Anda Kubuliņa

PŪPOLA DVĒSELE LĪDZĀS PĀRREDZOŠAI SKAIDRĪBAI

 

Edvīns Raups

Māris Salējs

Māra Salēja un Edvīna Raupa ienākšanu literatūrā šķir apmēram 10 gadi: Raups parādījās 80. vidū, Salējs 90. gados. Salēja uznāciens iekrita brīdī, kad jaunās paaudzes literāti sāka savu tradīcijas pārrāvumu, demonstrējot neglītās estētikas, postmodernisma plašumus. Bet abus dzejniekus vieno dziļš respekts pret formu, abi saucami par jaunākās latviešu dzejas formas reformatoriem: Raups ar visa veida pārnesumiem, pacelšanu izteiksmes dominantē un spāņu kultūrā pasmelto simbolu koncentrēto valodu atklāja pilnīgi jaunas dzejas frāzes iespējas, kamēr Salēja fragmentārisms izrietēja no nepilno teikumu konstrukcijām. Viņa pirmā grāmata Māmiņ, es redzēju dziesmu (1999), aktualizēdama sirdssiltumu cilvēku attiecībās, reizē bija un reizē nebija tradīcijas pārraušanas norišu atbalss. Raupa lirikai piemītošā nāves simbolu blīve, ko noteica spāņu tradīcija (par to vēlāk), nāca kā pilnīgi kas nebijis pie latviešiem un nav saistāma ar 90. gadu jauno literatūras neglīto estētiku.

Salēja pirmajā grāmatā – neplēšoties – līdzās pūkainam maigumam dzīvoja netīrās pasaules melnums tāpat kā Raupa otrajā krājumā Dzīvo-Damies (1995), taču abiem tas pastāvēja kā esamības daļa, ko liriskais „es” redz, ar tās esamību rēķinās, taču sevī neielaiž, ar to nestrīdas. Pēc principa – katram savs. Tāds poētiskais uzstādījums rezultēja, ka netīrais, neglītais rezonē kā cilvēku mulsums pārejas laika jauno realitāšu priekšā (kamēr vairumam – kā visautļautība pārprastas brīvības, novitātes vārdā). Tā abu fragmentārisms, kas Salējam saistās ar pasaules sašķeltību (poētiski – sintagmas pielīdzinājums teikumam, punkta pārdaudzums), to tomēr nesasīcināja – klusināja liedējošā atvērtība, spēkpilnais mīļums un saskaņa ar Eiropas kristīgajām vērtībām, tāpat arī saudzība pret otru saskarsmē. Nē, pārejas laika aukstais cinisms nepazuda, bija gana spilgti vispārināts, taču sirsnības spēks, stingri nosvērtā atvērtība un līdzcietība pulsēja kā dzīvs dadzis pretī pārejošiem saukļiem vai pamirumiem (nevaru noturēt runāšanu). Programmātiski šo cilvēcisko, arī mākslinieka neatkarību Salējs aktualizēja otrā krājumā Mana politika (2001, trimdas dzejnieces Anna Dagdas Fonda balva), izspicējot tolaik populāro „nē” mākslas angažētībai. Teica viņš to nosvērti, atšķirībā no Jāņa Elsberga un viņa faniem. Daudzpusīgā apdāvinātība, pasaules, cilvēku un lietu samēru redze, plašais kultūras apvārsnis (līdzās literatūrai arī tēlotāja māksla, mūzika), personības šarms kopā ar darbīgu atbildību par mākslas vietu kapitālisma apstākļos izvirza viņu par jauno žurnāla Luna bezalgas redaktoru. Jaunais statuss rada jaunas iespējas, sevišķi tulkošanā, taču uzliek arī papildus uzdevumus un organizatoriskos pienākumus. Sevišķi tādam, kas mēģina sasiet pārrautās literāro paaudžu saites. Tā skaidroju Salēja lēno gaitu līdz trešajai grāmatai Nedaudz vairāk (2013) [1], lai gan regulāri sastapos ar viņa poļu, lietuviešu atdzejojumiem, arī oriģinālliriku un kolēģu darbu interpretācijām.

Garie gadi starp otro un trešo krājumu nobriedināja Salēja sabiedrisko, arī māksliniecisko personību. Tēlā iestrādāto parādību precīzā redze un pārmaiņu konkrētība, savdabība, ko sastapt var jau pirmajā grāmatā un ko, domāju, stiprināja pamatizglītība tēlotājā mākslā, nu tika iekļauta plašākā skata leņķī, lai nezustu ne cikliskās, ne arī it kā gaistošās pārmaiņas, lai viss tur skanētu kā cilvēces mūžīgās darbdienas daļa ar labo, tāpat ēnas pusi, ar plūstošām pārejām starp tām. Jā, Salējam pārejas ir plūstošas, kā piederas dzejā ar vizuālā, emotīvā dominanti. Mērogs vietām atgādina mēģinājumus tuvoties Ulža Bērziņa atvēzienam, ko gan Salējs īsti nesasniedz un nefokusējas uz demiurgu, bet gan uz „es-tu”, uz pavarda silto apli. Skats pārslīd neglītajam, nenoturīgajam, ciniskajam kā nebūtiskiem – apļa mumiozais starojums tādai reakcijai gana stiprs. Grāmatā sarukusi jaunības mīlīgā ironija, ja tomēr parādās, tad klāt tai nācis zināms asumiņš (es skumstu par sevi – ka manis vairs nav), toties uznirst un virknējas dzīvās bezvārda pasaules, kas melnējot zariem slienas pret debesīm. Mēmās dabas plašums, ciklisko pārvērtību precīzs ieveidojums liriskās situācijās uzbur krājuma daudzlīmeņa pretstatījuma sietu (ai – mana dzimtene sārtenā esības plūsmā), izsijājot un uzburot poētisko Visumu mīlīgām kontūrām, arī mūsu tik jauko, kaut daudzkārt slānīto un pelto, esību. Emotīvās pārejas, teiksim, skumju biezēšana nogurumā, tā nokratīšanu grāmatas „es” panāk, koncentrējoties ieejai iekštelpā, t.i., paš­analīzē. Tā pasargā no grūtsirdības, vairo izpratni par saderības principiem. Un gaiss atkal plūst pilns biezu / putojošu smieklu // viens mirklis. gaist kā mūžība. Neņurkstot, neizplūstot, bet starojot gaišo arī tad, kad debesis ietērpjas putnos sēros. Dvēsele – kaut greiza un tizla / aug. un vēlas būt koks // tavam tumstošam gaisam / putnam kas gaisā aizskan arī ciešanu un smaguma brīžos. Viegluma, dvēseles tēli (putns, pūpols, puteklis, kurš dejo starā / un mirdz nekam, cīruļa dzirksti gaisā, pienenes zeltainā pūka) krājumā ir gan organiski, gan ar koncepta svaru „es-tu” apļa raksturojumam, bieži tērpdamies dzeltenā, izteikdamies kustībā, darbībā. Turklāt Salēja aplim nozīmīgs ir klusums, kurā tieši saplaukst dvēsele, liriskās situācijās tomēr neizplūstot sentimentā, nekļūst smaga, nenogrimst sajūtu laiskumā, bet trīsuļo un intelektuāli rosās, tuvinot dzejnieka zīmēto iru estētisma krastam un tad atkal – ar reminiscencēm – saucot to atpakaļ pienākumā (izvilkt rokas no vaska).

Grāmatas nosaukums Nedaudz vairāk, manuprāt, akcentē ne tik daudz divata apļa intensitāti (kaut arī to), kā pavisam ko citu – jaunu šķautni mūsdienu izļodzītā vīrieša identitātē – vajadzīgu turpmākai pastāvēšanai. Jauna tā, stingri ņemot, nemaz nav, tāda tā nostājas tikai uz šodienas plurālā relatīvisma fona, ko daļēji dzemdēja karš (aktualizē tulkotais K.K. Bačinskis) un pēckarš, izjaukdams dzimumu līdzsvaru un pasaules dalījumu. Šķautne bīstami zalgo apstākļos, kad stiprais dzimums top pārvērsts par ilgotu ciemiņu jebkurās un daudzās mājās, ļogot un sašaurinot tā patības pamatu – pavarda sarga funkciju; brīdinot zalgo gadījumos, ja vīrišķai pašcieņai pietiek vairs tikai ar darbu, ciemiem, kamēr atbildību, kas kopš mītiskiem laikiem bijusi vīriešu pasaules pamats, modernā pēckara dzīve pārnes uz vājā dzimuma pleciem. Nedaudz vairāk dzīvi, vīrišķo spēku, prātu, tātad – identitāti, līdzīgi pirmskara vīriem, vispirms īsteno, protams, darbā, taču dziļāko cilvēcisko kodolu pasmeļ vecākos, bet atjauno to paša sargāta pavarda uguns gaismā (diena beidzot kliedzienu sūta). Atbildība un paļāvība, kā dzejoļos cik maigi Tu nošķel man pasauli – vai: un kad visi zvēri jau apklusuši u.c. uzbur šīs pūpola dvēseles jaudīgo spēku, tātad ne romantiskas ilgas, bet loks, ko apsauļo Viņas brūnā roka, atgriezdama un kopā izgavilēdama atgūto dzīves jēgu. Ik dienu. Pāri „es-tu” svētuma laukam, protams, grāmatā redzas kā Dieva acs (bez fanātisma – jā es redzu kā aizauļo jēriņš), tā mākslinieks-demiurgs, taču poētiski tie nepielīst ar tik juteklisku, dvēselisku tiešumu, kādu uzrāda divats:

        nedzirdu nedzirdu

pēkšņi dzirdu

                   savādi savādi skan

                   tas ko agrāk saucu par sirdi

    tas pieder man

         turu un klausos un neatklausos

         sitienus sausos un stipros

    gluži kā sienāzis spārdītos plaukstā

    skurbs un sisinošs ķipars

Kā jau minēts, Nedaudz vairāk sastopama arī atdzeja. Nedaudz: trīs autori, trīs dzejoļi. Atdzeju saturēja jau pirmais krājums, tās iztrūka otrajā un nu atgriezusies trešajā, lai līdzīgi Knuta Skujenieka Lirika un balsis (1978) risinājumam kļūtu par svešo fonu, asinot intonāciju: Kšištofs Kamits Bačinskis, atbalsodams karu, Julians Tuvims – rāmo pirmskara pilsētas ainu, Adams Važiks – etnogrāfisko lietu nezūdoša pulsa jēgu cilvēces atmiņā. Dažā ziņā katrs no viņiem iekrāso kādu līdzīgu parādību latviešu dzejas vēsturē, tātad vienlaikus funkcionē kā svešais fons un kā reminiscences uz Akurateru, Austriņu, Čaku. Krājumā poļu ir maz, taču viņi dod svarīgu piesitienu krājuma kompozīcijai. Runājot par Salēju, šī kaimiņu tautas lirika vienādiņ saucama par viņa mūžīgo skolotāju poētikā, arī par ceļa rādītāju valodas, stila meklējumos.

Līdzās dzejai otrs tik pat spēcīgs Salēja talanta izvirdums ir viņa interpretācijas par kolēģu grāmatām. Sākumā to noteica Lunas vadība. Situācijā, kad trūkst ne tikai jaunu, bet kritiķu vispār, rūgtā žanra ratos iejūgties nācās redaktoram pašam. Sāka viņš ar teoriju, apguvē respektējot secību, bet neatlaidība ļāva to piejaucēt, kā liecina monogrāfija Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika (2011). Uzmanīgi lasot Nedaudz vairāk, dziļurbumos gūtās atklāsmes Bērziņa poētikā dažviet atspīd arī paša jaunajā grāmatā – kā mēģinājums parādībā organiski atklāt sīkā un kosmiskā vienlaicību, kas tik raksturīgi Bērziņam. Teiksim, vārdos piedod par manu mazumu / par to kas izzūd / par visumu. Tas rāda: Māri Salēju literatūrzinātniskā darbība bagātina, nepārkoksnē dzejas jaunrades dzirksti. Ar to tad beidzu savu Salēja krājuma interpretāciju, pievienodama dzejnieka vienaudzes Ingas Gailes precīzi formulēto: Dzeja ārpus un iekšpus vienlaicīgi. Dzeja skanīgāka par laikmetu. Dzeja, kas var izmainīt dienas ritmu. Kas var salauzt neticību un radīt ticību.

Edvīns Raups [2], saprotams, skan citādi. Kaut vai tāpēc, ka ceļš izvēlēts cits un mūžs nedaudz garāks.

 

[1] Māris Salējs. Nedaudz vairāk. Rīga: Mansards, 2013.

[2] Edvīns Raups. mirklis šis. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013.

Filoloģijas zinātņu doktores, literatūrkritiķes Andas Kubuliņas radošajā kontā ir raksti kultūras periodikā, visvairāk par mūsdienu dzeju. Rakstu krājums Kontūras (1981), Ērkšķu kronis katram savs (1987), monogrāfija Vizma Belševica (1987). Sastādījusi un sacerējusi ievadu un komentārus Annas Dagdas Rakstiem (1,2001) un Edvarta Virzas Rakstiem (2008-2011).