Helēna Gintere

PIANISTS VESTARDS ŠIMKUS

Latvija lepojas ar saviem akadēmiskās mūzikas māksliniekiem, kas iekarojuši pasaules slavu. Līdzās tādiem slaveniem pianistiem kā Kanādā dzīvojošais Artūrs Ozoliņš un 80. gadu Latvijas pianiste Ilze Graubiņa, tomēr tikai nedaudzi varējuši tiešām konkurēt pasaules mērogā. Tāds šodien ir jaunais talantīgais Latvijas pianists Vestards Šimkus. Neskatoties uz saviem tikai 29 gadiem, Šimkus jau guvis fantastiskus panākumus.

Dzimis 1984. gadā Jūrmalā, uzaudzis Tukuma rajona Vermokos, Vestards arvien atgriežas dzimtajās mājās „Irbēs” meklēt klusumu un mieru pie dabas – pastaigās pa mežu. Būdams ne tikai pianists, bet arī komponists, Vestards stāsta: attiecībā uz mūzikas radīšanu, tas ir vislabākais laiks, jo staigājot pa mežu, var tādas „dieva zīmes” sakomponēt – tad tikai arī viss nāk galvā, jo, kad apsēžos pie klavierēm, vairs daudz neko nedomāju. Tikai fiksēju to, kas radies.

Klavierspēli sācis mācīties piecu gadu vecumā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kur viņa pedagogi bija Ruta Švinka, Ligita Muižarāja, Teofils Biķis un Sergejs Osokins. Studējis Karalienes Sofijas Mūzikas augstskolā Madridē pie Dmitrija Baškirova un Klaudio Martinesa Mēnera, Dienvidkalifornijas Universitatē Losandželosā pie Daniela Pollaka un Riharda Štrausa konservatorijā Minhenē pie Vadima Suhanova. Papildinājies meistarklasēs pie pasaules slavenajiem meistariem Lazara Bermana, Aleksandra Satza, Igora Žukova un Džoannas Hevilas. Piecus gadus mācījies kompozīciju pie Pētera Vaska. Jau kā pusaudzis kopš 10 gadu vecuma Vestards ir piedalījies dažādos pianistu konkursos un gandrīz vienmēr uzvarējis – tostarp vairāki Grand Prix.

Viens no agro studiju gadu spilgtākajiem koncertbraucieniem bija, kad organizācija Tilts noorganizēja turneju pa ASV (2001) Vestards toreiz vēl mācījās Emīla Dārziņa vidusskolas pēdējā klasē. Koncerti notika Losandželosā, Sanfrancisko, Sietlā un Portlandē, sniedzot milzīgu programmu: J.S. Baha Hromatiskā fantāzija un fūga, Bēthovena 21. sonāte, Debisī prelūdija Uguņošana, divas Šostakoviča prelūdijas un fūgas, Skrjabina 4. sonāte, Šopēna Pirmā balāde, divas Rahmaņinova prelūdijas un Otrā sonāte, kā arī viens paša skaņdarbs. Piedevās Vestards spēlēja Mendelsona Kāzu maršu Vladimira Horovica transkripcijā, to spēlējot pēc dzirdes, jo Horovica transkripcijām nav nošu. Šo braucienu atceroties, Vestards stāsta: Koncerti notika brīnišķīgās koncertzālēs ar ļoti atsaucīgu publiku un lieliskiem instrumentiem. Tie bija vieni no veiksmīgākajiem koncertiem, kādi līdz šim ir bijuši. Lielākais koncerts notika Sietlas universitātē – milzīgā zālē ar fantastisku akustiku un pozitīvu gaisotni, ko varēja just publikā, piedzīvojot grandiozākās ovācijas, kādas jebkad ir bijušas. Sekoja virkne studiju pie pasaulslaveniem profesoriem, piem., Dimitrija Baškirova Madridē. Nevar nepieminēt prestižo Beirūtas festivālu, kurā viņš atskaņoja visas Šopēna četras balādes, Ravela Atspulgu ciklu un Balakireva saušalīgo, septiņu minūšu garo Islameju, kur nav ne mirkļa atslābt, tā, ka rokas kalst nost – tā Vestards. Viņam tad bija tikai 20 gadu, un paralēli aktīvai koncertdarbībai vēl nācās apgūt studijas spāņu valodā.

Sekoja divu gadu studijas vācu valodā pie Vladimira Suhanova, Riharda Štrausa konservatorijas maģistrantūrā Minhenē. 22 gadu vecumā viens no neaizmirstamākajiem notikumiem bija koncerts 20 balkonu lielā zālē Tokijas Operā (2006) ar igauņu kamerorķestri slavenā Eri Klas vadībā. Koncertu bija noorganizējusi Igaunijas vēstniecība, un par šo uzstāšanos Šimkus saņēma Igaunijas Baltās Zvaigznes ordeni.

Marijas Kanalsas 55. konkursā Barselonā (2009) 11 profesionāļu žūrija no 120 pianistiem atzina Šimkus par labāko. Finālā Vestards spēlēja Bēthovena 4. klavierkoncertu. Viņa profesors Baškirovs teica, ka spēlēt šo koncertu finālā ir ļoti bīstami: ar to uzvarēt ir tikpat kā neiespējami, bet – ja tomēr ar šo koncertu uzvar – tad tas nozīmē, ka mākslinieks vēl ilgi noturēsies uz koncertskatuves! Konkursa beigās Vestards saņēma arī publikas balvu – tieši par šo atskaņojumu! Kā Barselonas konkursa pirmās vietas ieguvējam, viņam bija iespēja ierakstīt firmā Naxos albumu ar Antonio Solera sonātēm. Stavangeras Starptautiskajā kamermūzikas festivālā Norvēģijā Vestardam bija piecas uzstāšanās – kopā ar Borodina stīgu kvartetu, viņa iecienīto vijolnieci Izabellu van Kēlenu (Isabelle van Keulen) un Stavangeras simfonisko orķestri. Barselonas un Stavangeras panākumi pavēra ceļu uz koncertturnejām Ķīnā, Ņujorkā, Parīzē un Romā – ar orķestriem un solo koncertos.

Šimkus radošās darbības lauks sastāda nebeidzami garu sleju. Sadarbošanās ar BBC filharmonisko orķestri, Francijas nacionālo orķestri, Ziemeļvācijas Radio orķestri, Čehijas filharmoniju, Kremerata Baltica, Borodina stīgu kvartetu, vijolnieci Izabellu van Kēlenu un Vertavo stīgu kvartetu Vīnes Konzerthaus, uzstāšanās prestižākajās koncertzālēs Tokijā, Maskavā, Prāgā, Šanhajā, Vīnē, Stokholmā, Amsterdamā, Milānā, Soltleiksitijā, Beirūtā u.c. Viņš bijis starptautiskās organizācijas „Planētas jaunie vārdi” stipendiāts, saņēmis Polijas Zelta ordeni, Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu (2010), kā arī Latvijas Lielo mūzikas balvu (2002, 2009). Liekas, ka viņš dzīvo viesnīcās, lidmašīnās, koncertzālēs, mēģinājumos un ierakstu studijās.

Vestarda Šimkus liela aizraušanās ir kompozīcija. Vācu mūzikas izdevniecības Schott direktors Pēters Hanzers-Štrekers uzaicināja viņu komponēt koncertam Visbādenē septiņu minūšu garu skaņdarbu. Rezultātā radās Variācijas par Bēthovena 9. simfonijas fināla tēmu, kas ir ES himna. Izdevniecība publicēja arī Mocarta Turku marša parodiju un citus Šimkus skaņdarbus. Ieskaņots (2012) arī solo albums Vāgnera idille. Šīs programmas lauvas tiesu aizņem Vāgnera 1831. gadā komponētā apjomīgā, gandrīz pusstundu garā Fantāzija f# minorā „WWW22”, kā arī Izoldes nāves skats no Tristana un Izoldes, ko klavierēm pārlicis pats Vestards.

Toronto Latviešu koncertapvienības (TLK) izkārtojumā Šimkus sniedza koncertu (2013.3.IV) Glenn Gould studijā ar Vāgnera operu transkripcijām. Lai gan Vāgners ir lielo orķestru komponists, taču Šimkus klavieru izpildījumā tās saknēja gluži orķestrāli – viņš pierādīja, ka Vāgners labi skan arī 88 melnbalto taustiņu pārlikumā. Likās, ka paša Ferenca Lista gars bija iemiesojies jaunajā pianistā! Ne tikai viņa priekšnesuma maniere un stāja, bet pat viņa ārējais izskats un īpašā aura – to netīši atgādināja. Šādu tehnisku varēšanu izdevies sasniegt tikai nedaudziem pasaules pianistiem. Ir arī pavisam nedaudz tādu, kuriem ir tik liela roka, kas var satvert pusotras oktāvas akordus! Kopš deviņu gadu vecuma ar sirdstrīsām noklausījos Vāgnera operu „Klīstošais holandietis”, vienmēr esmu mazliet apskaudis dziedātājus, orķestra mūziķus un diriģentus par viņu privilēģiju atskaņot Vāgnera mūziku, stāsta Vestards.

Savā laikā Lists rakstīja: Klavierpārlikums simfoniskajai partitūrai ir tas pats, kas gravīra gleznai. To var pavairot un izplatīt.... 19. gs. faktiski vienīgais mūzikas izplatīšanas līdzeklis bija klavieres, un ar simfoniju un operu klavieru pārlikumiem komponistu idejas nonāca sabiedrības uzmanības lokā daudz ātrāk nekā izrādēs vai koncertos. Pianists kļuva par radošu personību, kurš radīja mākslas darbu publikas priekšā. Mūsdienās nav daudz pianistu, kuri ir uzstājušies izmantojot improvizēšanas māku, taču Vestarda Šimkus meistarība to atļauj. Rīgā Mazajā ģildē (2013.11.II) uz jaunajām Steinway klavierēm diriģenta Rolanda Bēra vadībā Vestards spēlēja Mocarta re minora klavierkoncertu ar savām kadencēm. Pēc koncerta diriģents teica, ka tas bija kaut kas pilnīgi traks, tāds, ko diez vai kāds cits pianists izdomātu un izdarītu, bet bija skanējis ļoti pārliecinoši. 19. gs. pirmajā pusē populāri bija koncerti ar jauktām programmām, kurās uzstājās dziedātāji un instrumentālisti. Šķiet, ka mūsdienās šis koncertu veids atgriežas, publikas prasības straujajā dzīves ritmā liek koncentrēt mākslas procesu. Arī TLK koncertā Toronto – Vestards bija atbraucis kopā ar savu jauno sievu operdziedātāju Elīnu Šimkus, kuru viņš pavadīja pie klavierēm nemaz nelietojot nošu pierakstu. Tas bija ļoti aizkustinošs priekšnesums, ko komentē bijušais Toronto Star mūzikas kritiķis John Tērauds: Labi mūziķi ir atrodami visur. Bet ir gadījumi, kad parādās kāds sevišķi neparasts indivīds, kurš liek izbrīnā sarauties uzacīm un izraisa zosādu. Man tas notika vakar, kad sastapos ar jauno latviešu pāri, savos divdesmitos – Vestardu un Elīnu Šimkus.

2012./2013. gada sezona Vestardam bija pilna ar interesantiem koncertiem Latvijā. Viens no savdabīgākajiem bija projekts Samsung Smart Sessions ietvaros – kinoteātrī Splendid Palace Rīgā – ar vēl nebijušu un pārsteidzošu koncertprogrammu sadarbībā ar elektroniskās mūzikas duetu ELVI/DUNIAN, kurā apvienojušies „DJ” un elektroniskās mūzikas producents Elvi Soulsystems, un multiinstrumentālists producents Dunians. Par koncerta vizuālo noformējumu un krāšņajām videoprojekcijām gādāja multimēdiju māksliniece Katrīna Neiburga. Līdz šim Latvijā nevienā koncertā akadēmiskās mūzikas pianists nebija sadarbojies ar elektroniskās mūzikas pārstāvjiem, bet šeit mūziķi atļāvās pacelties pāri saviem aizspriedumiem pret žanru, stilu un mēdiju nesaderību. Šīs divas pasaules saplūdināja dažādos žanrus ar videoprojekcijām, izraisot trīsdimensionālu elektroniskās un akadēmiskās mūzikas baudījumu. Šī bija viena no Vestarda vispersoniskākajām koncerta programmām, kur skanēja viņa izvēlētā mūzika, kā arī paša kompozīcijas – viņa līdz šim visunikālākais projekts. Tam pievienojas koncertu līgumi Eiropā un pašmājās, piem., Likteņdārzam veltītais koncerts ar tautasdziesmu Pūt vējiņi Šimkus paša apdarē klavierēm, bet Ventspilī kopā ar Simfonieta Rīga viņa 1. klavierkoncerts klavierēm un stīgu instrumentiem, kā arī 2. klavierkoncerts jauktam korim, klavierēm un orķestrim, komponēts pēc Latvijas Radio kora pasūtījuma. Starptautiskā mūzikas festivālā Dzintara kaklarota Kaļiņingradas filharmonijā divos koncertu vakaros (2013.V) uzstājās Šimkus muzikālā ģimene: Vestarda sieva – operdziedātāja Elīna Šimkus un 15-gadīgā māsa – jaunā talantīgā pianiste Aurēlija Šimkus. Vasaras sākumu Latvijā jau trešo gadu ieskandināja trīs nedēļu ilgstošais mūzikas festivāls Latvijas koncerti, klausītājiem sniedzot iespēju baudīt 14 izcilus koncertus Rīgā, Saulkrastos, Mežotnē un Dzintaros – ar Šimkus Vāgnera operu transkripcijām – par godu komponista 200. gadskārtai – atklāšanas koncertā (3.VI) Lielajā ģildē.

Par to, kur starptautiski iemīļotais pianists Vestards Šimkus rod dievišķo enerģiju, ko tik dāsni dāvā saviem klausītājiem, var atrast latviešu dokumentālo kino režisores Rūtas Celmas Kello uzņemtajā pilnmetrāžas filmā Brāmss un kazas piens. Filmu pirmo reizi demonstrēja 2013. gada vasarā Rīgā Splendid Palace. Tā ir jau Celmas Kello devītā autorfilma, veltīta latviešu mūzikas personībām.

 

Pianiste un klavierspēles pedagoģe Helēna Gintere ir arī Toronto latviešu kora Dzirksts koncertmeistare.