KAD SIRDSAPZIŅA KLUSĒ…

Arno Jundze. Gardo vistiņu nedēļa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. 135 lpp

 

Rakstnieka, žurnālista un literatūrzinātnieka Arno Jundzes asprātīgai un pagājušā gadsimta 90. gadu sākumu raksturojošai stāstu grāmatai dots apakšvirsraksts „Septiņi bandītu laika stāstiņi”.

Šķiet, potenciālajam šīs grāmatiņas lasītājam būtu vēlams pačukstēt priekšā, ka ar vārdiem „bandītu laiks” Jundze apzīmējis periodu, kad mūsu valsts beidzot atguva neatkarību un patstāvību. Autors šo nemierīgo laiku mēģinājis dokumentēt, vēstot par mūsdienās gandrīz vai neticamiem, taču 90. gadu sākumā pilnīgi iespējamiem atgadījumiem. Tēlaini izsakoties, šo septiņu stāstu kopsavilkums koši atklāts grāmatas vāciņa dizainā, kur attēlots Brīvības piemineklis, taču ne jau tāds, kādu to skatām realitātē. Latvijas brīvības tēls – jauna sieviete – ar rokām saķērusi galvu (iespējams, šausminoties par savu tautiešu darbiem un nedarbiem), savukārt trīs zvaigznes novietotas viņai pie kājām.

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu krietni saļodzījās arī iepriekš pieņemto uzskatu, vērtību un morāles sistēma. Šķita, ja jau beidzot Latvijā valda demokrātija, tad atļauts ir pilnīgi viss, precīzāk, viss, ko neaizliedz krimināllikums. Cilvēki sāka saprast, ko nozīmē vārds „bezdarbs” un kā tas ir, kad katru dienu ir jāēd kartupeļi, jo nekam citam gluži vienkārši neatliek naudas. Savukārt sev labu, materiāli nodrošinātu dzīvi izveidoja nevis gudrākie un godīgākie, bet gan viltīgākie, nekaunīgākie un izveicīgākie. Spekulēšana un lētticīgo tautiešu krāpšana, citiem vārdiem – finanšu afēras, kas padomju laikā tika ne vien publiski nosodītas, bet par ko pienācās reāls cietumsods, pēkšņi sāka plaukt vai uz katra ielas stūra un skaitījās gandrīz vai goda lieta: Es biju pārdošanas dievs un guru! Polijā par grašiem iepirkta draza lētticīgajiem muļķa tautiešiem tika iesmērēta kā augstvērtīgs Šveices produkts, turklāt pārdots par cenu, kas pat mietpilsoniskajiem šveiciešiem šķistu nepieklājīgi augsta (85. lpp.).

Jāpiebilst, ka ne viss ir tik drūmi; viens no šiem septiņiem stāstiem – „Kā pensionētā skolotāja Minna Kārkls kriminālo autoritāti uzmeta” – beidzas veiksmīgi, kaut arī tā no­slēgumam ir vairāk nekā grūti noticēt. Dažos no stāstiem konstatējama maģiskā jeb mītiskā elementa klātbūtne. Savukārt emocionāli visspēcīgākais šķiet grāmatas noslēguma stāstiņš „Gardo vistiņu nedēļa”, kad jaunai studentei it kā pati dzīve neviļus iemāca, ka lietas sev par labu var nokārtot, ja pārguļ ar „īstajiem cilvēkiem”. Iekams stāstiņa varone, apķērīgā lauku meitene Sanita nokļūst līdz šai atklāsmei, autors gandrīz vai ar ķirurga precizitāti iezīmējis viņas nākotnes ainu, kad cilvēkam ar augstāko izglītību – bakalaura grādu angļu filoloģijā kā viena no labākajām darba vietām būs vai nu lielveikals, vai arī benzīna uzpildes stacija, kur stundu stundas varēs strādāt par pārdevēju. Jautāsiet – kāpēc tā? Te rakstnieks diemžēl aizmirsis piebilst, ka neatkarīgajā Latvijā gan skolas, gan arī augstāko izglītības iestāžu svešvalodu katedras, kur jaunam cilvēkam ar šāda līmeņa izglītību būtu atbilstoša darbavieta, gandrīz vai uz mūžīgiem laikiem „okupējušas” dāmas un arī kungi pensijas vecumā, kuri šā iemesla dēļ no valsts saņēma gan algu, gan pensiju. Savukārt tikko universitāti beigušam jaunietim jāstājas bezdarbnieku rindās, jo viņam vieta neatrodas…

Rezumējot iepriekš sacīto, piebilstams, ka lielākā daļa Jundzes attēloto parādību šodienas Latvijā, paldies Dievam, vairs nav sastopamas. Cilvēki ir kļuvuši gudrāki, mācījušies gan no savām, gan, cerams, arī citu kļūdām.

 

Lāsma Ģibiete