkrāso lūpas, tumši sarkanas kā pārgatavojušies ķirši, un lūpu krāsas pārpalikumu nosusina salvetē. Viņai ir pilnas atvilktnes un somiņas ar salvetēm, kurām abās pusēs rēgojas dzīslaini plāno lūpu nospiedumi. Šo viltību Annuža iemācījās no savas mātes, tā pasargā zobus no nosmērēšanās ar lūpu krāsu. Pēc tam viņa ieliek kurpēs supinatorus, salīmē uz varžacīm plāksterus, šā kā tā deformējušies pirksti sāpēs, it kā pats sātans pa tiem dancotu, bet profilaktiskais minimums gribot negribot ir jāveic. Uzliek hūti, uzrauj plašķi un ir gatava doties uzdzīvē. Osteoporoze par sevi šodien manīt neliek, vējš izdzenājis mākoņus, lai ļaudis varētu sasveicināties ar pēdējo rudens sauli, turklāt arī klaču bābas kaimiņienes ir nozudušas. Dzīve šodien ir vēlīga.

Pie tirgus Annužu sagaida ruds runcis ar vienu aci. Velns viņu zina, kur palikusi otra, bet ar vienu ir gana, lai viņš Annužu pazītu. Pie­steidzas klāt, pieglaužas pie kājas liela un vaicājoši lūr ar savu vienu vienīgo redzokli. Pinci, pinci, kur tad tu tā aci pazaudēji? – Annuža katru reizi rudajam vaicā, bet, atbildi nesaņēmusi, dodas iekšā tirgū.

Pielādējusi pilnu kuli ar labumiem, Annuža ir gatava mājupceļam. Viņa rūpējas arī par rudā uzdzīvi, un katru reizi, pirms dodas uz tramvaju, lai brauktu atpakaļ pie saviem istabas augiem, viņa apstājas pie lielajiem dzelzs vārtiem un uzcienā vienaci ar gabaliņu nieres.

Divas nieres taukos stāv pie tirgus vārtiem un rudenīgajā saulē bauda dzīves mazos prieciņus.

Vēl tikai jāapgrābsta Jorens, tad – rabarbera bulciņa, žurnāls, seriāls par dakteriem un sarkanais „Marlboro”. Dievs dod, kaut rītdien nesāpētu mugura. Jāizmazgā un jāsagludina veša, jāpārstāda orhidejas un, ja pietiks spēka, jāieiet vannā.

Jāieiet vannā, Annuža nomurmina un pagriežas, lai atgrieztos tirgū. Jānopērk skuju ekstrakts.

 

 

Žurnālistikas studijas LU Sociālo zinātņu fakultātē un Rakstniecības studiju maģistrantūru Liepājas U. beigušā Sabīne Košeļeva publicējusies Kurzemes Vārda kultūras sadaļā, Kultūras Dienā un <satori.lv>, no kurienes pārpublicēta „Niere taukos” un arī attēls.