Ruta Čaupova

TEKSTILMĀKSLINIEKS EGILS ROZENBERGS

 

Līdzsvarotības un mēroga izjūta. Visā, ko rada vai dara. Prasme izvēlēties būtisko, patiesi vērtīgo, nākotnes stratēģijai atbilstošo. Spēja saprast, ka dzīvē, mākslā, attiecībās – sajūtu un enerģiju netveramajiem strāvojumiem ir tikpat liela loma kā tam, ko varam redzēt un materializēt. Šo un vēl citu māk­slinieka misijai nepieciešamo īpašību stabili uzturēts kopums nodrošina domāšanas un prasību vērienīgumu. Tāds, lielās līnijās vērtējot, varētu būt Egila Rozenberga profesionālās izcilības un cilvēciskās stājas pamats.

Radošā ceļa gājumā, šķiet, allaž svarīga bijusi darbu tapšanas un impulsu uzpildīšanas mija. Tā izpaužas mākslinieka atvērtais dabas, pasaules, kultūrslāņu skatījums. Parādās prasme piedzīvoto pārveidot monumentāli tīrskanīgos, īsteni savos, dziļi tvertos, lakoniskos, bet arvien saturīgos zīmju un semantisko kodu saaudumos. Uzpildīšanās cēlieni, kas, domājams, dāvā azarta garu un uztveres svaigumu, var būt gan ceļojumi, gan ekskursi mūzikā un citu mākslu paveidos. Darbos nekad nejūtam ierastuma vai gurdenuma pazīmes. Variācijās intensitāte saglabājas. Par to, piemēram, liecina jūras un piekrastes – smilšu, viļņu un mēness gaismas vizmojuma rakstu mirklīgumam un mūžīgumam, arī Visuma bezgalības apjausmai veltītie gobelēni no cikla Zīmes smiltīs. Tajos fascinējoši ritmizētie, it kā zeltainie vai sudrabotie, ar kapara stīgojumiem bagātinātie veidojumi – pretstatā dažādu gradāciju tumšzilajam naksnīgumam vai dažkārt smilš­krāsas tonim – rada noslēpumaina virmojuma atskārsmi. Tie kļuvuši par savā ziņā absolūtu atpazīstamības un kvalitātes zīmolu. Meistarīgi panāktā tēlainības un rakstu, materiālu enerģētikas un roku darba klātesamības koncentrējuma strāva piešķir dzīvīgu iedarbīgumu arī ar barokālu vitalitātes dāsnumu apveltītajiem tēlu un ornamentu sabalsojumiem gobelēnu ciklā Eņģeļi un maskas. Savukārt Meksikā gūtajiem iespaidiem veltīto gobelēnu rūsgani dūmakainu toņkārtu saskaņojumos ar kapara vizmojumu apņem tālās Latīņamerikas zemes ainaviskās vides un senās kultūras slāņu – misteriozi spēkpilno akmens skulptūru raisītā gaisotne. Šai sakarā varētu atcerēties Voldemāra Matveja atziņas par katrai vietai un zemei piemītošo vides materiālo un nemateriālo faktūru un noskaņu kamertoni. Spēja sajust apkārtējās telpas īpašo tonalitāti bagātina gan pasaules redzējumu, gan emociju lokus un ievibrējumus telpā.

Egils Rozenbergs ir varējis pabūt daudzās pasaules zemēs. Japāna ar īpatno vides un mājokļa kultūru, ar izsmalcināto vienkāršības un noklusējumu kultu. Pavisam citādā Ķīna. Allaž inspirējošā Spānija. Jau pieminētā Meksika. Savulaik arī Venecuēla, Maroka, Ziemeļzemes. Nesen divu mēnešu garumā izbaudītā Parīze. Gan šie, gan citu kultūras joslu un jomu dāvātie iespaidu uzkrājumi ir mākslinieka iekšpasaules biogrāfijai piederīgi. Kā redzams, jaunu ieguvumu virzieni turpinās. Var piebilst, ka pa pasauli ceļo un jaunas mājvietas citzemju muzeju krātuvēs, izstādēs un citur atrod arī Egila Rozenberga darbi.

Līdzās gobelēniem, kas pieder mūsdienu kultūras klasiskām vērtībām, Rozenberga eksperimentētāja un telpisku struktūru pārvaldītāja azarts izpaužas arī no dažādiem citiem materiāliem brīvi un saistoši strukturētos objektos un instalējumos. Tā ir atšķirīgām uzbūves sakarībām atvērta darbošanās. Rodas atšķirīgi spraiguma lauki. Atraisās ļaušanās jaunu telpisku sakarību un sajutumu plaiksnījumiem.

*   *   *

LNMM zālē „Arsenāls” atvērtajā (2013.24.X) personālizstādē Egils Rozenbergs ir parādījis ap 40 gadu ilga laikposma darbus, kopskaitā 43 – gan dažādi variētās tehnikās austus gobelēnus, gan telpiskus objektus. Kā zinām, „Arsenāla” zāles telpa ir ideāli piemērota liela izmēra tekstilmākslas darbu eksponēšanai. Te ir iepazītas starptautiskas tekstila un šķiedras mākslas skates. Personālizstāde gan bijusi tikai viena – pirms vairākiem gadiem šarmantajai māksliniecei Edītei Pauls-Vīgnerei. Egils Rozenbergs, protams, uzrunā un piepilda telpu tā kā tikai viņš to spēj – vērienīgi noskaidrotā atsevišķu darbu un visu tajos ietverto izpausmju saskaņotībā, bez jebkādiem liekiem vai citādi traucējošiem uzslāņojumiem. Ievada daļā redzami ne tik sen tapušie darbi, piemēram, šogad aizsāktā cikla Rētas divas kompozīcijas, kurās apkārt trausli iezīmētam sirds veidolam riņķo dažādu zīmju, tādu kā burtu un ķeburu spietojumi. Ar Rozenbergam raksturīgiem meistarīgiem telpisku iespaidu strukturējumiem izceļas Francijas galvaspilsētā, daudzu māk­slinieku Mekā, gūtajiem impulsiem un redzējumiem veltītie darbi Parīzes ritmi (I, II 2012 – vilna, lins, kapars). Turpat nākamajā darbu izkārtojuma pavērsienā parādās tik tiešām barokāli kuplinātā tēlojuma pasniegumā un it kā šķelmīgi intonētā noskaņā radītie mūžam mīlētājiem draudzīgo lidotāju tēli divās kompozīcijās Eņģeļi un maskas (2007 – lins, sintētika, kapars). Tie patīk skatītājiem, kuriem saistošāka šķiet tiešāka tēlainība.

Teiksmainu garu un atmosfēru uzbur Meksikas senās kultūras slāņiem veltītās kompozīcijas (2007). Ar kapara stīgu ieaudumiem panāktais spožais vizmojums izceļas, pateicoties precīzi pievērstajam apgaismojumam. Patiesu baudījumu gan tiem, kuri pazīst Rozenberga mākslinieka ceļu, arī izstādes apmeklētājiem, kuri tagad viņam tuvojas, var sagādāt varenie, precīzi kodētie gobelēni no cikla Zīmes smiltīs. Tajos patiešām gandrīz fiziski sajūtami un ikreiz mazliet citādi iespējams uztvert jūru, tās bezgalības elpu Varam pārliecināties, ka, veiksmīgi izmantodams modernās mākslas praksē izplatīto izraudzīto motīvu loka variāciju principu, Rozenbergs katrā darbā panāk gan noskaņu, gan izpildījuma citādības. Pats būdams jūrmalnieks, mākslinieks lieliski – līdz pat gandrīz netveramām strāvām – spēj uztvert un pārraidīt jūras mūžīgumu un mainīgumu, saklausa diennakts stundu un gadalaiku miju izraisītās iezīmes.

Kā pārsteidzoši krāšņu un iespaidīgu agrīnākā posma veikumu var uztvert lielos figurālos gobelēnus, kas tapuši 20. gs. 70./80. gadu cēlienā. Liela daļa no tiem glabājas muzeju kolekcijās. Tik izvērstā pasniegumā un kopumā tie, šķiet, iepriekš nav parādīti. Te uzskatāmi atklājas tam laikam raksturīgā mākslinieka izteiksmes īpatnība. Viņam patīk radīt kompozīcijas ar daudzām figūrām, iesaistot tās dažādu strauju un pat pārgalvīgu kustību izpaudumos – ir svētku dejas, sporta spēles, jātnieki piekļāvušies auļojošu zirgu mugurām. Vairākos tēmu lokos un motīvos ieaužas Atmodas laika tuvošanās noskaņas. Pavisam tiešu saikni ar latvju rak­stu mantojumu uzrāda Lielvārdes jostas ornamentu fragmentu rindojumu kopa ar nosaukumu Grāmatzīmes latvju rakstiem (1982 – vilna, lins, jaukta tehnika).

Staigājot pa izstādi, varam priecāties, ka ikviens darbs sevī ietilpināto enerģijas uzlādējumu spēj brīvi un pilnīgi raidīt telpā. Lai gan jāsaka, ka īpašu baudījumu iespējams gūt, uzmanīgi papētot ārkārtīgi rūpīgi nostrādātās ar vibrantu faktūru iedarbīgumu un kapara stīgu ieaudumu mirdzumu piesātinātās gobelēnu virsmas. Viss darbu kopums ar daudzajām tonālo attiecību un krāsu kontrastu variācijām apliecina, ka Rozenbergs pasauli uztver un bauda kā gleznotājs, kā meistars, kurš izjusti saskaņo poētiskus tēlus un kodus ar tekstila materiālu krāstoņu niansēm. Jāzina, ka atšķirībā no daudzu citzemju mākslinieku piekoptās prakses izmantot izpildītāju palīdzību, Rozenbergs – tāpat kā gandrīz visi latviešu tekstilmākslinieki – savus darbus auž pats savām rokam. Tas piešķir gobelēnu virsmām un kopmasai siltumu un neatkārtojamu enerģētiska pulsējuma auru.

Izstādē ir parādīti arī vairāki telpiski objekti, galvenokārt balti un arī krāsaini kokvilnas virvju vijumi. Tos mākslinieks parasti variē atbilstoši konkrētajai vietai un situācijai. Tie, protams, iekļaujas telpā citādāk nekā gobelēni, veidojot savdabīgus ēnu un atspīdumu rakstus.

Jāpiebilst, ka izstādi un arī nopietni sagatavoto katalogu prasmīgi un ar patiesu iejūtīgumu veidot ir palīdzējusi kuratore – māk­slas zinātniece Gundega Cēbere. Labi un lietpratīgi ir darbojušies arī tie palīgi, kuri piedalījās ekspozīcijas iekārtošanā. Izstādes kopskanējums skaidri un noteikti parāda Egila Rozenberga neapstrīdamo vietu un nozīmi tekstilmākslas attīstībā 20. gs. otrā pusē un 21. gs. sākumā.

 

Mākslas zinātņu doktore Ruta Čaupova, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vecākā pētniece, sarakstījusi grāmatas Portrets latviešu tēlniecībā (1981), Latviešu tēlotāja māksla 1860-1940 (1986, līdzautore), Marta Skulme. Tēlniecība (1992), monogrāfiju krievu valodā par tēlnieci L. Davidovu-Medeni (1973) un T. Zaļkalnu (1991), kam pievienojas vairāk nekā 300 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu, galvenokārt par latviešu tēlniecību, keramiku, akvareļglezniecību un mākslas zinātnes teorētiskiem jautājumiem.