Jaunā Gaita nr. 276. pavasaris 2014

Knuta Lesiņa balva (Mineapolē, ASV) klarnetistam Haraldam Klipam (Salaspils) un pianistam Kārlim Tirzītim (Ogre).

Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balvas – prof. em Dr. Andrejam Plakanam un JG lasītājiem labi pazīstamajam Frankam Gordonam (skat. JG270:29-31).

Expo 2013 Ķīnā godalgotas Cēsu audējas Māra Krieviņa un Dace Migliniece.

Latviešu valodas aģentūras / Latvijas Žurnālistu savienības konkursa „Valodas stāstnieks 2013” uzvarētāji – Elita Veidemane, Lāsma Ģibiete, Jana Rubinčika, Laima Ozola, Ingūna Mieze, Ilze Brinkmane, Imants Vīksne, Inga Kļava, kā arī periodikas izdevumi Latgalys Radejis, Rīgas Laiks un Zaļais Circenis.

Pasaules labākie pludmales volejbolisti Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš iegūst World Tour titulu. (vg) (re)

JAUNIZDEVUMI

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS – Angliski ir iznākusi eiroparlamentārietes Sandras Kalnietes grāmata par Tautas frontes laiku Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza jeb Song to Kill a Giant: Latvian Revolution and the Soviet Empire’s Fall (skat. 34. lpp.).

Noras Ikstenas grāmata Dievmātes draudzene vienlaicīgi iznākusi gan latviešu, gan gruzīnu valodās, par pamatu ņemot pēdējo gadu notikumus Gruzijā un tur sastapto ļaužu stāstus.

Ilze Bērziņa grāmatā A True Love story aicina noticēt laimīgām beigām un izvadā lasītāju bēgļu ceļā no Latvijas uz Vāciju un tad Kanādu, uz Parīzi un atpakaļ, un visbeidzot – pēc romantiskiem piedzīvojumiem un traģiska zaudējuma – nokļūst Meinā, ASV, kur viņa beidzot atrod savas īstās mājas un īsto mīlestību. (vg)

DZEJA – Andras Manfeldes trešajā krājumā Ziemeļu tirgus turpināta urbānās dzejas tradīcija, šoreiz aizvedot lasītāju prom no Rīgas uz Kurzemi un Liepāju.

Aktieris, režisors, dziesmu autors un izpildītājs Varis Vētra debijas krājumā Tu esi skaista visos niekos, sīkumos! sakopojis 86 dzejoļus ar prozas un dramaturģijas elementiem, kuros pausti novērojumi un pārdomas par cilvēku savstarpējo attiecību līkločiem.

KD Robežstūmējs iekļauti pēdējos 2 gados Radio Naba literatūras raidījumā atskaņotie 22 dzejnieku darbi pašu autoru lasījumā – no Ingmāras Balodes, Pētera Draguna, Annas Fomas un Lara Krēsliņa līdz Rutai Štelmaherei, Sergejam Timofejevam, Jānim Vādonam un Henrikam Eliasam Zēgneram. (vg)

PROZA – Ingas Žoludes ceturtais romāns Santa Biblia tiek raksturots kā sociālkritisks trilleris, kas dod retrospektīvu un multikulturālu skatījumu uz sievietes vietu un lomu dzīvē un pasaules kopainā, galvenai varonei cenšoties glābt pasauli.

Elvitas Rukas romāns Izdzīvo. Piedzīvo. Lido ir dokumentālos notikumos balstīts orģinālliteratūras darbs, kas vienlaikus ir gan personisks stāsts, gan vēstījums par autores (dz. 1970) paaudzi kopumā.

Detektīvromānā Rīgas zīmoga alķīmija, ko rakstniece Franciska Ermlere (Cimare) iecerējusi kā cikla Rīgas detektīvs aizsākumu, noziegums tiek izdarīts mākslinieku aprindās un to atrisināt cenšas jurisprudences students.

Valdis Rūmnieks savā Lāčplēsī turpina Pumpura Lāčplēša dzīvi pēc cīņas ar Melno bruņinieku un izglābšanās no Daugavas atvariem.

Gundara Ignata pirmais romāns Pārbaudes laiks veltīts mūsdienu Latvijas ierēdniecībai, ko viņš labi pārzina, gandrīz 10 gadus nostrādājot dažādās ministrijās u.c. valdības institūcijās.

Māras Svīres detektīvromāns ...un neuzzinās neviens ir par cilvēku likteņiem, kas atkarīgi no izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu godaprāta.

20-gadīgā bērnu nama meitene Santa Arāja savā pirmajā grāmatā Ar likteņa pieskārienu apraksta daudz ko no savas pieredzes, un līdzekļus no grāmatas pārdošanas ziedo Latvijas audžuģimeņu kustības attīstīšanai. (vg)

DAŽĀDA SATURA – Interneta žurnāla Satori galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins jaunvārdu vārdnīcā Jaunā latviešu valoda sakopojis kopš 1999. gada vāktus jaunvārdus un jaunus vārda lietojumu piemērus, mēģinot samierināt valodu ar tās lietotājiem un aicinot nebūt ksenofobiskiem.

Noslēdzot Ojāra Vācieša mēnesi, novembra beigās klajā nākusi Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks, kuras pamatā ir 2. Starptautiskajā zinātniskajā konferencē Ojārs Vācietis un viņa laiks latviešu rakstniecībā nolasītie referāti.

Kārļa Skalbes Mūža rakstu 6. sējumā ievietoti 49 dzejoļi, 18 prozas darbi, 70 raksti, sešas runas Latvijas Tautas padomes sēdēs, astoņas vēstules – Lizetei Skalbei, Augustam Saulietim, Annai Brigaderei (līdz šim publicēta tikai vēstule Lizetei 1918.15.III), 11 ilustrācijas un rādītājs Mūža rakstiem I-VI.

Marisa Vētras grāmatas Atbalsis. Raksti un vēstules 1. sējumā (sastād. un komentējis Agris Redovičs), pirmo reizi sakopoti LNO u.c. Eiropas operteātru solista un valdzinošo atmiņu stāstu autora raksti presē, kā arī vēstules latviešu kultūras darbiniekiem un draugiem, kas glabājas Latvijas muzejos, arhīvos un privātos krājumos. Teksti sakārtoti divās daļās: Eiropā (1921-1946) un Kanādā (1947-1965), kas atbilst arī Vētras dzīves dalījumam.

Māras Zālītes Pieci pirksti ir autobiogrāfiska bērnības atmiņu grāmata, kurā autore tēlo atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas 20. gs. 50. gadu otrajā pusē un dzīvi Latvijā 50./60. gadu mijā.

Inese Runce pētījumā Mainīgās divspēles. Valsts un Baznīcas attiecības Latvijā:1906.-1940. secina, ka Latvijas vēsturē dominējošie valsts un Baznīcas attiecību modeļi bijuši raksturīgi Rietumeiropai.

Sakarā ar LTF dibināšanas 25. gadadienu iznākusi bijušā Augstākās Padomes deputāta, tautfrontieša, publicista Viļa Selecka grāmata Tas bija brīnums, ko mēs paveicām, kurā stāstīts par mūsu tautas ceļu uz brīvību, uzsverot, ka Tautas frontes laiks ir viens no spožākajiem periodiem Latvijas vēsturē, jo beidzās ar tās neatkarības atjaunošanu.

Leģionārs Bruno Plūme, kas trimdas gadus pārsvarā pavadījis Toronto, bet nu atgriezies dzimtajā Limbažu pusē, grāmatā Ceļš uz Latviju apraksta savus braucienus uz Latviju, sākot jau no 1966. gada, līdz ar to cieši sekojot pārmaiņām Latvijā.

Ārstam Viktoram Straubam ASV uz 95. dzimšanas dienu iznākusi grāmata Latviešu ārsta dzīve Amerikā, kurā ietverts viņa dzīves sīks un pamatīgs apraksts no 1952. līdz 1990. gadam ASV.

Iznācis krāšņi ilustrēts rakstu krājums Fedja. Teodors. Tulio par Latvijā dzimušo somu melodrāmas meistaru Teuvo Tulio (īst. v. Teodors Tugajs), kas visaktīvāk strādājis pag. gs. 30.-50. gados, bet tikai 80. gadu beigās viņa darbi izpelnījās atzinību.

Vēsturnieki Vitālijs Šalda, Ēriks Jēkabsons, Toms Ķikuts un Jānis Riekstiņš grāmatā Latvieši PSRS varas virsotnēs sagatavojuši Jāņa Rudzutaka, Jukuma Vācieša, brāļu Mežlauku un Roberta Eihes portretu skices, kā arī apceres par laikmetu un vidi, kurā darbojās šie u.c. latvieši padomju impērijā; tekstu papildina retas fotogrāfijas un apmēram 1 000 minēto personu anotēts rādītājs.

Jura Ciganova Latvijas neatkarības karš 1918.-1920. labāk palīdzēs saprast sarežģītos politiskos apstākļus un notikumu pēctecību virzībā uz neatkarīgu valsti.

Laima Kota (bij. Muktupāvela) pievērsusies bērnu literatūrai un izdod divas grāmatiņas ar skaitāmstāstiem - Matilde un Terēze. Īsi skaitāmstāsti mazajiem bērniem un Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur.

Viks jeb Viktors Kalniņš Kenijas pasaciņās sakopojis pasakas, ko saviem bērniem stāstījis bērnībā.

Gundegas Sējas grāmata Kā es ar opi braucu Latviju lūkoties bērniem draudzīgā valodā uzrunā gan bērnus, gan vecākus un vecvecākus, aicinot vienas vasaras ceļojumā pa Latviju. (vg)

TULKOJUMI – Kultūru hibriditātē (Cultural Hybridity) (tulk. Pauls Daija) Kembridžas U. prof. Pīters Bērks (Peter Burke) sniedz lakonisku ieskatu kultūru mijiedarbes vēsturē, pievēršoties arī valodai, kādā tiek aprakstītas pārmaiņas kultūrā.

Čīlē dzimušā Roberto Bolanjo (Roberto Bolaño) romāns 2666 (tulk. Dace Meiere) izpelnījies plašu atsaucību visās zemēs, kur tas ir tulkots, un autoram paredz izcilākā Latīņamerikas 20. gs. rakstnieka slavu.

Zviedra Henninga Mankella (Henning Mankell) kriminālromāns Slepkavas bez sejas ietilpst sērijā par inspektoru Kurtu Valanderu (tulk. Ieva Lešinska).

Igaunis Hargla (Indrek Hargla) detektīvromānā Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums (tulk. Maima Grīnberga) iedzīvojas viduslaiku Tallinas gaisotnē. (vg)

MŪZIKA – Valsts svētku gadadienā operā notiek pirmizrāde Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes mūziklam Meierovics – par brīvās Latvijas pirmo ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu, klātesot viņa dēla – sabiedriskā un politiskā darbinieka Gunāra Meierovica (1920-2007) – atraitnei, 80. un 90. gados Radio Brīvā Eiropa darbiniecei Minhenē, Ingrīdai Meierovicai.

Ķīpsalas hallē skatāma (16.-17.XI) 2010. gadā izveidotā dejas izrāde No zobena saule lēca (rež. Uģis Brikmanis) – mītisks stāsts par senas baltu cilts gudro dzīvesziņu. Piedalās vairāk nekā 1 000 dalībnieku, viņu vidū bungu un dūdu grupa Auļi, koris Gaudeamus, etnomūziķi (Zane Šmite, Ivars Cinkuss, Kristīne Ādmine, Lauma Bērza, Aiga Sprinža, Sandra Budeviča), 30 dažādu paaudžu deju kolektīvi u.c.

Pirmatskaņojumu tiešraidē no Tukuma piedzīvo Riharda Zaļupes oratorija Maize (diriģ. Jānis Ozols) ar Imanta Ziedoņa vārdiem no dzejkrājuma (1982) ar tādu pašu nosaukumu. Svētku koncertā – vienā no pieciem, kurus visas Latvijas mērogā rīko prezidenta kanceleja – muzicē solisti Elīna Šimkus un Andris Lapiņš, valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga, koklētāju ansamblis Balti, Tukuma skolotāju koris Vanema, sieviešu koris Noktirne un Tumes jauktais koris.

Oktobra vidū 71 Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis (no 93) par galveno diriģentu ievēl Andri Pogu, Bostonas Simfoniskā orķestra asistentdiriģentu un Orchestre de Paris galvenā diriģenta, igauņa Jervi (Paavo Järvi) labo roku.

Warner Classics laiž klajā Marinas Rebekas disku Mozart Arias; viņas portrets rotā britu žurnāla Opera Now (2013,12) vāku.

 

Vācu žurnālā Opernwelt māksliniecisko virsotņu vidū minēti Alvis Hermanis – gada labākais operas režisors un scenogrāfs Cimmermaņa (Bernd Alois Zimmermann) Die Soldaten Zalcburgas festivālā, scenogrāfe Monika Pormale – Čaikovska Jevgeņijā Oņeginā Sanktpēterburgas Mihaila teātrī, un dziedātāja Marina Rebeka. Par gada labāko operas namu ar absolūto balsu vairākumu ir kļuvusi Berlīnes Komiskā opera, kur sezonu atklāj Viestura Kairiša un Ievas Jurjānes inscenētā Britena (Benjamin Britten) opera A Midsummer Night’s Dream (Sapnis vasaras naktī), un neilgi pēc tās – Mocarta Così fan tutte Hermaņa iestudējumā.

Vērā ņemami ir izdevniecības Upe tuviem un tāliem Iļģu ieraksti bērniem Gadapkārti, no ziemas līdz vasarai (no Meteņiem līdz Jāņu dienai) un Haralda Sīmaņa dziesmu cikli Par zāli, par sāli un Tevi (1979), kur no Rīgas Doma atskan arī viņa poēma ērģelēm „Mīlestība nekad nebeidzas” (1976) un Māras Zviedres „Lūgšana”.

Postfolkloras grupa Vecpilsētas dziedātāji albumā Puzurs brīvi rotaļājas ar latviešu folkloru, smeļoties tajā gan idejas 12 dziesmu vārdiem, gan arī mūziku, ko veido plašs instrumentu klāsts, sākot no pavisam tradicionāliem līdz mūsdienīgiem.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) rīkotajās, Latvijai pērnruden veltītajās Eiropas kultūras dienās (Geheimnisvolles Lettland) Frankfurtē pie Mainas piedalās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris Latvija (diriģ. Ainārs Rubiķis), Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga (diriģ. Normunds Šnē), Latvijas Radio koris (diriģ. Sigvards Kļava), Kristīne Blaumane (čells), Baiba Skride (vijole), Reinis Zariņš (klavieres) un Aigars Reinis (ērģeles), Music from Baroque to Modern, koklētāja Laima Jansone, perkusionists Artis Orubs, grupa Instrumenti u.d.c. Atskaņoti Artura Maskata, Ērika Ešenvalda, Pētera Vaska u.c. skaņdarbi.

 

 

Pasaules skaistāko šūpuļdziesmu izlasē Lullabies of the World, ko laiž klajā vācu mūzikas izdevniecība „Carus” <www.carus-verlag.com>, iekļauta arī mūsu šūpuļdziesma Aijā, žūžū – kokles iespēlēta un Berlīnē dzīvojošās Dianas Mūnas (Diana Moon) iedziedāta.

Grupas Prāta vētra un Instrumenti pag. g. oktobrī piedalās žurnāla Filter mūzikas industrijas speciālistiem un ekspertiem organizētajā festivālā Culture Collide Losandželosā un Ņujorkā. Seko vairāki koncerti Eiropā – pirms lielkoncertiem novembrī Latvijā.

Pēc iecelšanas par LNO vadītāju Zigmārs Liepiņš pavēstī, ka beidzies laikmets, kad operteātrī režija bija svarīgāka par mūziku (KD 7.XI). (re)

TĒLOTĀJMĀKSLA – Henie Onstad mākslas centrā Norvēģijā, Oslo priekšpilsētā Hovikodenē, izstāde Elektromagnētisms – modernisma māksla Ziemeļeiropā: 1918-1931 (26.IX-15.XII), kurā Latviju pārstāv kubisma klasiķu Aleksandras Beļcovas, Ģederta Eliasa, Jēkaba Kazaka, Ludolfa Liberta, Oto Skulmes, Uga Skulmes, Niklāva Strunkes, Romana Sutas, Erasta Šveica, Valdemāra Tones un pasaulslavenā konstruktīvista Gustava Kluča darbi no LNMM un Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājuma, kā arī privātām kolekcijām. Pirmo reizi Latvijas klasiskā modernisma paraugi tiek eksponēti kopā ar Dānijas, Igaunijas, Lietuvas, Norvēģijas un Zviedrijas mākslu.

Vairāk kā divus mēnešus mākslas muzejā „Rīgas birža” skatāma visaptveroša izstāde, veltīta latviešu glezniecības vecmeistaram Jūlijam Federam (1838-1909) viņa 175 gadu jubilejā. Šajā sakarā izdots autoru kolektīva krājums.

Izvērtējot 2013. g. trešā ceturkšņa izstādes un mākslinieku darbus, Purvīša balvai (2015.II) neatkarīgo ekspertu darba grupa ir nominējusi Kristapu Ģelzi un Ilmāru Blumbergu.

Misiņa bibliotēkā referē (6.X) Aivars Celmiņš par latviešu grafikas vecmeistara Riharda Zariņa (1869-1939) dzīves gājumu un viņa ieguldījumu Latvijas grafikā.

Oktobrī galerijā „Absīda” savas jaunākās tekstilijas rādīja gleznotāja Daina Dagnija.

LNMM „Rīgas Biržā” sarīko (2013.25.X) starptautisku zinātnisku konferenci Nākotnes mākslu meklējot. Voldemārs Matvejs un ārpus Eiropas kultūru pētniecība 20. gs. sākumā – lai rosinātu domu apmaiņu par pasaules kultūras mantojuma daudzveidību un popularizētu latviešu gleznotāja, teorētiķa un pētnieka Matveja (1877-1914) unikālo ieguldījumu, kura atziņas veicināja daudzu kā latviešu, tā krievu avangarda novatorisko mākslinieku izpratni par šo kultūru nozīmi modernās mākslas tālākā attīstībā.

Atzīmējot tēva koktēlnieka Arnolda Rogas 100 gadu jubileju, viņa dēls akvarelists Uldis Roga sarīkoja plašu izstādi Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Tāpat kā pirms 50 gadiem, arī šoreiz bija skatāms kā tēva tā dēla veikums.

 

 

Ar ievērojamiem panākumiem noslēdzies Latvijas nacionālais paviljons 55. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē, kur Mākslinieku Kaspara Podnieka un Kriša Salmaņa veidotās ekspozīcijas North by Northeast (Ziemeļi-Ziemeļaustrumi) apmeklētāju skaits sešos biennāles mēnešos 11 reizes pārsniedzis plānotās prognozes – Latvijas paviljonu apskatījuši 222 620 apmeklētāji. Tāpat sasniegti citi vērienīgā un mākslinieciski augstvērtīgā projekta mērķi, to vidū: piesaistīt starptautiski pieredzējušus mākslas profesionāļus, veicināt sadarbības iespēju attīstību māksliniekiem, kuratoriem un institūcijai, vairot projekta Latvijas nacionālā paviljona atpazīstamību Latvijā un ārvalstīs, kā arī uzskatāmi prezentēt Latvijas nacionālo unikalitāti starptautiskai auditorijai.

Ar izstādēm Lapmežciemā un Jelgavā tika atzīmēta akvarelista Visvalža Garokalna (1933-2005) 80 gadu jubileja. Mākslinieks īpašu ievērību ieguva ar saviem latviešu strēlniekiem veltītiem akvareļiem.

Rīgā Dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina muzeja izstādē Uz lielās dzīves trases. Sešdesmito gadu grafiskā valoda (iniciatore gleznotāja Sandra Krastiņa) eksponēti dekoratīvās mākslas priekšmeti, grafiskā dizaina paraugi, autoru skices, poligrāfiski tiražēti izdevumi, plakāti, pastkartes un interjeru fotogrāfijas, kas apliecina 60. gadu grafisko valodu – „lineāri ģeometriskā” stila visaptverošo klātbūtni kā cilvēka ikdienā, tā arī praktiski visās mākslinieciskās jaunrades jomās. Diskusiju par izstādi var skatīt LTV 100g kultūras. Nacionālie dārgumi (2014.2.I).

Gintas Gerhardes-Upenieces grāmata 50 Latvijas glezniecības meistardarbi ir veidota uz LNMM krājuma bāzes. Atlasītie 20. gs. mākslas darbi, kas izgaismo atsevišķus autorus un viņu darbus, ir neliels mēģinājums parādīt to māksliniecisko daudzveidību, domāšanas plašo spektru, individuālās brīvības robežas, kas skatāmas Latvijas mākslas kopainā, ko reprezentē tādi mākslinieki, kā – Jānis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Johans Valters, Jēkabs Kazaks, Jāzeps Grosvalds, Ģederts Eliass, Romans Suta, Niklāvs Strunke, Kārlis Padegs, Jānis Tīdemanis, Džemma Skulme, Jānis Osis, Edgars Iltners, Rūdolfs Pinnis, Biruta Baumane, Imants Lancmanis, Edvards Grūbe, Leonīds Mauriņš, Līvija Endzelīna, Maija Nora Tabaka, Jānis Pauļuks, Lidija Auza, Vilis Ozols, Indulis Zariņš, Imants Vecozols, Miervaldis Polis, Leonīds Āriņš, Boriss Bērziņš, Bruno Vasiļevskis, Raimonds Staprāns, Laris Strunke.

Jau trešo reizi augstu Francijas valsts apbalvojumu saņēmušais Imants Lancmanis Dienas korespondentei Undīnei Adamaitei (2013.14.XI) par Ilmāru Blumbergu: Mani personīgi [mūsdienu instalācijas] nesaista. Tāpēc, kad es šķirstu mākslas žurnālus, man šķiet, ka redzu apmēram vienu un to pašu. Ļoti asprātīgi, ļoti jauki, bet tur nav dziļuma. No šāda viedokļa – Blumberga izstāde Es nemiršu ir viens no varenākajiem mākslas darbiem, kādi vispār bijuši iespējami Eiropā. Tur kopā ir viss – tradicionālā glezniecība, instalācija, dizains, tur ir grandioza dramaturģija. Blumbergs ir ģeniāls scenogrāfs, kas saplūst vienā mākslas darbā. Viņš ir ļoti dziļš, ārkārtīgi nopietns, viņā ir emocijas, pārdzīvojums, bez kā visam pārējam nav jēgas. (Skat. arī Lindas Treijas rakstu JG275:34.) (mb)

TRADĪCIJU VEICINĀŠANA – Baltu sakrālā mantojuma 4. konferencē (23.XI), kā vēsta Gunta Saule, astrologs un laika zīmju pētnieks Ivo Puriņš referē par laika zīmju ritmiem un zīmēm baltu kultūrā, ķīmijas zinātņu doktors Edgars Alksnis – par baltu tradīciju dabaszinātnieku noklusēto atklājumu gaismā un filoloģijas doktore Janīna Kursīte-Pakule – par katra paša atbildību, redzot, apzinoties un novērtējot to, kā vārds piesārņo telpu arī tad, ja mēs to neesam sacījuši, arī tad, ja to neesam izlasījuši. Un par tam pretējo – ar vārdu radītu, attīrītu telpu. Teju katrai tautai esot savi varbūt svētie, varbūt neaizsniedzamie vietvārdi, piem., armēņu svētkalns Ararats, kas atrodas Turcijas valstī, un latviešu Abrene, attālumu līdz kurai rāda tikai sens ceļa rādītājs Viļakas pusē Vēršukalnā.

 

Ziemas viduspunkta vakarā (21.XII), īpaši laukos, arvien vairāk piekopj veco tradīciju pagalmos un ap mājām un sētām izvilkt bluķi, lai savilktu tajā visus iepriekšējā gada kreņķus un neveiksmes, un tad ar mūsu visu labo domu un kopā dziedātu dziesmu spēku bluķus sadedzinātu kopīgi iedegtā svētugunī – tā Gunta Saule (Zaltis). (re)

LOM – No LOM idejas autora Dr. Pauļa Lazdas uzrunas muzeja 20. gadadienā (LOM Apkārtraksts nr. 36): (..) Kopš 1983. g. un katru nākamo vasaru kā universitātes pasniedzējs skaidroju studentiem mūslaiku vēsturi, kā saka, „uz vietas” Eiropā visā tās plašumā un garumā. Pa ceļam iepazināmies ar Dahavu, bundesreiha muzeju Rietumberlīnē, Klementa Gotvalda komunismu cildinošo ekspozīciju un Lidices sāpju vietu Prāgā, sociālisma sasniegumu izstādi Budapeštā, Aušvices memoriālo muzeju Polijā līdz Yad Vašem holokausta piemiņas muzejam Izraēlā. Katrs apmeklējums stiprināja apņemšanos kādreiz, kad Latvija būs brīva, radīt muzeju, kas parādītu netaisnību, apspiestību, teroru, upurus, nolaupīto tautas godu un atmiņu. Murgi pārtapa cerību sapnī. Un radās arī projekts. Trūka tikai darbīgu roku un karsto siržu. 1993. gadā, kad „ļaunā impērija” bija sabrukusi un okupācijas ievainojumi bija daļēji sadzijuši, bet turpinājās apvainojumi, aizmirstība, patiesības noliegšana un okupācijas gadu netikumi, kādā aukstā februāra dienā, iznākot no Brīvības ielas pasta, saskrējos ar vecu draugu no Čikāgas Dr. Rūsiņu Albertiņu, kam izklāstīju ieceri un projektu. Viņš kļuva par pirmo muzeja entuziastu. Tajā pašā vakarā Rūsiņš aicināja mani „Tālavijas” konventā uzrunāt plašu, ieinteresētu sabiedrību. Nākamajā dienā, pusdienojot „Rīdzenes” viesnīcas restorānā, pārliecināju mīļu paziņu no studiju laikiem Dr. Gundegu Micheli atbalstīt muzeja radīšanu. Viņa arī apsolīja pārrakstīt projektu savā skaistajā rokrakstā (toreiz datori bija retums), lai iesniegtu kultūras ministram Raimondam Paulam, kurš ātri deva savu iedvesmojošo atbildi: Dariet! (..) Aizmirstot par 8 stundu laika starpību, piezvanīju Abulu pārim pusnaktī un saņēmu solījumu pirmajam lielākajam ziedojumam. Atbalsts nāca no ALA, PBLA. Bieži iznāca tikties ar Tiju Turku Krūmiņu. Un neviens neatteicās pielikt savu roku: ne Alfrēds Geidāns, ne Andris Kolbergs, ne Ivars un Vija Muzikanti, Leons Taivāns, Rihards Pētersons, prof. Jānis Stradiņš, Brigita Radziņa, Māra Zālīte, Vizma Belševica, Gunārs Priedītis. (..) Prof. Valters Nollendorfs, draugs no seniem jaunības laikiem, pēc kāda laika atlika savu pētniecības projektu, lai palīdzētu tulkot tekstu pirmajam ekspozīcijas posmam. Un tā brīnišķīgā kārtā jau 1. jūlijā radās pirmais posms izstādei. Pārtraucot universitātes komandējumu, atklāšanas dienā man atlika tikai izslaucīt izstādes telpu un salabot kanalizāciju. Pārliecināju Ārlietu ministriju iekļaut muzeju oficiālās protokola vizītēs, pirmais goda viesis muzejā bija Islandes prezidents Ragnars Grimsons (Ragnar Grimsson). Viņš rūpīgi apskatīja katru eksponātu un relikviju, un okupācijas varas vēstures kropļojumus. Atvadoties prezidents teica šo patieso vērtējumu attiecībā uz okupācijas varas politiku ierobežot pagātnes apziņu: Laupīt kādam atmiņu ir noziegums. To darīt nozīmē atņemt cilvēcību. 1998. g. pēc Muzeju valsts pārvaldes priekšnieka vietas izpildītājas Intas Bušmanes padoma un premjera Guntara Krasta pavēles radījām ceļojošo okupācijas vēstures izstādi, ko skatījuši Eiropas parlamentārieši Briselē un sabiedrība visās Eiropas galvaspilsētās, Anglijas parlamentā, ASV Kongresā un ANO. Muzejs neatdos un neslēps Latvijas tautas okupācijas vēsturi nevienam, bet atklās to un sargās kā pamatu, uz kura mūsu tauta droši pastāvēs.

LOM no bijušās, tolaik nelegālās Latvijas Neatkarības kustības (LNK) dalībnieka Jāņa Rožkalna saņēmis brīvības cīnītāja Gunāra Astras (1931-1988) dzimšanas dienā (22.X) 85 dokumentus un relikvijas, kas skar nevardarbīgas pretošanās organizācijas darbību Latvijā 70. un 80. gados, un tikuši saglabāti LNK biedru arestu un kratīšanu laikā (1983) Rožkalna dzīvesvietas – mājas Ļeņina (Brīvības) ielā 209 – pagrabā. Kā viena no svarīgākajām relikvijām tiek izcelts LNK zīmogs, ar ko apzīmogoti visi dokumenti, kas sūtīti starptautiskajām organizācijām, arī klišejas proklamāciju izgatavošanai, šablons uzrakstam Saharovs – mūsu sirdsapziņa u.c. (re)

Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā ap Ziemsvētku laiku

 

IZGLĪTĪBA – Latvijas ekonomika un identitāte kopš neatkarības atgūšanas palikusi dziedošās revolūcijas laika līmenī jeb „pastalu svarā” – tā, atsaucoties uz tolaik populāro teicienu kaut pastalās, bet brīvi, Letonikas 5. kongresu atklājot, LZA prezidents Ojārs Spārītis. Iemesls nespējai radīt valsti un skaidrot tās pamatnācijas identitāti meklējams valdībā, kas esot ļoti kūtra, lai atvēlētu naudu zinātnei – politiķi esot aizmirsuši, ka katrs zinātnē ieguldītais lats augļos nes 50 latus. Viņa teikto apliecina arī Latviešu valodas institūta direktore Ilga Jansone attiecībā uz naudas piešķīrumu programmai Nacionālā identitāte.

LU studenšu korporācijas Gundega filistru b-bas pr-ja Kristīne Jarinovska žurnālā Ir (25.X) atbild pati uz savu jautājumu „Vai Latvijā vajag augstskolas?” – Nav vajadzīgas, jo brīvas personu, pakalpojumu un kapitāla kustības apstākļos nav racionāli 1,9 miljonu nelielai sabiedrībai ar strauju novecošanas tendenci daļēji uzturēt no nodokļu maksātāju līdzekļiem publisku funkciju, kuru Latvijas darba tirgū nonākt gribošajiem vidusskolēniem ar labu zināšanu un prasmju līmeni ražo un piedāvā citu dalībvalstu institūcijas. (..) Baltijas jūras apkaimē jau ir pietiekams augstskolu piesātinājums, lai nodrošinātu vidusmēra skolas abiturientam derīgo sarežģītāko profesiju apguvi. Studējošo sadzīves izmaksas Tartu vai Viļņā ir lētākas nekā Parīzē vai Rīgā.

Tajā pat laikā LU Senāta 94. gadadienas svinīgajā sēdē rektors Mārcis Auziņš izsaka gandarījumu par LU (dib. 1919.28.IX) darbības mērķa daļēju īstenošanos kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti, dodot ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā – šogad LU ar savām 13 fakultātēm, 21 institūtu dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs, un vairāk nekā 130 akreditētām studiju programmām iekļuvusi 5% labāko pasaules universitāšu vidū.

Kā tas iespējams, ka dienu no dienas, gadu no gada vienīgā svešvaloda Latvijas TV ir krievu valoda? – jautā mums pazīstamais Latvijā mītošais somu žurnālists Rislaki (Jukka Rislakki – la.lv. 21.X). Kurš to ir nolēmis un kad? Kā tas var notikt vēl 2013. gadā neatkarīgā valstī, kas ir ES un NATO dalībvalsts un kur likums nosaka vienu valsts valodu – latviešu valodu? Rislaki sauc atmiņā somu kultūras žurnālista Hannu Martila reiz teikto: Austrumeiropas TV virsū runātie tulkojumi atgādina Putina minoritāšu politiku: upuri pavisam neapklusina – zem zābaka viņš drīkst pat mazliet papīkstēt.

Kembridžas U. lietuviešu, latviešu un igauņu studentu organizētajā pirmajā Kembridžas Baltijas konferencē (Occupy Cambridge) septembra otrās nedēļas nogalē, ko atklāj bij. Lietuvas prezidents Valdas Adamkus, viens no runātājiem, Roberts Ķīlis, uzsver nevienlīdzību izglītības iespēju un sasniegumu izmantošanā, kas radot lielākās ilgtermiņa attīstības grūtības Baltijas valstīs. Kembridžas U. pērngada rudenī dažādos līmeņos studējuši 80 lietuvieši, 28 igauņi un 25 latvieši. Latviešus vada medicīnas doktorante limbažniece Agnese Irkle.

Informācija no Ilzes Kuzminas ziņojuma (la.lv 5.XII), kam virsrakstā varētu likt: Bravo, LV meitenes! – Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA – Programme for International Student Assessment) pēdējie dati (2012) vēstī, ka 15 g. v. LV meiteņu sasniegumi matemātikā, dabaszinātnēs un lasītprasmē ir augstāki nekā zēniem (vēl tikai Somijā meitenes pārspēj puikas matemātikas uzdevumu risināšanā). LV skolēnu sasniegumi vispār uzlabojušies ne tikai matemātikā, bet arī dabaszinībās un lasītprasmē. Esot pamats spriest, ka izglītības kvalitāte LV augusi un tā sasniegusi ES valstu vidējo līmeni matemātikā un dabaszinātnēs, bet lasīšanā joprojām atpaliek. Valstij, diemžēl, neesot izdevies palielināt izcilnieku, t.i., to skolēnu skaitu, kuri spēj atrisināt augstākās grūtības pakāpes uzdevumus matemātikā. OECD (Organisation for Economic Co-operation and Development) valstīs vidēji šādu skolēnu ir gandrīz 13%, Igaunijā pat teju 14%, bet Latvijā – vien 8%. Piem., LV visās devītajās klasēs mācās ap 20 000 skolēnu un tikai 60 no viņiem ir izcili – tas esot nepietiekoši, lai nodrošinātu valsti ar augsta līmeņa ārstiem, zinātniekiem, politiķiem un uzņēmējiem. Pēdējos gados sasniegumi būtiski pieauguši Rīgas ģimnāzijās – matemātikā Rīgas ģimnāzistu sasniegumi vidēji ir tādi paši kā Šanhajā, bet lielo pilsētu ģimnāziju sniegums salīdzināms ar Somijas rezultātiem – tātad Latvijas skolām ne tik daudz jāmācās no citām valstīm, cik no Rīgas ģimnāzijām. Pētījumā piedalījās 65 valstis un vairāk nekā pusmiljons skolēnu, no LV – 6 896 skolēni no 270 skolām. (re)

FOTO/FILMA – Portretfilmu izlasē par izcilām Latvijas personībām LTV1 izrādīta (12.XII) Kokles pavēlniece – par etnomuzikoloģi, kokles virtuozi Laimu Jansoni – tradicionālā mūzika, džezs, regejs, etnoroks… Rīgas meitene, kura savas mūzikas zināšanas ir smēlusi gan vienkāršā mūzikas skolā Rīgas Latgales priekšpilsētā, gan Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā, gan Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, gan Sibeliusa Akadēmijā Somijā.

Austrālijas latviešu Kulturas dienu (2014) logo dizaina sacensībās uzvar Austrālijas Nacionālo U. (Australian National U.) beigusī fotogrāfe Maija Medene, kuras darbi publicēti Anglijas Vogue un Cosmopolitan žurnālos. Pirmā patstāvīgā izstāde Pertas (Perth) Kurb Gallery (2002). PBLA KF Krišjāņa Barona balva (2006) par sēriju Tradīcija pārejā – mana paaudze. Kopā ar 7 Rietumaustrālijā mītošiem latviešu māksliniekiem izstādījusi savus darbus Talsos un Madonā (2013). (re)

DIASPORA – Kādēļ katru gadu no jauna jāpierāda esošā finansējuma nepieciešamība prioritāriem un veiksmīgi sevi pierādījušiem izglītības pasākumiem? – jautā PBLA Izglītības padomes priekšsēde Daina Grosa – ja Latvijas valdība atsakās atbalstīt latviešu skolas, kas ir daudzu ārpus Latvijas izceļojušo tautiešu vienīgā saikne ar Latviju un latvisko kultūru, tad lieki ir runāt par kaut kādiem reemigrācijas plāniem un cerēt uz emigrējušo ģimeņu atgriešanos. Budžeta (2014) pēdējā lasījumā Saeimā samazināts atbalsts latviešu valodas apguvei diasporā, kas ir pretrunā ar Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēm 2012.-2018. gadam, kā arī ar Rīcības plānu sabiedrības saliedētības sekmēšanai izglītības nozarē 2012.-2014. gadam.

apollo.lv (10.XII) atklāj šokējošas detaļas par Lielbritānijā paverdzināto, angļu valodu vāji apguvušo latviešu viesstrādnieku šausmīgajiem dzīves apstākļiem – dzīve baiļu un šantāžu ielenkumā, atteikšanās liecināt policijai baiļu dēļ, iedzīšana nebeidzamos parādos. Par vienu no „darbadevējiem” stāsta Kristīne, kas strādājusi 7 dienas nedēļā 12 stundas dienā: Pateica, ja es vērsīšos policijā vai kādam ziņošu kaut ko sliktu par viņu, viņš mani atradīšot jebkurā vietā – Anglijā vai Latvijā – un izrēķināšoties ar mani. Kā izrēķināsies, nav ne jausmas, bet draudi tika izteikti. Iekšēji es jutos šausmīgi, es neko nevarēju izdarīt. Tā kā es citu darbu nevarēju atrast, jo man pasei bija beidzies derīguma termiņš, bet jaunas uztaisīšanai nebija naudas, tad man nācās strādāt vismaz par tām 20 mārciņām nedēļā, lai es varētu paēst. Es negribēju, lai viņš mani iemet mašīnā, aizved uz kādu mežu un nosit. Man bija bailes. Es baidījos. Viņš visiem draudēja.

Par Anglijā gandrīz vai verdzībā nospiestajiem viesstrādniekiem apollo.lv komentē LV vēstnieks Andris Teikmanis: Viņi vai nu zvana vai nāk paši un lūdz palīdzību, viņiem nav naudas, par ko nopirkt biļeti mājup, nav viņiem naudas un vietas, kur pārgulēt, tad mēs viņiem atrodam kādu patversmi, kur var pārlaist nakti. Mēs palīdzam viņiem, meklējot naudas līdzekļus caur radiniekiem. Ja nav citu iespēju, tad mēs varam palīdzēt ar naudu atpakaļ biļetei uz Latviju no fonda, kas tika izveidots šogad no valdības.

Sietlā, ASV, uz spēles ir likta vietējās latviešu kopienas pastāvēšana, proti, pilsēta pēc gadiem pieciem būvēšot jaunu sliežu transporta atzaru, kam ceļā atrodas Latviešu sabiedriskais centrs jeb „Nams”, kur, citējot vienu no latviešu valodas skolotājām bērniem, centra slēgšana turienes ļaudīm būtu briesmīga ķibele, vecie ļaudis svētdienās nāk šeit uz dievkalpojumiem, jaunie latvietīši mācās, visi kopā svin svētkus… ja centra nebūs vai tam nāksies pārcelties, diez vai viņi pēc tam vairs spēs atkal sanākt kopā… Vašingtonas štatā dzīvo aptuveni 2 000 latviešu. Biedrībā, kas regulāri organizē Latvijas mūziķu un teātru viesizrādes, kopīgus svētkus, aktīvi darbojas ap 300 cilvēku, nedaudz vairāk luteriskajā draudzē. Namā dejo latviešu tautas deju grupa Trejdeksnītis ar 28 dalībniekiem un dzied koris Sigulda ar 25 dalībniekiem. Aizvadītā gada pēdējos mēnešos vien uz Nama skatuves dēļiem kāpj gan Valmieras Drāmas teātra spēlmaņi ar Bezkaunīgajiem večiem (arī 13 citos „latviešu pagastos” Ziemeļamerikā), gan arī Vašingtonas U. (U. of Washington) Mūzikas fakultātes ielūgtais tautas mūzikas ansamblis TRIO (Zane Šmite, Kristīne Kārkle, Ivars Cinkuss). (UW 40 dziedātāju spēcīgs amerikāņu koris pērnvasar savukārt piedalās Dziesmu un deju svētkos Rīgā – skat. Indras Ekmanes rakstu „Singing Across the Sea: UW Music Department Strengthens Ties to the Baltic”. Ellison Center for Russian, East European and Central Asian Studies jeb REECAS blog site.)

Katru otru nedēļu Latviešu kultūras fonda klajā laistās, latviešu uzņēmēju finansētās un Sandras Bandarevskas rediģētās Īrijas Vēstis lasot ap 5 000 cilvēku.

Latviešu Fonda gada sapulcē Toronto (28.-29.IX) JG saimniece Tija Kārkle atkārtoti ievēlēta LF padomē, uzņemdamās arī turpmāk kasieres pienākumus un mājas lapas vadīšanu. JG redakcijas locekles Anitas Liepiņas vadībā savukārt tiek daudzināts pērngada sākumā mirušais dzejnieks Imants Ziedonis. (ie) (re)

LATVIJAS REPUBLIKAS SATVERSMES PREAMBULAS saturs un vajadzība tiek pārspriesta krustām šķērsām, bieži vien nevairoties no matu skaldīšanas, gan tīmeklī un feisbukā, gan arī laikrakstos, žurnālos un tādos specizdevumos kā Jurista Vārds (2013.22.X), visvairāk kocentrējoties uz Dr. Egila Levita nopietno, izsvērto noformulējumu, piem.: Manas valsts un tautas pamatvērtības ir: latviešu nācijas pastāvēšana cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšana un attīstība, katra cilvēka un tautas garīgā, sociālā, kultūras un materiālā labklājība, ģimene, tiesiskums, humānisms un demokrātija, godīgums, drošība, vides aizsardzība, darbs, latviskā dzīvesziņa.

Par preambulas nepieciešamību liecinot, piem., LTV Sastrēgumstunda, kur joprojām tiek runāts par „latviešu kopienu” un „krievu kopienu”. Kas tā par latviešu kopienu? Ir pamatnācija, tās dēļ ir dibināta mūsu valsts Latvija! Būtu dīvaini, ja franči vai vācieši runātu par franču un vācu kopienām savās valstīs. Un kāpēc tikai krievu kopiena? Kāpēc ne ukraiņu, baltkrievu, armēņu un citu tautu kopienas? – izsaucas Latvijas Avīzes redaktors Voldemārs Krustiņš (la.lv 22.X) ar piebildi, ka preambula aizskārusi kādu citu „spēku” sāpīgās intereses un pat izraisījusi histērisku pretdarbību.

Dzejnieka/publicista Jāņa Vādona (la.lv 4.X, skat. JG260) uzskatā preambula nepieciešama ne tikai „citu spēku” apgaismošanai, bet arī daudzu latviešu izkļūšanai no pēcpadomju sindroma, no bīstamā purva, (..) kurā esam bijuši tik ilgi, ka tas kļuvis ērts un pašsaprotams. Tik ērts, ka arvien vairāk latviešu piekrītoši māj ar galvu prasībai Dziesmu svētkos dziedāt krievu valodā, apšauba divvalodības draudīgumu un ir gatavi dažus „Saskaņas centra” piedāvātos materiālos ieguvumus celt krietni augstāk par vērtībām, kuras šī partija ne vien nepārstāv, bet gan atklāti, gan slēpti noliedz un apkaro... Latvijas robežas novelk un nosargā latviešu valoda un kultūra, kas faktiski bija un paliek pirmais un vienīgais valsts izveidošanas iemesls.

Pievēršoties mazas nācijas mazās valodas izdzīvošanas iespējām savā valstī dzejnieks/tulkotājs Edvīns Raups (skat. JG265:2-8) jautā: Bet kā saprast tos ārēji it kā veselīgos un sociāli aktīvos ļaudis, kuri joprojām neatzīst Latvijas valsts tiesības nodrošināt latviešu valodai un tās nesējiem vislabvēlīgākos apstākļus izdzīvošanai? Kuri naidpilnā, ironiskā vai demagoģiskā retorikā joprojām pieprasa „dokumentu”, uz kura būtu skaidri un gaiši rakstīts – krievi okupēja Latviju? Vai šāds papīrs darītu nebijušas tūkstošu un tūkstošu padomju varas paveiktas nevainīgu latviešu slepkavības un izsūtīšanas ar visām ģimenēm? Vai pēc šāda papīra saņemšanas visi krievi sāktu runāt latviski? Vai arī „viņpus mūra” sēdošajiem politiķiem pēkšņi rastos apskaidrība, kurā valstī viņi dzīvo? Sāpīgākais ir tas, ka šādai retorikai joprojām ir dzirdīgas ausis, tai ir sava informatīvā telpa, ko – gluži kā senāk – sargā biezs dzelzs priekškars un ka Latvijas vara, izglītības un tiesiskuma sistēma visus šos gadus neko te nav varējusi darīt (delfi.lv 3013.20.VIII).

Un Ilma Čepāne, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja (la.lv 25.X), par sacelto ažiotāžu: No Saskaņas centra atsevišķu politiķu puses projekta autors Levits u.c., kas piedalījušies tā apspriešanā, tiek vainoti konstitūcijas „prihvatizācijā”, ir pat tādi, kas saņem algu no valsts budžeta, jēdzienu „valstsnācija” un „latviešu nācija” dēļ preambulai piedēvē rasismu un dēvē to par „pirmsholokausta ideju”. LU profesore uzsver, ka Latvijas valsts ir izveidota latviešu nācijas pašnoteikšanās ceļā. Šo latviešu nācijas valstsgribu rakstiski pirmo reizi formulēja mūsu izcilais valstsvīrs Miķelis Valters jau savā 1903. gadā publicētajā rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”, kur lasāmi vārdi: „Latvieši, lauzieties ārā no Krievijas!”. (..) Latviešu Pagaidu Nacionālā padomes 1917. gada 17. novembra uzsaukums „Visiem latviešiem” bija pirmais kvazikonstitucionāla rakstura valsts dokuments, kas izteica latviešu nācijas valstsgribu, t.i., savā zemē dibināt savu nacionālu valsti. Tolaik neatkarīga, demokrātiska Latvija bija vajadzīga tikai latviešiem. Neviens latviešiem to nedāvināja. Apkārtējās valstis mēģināja topošo, vēl nestabilo Latvijas valsti nožņaugt. Sava nacionāla valsts latviešiem bija jāizcīna. (..) Vienlaikus Latvijas valsts nav domāta tikai latviešiem, bet gan visiem Latvijas pilsoņiem. Valsts nesēja konstitucionālo tiesību un politiskā izpratnē ir Latvijas tauta kā juridisks veidojums. (..) Un ir pilnīgi leģitīmi, ja arī latvieši tiek iezīmēti Satversmē, kas savulaik netika darīts, jo toreiz tā bija pašsaprotamība. Taču pēc ilgstošas okupācijas tā daudziem vairs nav pašsaprotamība. Tādēļ norāde uz latviešu nācijas lomu valsts izveidē un Latvijas valsts uzdevumu, cita starpā – nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu, ir tikai loģiska un taisnīga. Mēs neesam un negribam būt bezvēstures mankurti. (re)

NA organizētais lāpu gājiens Rīgā, 18. novembrī

FRANKA GORDONA SLEJA „Preambulā nav nekā briesmīga” (LA.lv 2013.23.X): Satversmes preambulā, ko sagatavojis ļoti kompetentais tiesībnieks Egils Levits, teikts, ka 1918. gada 18. novembrī latviešu vēsturiskajās zemēs proklamētā Latvijas Republika ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī. Citiem, skopākiem vārdiem: savu valsti nodibinājusi latviešu tauta. Nekā briesmīga – viss itin loģiski un dabiski. Turpat preambulā teikts, ka Latvijas valsts savā darbībā (..) atzīst un aizsargā cilvēktiesības, tostarp mazākuma tiesības. Tātad arī mazākumtautību jeb minoritāšu tiesības. Un tas, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, arī nedrīkst mulsināt nevienu, jo Latvija taču ir unitāra valsts un latvieši ir šīs valsts pamattauta, kuras vārdā tā nosaukta. Pienācīgais, var teikt, politkorektums visstingrāk izpaudies Vācijas konstitūcijā (Grundgesetz). Preambula te sākas ar vārdiem: Apzinoties savu atbildību Dieva un cilvēku priekšā (..), vācu tauta pieņēmusi šo Pamatlikumu. Nevis „Vācijas tauta”, bet „vācu tauta”. Tā ir Vācijas Federālās Republikas pamatnācija. Piebildīsim: ar visiem turkiem, kuru skaits sniedzas miljonos. Labs ir. Atšķirsim Francijas konstitūciju. Valsts nosaukums ir Republique Francaise, t. i., franču (ne Francijas) republika, un konstitūcijas preambula sākas ar vārdiem: Franču tauta svinīgi proklamē. Un, tā kā suverēnā vara Francijā pieder franču tautai, tad ir pilnīgi dabiski, ka Republikas valoda ir franču (konstitūcijas 2. pants). Arī uz tiem pieciem miljoniem islāmticīgo, kas mīt Francijā, attiecas šis 2. pants. Latvijā Egila Levita sagatavotā preambula atduras pret klupšanas akmeni: tā dēvētā lingvistiskā kopiena jeb krievvalodīgo kopums pati par sevi nav tautība – tādas vienkārši nav. Un saukt to par minoritāti var tikai ar grūtībām, jo krievvalodīgo īpatsvars Latvijā sasniedz gandrīz 40 procentus. Bet tieši tāpēc Egila Levita sagatavotajā preambulā teikts, ka mērķis ir nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību. Tas ir dabiski un saprotami, jo dotajos apstākļos latviešu nācijas pastāvēšana un latviešu kultūras saglabāšana ir apdraudēta – īpaši, ja zināmām aprindām izdotos „iegalvot Eiropai”, ka Latvija ir divkopienu valsts, „kur runā divās valodās” – ar psiholoģiskiem secinājumiem, kas rodas „paši no sevis”. (fg)

[Pēc dučiem labi pārdomātu viedokļu parādīšanās informācijas avotos treknu svītru Levita vadītajai komisijai pārvelk Andris Bērziņš, to likvidējot. Citā sakarībā komunikācijas zinātņu doktore Sandra Veinberga vērš pirkstu pret prezidentu par politiskā diskursa atklātības līmeņa novešanu Latvijā līdz nullei: ir izveidojusies paradoksāla situācija – mūsu prezidents nav tautas vēlēts, bet viņš anulē tautas ievēlētus politiķus, nesekojot normālas politiskās loģikas principiem (tvnet.lv 21.XII).]

LATVIJA – AR SKATU SENDIENĀS – Sakarā ar 900 gadiem, kopš Nestora hronikā Pagājušo laiku stāsts pērngad pirmo reizi pieminēts seno latgaļu vārds, Āraišu arheoloģiskajā muzejparkā norisinās (21.IX) Latgaļu vārda svētki, kur iespēja uzzināt par seno latgaļu dzīves un apbedījumu vietām (piem., Ģūģeru kapulauka villainēm), apģērbu, rotām, bruņojumu un senvēstures īpatnību glabātājiem vietvārdiem. Zvārtes „zāļu sieva” Līga Eglīte savukārt atklāj seno zintnieču dziedināšanas prasmes un neslēpj vietas, kur atrodamas labu labas zāļu tējas.

Vienīgā kalendārā atzīmētā vienība ar lietuviešiem ir Saules kauja (1236.22.IX), kad lietuviešu-zemgaļu karaspēks iznīcina krustnešu Zobenbrāļu ordeni, kura liktenis aprakstīts Indriķa Hronikā: kā bābas viņus apkāva / Man žēl ir daža varoņa, / ko tur bez pretestības sita. / Tie citi izmisumā krita / Un mājup bēga, ko vien spēja. / Bet zemgaļi nu nekavēja / kā vārguļus tur apsist tos. Bez Saules kaujas bijušas arī citas kopīgas senču cīņas, kā norāda Lutera akadēmijas docents Guntis Kalme – kuršu uzbrukumi Rīgai (1210 un 1228), žemaišu un kuršu spožā uzvara pie Durbes (1260 – lielākā kauja 13. gs. Austrumeiropā un smagākā vācu sagrāve Latvijā, kad kritis Livonijas ordeņa mestrs, Vācu ordeņa maršals, ap 150 bruņinieku un tūkstošiem citu krustnešu), zemgaļu un lietuviešu uzvara pie Aizkraukles (1279., kad kritis Livonijas ordeņa mestrs, 71 ordeņa brālis), zemgaļu uzvara pie Garozas (1287) u.c. (re)

LATVIJA – AR SKATU VIŅDIENĀS – Vaira Vīķe-Freiberga intervijā laikrakstā Diena (5.XI) uzsver, ka Latvijas vēsture nav ticības mācība, kurai vai nu tic, vai netic. Tā ir sarežģītu faktuālu notikumu kopums, ar kuru katram puslīdz inteliģentam cilvēkam vajadzētu pēc iespējas dziļāk iepazīties. Sākot ar atmodas laikmetu, latvieši no apspiesta sabiedriskā slāņa autoritāras impērijas ietvaros lēnām izkopa savu pašapziņu – ne tikvien kā tauta vai etniska grupa, bet kā nācija. I Pasaules karš pēc vairāku impēriju sabrukuma palīdzēja veselai virknei tautu iegūt sev neatkarīgu valsti. Latvieši par savējo dabūja cīnīties ļoti sīvi, un pat skolēni bija gatavi šai cīņā iesaistīties. Tie, kas mudina necienīt un noniecināt viņu upurus un sasniegumus, manās acīs ir vienkārši nožēlojami.

No Brīvības cīņu (1918-1920) dalībniekiem ar Lāčplēša ordeni tika apbalvoti 1 620 karavīru, to vidū 47 vācieši, 15 krievi, 11 lietuvieši, 7 poļi, 6 igauņi, 4 žīdi un 2 baltkrievi.

EP deputāts Kārlis Šadurskis atspēko Krievijas ārlietu ministra pirmā vietnieka Vladimira Titova vēstures kropļojumu antihitleriskā koalīcija attiecībā uz laika posmu no 1939.1.IX līdz 1941.22.VI: Pirms kara, kā arī pēc PSRS iebrukuma Polijā 1939.17.IX, līdz pat Vācijas iebrukumam PSRS, Nacistiskā Vācija un Padomju Savienība bija visciešākās sabiedrotās un partneres, kas gatavojās kopīgai pasaules iekarošanai. (..) Atgādinot par trešā reiha un padomju karavīru 1939.22.IX sarīkoto kopēju uzvaras parādi Brestā, grūti bez smagām pārdomām par lielvaru cinismu lietot terminu „antihitleriskā koalīcija”. Un par Titova uz Sibīrijas Gulagu deportēto baltiešu nodēvēšanu par „nacistiem”: Laiks arī Krievijai atzīt Staļina režīma īstenoto genocīdu un cilvēku masu iznīcināšanu Latvijā un pārējās okupētajās valstīs, cietušajiem un upuru tuviniekiem izmaksājot kompensācijas. Vācijai bija nepieciešams ilgs laiks pagātnes mantojuma izvērtēšanai, un kā civilizēta valsts tā izmaksā kompensācijas nacistiskā režīma upuriem (ir.lv 23.X).

Vācu-padomju „uzvaras” kopparādi (1939.22.IX) pēc tolaik Polijas pilsētas Brest-Ļitovskas ieņemšanas pieņem vācu ģenerāļi (no kr. Mauritz von Wiktorin un Heinz Guderian) un sovjetu tanku brigādes komandieris (Semjon Krivošein). Attēlā vācu armijas (Wehrmacht) motociklisti un krievu tanki.

Izstāde Nacionālā pretošanās kustība II Pasaules kara noslēgumā Kurzemē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā vēsta par leitnanta Roberta Rubeņa komandēto pretpadomju/pretvācu kureliešu vienības atsevišķo bataljonu, kas Ugāles, Usmas, Rendas un Zlēku pagastos cīnījās (1944.14.XI-9.XII) pret vācu 16. armijas daļām, SD un SS vienībām.

Netālu no Sūpes ezera Viesītes novada Elkšņu mežā „Latvijas aizsargu” Jēkabpils nodaļa (vad. Ivars Bisnieks) tikšot atjaunots „Jāņa Indāna un Jāņa Grāversona bunkurs”, kurā, atgriežoties padomju okupācijas spēkiem kara beigās, mituši (līdz pat 1950.25.II) 11 nacionālie partizāni. Pāri robežai Rokišku rajonā, Lietuvā, atjaunotie trīs partizānu bunkuri kļuvuši nozīmīgi ne tikai tūrisma veicināšanā, bet arī jaunatnes izglītošanā par vēstures notikumiem.

Pēc atjaunošanas 18. novembra priekšvakarā Dobeles novadā Īles mežos atkal ir atvērts nacionālo partizānu bunkurs, ko 1948. gadā lieto apvienotās latviešu-lietuviešu grupas partizāni.

Ar Ievas Dāboliņas starpniecību JG272(2013):22-31 publicētais Bruno Javoiša „Mans karoga stāsts” izraisījis interesi arī citos plašsaziņas līdzekļos, piem., Aivara Kļavja teksts „Tornī kāpējs” žurnālā Ir (2013.25.IX). Izdots arī Javoiša zīmētais Virtuālais ceļojums caur dzeloņdrātīm – patiesībā spēļu kārtis, kuras radīt pamudinājis un tapšanā palīdzējis cits bijušais lēģernieks – kuldīdznieks Jānis Mētra, aizrautīgs kāršu kolekcionārs. Savukārt tekstus Bruno zīmētajām kārtīm rakstījis vēl viens kādreizējais politieslodzītais – dzejnieks Knuts Skujenieks. Piespriežot Javoišam (1964.27.VI) pēc PSRS kriminālkodeksa 65. panta 1. daļas par pretpadomju aģitāciju un propagandu maksimālo sodu – 7 gadus ieslodzījumā – Mordovijā, izmeklētājs esot atklāti pateicis: ja karogs būtu uzvilkts kādas mazpilsētas baznīcas tornī, nevis Rīgas centrā milicijas durvju priekšā, sods būtu krietni mīkstāks. Atzīmējot karoga uzvilkšanu radiotornī, Kara muzeja paspārnē notiek sarīkojums „Diena zem sava karoga” (6.XII) – klātesošais Javoišs savu uzrunu iesāk ar vārdiem: Nesauciet mani par varoni! Tas kādam, vienkārši, bija jāizdara un esmu pateicīgs Dievam par viņa izvēli! Lielo darbu paveicāt Jūs, kas palikāt šeit!

 

Bruno Javoišs un Knuts Skujenieks, aiz viņiem vidū Radio Brīvā Eiropa Pētniecības nodaļas bij. darbiniece Minhenē Dr. Dzintra Bungs, grāmatas Virtuālais ceļojums caur dzeloņdrātīm atvēršanas svētkos LOM.

 

Recenzējot Māras Zālītes autobiogrāfisko prozas darbu Pieci pirksti („Mansards”, 2013) par bērnības gadiem izsūtījumā, rakstniece Gundega Repše secina, ka Sibīrija tur atklājas skopi, pie reizes izsakot cerību, ka tas pāriešot, ja mums būs vairāk pārliecinošu, mākslinieciski iedarbīgu darbu par visu, kas ar mums ir noticis un notiek (Ir 2014.8.I).

JG iesaka izlasīt laikrakstu Laiks / Brīvā Latvija redaktores Ligitas Kovtunas saturiski izcilo interviju (nr. 41, 2013.2.-8.XI) ar bij. LTF pr-ju (1988-1990), vēlāk laikraksta Literatūra. Māksla. Mēs redaktoru un LSDSP pr-ju (2002-2005) Daini Īvānu, kurš LV nākotni redz iepriecinoši rožainu, kā arī Liānas Langas un Guntara Godiņa sarunu ar Skujenieku Latvju Tekstos (Nr. 6, 2013). (re)

JUKAS RISLAKI SLEJA „Kad taps piemineklis Esterei Lūsei?” – Latvijas galvaspilsētā ir daudzi pieminekļi un piemiņas vietas. Lielākais un redzamākais no tiem, protams, ir Padomju Savienības uzvaras piemineklis. Centrā stāv cara armijas ģenerālis un mazliet tālāk, pie kanāla, Puškina piemineklis. Kā zināms, daudzi būtu gatavi centrā novietot arī Pēteri Pirmo ar visu zirgu. Iespējams, šobrīd to paveikt kavē nākamgada Saeimas vēlēšanas. Gribu uzdot vienkāršu jautājumu, un daru to pavisam nopietni: kad neatkarīgā Latvija uzcels pieminekli Esterei Lūsei? Kas viņa ir? Tiem, kas to nezina, īsi pastāstīšu. 1949. gadā Vecbebru tehnikumā pie Kokneses arestēja vienpadsmit nacionāli noskaņotu audzēkņu grupu. Daļu no jauniešiem nosūtīja uz Vorkutu izciest 25 gadus sodu. Tur nonāca arī mūsdienās Skrīveros dzīvojošais Imants Ēriksons, kurš 18 gadu vecumā bija uzvilcis mastā neatkarīgās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Vienīgā meitene, kuru arestēja, bija Estere Lūse. Viņa šo karogu uzšuva, un par to tiesa viņai piesprieda 10 gadus. Ja atmosfēra Rīgā ir tāda, ka šo simbolisko rīcību nevar godināt, varbūt pieminekli var uzcelt kaut kur citur Latvijā? (diena.lv 20.IX). (jr)

FRANKA GORDONA SLEJA (la.lv 28.X) „Prasās vismaz skaidrojums”: 11 000 parakstu par labu Pārdaugavas pompozā un bezgaumīgā „uzvarētāju” pieminekļa novākšanai – tātad Saeimā varēs šo prasību iztirzāt. Bet te ir vairāki „bet”. Pirmkārt, Kārlim Eihenbaumam no Ārlietu ministrijas ir visai iespaidīgs arguments: ar Krieviju noslēgtais līgums par memoriāliem. Otrkārt, ja ķersies pie pieminekļa nojaukšanas, vismaz Rīgā draud uzliesmot etniska rakstura sadursmes, bezmaz vietējs „pilsoņkarš”. Varbūt es pārspīlēju, bet izslēgt šādu varbūtību nevar. Treškārt, Krievija varētu izraisīt starptautisku skandālu, griezties pie ANO Drošības padomes, Eiropas Komisijas un nez kur vēl. Vai Latvijai tas vajadzīgs? Varbūt tiešām vajadzēja šo monstru nojaukt 1991. gada augusta beigās reizē ar Rīgas ļeņinekli? Sak’, stihiska tautas dusmu izpausme – padarīts un cauri... Kas tad patlaban atliek? Manuprāt, ne Krievija, ne prokrieviskās aprindas nevarētu pat iepīkstēties, ja pieminekļa priekšā labi redzamā vietā uzstādītu lielu plāksni ar uzrakstiem latviešu, angļu un krievu valodā, kas īsi un skaidri pavēstītu, ko Latvijai atnesa „atbrīvotāji”: 1949. gada deportāciju, tik un tik nošauto uz padomju kara tribunāla spriedumu pamata, ārzemju raidījumu traucēšana, izolējot Latviju no ārpasaules u. tml. Plāksnei būtu jābūt no izturīga materiāla. Lai katrs, kas 9. maijā dodas turp, nevarētu to plāksni apiet. (fg)

LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENĀS – Gadumijā pasaules masu informācijas avotos viens no tematiem ir LV pievienošanās eirozonai.

Sakarus ar Latvijas bankām, baidīdamās no ārpus Rietumu pasaules izcelsmes lielas naudas ieplūšanas Latvijā, pārtraukusi Vōlstrīta lielāka banka J.P. Morgan-Chase, kam ironiskā kārtā par savu noguldītāju/klientu apkrāpšanu (un finanču krīzes daļēju izraisīšanu) tiek piespriests $13 miljardu (am. biljonu) liels naudas sods (The Washington Post 2013.19.X), un pa virsu vēl nepilnu 2 miljardu „kukulis” valstij, lai izvairītos no kriminālizmeklēšanas par bankas sakariem ar megakrāpnieku Medofu (Bernie Madoff), notiesātu uz 150 gadiem čohā.

Publicists/blogists alehins (26.X): Kremļa un jebkuras citas autoritārās propagandas kara mašīnas darbības ierobežošana Latvijas sabiedrībā ir demokrātiskas valsts pienākums. Manā skatījumā tā ir demokrātijas antifašisma misija. Autors pats sevi dēvē (4.IX) par latviešu nacionālistu, kura uzskatā etnocentristu jeb traibalistu vīzija par Latviju, brīvu no krieviem, ir mazreālistisks stulbums, klaji nepatriotiska, pat nodevīga doma.

Saeimas deputāte, politoloģe Dr. Rasma Kārkliņa izteikusi (ir.lv 13.XI) atbalstu Latvijas pilsonības piešķiršanai demokrātam un šaha ģēnijam Garijam Kasparovam: Ja uz svara kausiem liek „nopelnus,” tad tas vien, kādus labus vārdus viņš pēdējās nedēļās ir teicis par Latviju, jo sevišķi – mūsu demokrātiju un toleranto etnopolitiku, ir liels nopelns, vēl jo vairāk, ņemot vērā daudzos apmelojumus, ko mums nākas piedzīvot no Krievijas puses. Pilnībā pievienojos Aizsardzības ministra Arta Pabrika teiktajam, ka, „ja Latvija var dalīt termiņuzturēšanās atļaujas merkantilu mērķu dēļ, tad parlamentāriešiem jāpierāda, ka pilsonību var iegūt arī to demokrātisko vērtību dēļ, ko pārstāv Garijs Kasparovs”. (re)

EIROPAS SAVIENĪBA/PARLAMENTS – Pēc deputātes Ineses Vaideres iniciatīvas sadarbībā ar nodibinājumu „Rīga 2014” Briselē EP Baltijas ceļa gaitenī ar grupas Latvian Voices priekšnesumu tiek atklāta Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāde Jūgendstila Rīga (15.-18.X). Tuvojoties Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam 2014. gadā, vēlējos saviem kolēģiem parādīt labāko, ar ko lepojamies – latviešu tautas dziesmas, UNESCO kultūras mantojuma sarakstā iekļauto Rīgas jūgendstila mākslu un arhitektūru, gardāko, ko ražo mūsu pārtikas uzņēmumi – tā Vaidere.

Attiecībā uz Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā LU students Didzis Šēnbergs pieprasa tādu vēlēšanu likumu, kas nodrošinātu pašcieņas minimumu un neļautu ievēlēt tādus cilvēkus, kuri Atmodas laika beigās nodeva valsti un atbalstīja Maskavas bruņotu apvērsumu. Metot politkorektumu pie malas, viņš citē savā laikā pret „LV pārstāvi” Briselē Alfrēdu Rubiku vērsto Augstākās tiesas lēmumu krimināllietā: Nolūkā panākt Latvijas neatkarības atjaunošanas procesa apturēšanu Rubiks, lai destabilizētu stāvokli valstī un vardarbīgi gāztu likumīgo valsts varu, izveidoja pret Latvijas Republiku naidīgi noskaņotu sabiedriski politisku organizāciju – Rīgas OMON un PSRS militārpersonu grupējumu. Īstenojot Rubika nodomu par valsts varas vardarbīgu gāšanu, naidīgo spēku grupējumā ietilpstošā Rīgas OMON vienība laikā no 1991. gada 14. līdz 20. janvārim minētā mērķa sasniegšanai izdarījusi bruņotus uzbrukumus Latvijas Republikai uzticamā spēka – Iekšlietu ministrijas – struktūrām un brīvprātīgiem neapbruņotiem likumiskās valsts varas aizstāvjiem (la.lv 19.XI).

Komunikāciju zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns pēc Rubika okupācijas fakta (1940.VI) noliegšanas („Latvijas pievienošana PSRS” bijusi „tikpat brīvprātīga kā iestāšanās ES”) un apgalvojuma politiskā uzrunā Grīziņkalnā (2013.1.V), ka daudzi 1949. gadā tikuši nosūtīti uz Gulagu pelnīti, jo sadarbojušies „ar fašistiem”, lūdzis LV autoritātēm izvērtēt iespējamos kriminālpārkāpumus (t.i., nozieguma pret cilvēci attaisnošanu) EP deputāta izteikumos. Astoņus mēnešus vēlāk, š.g. janvāra sākumā, LV Drošības policija (DP) konstatē, ka noziegums pret cilvēci nav noticis, tikai vēstures faktiem neatbilstošas informācijas izplatīšana. DP viedoklis ir pretējs Augstākās Padomes lēmumam „Par konvenciālo tiesību normu izpildi Latvijā attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci” (1992.25.III).

EP Saharova Balva (dib. 1988) piešķirta (10.X) talibu sašautajai pakistāniešu pusaudzei Malalai Jusafzai, cīnītājai par meiteņu tiesībām uz izglītību Pakistānā. Pirms tam padomju disidenta vārdā nosauktā balva piešķirta irāņu cilvēktiesību aizstāvei Nasrinai Sotudehai un irāņu kinorežisoram Džafaram Panahi.

Tā kā Snoudena (Edward Snowden) nopludinātie dokumenti liecina par amerikāņu NSA (Nacionālās drošības aģentūras) ielaušanos vismaz 35, arī „vislabāko sabiedroto” valstu vadītāju komunikācijas tīklos – no Izraēlas, Vācijas, Francijas, Beļģijas līdz Austrijai, Ungārijai, Norvēģijai, Zviedrijai, Šveicei, pat Lichtenšteinai, ES tieslietu komisāre Viviena Redinga, lai izlīdzinātu pozicijas ar ASV, pieprasa izveidot (līdz 2020) Eiropas izlūkdienestu.

EP Cilvēktiesību komisija ar lielu balsu vairākumu nolemj aicināt Snoudenu dot tās priekšā personīgu liecību (The Guardian 2014.9.I). (re)

LATVIJAI VISAPKĀRT – IGAUNIJAS bij. aizsardzības ministrs, vēsturnieks Lārs (Mart Laar) iesaka nepaļauties uz aizsardzības sistēmu, kas balstās pieņēmumā, ka bīstamā brīdī citi mūs „izručīs”: Ceri uz NATO, bet turi pulveri sausu. Starptautiskās attiecības ir būtiski svarīgas, tomēr paļauties mēs varam tikai paši uz sevi. (..) Ir vitāli svarīgi, lai mums būtu spēcīga griba sevi aizstāvēt, t.i., apņēmība vajadzības gadījumā cīnīties. Jo spēcīgāka griba, jo drošāka valsts.

LIETUVAS ES Padomes prezidentūras laikā (pērngada pēdējos sešos mēnešos) īpaši uzsvērta lietuviešu kultūra, māksla, arī grāmatniecība, piem., Visuotinė Lietuvių enciklopedija (Lietuvas enciklopēdija, sasniegts 21. sēj.) prezidentes Dr. Dāļas Grībauskaites protekcijā.

Sabiedrībā sašutumu izraisa KF TV PBK (Пepвый Бaлтийский кaнал - Pirmā Baltijas kanāla) pārraides Челoвeк и закон (Cilvēks un likums - 4.X un pēcāk). Lai gan aizstāvot no PSRS karavīriem Viļņas TV torni (1991.13.I), noslaktēti tiek 14 cilvēki, viņu skaitā meitene Loreta Asanavičūte, kurai pāri pārbraucis tanks, pārraidē apgalvots, ka neesot bijis neviena upura, kura nāvē būtu vainojami padomju militāristi, un viss notikušais esot liela Lietuvas varasiestāžu provokācija, turklāt, Lietuva, lūk, aizmirsusi, ka divus gadsimtus piederējusi Krievijas impērijai. Kā vēsta Lrytas.lt, Lietuvas radio un TV komisija (LRTK) pieņēmusi lēmumu uz 3 mēnešiem apturēt to PBK pārraižu retranslēšanu, kuru saturs veidots KF, Baltkrievijā un citās pie ES nepiederošās valstīs – tas ir aptuveni 70% PBK raidījumu.

Baltijas Mediju alianses jeb BMA (kur reģistrēta PBK) Lietuvas biroja vadītāja Jolanta Butkevičiene atkāpjas no amata, jo pārraide par 1991.13.I notikumiem nav savienojama ar manu Lietuvas pilsones pārliecību un vērtībām. Esmu dziļi pārliecināta, ka šis raidījums bija ne tikai kļūda, bet arī provokācija pret Lietuvas valsti. Cienot to cilvēku piemiņu, kuri ziedojuši dzīvību par Lietuvas neatkarību, cienot savu ģimeni – tonakt pie Seima dežurēja gan mans tētis, gan brālis, kas vēlāk apbalvots ar 13. janvāra piemiņas medaļu.

Latvijas Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītājs Ainārs Dimants aģentūrai Leta (9.X) izteicies, ka nevarēšot pieņemt lietuviešu lēmumu, jo jāvadās pēc likumiem, kādi ir spēkā Latvijā. BMA līdzīgās daļās pieder Latvijas pilsonim Oļegam Solodovam un Krievijas pilsonim Aleksejam Pļasunovam. LV Drošības policijas vērtējums savukārt ir, ka filmas sižets ir viena no „maigās varas” izpausmēm, ko nevar kvalificēt kā noziedzīgu darbību, kas vērsta uz nacionālā naida izraisīšanu (la.lv 12.XII).

UKRAINĀ simtiem tūkstoši demonstrē (kopš 24.XI) Kijevas Neatkarības laukumā (Maidan Nezaležnosti --Майдан Незалежності) sakarā ar prezidenta Viktora Janukoviča stūres griešanu Maskavas virzienā un atteikšanos parakstīt Ukrainas valdības apstiprināto (18.IX) ES asociācijas līgumu. Kijevas Eiropas laukumā savukārt demonstrē krietni mazāks skaits prokrievisko spēku – ar autobusiem no krieviskajiem Ukrainas austrumiem un dienvidiem savesti gados jauni, sportiski vīrieši – katrs no viņiem, kā no Kijevas ziņo politkulturologs Mikola Rjabčuks, par piedalīšanos saņēmis 300 grivnas (aljazeera.america 16.XII). Pēc Janukoviča tikšanās Kremlī ar Vladimiru Putinu (17.XII), ģeopolitiskajā cīņā gluži kā izsolē augstākais likmes solītājs uzvar – Krievija atceļ tirdzniecības barjeras, aptuveni par 1/3 samazina Ukrainai piegādājamo gāzes cenu, iegādājas „brālīgas mīlestības” vārdā Ukrainas valdības obligācijas $15 miljardu apjomā. Ja tiek piešķirta nauda cauruma aizbāšanai, tas tikai aizkavē krīzi. Ukrainai jāpieņem stratēģiski lēmumi par industriālās bāzes reformām, modernizāciju, konkurētspēju – komentē Lietuvas ārlietu ministrs Linas Antanas Linkevičius.

Proeiropeisko spēku un opozīcijas [Jūlijas Timošenko partijas Batkivščina (Tēvzeme), ko Ukrainas parlamentā (Verhovna Radā) pārstāv Arsēnijs Jaceņuks, Udar (Trieciens), ko vada Vitālijs Kļičko, Svoboda (Brīvība), ko vada Oļegs Tjagniboks, u.c.)] Eiro-Maidana protesti pret iesaistīšanos Putina Muitas/Eirāzijas jeb Āziopas Ūnijā/Savienībā, izsakot neuzticību Janukovičam un pieprasot viņa valdības atkāpšanos, tiek oficiāli kriminalizēti (2014.16.I), kas ukraiņu un pat krievu ekspertu (piem., Ivana Nikašina) uzskatā nebūt neliecinot par ukraiņu mierīgu pakļaušanos Maskavas divgalvainajam ērglim. (Putina uzskatā dekadentai Eiropai neesot nekā kopēja ar pareizticīgajiem austrumslāvu kristiešiem – krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem.)

Demonstranti Kijevas Maidan Nezaležnosti (Neatkarības laukumā)

 

BALTKRIEVIJA – Frankfurtes Grāmatu meses/gadatirgus (Frankfurter Buchmesse) ietvaros vācu izdevniecību asociācijas Miera prēmiju (2013) saņem patlaban Zviedrijā mītošā pētnieciskā žurnāliste/rakstniece Svjatlana Aleksijeviča (Святлана Алексіевіч). Šeit dažas rindkopas no viņas uzrunas Frankfurtes Paulskirche: Ceļojot pa pēcpadomju reģioniem, par pieredzi pēdējos 20 gados, savās grāmatās dodu vārdu mazajiem cilvēkiem, kuri vēsturē ir kā smilšu graudiņi. Neviens viņiem nepiegriež vērības. Viņu čukstošais vai izkliegtais vārds pazūd vakuumā. Viņi vienkārši izgaist, nomirst ar visiem saviem noslēpumiem. Es eju pie viņiem un ieklausos. Iela man ir kā koris, kā simfonija. Aleksijevičas Utopijas autobiogrāfijas jeb Sarkanā cilvēka vēstures pēdējā/5. sēj. nosaukums: Saklausīts laiks – Krievijas un bijušās Padomju Savienības vēstures apliecinājumi – par revolūciju, Gulagu, karu, Černobili, Sarkanās impērijas sabrukumu… Rakstniecei raksturīgs ir pieraksts no Kabulas gadu pirms (1988) Padomju armijas izvākšanās no Afganistānas: Jauna afgāņu sieviete ar bērnu rokās. Pieeju pie viņas un sniedzu spēļu lācīti. Bērns to satver ar zobiem. Prasu, kādēļ bērns to tur zobos? Sieviete izritina bērnu no segas un es redzu tikai rumpi bez locekļiem. „Tas ir jūsu darbs,” viņa atteic. „Viņa nezin, par ko muld,” norūc netālu stāvošais Padomju armijas kapteinis. „Mēs taču atnesām viņiem komunismu…”

KRIEVIJAS akadēmiķa Aleksandra Čubarjana vadītā vēsturnieku grupa (kā vēstī Valdis Bērziņš – la.lv 5.XI) Krievijas vēstures mācību grāmatas jauno koncepciju nodevusi izskatīšanai prezidentam Putinam, kuram tajā veltīta atsevišķa nodaļa. Akadēmiķis Vladimirs Fortovs Krievijas Vēstures biedrības sēdē asprātīgi izteicies, ka Krievijai ir ne tikai neparedzama nākotne, bet arī neparedzama pagātne. (Zīmīgi, ka pēc simtiem vēstuļu saņemšanas lietojums „tatāru-mongoļu jūgs” jaunajā versijā nomainīts pret politiski korektāko „Zelta ordas jūgu”.)

Putins izdod pavēli likvidēt (9.XII) valsts kontrolē esošo, bet visumā objektīvo ziņu aģentūru RIA Novosti, ko aizstās jauna, „prokrieviskāka” aģentūra ar nosaukumu Krievija šodien (Россия Сегодня), kanāla Rossija-1TV (LV tā retranslācija Rossija-RTR) līdzšinējā vadītāja Dmitrija Kiseļova vadībā. Kā kuriozitāti jāmin jaunās amatpersonas visā nopietnībā raksturotais ES samits Viļņā novembra beigās kā Zviedrijas, Polijas un Lietuvas vēlme atriebties par Pētera I karaspēka uzvaru pie Poltavas (1709) – pēc revanša par Poltavu īpaši ilgojoties Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts – senas zviedru dzimtas pēctecis, kurā ir bijuši arī ģenerāļi. Un par homoseksuāļiem – pēc nāves viņu iekšējos orgānus jāsadedzina un jāaprok, lai tie netiktu ziedoti. Krievu laikraksta Vedemosti komentārs: Kultūras vietā Kremlis ir sācis uzspiest ideoloģiju, informācijas vietā – propagandu.

Rossija-1 TV vēsta (17.X) par aptuveni 1/3 krievu vēlēšanos atjaunot Maskavā pie KGB nama Lubjankas laukumā demontēto (1991.VIII) pieminekli Feliksam Dzeržinskim („Dzelzs Feliksam”,1877-1926) – poļu muižnieku (šļahtiču) izcelsmes boļševiku revolucionāram, padomju drošības dienesta Čeka (no: Viskrievijas Ārkārtējā komisija cīņai pret kontrrevolūciju, sabotāžu un spekulāciju) dibinātājam un pirmajam vadītājam, „Sarkanā terora” arhitektam.

Putins dažus mēnešus pirms soda izciešanas izsludina amnestijas pankgrupas Pussy Riot dalībniecēm Marijai Aļohinai un Nadeždai Tolokoņņikovai, kuras kopā ar jau agrāk atbrīvoto Jekaterinu Samuceviču Maskavas Kristus Pestītāja katedrālē pirms diviem gadiem līdzās baznīcas ikonostasam sarīko „panku lūgšanu” (Dievdzemdētāja, padzen Putinu!...). Amnestiju abas atbrīvotās nodēvē par Kremļa sabiedrisko attiecību triku, Tolokoņņikovai piebilstot, ka visa valsts ir uzbūvēta kā kolonija. Kolonijas un cietumi ir valsts seja, (..) es guvu unikālu pieredzi, kas ļaus vieglāk patiesi iesaistīties cilvēktiesību darbā, redzēju valsti no iekšpuses, redzēju šo totalitāro mašīnu, kāda tā ir (The Guardian, AFP, tvnet.lv, RFE/RL u.c. ziņu aģentūras 23.XII). (Dažus mēnešus pirms piespriestajiem 10 gadiem amnestēts arī naftas magnāts Mihails Hodorkovskis.)

POLIJAS kultūras ministrs Zdrojevskis (Bogdan Zdrojewski) Radio pārraidē (2014.8.I) izsaka sašutumu sakarā ar zinātnieces Pjorkovskas (Krystyna Piorkowska) atradumu (2013.XI) Valsts arhīvā Vašingtonā – ar zvērestu apstiprināto (1945.10.V), līdz šim nezināmo dokumentāro liecību par padomju režīma pastrādāto Katiņas noziegumu, ko sniedzis amerikāņu leitnants Van Vlīts: Mums sāpīgākais ir tas, ka no 1944. līdz 1952. gadam Rietumu sabiedroto patiesības slēpšana par Katiņu bija politisks, nevis nejaušs lēmums. Vlītam (John H. Van Vliet), vienam no sabiedroto karagūstekņiem, kurus vācieši aizveduši (1943) uz nozieguma vietu, Vašingtona likusi klusēt, kamēr cita līdzīga liecība ar slepenības statusu vēlāk pazudusi.

VĀCIJAS ietekmīgais nedēļas žurnāls Der Spiegel vēsta par amerikāņu specdienestu radīto nopietno saspīlējumu Vašingtonas un Berlīnes attiecībās – uz ASV vēstniecības jumta Berlīnē atklātais datu ievākšanas atzars / noklausīšanās postenis (amerikāņu pārstāvniecībās tādi esot ap 80 visā pasaulē, tostarp Romā, Parīzē, Madridē, Prāgā, Ženēvā, Frankfurtē u.c.) izspiegojis Vācijas pilsoņu, to vidū ekonomikas/politikas aprindu augstu amatpersonu komunikācijas līdzekļus, arī amerikāņu „labākās sabiedrotās” Angelas Merkeles privātās telefonsarunas. Spiegošana draugu starpā ir nopietns pārkāpums, tā vienkārši nedara – pamāca Vācijas kanclere Briseles samitā. Pag. g. rudens Der Spiegel numuros detalizēti dokumentētas amerikāņu izspiedzes aktivitātes, kas arī pieejamas angļu valodā žurnāla tīmekļa variantā „The NSA Secret Spy Hub in Berlin” (27.X). Der Spiegel un The New York Times lasītāji 17. decembrī uzzina, ka saniknotā Merkele telefonsarunā ar Obamu izsaukusies: This is like the Stasi! – Das ist wie bei der Stasi! – Maskavas paspārnē esošās Austrumvācijas (1949-1989) specdienests (Ministerium für Staatssicherheit).

Raidsabiedrības ARD un laikraksta Die Welt aptaujās 60% Vācijas iedzīvotāju uzskata Snoudenu, ASV valstiskās elektroniskās izspiedzes informācijas (1,7 miljonu dokumentu) nopludinātāju, par varoni (8.XI), un, vadoties no Der Spiegel aptaujas (5.XI), 90% vāciešu neuzticas amerikāņiem (den Amerikanern ist nicht zu trauen).

Das Nest jeb „ligzda” – ASV vēstniecības jumts Berlīnē (2013, Heft 44)

 

TATARSTĀNĀ mītošo krievu grupējumi atklātā vēstulē Putinam protestē pret Krievijas vicepremjera Igora Šuvalova pausto (2.IX) viedokli, ka visiem Tatarstānas iedzīvotājiem, neatkarīgi no tautības, jāmāk runāt tatāriski.

BAŠKORTOSTĀNĀ pamattautas amatpersonas pieprasa obligātu baškīru valodas mācīšanu skolās, kas rada satraukumu republikā mītošo krievu (36% no iedzīvotāju skaita, pārējie: baškīri – 30%, tatāri – 25%) aprindās.

CITUR ĢEOPOLITISKAJĀ TELPĀ – ĒĢIPTES bruņoto spēku ieceltā reakcionārā valdība pasludina (25.XII) demokrātiski ievēlēto „Musulmaņu brālību” par teroristu organizāciju. Valdības drošībnieki aiztur (29.XII) vairākus Kataras TV Al-Jazeera English žurnālistus, viņu vidū Austrālijas latvieti Pēteri Gresti (skat. JG270:53) un AJ biroja vadītāju ēģiptieti (Mohamed Fahmy), aizdomās par it kā iekšējai drošībai kaitīgu ziņu nelikumīgu pārraidīšanu (theguardian.com, washingtonpost.com, bbc.co.uk 29.XII).

ASV par ne visai gludi funkcionējošiem valsts varas augstākiem izpildu orgāniem pag. g. beigās uzskatāmi liecina Kongresa apakšnama labā spārna radikāļi, kuri piespiež „slēgt” uz 16 dienām valdību (shutdown – 2013.1-16.X), kam par galveno iemeslu, kā izrādās, nav vis valsts parāda ($16,7 triljoni) ierobežošana, bet gan republikāņiem ideoloģiski nepieņemamās prezidenta Obamas administrācijas izstrādātās veselības aprūpes reformas (ACA jeb Affordable Care Act, tautas mutē Obamacare). Ironiskā kārtā pieejamība ACA internetā sākumā izvēršas par fiasko tehnisku iemeslu dēļ. Maldinošais „brīvā tirgus patriotisms”, lielā mērā korporatokrātu/Vōlstrīta kontrolēts, liedz vāji vai tīši nepareizi informēto amerikāņu vairākumam iepazīties un piemērot savām vajadzībām citur pasaulē visiem pilsoņiem automātiski pieejamo „socializēto medicīnu” – no Kanādas, Skandināvijas un Somijas līdz Vācijai, Austrijai, Francijai u.c. „attīstītām valstīm”, pat Kostarikai (skat. HuffPostBusiness 2013.29.XI – „States Is the Best (Being the Worst)”).

Republikāņu kongresmeņu (viņi visi ir miljonāri) „sirdis ir aizslēgtas” pret miljoniem ASV trūkumcietēju kā, cita vidū, par to liecina balsošana pret pabalsta pagarināšanu bezdarbniekiem un pārtikas kuponu (Food Stamps) piešķiršanu nabadzībā grimstošajiem pilsoņiem.

AP Center for Public Affairs Research vēsta, ka dažnedažādu iemeslu dēļ tikai viens no 20 amerikāņiem esot apmierināts ar savas valsts sistēmu (AP-HuffPost 2014.2.I), ko varētu uzlūkot par sava veida kuriozitāti. Toties par tādu nevar uzskatīt pazīstamā amerikāņu autora (The End of History and the Last Man,1992, u.c.), Stanforda U. politekonomista Fukujamas (Francis Fukuyama) arī tīmeklī atrodamo nopietno, neapšaubāmos faktos balstīto eseju „The Decay of American Political Institutions” (The American Interest, 2013.8. XII), kā arī politologa Pētera Dreiera (Occidental College) iedziļināšanās vērto rakstu „Is America Ready for a New War on Poverty?” (HuffPost 2014.8.I).

IRĀNA pēc slepenām sarunām Omānā un vairākās citās valstīs (galvenokārt ar ASV pārstāvjiem) vienojas (24.XI) apmaiņā pret starptautisko sankciju mazināšanu uz 6 mēnešiem ierobežot Teherānas kodolprogrammu, ko koordinē Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA).

JEMENĀ uz katra ASV dūcēju/tranu (Drones) jeb bezpilota lidaparātu nogalinātā iedzīvotāja rodas 40 līdz 60 jaunu „teroristu” – tā ASV augsta ranga eksdiplomāts (2004-2007) Nabeel Khoury izdevumā Cairo Review of Global Affairs (2013.23.X).

Al-Baidas provincē ārpus Kaifas (Qaifa) ciema dūcošie nāves aparāti nogalina (12.XII) 13 jemeniešus, kuri vairākās automašīnās devušies svinēt kāzas. ASV bruņoto spēku pārstāvji atzinuši, ka kļūdaini uzskatījuši kāziniekus par al-Kaīda teroristiem. Trīs dienas pirms tam dūcēji nogalina trīs.

PALESTĪNIEŠU līderis Jasirs Arafats, pamatojoties uz Lozannas (Lousanne) Medicīnas U. Institute de radiophysique zinātnieku testiem, kurus apstiprina arī britu autoritatīvā medicīnas publikācija The Lancet (12.X), miris (2004) no saindēšanās ar radioaktīvo poloniju 210. (re)

STATISTIKA – Pasaules ekonomikas foruma (WEF) ziņojumā, kur apzinātas 136 valstis, dzimumu ekonomisko, tiesisko un sociālo līdztiesību ziņā Latvija ierindota 12. vietā (Lietuva – 28., Igaunija – 59. vietā). Visaugstāk novērtēta Islande, kam seko Somija, Norvēģija, Zviedrija, Filipīnas, Īrija, Jaunzēlande, Dānija, Šveice, Nikaragva un Beļģija. Vācijai piešķirta 13., ASV – 23., bet Krievijai – 61. vieta (tvnet.lv 25.X).

LV izdevumi sociālajai aizsardzībai, kā vēsta Eurostat, ir zemākie ES – 15,1% (Igaunijā – 16,1%, Rumānijā – 16,3%, Lietuvā un ASV – 17%, Dānijā – 34,3%, Francijā 33,4%).

USA Today (2013.21.XI) vēsta, ka no 20 skaistākajām Eiropas pilsētām laikraksta lasītāji nobalsojuši par Rīgu kā visskaistāko (Rīgai seko: Bergen, Insbruck, Dubrovnik, Chester, Praha, Budapest, Santorini, Venezia un Bruges).

Žurnāls National Geographic Traveler norāda, ka no tām 20 pasaules vietām, kuras noteikti jāapmeklē, ir arī Rīga, izceļot tās „dažādību” – vecpilsētas ielas esot tādas, par kādām rakstīts pasakās, bet mazliet tālāk tās kļūstot par lieliem bulvāriem, kādi redzami Parīzē vai Sanktpēterburgā. Pilsētas arhitektūra atainojot tās sarežģīto vēsturi, bet, cauri gadsimtiem ilgajām ārvalstu varām, Rīgas nenoliedzamais latviskais gars nekad nav mazinājies.

Pasaules lielākā ceļvežu izdevēja Lonely Planet mājaslapā par Baltijas valstu kosmopolītisko stūrakmeni nosauktā Rīga ierindota 4. labākajā tūrisma galamērķī (2014) – aiz Parīzes, Trinidadas un Keiptaunas. Rīgai seko Cīrihe, Šanhaja, Vankūvera, Čikāga, Adelaida.

Saskaņā ar Legatum Prosperity Index jau 5. gadu par pasaulē pārtikušāko valsti atzīta Norvēģija, kam seko Šveice. Ekonomiski spēcīgākā Eiropas valsts Vācija ierindota 14. vietā, Igaunija – 36., Lietuva – 43., bet Latvija – 48. vietā (aiz Kazahstānas). (re)

 

 

Materiālus sastādīja Vita Gaiķe (vg), Indra Ekmane (ie), Māris Brancis (mb), Franks Gordons (fg), Jukka Rislakki (jr), Rolfs Ekmanis (re), Juris Žagariņš (jž)

 

Eiropas kultūras galvaspilsētas Rīgas gads atklāts (2014.18.I) ar Gaismas ceļu - Grāmatu draugu ķēdi, kad daļu grāmatu no rokas rokā pārvieto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas vecās ēkas uz jauno - Gaismas pili - Daugavas otrā krastā. Foto: LETA