Jaunā Gaita nr. 275. ziema 2013

 

„KAUT ŠĶIRTI, TOMĒR NEŠĶIRAMI”?

Anna Velēda Žīgure, Viņi. Svešos pagalmos, Rīgā: Jumava, 2012.

 

Annas Žīgures jaunākās grāmatas Viņi. Svešos pagalmos atvēršana (2012.14.XI) bija pirmais publiskais sarīkojums LOM pagaidu telpās Raiņa bulvārī 7, bijušajā ASV vēstniecībā. Savā ziņā simboliski: bēgļu gaitas un trimdas veidošanās gadi Vācijas bēgļu nometnēs ir daļa okupācijas vēstures. Tāpat – tālākā izceļošana un apmešanās Anglijā, Austrālijā, Kanādā, ASV un, mazākā skaitā, daudzās citās rietumu zemēs. Bēgļu gaitās, nometnēs un sākumā arī tālākās izceļošanas zemēs trimdinieki ilgi jutās kā pagaidu mājvietās.

Nelielā sarīkojumu zāle, kurā ērti var izvietoties kādi 60 cilvēki, bija stāvgrūdām un sēdgrūdām pilna – vismaz kāds simts. Tā kā es biju atradis stāvvietu tuvajā kaktā, gan ne ar seju pret sienu, ekrānu un tur projicētos attēlus nevarēju redzēt. No teiktā man vislabāk atmiņā palikušas Annas Žīgures pārdomas par šajā un viņas iepriekšējā grāmatā Viņi. Ceļā lietoto vārdu „viņi” – trešajā personā un atdalīti no „mums”. To pašu var teikt par daudziem citiem: arī par tiem, kurus izsūtīja uz Sibīriju, arī par jaunākā laika izceļotājiem. Varbūt tā drusku izliekas kā vārdu spēle, bet tomēr – plaisa rodas ar atšķiršanās brīdi, paliek un pieaug. „Viņi” nepaliek ar mums un nekad vairs īsti nekļūst – un nevar kļūt – daļa no „mums”. Te iezīmējas eksistenciāla problēma – aizgājušie „viņi” no „mūsu” palicēju viedokļa ir atkritušie, citu dzīvi dzīvojušie, kas nav ar mums dalījušies „mūsu” liktenī. Lai kādu iemeslu un cēloņu dēļ, lai kādos apstākļos, „viņi” ar laiku ir atsvešinājušies un „mūsu” apziņā atsvešināti. Annas Žīgures uzdrīkstēšanās stāstīt par II Pasaules kara bēgļiem un topošās trimdas „viņiem” ir liels solis uz priekšu, lai veidotu izpratni par šiem „viņiem” kā no „mums” atrautu tautas daļu, kas visiem spēkiem cenšas saglabāt savu nacionālo identitāti un saites ar palicējiem, kuru vidū viņi vislabāk vēlētos, bet nespēj būt.

Šis ir eksistenciāls un pamatos neatbildams jautājums – vai varēja būt citādi? To daudziem negaidītā veidā ierosināja mācītājs Juris Cālītis, izsakot savu pārliecību, ka garīdzniekiem, kurus Anna Žīgure bija minējusi kā svarīgus trimdas garīgās dzīves balstus, būtu bijis pareizāk neatstāt savas draudzes Latvijā. Ir skaidrs, ka mācītājs Cālītis to nesaka tikai teikšanas dēļ, jo viņš ļoti labi pārzina situāciju, kura padomju laikā izveidojās it sevišķi luterāņu baznīcā Latvijā, un cik ļoti te pietrūka ticībā stipru draudzes ganu. Bet kā ar citiem garīgās dzīves veidotājiem, kuru skaits trimdā arī bija proporcionāli liels? Vai būtu bijis labāk, ja daudzie inteliģences pārstāvji nebūtu atstājuši Latviju un palikuši ārzemēs, bet būtu dalījušies liktenī ar palicējiem? Vai tas būtu palīdzējis, zinot, kāds liktenis viņus būtu sagaidījis? Un kurš būtu tiesīgs uzņemties šādu eksistenciālu jautājumu izšķīrēja lomu? Trimda savu būtību – un atrašanos svešumā – attaisnoja galvenokārt ar cīņu par Latvijas brīvības atgūšanu un solījumu atgriezties, bet, šķirti no Latvijas, trimdinieki savos cīņas priekšposteņos bija un palika „viņi”, jo nebija un nevarēja būt tais pašos ierakumos kā „mēs”, kas par to pašu mērķi cīnījās Latvijā.

No trimdas puses šos un līdzīgus jautājumus savā laikā, sākot ar 50. gadu otru pusi, uzdeva trimdas jaunā paaudze, izprotot, ka arī Latvijā okupācijas un komunistiskās ideoloģijas apstākļos bija izaugusi jauna paaudze, par kuru trimdā bija maz zināms. Kaut šķirti, tomēr nešķirami bija Aivara Ruņģa rediģēts rakstu krājumus, kurā uz tiem meklētas atbildes daudz grūtākos laikos, kad labākajā gadījumā bija iespējams tikai netiešs dialogs starp dzejoļu rindiņām. Kas ir „viņi”, kas esam „mēs”, tas ir abpusīgs jautājums, un – vai kādreiz paliksim tikai „mēs”, savai tautai piederīgie, lai kur mēs atrastos? Atbildes nav atrodamas ne vienā, ne otrā pusē, bet savstarpējā sarunā. Taču no šīm atbildēm varētu būt atkarīgs visas nelielās un daudzviet pasaulē izkaisītās latviešu tautas liktenis.

Ievērojamas latviešu tautas daļas dzīves telpa jau kopš I Pasaules kara nav vairs Latvija. Un tā tas paliks. Tai pašā laikā latviešu tauta Latvijā pēc 50 gadu okupācijas un apspiestības savā zemē un valstī nejūtas pašapzinīga un uzņēmīga, bet drīzāk nedroša un apdraudēta. Nesenais lielais izceļošanas vilnis šo sajūtu tikai pastiprina. Arī tie ir „viņi”, labākajā gadījumā apstākļu spiesti izceļotāji, bet sliktākajā – labuma meklētāji, kuru saites ar Latviju un palicējiem ir stipri nodilušas. Vai ir iespējams atrast abpusēju sapratni, uzticēšanos, piederības un kopības apziņu, kas ļautu gan pasaules latvietim justies, ka viņš ir latviešu nācijas loceklis, gan Latvijas latvietim saprast, ka latvietis ārpus Latvijas ir piederīgs un vajadzīgs? Vai „viņiem” lemts palikt vienmēr tikai un vienīgi „viņiem” un vai jau tā nelielā tauta var šādu attieksmi atļauties?

Šī attieksme gan pret trimdu, gan jauno emigrāciju no Latvijas puses nereti ir divdomīga. Tiek gan uzsvērta „diasporas” nozīme, tai pašā laikā publiska interese par pašu diasporu ir maza; par izpratni labāk nerunāt. Prezidents un ministru prezidents piedalās gadskārtējās Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) valdes sēdes svinīgajā atklāšanā. Prezidents tiekas ar trimdas tautiešiem savās ārzemju vizītēs. Tas kaut kā piederas, bet ārzemju latvieši palaikam redzami kaut kur fonā, nereti tautas tērpos, nu – drusku senatnīgi, drusku citādi. Tai pašā laikā jaunie „viņi”, neseno gadu izceļotāji, vēl arvien ir īsti neaptverts un neizprasts ļaužu kopums, kas tikai daļēji iekļaujas jau esošajās ārzemju latviešu organizācijās un daudz kūtrāk veido paši savas. Un tomēr – laikam daudziem bija pārsteigums, kad valodas referendumā (2012.II) pēkšņi Londonā un citās ārzemju vietās ieradās ne tikai labi organizētie bijušie trimdinieki, bet jo lielā skaitā arī jaunie izceļotāji. Laikam jau – ja ne organizācijas, vismaz apziņas un saziņas līmenī – arī viņi uzskata sevi par piederīgiem Latvijai. Ir labi, ka Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Rolands Lappuķe atzīst: …jāuzsāk dialogs ar diasporas pārstāvjiem ārvalstīs, ne tikai sniedzot informāciju par notiekošo Latvijā, bet arī interesējoties par diasporai aktuālajiem jautājumiem un nepieciešamībām ārvalstīs. Lappuķe, pats dzimis un lielāko dzīves daļu dzīvojis ārzemēs, saprot šāda dialoga abpusīgo nozīmi, bet par cik to saprot sabiedrība Latvijā? Latvijas mediji? Kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes mēģinājums iepazīties ar Austrālijas latviešiem viņu vidē 2012. gada nogales kultūras dienās beidzās ar presē radītu skandālu par it kā izšķērdētajiem līdzekļiem, tai pašā laikā īsti nepainteresējoties, kas bija notikums, kurā ministre piedalījās un kāpēc Austrālijas latviešu „aborigēniem” viņas klātbūtne bija svarīga, bet vēl vairāk – kāpēc tā bija svarīga Latvijai.

Kā jau mans diezgan izvērstais ievads liecina, uzskatu, ka Anna Žīgure, rakstot savas grāmatas par II Pasaules kara bēgļiem un trimdiniekiem grib būt ne tikai iejūtīga un saprotoša vidutāja starp tiem „viņiem”, kas toreiz atstāja Latviju un tiem „mums”, kas toreiz palika, bet tai pašā laikā izaicināt pārdomas par šiem jautājumiem daudz plašākā nozīmē. Jau tāpēc tā ir svarīga grāmata.

Atzīšos – man patika jau pirmā Viņi. Ceļā tieši sava fragmentārā, izjūtas un pārdomas risinošā rakstura dēļ. Tāpēc tūlīt pēc grāmatas atvēršanas svinībām un uzrunu izraisītajām pārdomām sāku lasīt un jau nākamajā rītā rakstīju autorei: Labrītiņ, Anna! Atliku visu citu, izlasīju. Lieliski! No Tavu sīku akmentiņu un lielāku akmeņu salikuma veidojas intelektuāli un emocionāli tverama mozaīka. Man liekas -- te bija vajadzīgs meistars, kas akmentiņus prot veidot tā, kā akmeņi un akmentiņi paši nezin vai spētu. Arī kokiem pašiem grūti redzēt mežu. Paldies!! Valters. Ar to varētu beigt, jo neesmu mainījis savu impulsīvo pirmo vērtējumu. Bet varbūt tomēr mazliet vairāk par būtisko.

Būtiski, ka šis ir skats uz trimdu no Latvijas ir „mūsu” stāsts par „viņiem”. Tātad – vidutājība. Trimda var stāstīt savus stāstus un dokumentēt savas aktivitātes – tas diemžēl gan darīts daudz par maz un daudz par vēlu – bet tas būtu tikai monologs, ar ko trimda attaisnotu savu eksistenci. Ar to varbūt varētu trimdu saprast, bet, sniedzoties pāri šķirtnei, Anna Žīgure cenšas darīt vairāk – trimdu abpusēji izprast un šo izpratni ar savas grāmatas starpniecību sniegt tālāk. Tā ir rakstnieka spēja – iedzīvoties citu izjūtās un līdzi just citu likteņiem un tos padarīt pieejamus pavisam cita laika un vietas lasītājiem. Tas ir sākums īstam dialogam, īstai sarunai.

Būtiski arī, ka šī nav nometņu laika vēsture vai hronoloģija. Grāmatas beigās tāds konspektīvs uz uzticamiem avotiem balstīts pārskats ir pieejams, bet grāmatas galvenā daļa sastāv no atsevišķu, savstarpēji nesaistītu, lielākoties anonīmu cilvēku autentiskiem stāstiem, avīžu un dokumentu fragmentiem radīta nometņu laika mozaīkas, kas raksturo latviešu cilvēku psiholoģiskos pārdzīvojumus un sabiedrībā notiekošos procesus bēgļu nometnēs, atelpas un sakārtošanās posmā starp haotiskajām un pastāvīga apdraudējuma pavadītajām bēgļu gaitām un došanos uz tālākajām un jau pastāvīgajām dzīves vietām citur pasaulē. Šī autores pieeja caur personīgās pieredzes un izjūtu prizmu ļauj lasītāja apziņā veidoties nometņu laika garīgai rekonstrukcijai. Tādejādi – manuprāt, labāk nekā detalizēta nometņu laika vēsture to varētu – Žīgures grāmata veido izpratni par šīs no Latvijas atrautās tautas daļas psiholoģisko situāciju un rīcību laikā, kad, dodoties pasaules plašumos, veidojās vēlāk atkal un atkal piesauktā idealizētā trimdas ideoloģija un atmiņu rituāli.

Tāpēc ir būtiski, ka dzīve „mazajās Latvijās” grāmatā netiek izskaistināta un idealizēta un ka individuālajos likteņstāstos parādās plašs psiholoģisko pārdzīvojumu spektrs, kas nav atrodams parastajos trimdas dokumentācijas avotos – organizāciju dokumentos vai presē. Negatīvos apstākļu izraisītos trimdas dzīves un sadzīves aspektus – privātās un laulātās dzīves traucējumus, morāles pagrimumu, depresiju, alkoholismu, pašnāvības – ko mūsdienās droši vien apzīmētu kā t.s. posttraumatiskā stresa sindromu, var labākajā gadījumā atrast trimdas rakstnieku darbos. Trimdas ideoloģija ar šīm problēmām nenodarbojās. Žīgures grāmatā trimdas cilvēki parādās kā cilvēki ekstrēmos ārējos ap­stākļos, pārdzīvojuši traumatiskus piedzīvojumus, svešā zemē, atšķirti no tuviniekiem, pakļauti lielā mērā citiem, svešiem un tomēr kā izdzīvotāji. Taču taisni šis neidealizētais latvieša cilvēks ļauj veidoties lasītāja empātijai, jo – vai te daudzi nesaskatīs sevi tais pašos laikos, tikai citā vietā?

Kopš tiem laikiem ir pagājuši teju 70 gadi – vairākas paaudzes. Tie, kas paši nometņu laikus vēl atceras, ir jau sirmgalvji. Tiem, kas šos laikus izdzīvoja Latvijā vai Sibīrijā – vēl grūtākos un traumatiskākos apstākļos – tā ir ar viņiem nesaistīta realitāte un vēsture, kas nav saistīta ar viņu atmiņām. Vai vispār vairs ir svarīgi censties atrast toreiz pārrautās saites? Domāju – jā. Visu jau minēto iemeslu un ne tik daudz pagātnes kā nākotnes dēļ. Arī jaunāko laiku izceļotāju dēļ. Mūsu visu dēļ.

 

Valters Nollendorfs

 

Prof. em. Dr. Valters Nollendorfs ir Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) biedrības valdes priekšsēdis. Pirmpublicējums laikrakstā Latvietis 242(2013.31.I). Autora rediģēta versija Jaunajai Gaitai.

 

 

*   *   *

Kamēr Viņi. Ceļā (Rīga: Jumava, 2009. 231 lpp.) stāsta par latviešu bēgļu likteni, kad tie atstāja savas mājas, lai izbēgtu no krievu otrreizējās okupācijas II Pasaules kara beigu posmā, Viņi. Svešos pagalmos turpināts stāsts par laiku, kad šie Viņi, bēgļi, ir nonākuši svešos pagalmos, Vācijā, prom no savām mājām, prom no dzimtenes, svešā vidē, svešos ļaudīs, galvenokārt angļu un amerikāņu okupācijas zonās. Bēgļi bija kļuvuši par trimdiniekiem, kam bija jāatgūstas no pēkšņās apstākļu un dzīves maiņas. Bija jāpierod pie apstākļiem nometnēs un jāpieņem dzimtenes zaudējums. Daudzas ģimenes bija šķirtas, sāpīga bija neziņa gan par dzimtenē palikušajiem tuviniekiem, gan ceļā nošķirtajiem. Pāri visam stāvēja Latvijas liktenis, tās nākotne. Cilvēki saplūda Vācijas ciemos un pilsētās pa dažādiem ceļiem un nāca no dažādām Latvijas vietām un dažādiem dzīves apstākļiem. Ļaudis tika iemesti neplānotās situācijās, viņiem piederēja tikai šodiena un arī tā nebija viņu noteikšanā. Viss bija ap­stākļu un esošās varas ziņā.

Stāstījuma pamatā Anna Žīgure liek vēsturiskos notikumus bēgļu dzīves izkārtošanā, nometņu nodibināšanu un to veidošanu, kā katrs tanīs nonāca un kādi apstākļi viņu tur sagaidīja. Vācijā izveidojušās apmēram 200 nometņu dažādās vietās un ar dažādu iemītnieku skaitu. Nometņu pats centrs un sirds bija Latvija. Galvenais mērķis bija saglabāt latvietību, valodu un kultūru, neaizmirst vēsturi un turēt dzīvu dzimtenes mīlestību. Pirmais solis bija skolu nodibināšana – no pamatskolas līdz ģimnāzijai, arī arodskolas. Latviska izglītība bija prioritāte. Nodibinājās teātra pulciņi, kori, dažādas organizācijas atsāka darbību. Sāka izdot grāmatas, vispirms agrākos Latvijas izdevumus, tad jaunrades. Izdeva avīzes, kas palīdzēja bēgļiem sazināties un atrast tuviniekus vai arī uzzināt par viņu likteņiem. Tomēr – viena vieta bija slēgta: dzimtene. Tā bija dziļa sāpe daudzu trimdinieku sirdīs. Rezultātā sāka veidoties un izveidojās Viņi, trimdā aizbraukušie, un Mēs, dzimtenē palikušie. Šad tad ienāca kāda ziņu drumstala no Latvijas. Šad tad padomju presē parādījās informācija par izbraukušajiem, parasti nepareiza un sagrozīta. Vienalga, kurā pusē katrs atradās, šī dziļā klusuma plaisa veidojās un auga.

Sarunās un intervijās Anna Žīgure saskaras ar dažādiem likteņa stāstiem, iesaistot tos savās lappusēs. Viņa vij trimdinieku atmiņu stāstus dzīvā vaiņagā, un tie sakopojas un uzrunā klausītāju ar savu sāpi, tumsu un arī prieku un gaismu. Piemēram, pašās pirmajās lappusēs lasītājs satiekas ar Veroniku, jaunu sievieti, kura gaida bērniņu un vada bēgles dienas lauku saimniecībā Vācijā. Bērniņš piedzimst un pēc ilgas gaidīšanas, cerībām un šaubām, viņa sagaida kara beigas un sava leģionā iesauktā vīra ierašanos. Lauku puiša, leģionāra Visvalža sapnis iet tēva pēdās un kopt vecāku mājas Stopiņu pagastā ir palicis tikai sapnis. Viņš ticis iesaukts, gājis karotāju rindās pārliecībā, ka to prasa dzimtene, neatkarīgā Latvija. Par dzīvi dzimtenē un vecākiem nav nekādu ziņu. Viņš saredz skaidrāk reālo politiku un dzimtenes ceļu uz brīvību vēro ar lielu pesimismu.

Žīgures stāstos ir iekļauti valsts svinību apraksti, dziesmu svētki, sporta sacensības, svētku dievkalpojumi un uzrunas, kā arī dažādu tematu referātu virkne, erudītu profesionāļu pasniegumā. Interesanti ir Eslingenas ģimnāzijas 5. klases audzēkņu ieraksti, kas runā par skolas mācību spēku nozīmīgo devumu un pieskaras atmiņām par dzimtenes atstāšanu. Bēgļu daudzveidīgajos uzskatos, preses ierakstos, vēstuļu citējumos atbalsojas notikumu pārpilnība, atziņas, piedzīvojumi, pārdzīvojumi. Eslingenas nometnei, kas atrodas Nekāras upes vīnogu dārzu ieslēgtajā ielejā un ir mājas vieta ap 6 000 lielam bēgļu pulkam, veltīta vesela nodaļa. Tā ir lielākā bēgļu novietne Vācijā, un dzīve tur ir raita un bagāta. Notiek koncerti, izstādes, literāri saieti ar ievērojamu rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku piedalīšanos. Nodibinās teātra kopa, izcilu mākslinieku vadībā un izpildījumā. Izdod laikrakstu, iespiež grāmatas. Eslingenas ģimnāziju, kur sākuma gados mācās ap 300 skolnieku, vada bijušais Rīgas 2. ģimnāzijas direktors Ernests Nagobads. Teicami izveidotā skola darbojās priekšzīmīgi. Skolotāji darīja visu iespējamo, lai jaunieši kļūtu par gudriem un priekšzīmīgiem brīvās Latvijas pilsoņiem. Cerības par brīvu Latviju ar laiku mazinās, bet iegūtās zināšanas ir paliekošs mantojums skolēniem. Skola man deva vismaz piecas lietas: respektu un izpratni attiecībā uz garīgām vērtībām, labu vēsturisku perspektīvi uz pasauli un latviešu tautu; ieskatu latviešu kultūrā; skaidru un analītisku domāšanu; draudzību un latvisko piederību – tā absolvents (1949) Visvaldis Klīve. Šo citātu varētu vispārināt ne tikvien runājot par Eslingenas ģimnāziju, bet arī par citām latviešu ģimnāzijām, kas nodibinājās Vācijas pilsētās: Fišbachā, Vircburgā, Augsburgā, Hanavā, minot tikai dažas.

Anna Žīgure īsi pieskaras izceļošanas periodam un nometņu slēgšanai. Tas ir skumjš šķiršanās laiks bēgļiem/trimdiniekiem. Jāsaka ardievas ierastai videi, kas ir gadu tecējumā kļuvusi par otrām mājām, dzīves veidam, kas daudzējādā ziņā bijis bezrūpīgs un pasargāts, latviskai videi, jāšķiras no sirsnīgiem draugiem un, galvenais, arī no cerības drīzumā atgriezties dzimtenē, Latvijā. Durvis bēgļiem ir atvērusi Austrālija, Kanāda, ASV, Dienvidamerikas valstis. Atkal ceļš zem kājām Viņiem, un atkal Sveši pagalmi sveicina. Pēcvārdā dota detalizēta informācija par šo periodu bēgļu dzīvē. Nobeidzot, citēšu autori: Rakstot šo grāmatu, ļoti sāpīgi esmu izjutusi laiku, kad cits citam pazuda tuvinieki un draugi. Vienalga, kur tagad dzīvojam, mums visiem jācenšas dot savu ieguldījumu, lai šāds laiks vairs nekad neatgrieztos.

 

Astrīda Straumane Ramrath

 

Autore vairākkārt JG lappusēs ir apcerējusi bēgļu nometņu laiku angļu, franču un amerikāņu okupācijas zonās Vācijā.