Jaunā Gaita nr. 276. pavasaris 2014
Franks Gordons
1915. GADS DAUGAV’S ABĀS MALĀS
Rakstīt šo apcerējumu mani pamudināja jūsmīgas atsauksmes par Kristofera Klarka (Clark) grāmatu The Sleepwalkers. How Europe Went to War in 1914 un prof. Kaspara Kļaviņa raksts „Padomāsim − visi kopā!” (Jauno Laiks 2013.7.IX).
Tuvojas I Pasaules kara simtgade, un Kristofers Klarks detalizēti un patiešām pamatīgi izgaismo laika sprīdi no 1914. gada 28. jūnija (Sarajevas atentāts) līdz 1. augustam, kad sākās karš, kuru neviens tā īsti negribēja, – karš, kurā zaudēja dzīvību 20 miljoni. Tās 34 dienas, kas aplūkotas Klarka monogrāfijā, bija piesātinātas ar maldiem, meliem, pārpratumiem, apjukumu, ilūzijām un pašapmānu.
Kā zināms, Latviju I Pasaules karš skāra ļoti sāpīgi, likteņupe Daugava kļuva par frontes līniju, tās krasti bija slacīti asinīm, taču šī kara beigu cēlienā dzima Latvijas valsts. Prof. Kaspars Kļaviņš savā rakstā, aicinādams lasītājus padiskutēt par vairākiem Latvijas vēstures aspektiem, zināmā mērā „sasaucas” ar Jāni Krēsliņu senioru, īpaši jautājumā par „700 gadu verdzību”. 700 gadu verdzības pasaka (!) neapšaubāmi ir latviešu stereotipa virsotne, raksta prof. Kļaviņš. Skarot 1915. gadu, prof. Kļaviņš raksta par pilnīgi bezjēdzīgo bēgšanu no vācu armijas Kurzemē un norāda, ka vācu karavīri negatavojās Kurzemes latviešus iznīcināt. Te varētu iebilst, ka ne jau vācu karavīri, bet ķeizars Vilhems II esot paredzējis izvietot in Kurland vācu kolonistus, un baumas par šo plānu radīja satraukumu Kurzemes latviešos. Ar visu cieņu pret strēlnieku cīņām, raksta prof. Kļaviņš, jāatzīst, ka tūkstošu jaunu, talantīgu cilvēku nāve, stājoties pretī vācu armijai Tīreļpurvā un citur, bija bezjēdzīga, jo nekāda piedalīšanās cariskās Krievijas un Vācijas konfliktā nedeva neko citu kā tikai dzīvā spēka (..) zaudējumu.
Te nu ir īstā vieta salīdzināt šos prof. Kļaviņa spriedumus ar to, ko Uldis Ģērmanis rakstīja savā grāmatā Latviešu tautas piedzīvojumi: 1914. gada 1. augustā Krievija pieteica karu Vācijai. Vēl nesen latvieši ir cīnījušies pret nīsto krievu ķeizara patvaldību savas Lielās revolūcijas laikā. Tomēr vēl lielāks ir naids pret vācu baroniem. Tāpēc, karam sākoties, latvieši nostājas Krievijas pusē. (..) Bēgošā krievu armija spiež iedzīvotājus frontes tuvumā doties bēgļu gaitās uz austrumiem. Gan spaidu kārtā, gan brīvprātīgi kurzemnieki pamet savas mājas. (..) 1915. gada 1. augustā Krievijas Valsts domes deputāti J. Goldmanis un J. Zālītis nāk klajā ar uzsaukumu latviešu tautai: ‘Pulcējieties zem latviešu karogiem (..) Uz priekšu ar latvisku karogu par Latvijas nākotni!!’ Kāda būs Latvijas nākotne, tas toreiz vēl nav skaidri nosakāms. Bet visi jūt, ka jānotiek kaut kam lielam“.
To tālo dienu atbalss sasniedza mani 28 gadus vēlāk. Drīz mēs nonācām Irtišas augšteces novadā un Kutihā, krievu vecticībnieku – keržaku sādžā, kur bijām ciemiņi kādā ģimenē; pasirmais, ūsainais saimnieks jautāja, no kurienes mēs. „Tātad no Rīgas? Ek, Babitskoje ozero, latišskije barišņi!“ (Babītes ezers, latviešu jaunkundzes!). Izrādījās, ka viņš XII armijas sastāvā 1915. gadā karojis Rīgas pievārtē plecu pie pleca ar latviešu strēlniekiem (skat. Laiks, 2008.15.XI).
Arī mani tautieši Kurzemē un Lietuvā dabūja ciest tai 1915. gadā. Citēšu sava tēva Jāzepa Gordona vēstuli (1974.29.IX): 1915. gadā, kad vācu karaspēks tuvojās Rīgai, visas vidusskolas tika evakuētas uz Iekškrieviju. Es toreiz biju pēdējā klasē. Mums teica, ka mūsu vācu valodas skolotājs tagad strādājot Voroņežas reālskolā. Tā kā man tur bija radiniece, bēgle no Jelgavas, es 1915./16. mācību gada gaidās pārcēlos uz Voroņežu. Toreiz Voroņežā mita daudz žīdu bēgļu no Kurzemes un Lietuvas, kurus antisemīts un melnsimtnieks, virspavēlnieks lielkņazs Nikolajs Ņikolajevičs ar varu aizdzina uz Iekškrieviju.
Kāda vēstures ironija! Atceroties II Pasaules karu un holokaustu, liekas gandrīz neticami, ka minētais lielkņazs Nikolajs Ņikolajevičs apsūdzējis piefrontes joslas žīdus spiegošanā par labu Vācijai. Un, kā vēstī laika liecības, tā dēvētajā Ob. Ost teritorijā – Polijā, Lietuvā, Baltkrievijā, ko bija okupējusi ķeizariskās Vācijas armija, attiecības starp vācu zaldātiem un daudzo žīdu miestu iedzīvotājiem bijušas tīri labas. Man kann doch mit ihnen reden. Jo manu tautiešu sarunvaloda – jidišs neko daudz neatšķīrās no Reinzmes vai Bavārijas „friču” runas. Varēja saprasties!
Tā nu tas bija. Viela gan pārdomām, gan diskusijai.
Raksts pārņemts no autora „Vērojumiem un pārdomām” Laiks / Brīvā Latvija 2013,36.
