LAISKO PRIEKU SKOLA

Frensiss Skots Ficdžeralds. Skaistie un nolādētie. Rīga: Daugava, 2011. 437 lpp. No angļu val. tulk. Dagnija Dreika.

 

No I Pasaules kara beigām līdz lielās ekonomiskās krīzes sākumam gan Eiropas, gan ASV autoru darbos tika plaši attēloti trīs temati: „zelta jaunatne”, „zudusī paaudze” un džeza ēra – visspilgtāk Ēriha Marijas Remarka (Erich Maria Remarque, 1898-1970) un Ričarda Oldingtona (Richard Aldington, 1892-1962), kā arī amerikāņu Ernesta Hemingveja (Ernest Hemingway, 1899-1961), Frensisa Skota Ficdžeralda (Francis Scott Key Fitzgerald, 1896-1940), Ģetrūdes Steinas (Gertrude Stein, 1874-1946), Viljama Folknera (William Cuthbert Faulkner, 1897-1962) u.c. darbos.

„Zelta jaunatnes” pārstāvjus jo spilgti romānā Skaistie un nolādētie (The Beautiful and Damned, 1922.) atspoguļo lielais amerikāņu sapņotājs, „zudušās paaudzes” vadzvaigzne, kā viņu dēvē vairāki masu mediji, ballīšu karalis F. S. Ficdžeralds, viens no talantīgākajiem tā laika ASV literātiem – ar četriem pabeigtiem un vienu nepabeigtu romānu, vairākiem stāstiem, novelēm, esejām. Vislielāko lasītāju atsaucību izpelnījies romāns Lielais Getsbijs (The Great Gatsby, 1925.), kas atrodams arī franču laikraksta Le Monde publicētajā 20. gs. 100 labāko grāmatu sarak­stā. Šeit gan jāpiebilst, ka popularitātes ziņā neatpaliek arī Ficdžeralda romāns Ir maiga nakts (Tender is the Night, 1934.). Skaistajos un nolādētajos dzīves baudīšana un saldā neko nedarīšana ir atklāta visā pilnībā, tā, tēlaini runājot, salīdzināma ar laisko prieku skolu, kurā cits citu pārspēj visi Ficdžeralda darba varoņi. Jau sarakstīšanas gadā pēc tā motīviem tiek uzņemta kinofilma.

Romānu lasīt un uztvert, protams, ir daudz vieglāk, ja kaut virspusēji zina rakstnieka dzīvesstāstu un 20. gs. 20. gadu dzīvi ASV – t.s. džeza ēru, kad jauni ļaudis, kuri to finansiāli var atļauties, nododas karnevāliskam dzīvesveidam: dīkdienībai, vētrainai uzdzīvei, ārišķīgām izpriecām, garām, bezsaturīgām, bezjēdzīgām sarunām. Šīs sarunas ir tik pārpasaulīgas, ka grūti izsekot līdzi runātāju domu gājienam (visbiežāk tādēļ, ka tāda tur nemaz nav), vai arī gluži pretēji – ārkārtīgi piezemētas, piem., cik bieži un ilgi jāsauļojas, lai tiktu pie optimālā iedeguma, jo tanī laikā modē bija saules peldes. Daudzi šīs „zelta jaunatnes” pārstāvji ilgi un pacietīgi gaida kāda bagāta radinieka nāvi, lai beidzot tiktu pie mantojuma. Un, juzdamies finansiāli nodrošināti, viņi pusdieno vislepnākajos restorānos, apmetas vissmalkākajās viesnīcās, ceļo pa kūrortiem, pērk visdārgāko apģērbu, mašīnas un dzērienus. Vienu vārdu sakot, tērē naudu uz nebēdu, nerēķinoties ne ar ko. Likt šiem ļaudīm mainīt savus ieradumus varētu tikai kaut kas ārkārtējs, pilnīgi neparedzams. Strādāt algotu darbu, apgādāt sevi un ģimeni šķiet kaut kas pilnīgi neiedomājams. Vienu vārdu sakot, dzīve sit augstu vilni, taču neviens, absolūti neviens (vai varbūt kāds tomēr?) nespēj ieraudzīt šāda dzīvesveida bezjēdzību. Mēs radījām Kristu, kurš varēja piecelt lepras slimnieku, un, lūk – savairojušies sirdzēja pēcteči, kuri tagad ir zemes sāls. Ja kāds spēj gūt mācību no tā visa – tad uz priekšu! (252) – šos vārdus, sēdēdams uz stacijas ēkas jumta, kādā atklāsmes brīdī aizkapa balsī, kārtējai nedēļas nogales uzdzīvei beidzoties, romānā pauž Morijs Nobls. Viss iepriekš minētais pilnā mērā attiecināms uz darba centrālajiem varoņiem, žilbinošajiem skaistuļiem Gloriju un Entoniju.

Rakstniekam pašam tieši šāds dzīvesveids pārpārēm bija pazīstams līdz vissmalkākajām niansēm – kopā ar savu dzīvesbiedri, neparasti skaisto Zeldu Seiru (Zelda Sayre Fitzgerald, 1900-1948). Nemitīgas balles, lietojot alkoholu zirga devās, skandāli, naudas šķiešana un daudzas citas trakulības viņiem bija tik labi zināmas, ka brīžiem ir grūti saprast, pa kuru laiku rakstnieks radījis savus ģeniālos darbus. Lasot Skaistos un nolādētos, itin bieži rodas izjūta, ka meistars tajā attēlojis ne vien savu laikmetu, bet arī pats savu un Zeldas dzīvi, piedevām zinot, ka sievas dienasgrāmatu viņš savos darbos ir pārrakstījis veselām lappusēm.

Darba centrā ir jauns pāris – dievišķi skaista, jauna sieviete Glorija Džilberta no Kanzas­sitijas (Misūri štatā) un vecā miljonāra Ādama Dž. Petča mazdēls Entonijs Komstoks Petčs no Teritaunas. Viņi satiekas Ņujorkā, kad Glorijai ir 22, bet Entonijam – 25 gadi, un pēc pāris mēnešu pazīšanās, kas gan vairāk ir bezbēdīga, vietumis, galvu reibinoša uzdzīve, salaulājas. Tālāk visa romāna garumā seko abu laulības dzīves peripetiju atspoguļojums, bet ne tikai tas. Darbā sīki un smalki ir aprakstīta Entonija fiziskā un garīgā degradācija. Ja romāna sākumā viņam ir nedaudz pāri 20 un viņš ir skaists un iznesīgs, tad romāna beigās viņam ir 33. Un šo vīrieti jau var saukt par graustu. Viņa tuvumā nepārtraukti atrodas ārsts. Bet pats galvenais – Entonijam beidzot pieder 30 miljoni. Šo laulāto pāri raksturot ir pat interesanti. Ne velti ir teiciens, ka skaistam skaista nelaime. Uz romāna varoni Gloriju tas attiecināms visā pilnībā. Apkārtējo uzmanības, apbrīnas un pat dievināšanas lutināta, visus tā laika iespējamos labumus viegli gūstošā jaunā dāma nav spējīga novērtēt reālo situāciju, kur nu vēl pieņemt kaut cik loģiskus lēmumus. Nav spējīga tāpēc, ka pati nemaz īsti nezina, ko vēlas. Glorijas iecienītākais teiciens, viņas dzīves moto ir Man par visu nospļauties! (202). Laulības ar Entoniju visdrīzāk ir nejauša sagadīšanās, jo ir radusies kvēlas mīlestības ilūzija. Kāpēc ilūzija? Glorijai, kurai vienmēr bijis pieejams viss, par īstām jūtām nav ne jausmas. Viņa ir kā liels, ļoti skaists bērns, kam līdz zināmam laikam (pirmajām krunciņām sejā) tiek atļauts un piedots absolūti viss. Regulāra ālēšanās restorānos, viesmīļu pazemošana katra visniecīgākā sadomātā iemesla dēļ, negausīga dzeršana un nepārtraukta smēķēšana iknedēļas nogales ballītēs, kas parasti ievelkas uz vairākām diennaktīm, kuru noslēgumā pati vairs nespēj atcerēties, kā nokļuvusi mājās, un, protams, bezjēdzīga laika nosišana pārējās dienās – tas viss un ne tikai tas Glorijai šķiet pilnīgi normāli.

20. gs. 20. un 30. gadi bija laiks, kad sieviete sevi sāka apzināties kā personību, krasi mainot iepriekšējos gs. valdošo attieksmi gan pret vīrieti, gan ģimenes institūciju, gan izglītošanos. Mainījās ne tikai sievietes uzvedība, bet arī ārējais izskats. Šis laiks radīja jaunu sievietes tēlu – īsi mati, cigarete garā iemutī, sieviete vada auto. (..) Make-up bija kļuvis par īstu brīnumu. Populāra bija iedegusi āda un laika pavadīšana pludmalē. Glorijas dienasgrāmatā atrodams ieraksts, kas perfekti atspoguļo viņas uzskatus par vēlamās ģimenes dzīves modeli: Manējā būs neparasta. Tā nedrīkst, nevar būt tikai skatuve, tai jābūt pašai izrādei – spilgtai, skaistai, spožai, ko izrādīt visā pasaulē. Es atsakos veltīt savu dzīvi pēcnācējiem! (148-149). Šis ieraksts izrādījās gandrīz pravietisks – Glorijas laulība patiesi izvērtās izrādē, diemžēl farsā. Un tā skatītāji bija ļaudis, kurus Glorija un viņas vīrs kļūdaini bija uzskatījuši par saviem draugiem. Savukārt Entonija dzīve līdz iepazīšanās brīdim ar drauga Ričarda Keremela māsīcu Gloriju bija veidojusies nedaudz citādi. Tā kā puisis jau bērnībā bija zaudējis abus vecākus, par viņa vienīgo aizbildni kļuva vectēvs – Amerikas Pilsoņu kara dalībnieks, Ņujorkas baņķieru aprindām pietuvināts, veiksmīgs biznesmenis, kura kontā bija desmitiem miljonu dolāru. Studēt Hārvarda Universitātē pēc skolotāja ieteikuma, iespējams, bija vienīgais patstāvīgi pieņemtais lēmums Entonija dzīvē. Pēc tās absolvēšanas jaunajam vīrietim bija radies nodoms pievērsties rakstniecībai. Pirmās ievērojamās pārmaiņas jeb saldās dzīves sākums iezīmējās, viņam no Romas atgriežoties Ņujorkā, kad šis samiegojies dievs (54) atklāja, ka var dzīvot, arī neko nedarot. Viņš nesāka neko, un – par spīti dažādu priekšstatu piesauktajai loģikai – tāda laiskošanās viņam darīja prieku (20). Vēl jo vairāk – uz šādu izvēli romāna varoni mudināja arī apstākļi: mātes atstātais mantojums un vectēva obligācija, ko viņš saņēma reizi gadā – Ziemassvētkos. Neko nedarīšana izrādījās tik salda, ka diskomfortu neradīja pat tas, ka naudas allaž nedaudz pietrūka. Vienīgais mierinājums bija apziņa, ka vecais Petčs, cerams, drīz nomirs, un mazdēlam atstās milzu mantojumu. Pieņemot šādu dzīvesstilu par normu, brīvā laika kļuva pārlieku daudz un to prasīt prasījās ar kaut ko aizpildīt. Pavisam drīz Entonijs atklāja, ka nav nekā jaukāka par saviesīgiem vakariem, kas pavadīti smalku viesnīcu restorānos un bāros kopā ar draugiem. Sākotnēji alkohols tika lietots nelielās devās, bet visai drīz tā devas sāka kļūt nenormētas. Īpaši spilgti tas izpaudās pēc iepazīšanās ar Gloriju. Tagad jau nepārtrauktās izklaides neizbēgami negatīvi sāka ietekmēt jaunā vīrieša lemtspēju, taču vēl aizvien viņā bija dzīva ilūzija, ka tiks sākts un paveikts kaut kas liels un nenovērtējams. Taču tad atgadījās kaut kas tik negaidīts, ka Glorijas un Entonija ierastajam dzīvsstilam ar ballēšanos un bezjēdzīgu naudas šķiešanu pienāca gals. Šis atgadījums bija kā zibens no skaidrām debesīm, tas uzskatāms par pagrieziena punktu romānā. Ir pienācis brīdis, kad skaistie kļūst nolādēti un laiskie prieki pamazām jāsāk aizmirst. Ar Gloriju un Entoniju notiek tas, kas tādos brīžos ir tikai loģiski: cilvēki, kuri tika uzskatīti par labiem draugiem, pamazām novēršas. Beidzot patiešām būtu jāsāk strādāt, bet tagad to jau vairs nespēj ne viens, ne otrs. Ar lielu blīkšķi izgāžas Entonija iecerētā rakstnieka un Glorijas iecerētā kinoaktrises karjera. Neizbēgams pavadonis jaunajā situācijā ir regulāri konflikti, neapmierinātība ar sevi un citiem. Lūk, un šajā augusta rītā – pēc negaidītā Ādama Petča apmeklējuma viņi pamodās noguruši, pretīgi paši sev, vīlušies dzīvē, spējīgi apjaust tikai vienu, visaptverošu sajūtu – bailes (274). Abi klusībā apjauš, ka no purva, kur viņi stigst, var glābt vienīgi brīnums – tā nosaukums ir vectēva mantojums. Tagad cerības pie tā tikt ir minimālas. Ficdžeralds niansēti apraksta visus elles lokus, kuriem vairāku gadu garumā bija jāiziet cauri abiem romāna varoņiem. Problēmas risinājums ir gluži rakstnieka stilā – tas ir tik negaidīts, ka abi romāna varoņi vairs nav pat spējīgi izjust īstu prieku un gandarījumu. Entonijs un Glorija ir sabrukuši gan fiziski, gan morāli tik ļoti, ka pat priecīgā ziņa par uzvaru tiesas prāvā un miljonu mantošanu neko vairs nespēj mainīt.

Vēstījot par Dagnijas Dreikas tulkojumu, jāatzīst, ka tas ir noslīpēts līdz vissmalkākajām niansēm, tas ir vienkārši lielisks. Darbu palīdz uztvert neskaitāmās tulkotājas piezīmes un skaidrojumi, kas publicēti atsaucēs, jo mūsdienu lasītājs gluži vienkārši nezina daudzus no pag. gs. sākuma ASV kultūras dzīves notikumiem (izrādēm, mūzikliem u.c.) un ievērojamām personībām (to laiku rakstniekiem, aktieriem u.c.), kas amerikāņu lasītājam, iespējams, ir labi zināmi. Lieliska, niansēta, ļoti bagātīga ir Dreikas valoda. Lasot sajūsminājos par tādiem viņas tulkojumā lietotiem vārdiem kā uzpijonis (117), klaidot (133), rotaļas ar izsmējīgo laiku (140), tārpenes (148), vampīre (186), smīlātājs (276), nošļaupts (309), allažībā (311), nobīlī (342) u.c.

 

Lāsma Ģibiete