Jaunā Gaita nr. 275. ziema 2013

Sandis Laime

RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ III

Skat. sākumu JG273-274

 

VĀRDA ETIMOLOĢIJA

 

Valodnieki līdz šim ir izstrādājuši trīs vārda ragana etimoloģijas: 1. ragana < redzēt < *regēti < *reg- : *rag-, sākotnēji ‘pareģe, gaišreģe’; 2. ragana < ragi < *rag-, sākotnēji ‘ragaina (mitoloģiska) būtne’; 3. ragana < *rag-, sākotnēji ‘parādība; spoks, kas rēgojas’. Minētās vārda etimoloģijas lielākoties izmantotas arī folkloristu pētījumos par raganas tēla sākotnējo nozīmi latviešu priekšstatos.

1. PAREĢE. Valodnieku pētījumos dominē viedoklis, ka vārds ragana atvasināts no verba redzēt < *regēti saknes (skaņu mijā *reg- : *rag-) (Karulis 1992b: 98). Šī etimoloģija ar atsevišķiem izņēmumiem tiek uzskatīta par pamatotu arī mūsdienās (Būga 1959: 257–258 u.c.). No vārda ragana etimoloģiskās saiknes ar verbu redzēt atvasināta tā sākotnējā nozīme, proti, ragana – ‘redzētāja’ > ‘pareģe’ (Karulis 1992b: 98). Pēc Jūliusa Pokornija domām, šādu saikni apstiprina arī tautā pastāvošie priekšstati par tā saucamo „ļauno aci” (Pokorny 1994: 854). Tradicionālās etimoloģijas pamatošanai piedāvātas arī semasioloģiskas paralēles slāvu un lietuviešu valodās: krievu ведьма ‘ragana’ : видеть ‘redzēt’ / ведать ‘zināt’; poļu wiedźma ‘ragana’ : widzieć ‘redzēt’ / wiedzieć ‘zināt’; leišu žynys, žynė ‘burvis, burve’ : žinoti ‘zināt’; krievu знахарь, знахарка ‘vārdotājs, vārdotāja’ : знать ‘zināt’ (Fraenkel 1965: 684).

Šai tradicionālajai etimoloģijai oponē valodnieks Bernds Glīva. Piekrītot, ka leišu vārdi ragana un regėti darināti no vienas saknes, viņš vienlaikus norāda, ka leksēma ragana nevar būt atvasināta no verba regėti, jo šis verbs pats ir sekundārs (ar formantu -ė-) un tajā ir cita patskaņu mija. Pie tam lietuviešu valodā ir tikai daži darītājlietvārdi (nomina agentis) ar izskaņu ­–ana, jo šādi atvasinājumi lielākoties pieder rezultātlietvārdu (nomina acti) kategorijai (Gliwa 2003a: 2). Glīva tāpat norāda uz valodnieku pieņēmumu, ka verbs regėti ir etimoloģiski saistīts ar ragas, tādējādi garā vārddarināšanas ķēde ragas > regėti > ragana ar patskaņu miju a > e > a liktos šķietami nevajadzīga (Gliwa 2003a: 3). Apšaubīta tiek arī iepriekš minēto semasioloģisko paralēļu leģitimitāte, aizrādot, ka no krievu valodas vārda ведьма saiknes ar ведать nav izsecināma sēma ‘pareģe’, pie tam nav skaidrs, kāpēc lai ar dažādiem derivatīviem līdzekļiem, proti, leišu sufiksu ­–ana un krievu –ьма tiktu panākta viena un tā pati nozīme. Tikpat nepārliecinoša paralēle ir poļu vārds wiedźma, savukārt leišu piemērs ar žynys: žinoti pārstāv pavisam citu derivatīvo modeli, līdz ar to šajā gadījumā nav izmantojams (Gliwa 2003a: 3).

2. RAGAINA BŪTNE. Iepriekš aplūkoto etimoloģiju par kļūdainu uzskata arī valodnieks Jurijs Otkupščikovs (Юрий Откупщиков), kurš tās vietā piedāvā citu skaidrojumu, atvasinot to no latviešu vārda rags un leišu ragas ar tādu pašu nozīmi (Откупщиков 1977 u.c.). Šīs etimoloģijas pamatā Otkupščikovs liek šādu ar leišu valodas piemēriem ilustrētu derivatīvo modeli: vargas ‘bēda’ > varganas ‘bēdīgs’; rūkas ‘migla’ > rūkanas ‘miglains’, kas ļauj rekonstruēt arī formu ragas ‘rags’ > *raganas ‘ragains’. Autors piedāvā arī šāda derivatīvi semantiskā modeļa izmantojuma piemērus latviešu un leišu valodas dialektos: latviešu valodā ragana ‘ragaina aita’, ‘vabole ar gariem ragiem’, raganu raganais ‘velns’; leišu valodā raganos ‘ūsaiņi–malkcirši’ (kukaiņi), raganė ‘ragaina aita, kaza’ (Откупщиков 2001: 235).

Kā argumentu savas hipotēzes pierādīšanai Otkupščikovs min arī salīdzinošās indoeiropiešu mitoloģijas pētījumus, kuros atzīts, ka raganas tēls esot kādas senas zoomorfas indoeiropiešu dievības, kas pielūgta kazas vai govs veidolā, modifikācija. Lai gan rakstā nav dotas atsauces uz konkrētiem šāda veida pētījumiem, autors pats tālāk sniedz atsevišķus piemērus tam, ka vācu un slāvu tradīcijā raganas reizēm priekšstatītas kā ragainas būtnes. Tomēr kā pēdējo un zīmīgāko argumentu valodnieks min paralēles ar dienvidslāvu valodām: serbhorvātu valodas vārds рóгоња (rogońa) gan fonētiski, gan semantiski, gan derivatīvi (sufikss -n-) atbilst aplūkotajam vārdam baltu valodās, kas, pēc Otkupščikova domām, liecina par to, ka gan baltu, gan slāvu areālā atvasinājumiem no saknes rag-/rog- ir piemitušas līdzīgas nozīmes: 1) ‘ragains dzīvnieks (aita, kaza, govs)’, 2) ‘ragaina vabole’ un 3) ‘(ragaina) ragana’ (Откупщиков 2001: 238).

Lai gan arī Otkupščikova etimoloģija folkloras un mitoloģijas pētniekiem nav sveša, pētījumos tā labākajā gadījumā kā mazāk ticama tiek minēta aiz vispārpieņemtās etimoloģijas ragana – ‘pareģe’ (piem., Vėlius 1977: 220 u.c.), lai gan nereti arī norādīts, ka leksēmas ragana ‘pareģe, ļauna sieviete’ un ragana ‘ragaina aita’ ir homonīmi, ko tikai tautas etimoloģijā varēja uzskatīt par vienas cilmes vārdiem (piem., Karulis 1992b:98 u.c).

Līdzīgu vārda skaidrojumu savās vārdnīcās iekļāva jau 18. gs. leksikogrāfi Lange un Stenders. Lai gan Lange norāda, ka vārds ragana apzīmē ragainu burvi (raggana ‘gehörnete Hexe’ – Lange 1777: 316), šķiet, ka arī tā tomēr ir tautas etimoloģija, kam pamatā vārdu fonētiskā līdzība. Šādu vārda cilmes skaidrojumu vēlāk pārņēma arī Stenders. Savā „Lettisches Lexikon” vārdu raggana viņš tulko kā ‘Hexe, die auf einem Bock zum Blocksberge reitet’, t.i., ‘tā, kas uz āža jāj uz Bluķa kalnu’[1] (Stender 1789: I 215). Savukārt Stendera gramatikai pievienotajā pielikumā „Lettische Mythologie” dots plašāks vārda skaidrojums: „Raggana eine fliegende Hexe, die sich in eine Katze und Hechster verwandelt, und auf einem Bock durch die Luft reitet. (Von raggi Hörner, vermuhtlich des Bockes.)” (Stender 1783: 298), t.i., ragana ir lidojoša Hexe (ragana, burve), kas pārvēršas par kaķi un žagatu un uz āža jāj pa gaisu. Attīstot tālāk Langes tulkojumu, Stenders vārda etimoloģiju saista ar vārdu ragi, lai gan pats tiešu sakarību starp raganām un ragiem acīmredzot nav saskatījis. Atrisinājumu Stenders tomēr atrod, norādot, ka vārda ragana cilme droši vien saistāma ne ar pašas raganas, bet gan ar āža ragiem, jo āži ir raganu pārvietošanās līdzeklis, lidojot pa gaisu. Šis piemērs rāda, ka vārdu ragana un ragi etimoloģiskās saiknes pierādīšanai jau 18. gs. trūka pamatojuma tautas ticējumos.

Tieši šī iemesla dēļ grūti piekrist arī Otkupščikova etimoloģijai, jo trūkst attiecīga latviešu folkloras materiāla, kas to apstiprinātu. Raganas kā ragainas būtnes tēls latviešu folklorā sastopams ļoti reti. Arī tajos gadījumos, kad ragana minēta kā ragaina būtne, domājams, ka tas nav kāda arhaiska priekšstata relikts, bet gan viduslaiku uzslāņojums. Ragi viduslaiku Eiropā tika uzskatīti par vienu no galvenajām dēmonisko būtņu, visbiežāk Velna, pazīmēm (Valk Ü. 2001: 144–150), kas kā būtiska Velna tēla detaļa nostabilizējās ap 11. gs. (Russell 1984: 131). Dēmonizējot raganas tēlu, arī tās izskats varēja tikt papildināts ar citām dēmoniskajām būtnēm tik raksturīgu detaļu kā ragi.

3. RĒGS. Trešās etimoloģijas autors Bernds Glīva vārda ragana cilmi, tāpat kā abu iepriekšējo etimoloģiju piekritēji, saista ar baltu valodu verba sakni *rag- ‘pacelties, parādīties’, kas atvasināta no indoeiropiešu saknes *rog- ‘nolikt taisni, izstiept, uzsliet’ un no kuras radies arī leišu verbs regėti un latviešu redzēt ar mūsdienās piemītošo nozīmi (Gliwa 2003a: 5). Senākā saknes *rag- nozīme saglabājusies tādos latviešu valodas vārdos kā rēgoties ‘(tumsā neskaidri) rādīties, draudoši pacelties’ un rēgs ‘spoks, parādība’, kā arī lietuviešu idiomā ant rago ‘būt redzamā, publiskā vietā’, kam atbilst latviešu ragā ‘redzeslokā’ (Gliwa 2003a: 3). Minot vēl dažus līdzīgus piemērus, Glīva pieņem, ka kādreiz, iespējams, pastāvēja divu pretēju nozīmju verbu pāris regėti ‘redzēt’: *rag- ‘rādīties, būt redzamam’, līdzīgi kā leišu un latviešu laužti ‘lauzt’: lūžti ‘lūzt, būt lauztam’ (Gliwa 2003a: 3). Uz to netieši norāda citi no verbiem darināti lietvārdi ar izskaņu -ana, kādu lietuviešu valodā ir salīdzinoši daudz, pie tam tie parasti ir rezultātnomeni jeb nomina acti (Gliwa 2003b: 162). Tādi lietvārdi pastāv arī latviešu valodā, piemēram, dāvana ‘tas, kas ir uzdāvināts’ (LLVV), spīgana ‘mitoloģiska būtne jaunas sievietes veidolā, kura spīd’ (LLVV), kamanas, kas etimoloģiski saistītas ar baltu sakni *kam- ‘saliekt’, tātad kamanas ‘tās, kas ir saliektas’ (Gliwa 2003a: 7). Šie piemēri arī vārdu ragana ļauj uztvert nevis kā darbības veicēju (nomen agentis), t.i., ‘tā, kas redz (nākotnē)’, bet gan kā darbības rezultātu (nomen actium) – ‘tā, kas ir redzēta, redzama; tēls’, respektīvi, ‘rēgs’.

Šāda vārda nozīme apstiprināma, sastatot arī līdzīgas nozīmes vārdkopas leišu un slāvu valodās: leišu ragana regima – poļu wiedźma widziana – krievu ведьма видена.[2] Šāds sastatījums ilustrē vārda ragana morfoloģisko līdzību poļu widziana un krievu видена, savukārt leišu regima atbilst poļu wiedźma un krievu ведьма. Piemēri poļu un krievu valodā (widziana, видена) norāda, ka leksēmas ragana morfēma -(a)na ir saistīta ar ciešamās kārtas divdabjiem un ka minētie poļu un krievu valodas divdabji un vārds ragana ir atvasināti ar IDE sufiksu *-no. Sufikss -na no leišu (un arī latviešu) valodas verbu paradigmas ir zudis, tāpēc domājams, ka vārds ragana ir izveidojies pirms baltu un slāvu valodu atdalīšanās (Gliwa 2003b: 163).

Tā kā ar vārdu raganas sākotnēji apzīmētas mitoloģiskas būtnes, kas pasakās īpaši saistītas ar nāvi, savukārt vārds redzēt nozīmē arī ‘redzēt kaut ko sapnī, vīzijā’, vārda sākotnējā nozīme varētu būt bijusi ‘tas, kas parādās, ir pacelts (atdzimis) un tāpēc ir redzams (sapnī)’, t.i., ‘spoks, kas rēgojas’ (Gliwa 2003a: 5). Šo vārda nozīmi Glīva saista ar leišu folklorā minētiem ļaunajiem mirušo gariem, kas cilvēkiem rādās gan miegā (sapņos), gan nomodā. Saskaņā ar Glīvas etimoloģiju šāda veida gari, rēgi sākotnēji saukti par raganām. Lai izvairītos no raganu rēgošanās, attiecīgā cilvēka ķermenis bija jāsadedzina jeb jākremē (Gliwa 2003b: 164-165).

Bernds Glīva piedāvā arī alternatīvu etimoloģiju. Ņemot vērā, ka latīņu regere ‘valdīt, izsliet, iztaisnot’, rēx ‘karalis’, regina ‘karaliene’, kā arī daudzi citi līdzīgas nozīmes IDE vārdi ir cēlušies no tās pašas saknes, no kuras atvasināta leksēma ragana, Glīva pieļauj, ka ar šo vārdu sākotnēji apzīmēta kāda valdoša dieviete (sal. leišu mežu dieviete Ragainė) vai sencis, ar kuru saziņa notikusi vīzijās (transā? – S. L.), kas ir daudzās reliģijās izplatīta prakse. Laika gaitā, bet it īpaši tāpēc, ka tās lomu vājināja vīriešu kārtas dievi, šī dieviete ieguva pārsvarā negatīvu raksturojumu, bet pašas dievietes vietā par raganām sāka saukt ar to saistītās vīzijas. Šajā gadījumā sufiksam -ana gan būtu jāmeklē cits izskaidrojums, nekā izklāstīts iepriekš (Gliwa 2003a: 7-8).

Bernds Glīva savas etimoloģijas argumentēšanai izmanto pārsvarā lietuviešu valodas dotumus, tomēr ir arī atsevišķi latviešu valodas fakti, kas noder kā papildus argumenti aplūkotās hipotēzes pierādīšanai.

Valodnieku pētījumos minēts, ka ar sākotnējo nozīmi ‘tas, kas tālu redzams’ saistīts atsevišķās izloksnēs sastopamais apvidvārds ragana ‘jāņuguns’ (Karulis 1992b:99 u.c.). Uz šādu vārda ragana nozīmi vairākkārt norādīts arī gadskārtu ieražu kontekstā (piem., Līdeks 1991:58–59 u.c.), atsevišķos gadījumos skaidrojot to kā atblāzmu no raganu prāvu laikiem un interpretējot ugunskura jeb raganas dedzināšanu Jāņu naktī kā aizsarglīdzekli pret raganām, kas šajā laikā ir bijušas īpaši kaitnieciskas. Šāds skaidrojums reizēm atrodams arī Jāņu tradīciju aprakstos, piem., „Jāņu vakarā dedzina ugunis, lai raganas sadedzinātu” (LFK 32, 259). Apzīmējums ragana ‘jāņuguns’ pierakstīts vairākos Zemgales un tai tuvākajos Daugavas krastu pagastos – Birzgalē, Elejā, Skrīveros, Sunākstē, Vecumniekos un Vilcē. Jādomā, ka šādam jāņuguns apzīmējumam sākotnēji nebija nekāda sakara ar raganām šī vārda mūsdienu izpratnē un tajā, līdzīgi kā nakts raganas apzīmējumā, ir saglabājusies sākotnējā leksēmas ragana nozīme – ‘tas, kas ir pacelts, un tāpēc ir redzams’. Vēlākās interpretācijas, kas saista jāņuguns (raganu) dedzināšanu ar cīņu pret „ļaunajām raganām”, visticamāk, uzskatāmas par tautas etimoloģiju.

No tā paša baltu verba saknes *rag- darināta arī leksēma rags ‘tas, kas izsliets, ass, taisns’ (Karulis 1992b: 99). Par ragiem tiek saukti ainavas objekti, kas pamanāmi no lielāka attāluma gan horizontālā plaknē, piemēram, izvirzījumi jūras vai ezera piekrastes joslā (Kolkas rags, Ķurmrags), gan vertikālā plaknē, piemēram, Staburags – klints Daugavas kreisajā krastā, Velna rags – smails menhīrveida akmens Alsviķu pag. (LVI VK) u.tml. Konstantīns Karulis norāda, ka arī „vietvārds Ragana [apdzīvota vieta Krimuldas pag. – S. L.] laikam nav saistīts ar raganu ‘pareģi, burvi’, bet apzīmē augstāku, apkārtnē patālu redzamu vietu” (Karulis 1992b: 99).

Iespējams, ka ne tikai vārdam ragana, bet arī leksēmai rags ir piemitusi etimoloģiski radniecīgā vārda rēgs nozīme ‘parādība, spoks’. Lai gan latviešu valodas izloksnēs šāda vārda rags sēma nav fiksēta, to iespējams rekonstruēt, sastatot atsevišķus toponīmus ar konkrēto vietu kultūrvēsturisko nozīmi. Tā, piemēram, Cēsu raj. Kaives pag. atrodas Kaļņēnu viduslaiku kapsēta, kas tautā saukta par Raga kalnu (Puķīte, Vilka 1995:21). Raga kalns atrodas arī Cēsu raj. Inešu pag. pie Lejasbrūziķu mājām (turpat:20). Lai gan šīs vietas arheoloģiskā nozīme pagaidām ir neskaidra, senlietu atradumi norāda uz tās kādreizējo izmantošanu, iespējams, mirušo apbedīšanai. Gan kādreiz izmantotās, gan vēl šobrīd funkcionējošās kapsētas tradicionāli tiek uzskatītas par vienu no tipiskākajām mirušo garu (rēgu, ragu) rādīšanās vietām, tāpēc dažādi garu nosaukumi var tikt iekļauti arī šo vietu nosaukumos. Plašāk izplatīts un mūsdienās saprotamāks šādu vietu apzīmējums ir Miroņu, reizēm arī Spoku vai Māžu kalniņš.

Bez apbedījumu vietām ir zināmas arī citāda rakstura vietas, kuru nosaukumā, domājams, ar nozīmi ‘parādība, spoks’ iekļauts vārds rags. Gulbenes raj. Beļavas pag. atrodas Ragu birzs, kas nav saistīta ar kapiem, bet gan ar kādu bēru tradīciju. Vēl 20. gs. vidū Ragu birzs kokos, vedot garām uz kapiem mirušos, ir griezti krusti, lai aizgājēji netraucētu dzīvos (Eniņš, Opmanis, Stiebre 2000: bez lpp.). Kokā iegrieztais krusts iezīmē robežu starp dzīvo un mirušo pasauli (sk. Laime 2004: 51), līdz ar to šādas vietas tika uzskatītas par nedrošām, par tādām, kur rēgojas spoki. Minētie piemēri ļauj secināt, ka līdzās tādiem vārdiem kā rēgs un ragana garu apzīmēšanai, iespējams, tika izmantots arī vārds rags.[3]

Latviešu valodas institūta vietvārdu kartotēkā apkopotas ziņas par desmitiem toponīmu, kuros iekļauts vārds rags. Šiem vietvārdiem parasti minēta motivācija, kas izriet no vārda rags mūsdienu nozīmes: Ragu pūrs, purvs Palsmanē, „tajā ir kādi 7 kalniņi kā ragi”; Ragu leja, mežs Apriķos, „buki gājuši ragus lauzt”; Rogu pūrs, purvs Medņos, „liels mežs, purvs, kur dzīvojuši brieži. Pirms ~80 gadiem ragi atrasti”; Ragukalns, pakalns Viesienā, „te pēc medībām salasījušies mednieki un ar ragiem saukuši kopā suņus” (LVI VK) u.tml. Iespējams, ka atsevišķos gadījumos šādi skaidrotā toponīmu motivācija ir tautas etimoloģija, kas radusies, zūdot vienai no vārda rags nozīmēm (‘rēgs’), tomēr, lai to pierādītu, nepieciešams veikt katras konkrētās vietas kultūrvēsturiskā konteksta izvērtēšanu.

Turpinājums sekos

Albrecht Dürer (1471-1528). Die Hexe.