JG276 Sandis Laime. Raganu priekšstatu un vārdu maiņa

Saskaņā ar raganu prāvu materiālos un folklorā balstītajiem Evas Počas (Éva Pócs) pētījumiem priekšstatos par raganām centrālajā un dienvidaustrumu Eiropā ir integrēti senāki ticējumi par 1) dažādām dēmoniskām būtnēm, gariem, fejām un 2) burvjiem, kas pildījuši mediatora funkcijas starp cilvēku un dēmonu/mirušo/dievu pasauli. Uz šo ticējumu pamata izveidojušies neskaitāmi ciema raganu paveidi, kas atspoguļo dažādo priekšstatu dažādas pārejas pakāpes, kontaminācijas un lokālos tradīciju variantus, līdz ar to raganu tēls nekādā gadījumā nav uzskatāms par vienotu un homogēnu (Pócs 1991/92:308-309). Saskaņā ar sociālantropoloģisko interpretāciju ciema raganas institūcija balstīta ideoloģijā, kas neveiksmju cēloni meklē starp cilvēkiem, nevis pārdabiskām būtnēm, un kopienas konfliktus tādējādi risina kopienas iekšienē (Pócs 1999:112).

Pirms ciema raganu institūcijas izveidošanās neveiksmju cēlonis tika saistīts ar ļauno garu un dēmonu darbību, un konflikta situācijas tika risinātas ar dažādu rituālu palīdzību. Dēmonisko būtņu transformēšanās par ciema raganām ir notikusi salīdzinoši nesen, par ko liecina fakts, ka, piemēram, ungāru apdzīvotajās teritorijās ciema raganu tēlam nepiemīt nekādas oriģinālas, tikai tam raksturīgas iezīmes, bet tās visas ir atvasināmas no senākiem priekšstatiem. Lai gan viduslaiku un agro jauno laiku raganu tiesu procesiem bija zināma loma ciema raganas institūcijas stiprināšanā, tas nebūtu jāuzskata par vienīgo priekšstatu maiņas faktoru. Serbijas un Rumānijas raganu ticējumi pierāda, ka raganu „humanizēšanas” process spontāni norisinājās arī teritorijās un priekšstatu sistēmās, ko raganu tiesu procesi tiešā veidā neskāra (Pócs 1991/92:311-312). Lai gan ciema raganas priekšgājēju dēmonisko būtņu un garu klāsts var būt diezgan plašs un daudzveidīgs, tos visus vieno kāda kopīga iezīme – tie šādā vai citādā veidā var kaitēt cilvēkiem, to saimniecībai, lopiem, labībai, tie ir naidīgi pret cilvēku pasauli. Šīs postošās garu īpašības noteiktos apstākļos varēja tikt piedēvētas cilvēkiem, ļaujot attīstīties ciema raganu institūcijai (Pócs 1991/92:309).

Pētījumā par raganu un spoku (angl. ghost) savstarpējām ietekmēm 16.-17. gs. angļu dēmonoloģiskajā literatūrā un tautas priekšstatos Džiliana Beneta (Gillian Bennett) norāda, ka šajā laikā atšķirības šo būtņu uztverē ir tik niecīgas, ka būtībā par tām iespējams runāt kā par vienu subjektu. Raganas un spoki aplūkotā laikposma literatūrā reti minēti atsevišķi, jo kā neaizstājama sastāvdaļa iekļāvās vienotā priekšstatu sistēmā – tika uzskatīts, ka parādības un spoki ir būtiska liecība raganu eksistencei, tāpat kā raganas – velnu (angl. devils), velni – Sātana, bet Sātans – Dieva eksistencei (Bennett 1986:3-4). Šādā situācijā, praktiski izzūdot stingrām robežām starp nakts raganām vai tamlīdzīgām mitoloģiskām būtnēm un ciema raganām, būtu iespējama atsevišķu funkciju pārņemšana no vienas priekšstatu sistēmas otrā, to dublēšana vai minēto priekšstatu sistēmu daļēja vai pilnīga saplūšana.

Arī Latvijas teritorijā ir norisinājušies līdzīgi procesi un jauno laiku raganu tradīcijā, sajaucoties ar kristīgajā dēmonoloģijā balstītajiem raganu priekšstatiem, integrēti senāki ticējumi. Jau iepriekš tika norādīts, ka saskaņā ar Kārļa Strauberga raganu prāvu pētījumiem ciema raganu priekšstatos jau 16.-17. gs. iekļāvās un par raganām tika sauktas sievietes, kas nodarbojās ar tradicionālajiem tautas medicīnas paņēmieniem – ārstēšanu ar vārdiem, rokām, zālēm, kaulu, sāli u.tml. (Straubergs 1939a:63). Tāpat, pieņemot, ka Glīvas piedāvātā vārda ragana etimoloģija ir pamatota, būtu iemesls uzskatīt, ka ciema raganu priekšstatos integrēti arī ar zemākās mitoloģijas būtnēm raganām saistītie priekšstati – Krēsliņa un Ozoliņa publikācijās iekļautais folkloras materiāls liecina, ka šādas būtnes atsevišķos Latvijas reģionos pazina vēl 19. gs. beigās. Pieļaujot, ka citur Latvijā nakts raganu priekšstati iekļāvās ciema raganu tradīcijā, vārds ragana ieguva pavisam citu nozīmi, kurā saplūda vismaz trīs dažādas tradīcijas, veidojot pamatu vārda ragana mūsdienu nozīmei. Līdzīgi procesi, visticamāk, norisinājās arī Lietuvā.

Nedaudz atšķirīga situācija konstatējama gadījumā ar vārda lauma nozīmes maiņu. 17. gs. latviešu valodas vārdnīcās, garīgajās dziesmās un sprediķos vārds lauma parasti minēts līdzās tādiem vārdiem kā raganas un burvji, tātad ar šo vārdu vismaz vācu mācītāju terminoloģijā apzīmētas sievietes jeb ciema raganas. 18. gs. leksikogrāfiskajā tradīcijā vārda lauma tulkojumam parādās jauna nozīme. Langes vārdnīcas latviešu–vācu daļā teikts, ka lauma pagāniskajiem latviešiem ir zemes dieviete, kas valda pār zemi (Lange 1772:170). Vārdnīcas vācu-latviešu daļā jēdzienam Unterirdische Leute (t.i., ‘pazemes ļaudis’) Lange kā latvisko atbilsmi piedāvā ‘swehtas meitas’ un norāda, ka to valdniece, pēc seno latviešu domām, ir lauma vai zemmes mahte (Lange 1777:555), savukārt šķirklī Erdgöttin teikts, ka lauma ņem ļaunā, ja ceturtdienās vērpj (turpat:212). Pēc Norberta Vēļus domām, šādu vārda skaidrojumu Lange, iespējams, ir aizguvis no Filipa Rūiga (Philipp Ruhig) 1747. gadā publicētās lietuviešu-vācu vārdnīcas (BRMŠ IV:163). Iespējams, ka Vēļum ir taisnība, jo Rūiga skaidrojums ir līdzīgs Langes aprakstam. Tomēr nav izslēdzams, ka Lange vārda lauma nozīmi, iespaidojoties no Rūiga skaidrojuma, ir mēģinājis precizēt. Saskaroties ar līdzīgiem ticējumiem par laumām arī pie latviešiem, Lange, iespējams, daļēji paturēja Rūiga formulējumu, bet no savas puses pievienoja paša iegūtās ziņas, piemēram, ka lauma ir saistīta ar svētmeitām (ir to „valdniece”). Šis priekšstats noteikti nav aizgūts no lietuviešu vārdnīcām, jo leišu folklorā svētmeitas nav pazīstamas. No otras puses, Langes vārdnīcās netieši ir atrodama arī priekšgājēju darbos fiksētā vārda lauma nozīme ‘Hexe’. Abās vārdnīcas daļās vārdkopai Laumas slohta Lange dod skaidrojumu ‘wild Spargel’, t.i., ‘savvaļas sparģeļi’ (Lange 1772:170; Lange 1777:498), savukārt citviet latviešu-vācu daļā atrodams tulkojums Laumas slohta ‘soll der Besen seyn, worauf die Hexen reiten’, t.i., ‘tai jābūt slotai, uz kuras raganas (burves) jāj’ (Lange 1772:309).

Stendera vārdnīcā vārda lauma skaidrojums atspoguļo 17. gs. leksikogrāfu tradīciju: ‘Hexe, fliegende Zauberin’ (Stender 1789:I 134). Gramatikā savukārt norādīts, ka lauma ir „Göttin der Erde, die über der Erde herrschte, welcher der Abend vor dem Freytage, der Peekts wakkars hieß, geheiligt war, an welchem kein Mädgen spinnen durfte. Besonders soll sie Macht über Regen und Hagel gehabt haben. Heut zu tage ist lauma so viel als eine Hexe” (Stender 1783:264), tātad lauma ir zemes dieviete, kas valda pār zemi, kuras svētajā vakarā pirms piektdienas, piektvakarā, meitas nedrīkstēja vērpt; laumai bija īpaša vara pār lietu un krusu. Formulējums, ka lauma ir zemes dieviete, pārņemts no Langes. Stenders vienlaikus norāda, ka „mūsdienās”, t.i., 18. gs. otrajā pusē, lauma vairāk tiek saprasta kā ragana (Hexe), ne kā zemes dieviete. Līdzīga situācija saglabājas arī turpmākajos gadsimtos. 19. gs. beigās un 20. gs. pierakstītajos ticējumos, tautasdziesmās un teikās lauma funkcionē gan kā kaitniecisks gars,[1] gan sieviete ar pārdabiskām spējām, kas liecina par to, ka tās transformēšanās par ciema raganu ir notikusi tikai daļēji.

Lauma (latv.) / laumė (liet.) ir latviešiem un lietuviešiem kopīga mitoloģiska būtne, kas kādreiz acīmredzot ir bijusi saistīta arī ar kopīgu tradīciju. Lietuvas teritorijā ir saglabājies senākais ar laumēm saistīto priekšstatu slānis, kurā laumes funkcionē kā dabas gari, kuru tēlā, pēc Norberta Vēļus domām, kristietības ietekmē ir ienākušas tikai atsevišķas kaitnieciskas īpašības (Vėlius 1977:126-127). Lietuviešu laumēm tipoloģiski līdzīgi daudzu Eiropas tautu dabas gari un fejas (turpat:114-128), tostarp arī tādi (piem., bulgāru vila, samovila, samodiva), ko Eva Poča uzskata par centrālās un dienvidaustrumu Eiropas ciema raganu priekštečiem (Pócs 1989).

Minēto zemākās mitoloģijas būtņu – fliegende Hexen raganu un laumu, kā arī šai kategorijai pēc būtības pieskaitāmo spīganu integrēšanos ciema raganu priekšstatos, domājams, īpaši veicināja kristīgajā dēmonoloģijā balstītais priekšstats par raganu lidojumiem uz sabatiem. Raganu prāvu protokolos fiksētie tautas priekšstati iedalāmi trīs nosacītās daļās: 1) folklorizējušās ar raganām saistītās kristīgās dēmonoloģijas doktrīnas; 2) ar tām nesaistīti tautas priekšstati un 3) abu iepriekš minēto saplūšanas rezultātā radušies priekšstati (sk. Valk Ü. 2008:270 ar piemēriem no igauņu raganu prāvām). Raganu spēja lidot, lai piedalītos sabatos, apcerēta daudzos dēmonologu darbos. Piemēram, Nikolajs Remigijs 1598. gadā Frankfurtē izdotajā traktātā „Daemonolatria” raksta, ka raganas uz nakts sanāksmēm pulcējas vairākas reizes gadā. Pašas raganas viņam apliecinājušas, ka tās sapulcēs varot būt klāt vai nu personīgi, vai arī sapnī, t.i., dvēselei ar nelabo garu palīdzību atstājot miesu (Straubergs 1939a:52). Šādi gadījumi minēti arī Latvijas raganu tiesu protokolos. Piemēram, Anna Buka 1636. gadā Rīgas Zemes tiesai atzina, ka esot piedalījusies sanāksmēs Zilajā kalnā pie Mujāniem. Lielās svētku dienās viņas dvēsele to atstājot un aizlaižoties pa gaisu, bet miesa paliekot uz vietas guļot (turpat:67). Raganu tiesu protokolos minēti arī citi līdzīgi piemēri, kas liecina par to, ka sākotnēji priekšstats par raganu spēju lidot, dvēselei atdaloties no ķermeņa, tiešā veidā pārņemts no kristīgās dēmonoloģijas.

Iepriekš minētie mitoloģisko būtņu apzīmējumi reizēm izmantoti raganu tradīcijas teikās, kurās stāstīts par vietām, kas atrodas tuvu tradīcijas relikta teritorijas robežai, tādējādi iezīmējot pāreju uz inovācijas teritoriju. Viens no šādiem gadījumiem ir Mazšķirbu tiltiņš Valmieras raj. Vaidavas pag., kas atrodas tradīcijas areāla dienvidrietumu stūrī. Kārlis Bukums 20. gs. 20. gados par tiltiņu pierakstīja divas teikas. Katrīna Branda tikai minējusi, ka „Vaidavā pie Mazšķirba tiltiņa raganas velējoties un dancojot” (LFK 23, 7766), pirms tam paskaidrojot, ka „raganas dancojot kā freilenes un skrienot pa gaisu, ka uguns vien šķīstot, slaucot govis un velējoties” (LFK 23, 7765). No Kārļa Bukuma mātes Kristīnes Bukumas par tiltiņu savukārt pierakstīts memorāts: Mazšķirba tiltiņš. Kāds Jākabsons, Mazšķirba rentnieks, vēlu braucis no dzirnavām, piebraucis pie tiltiņa, uz kura divas smuki ģērbušās preilenes esot dancojušas. Tiltiņa apkārtnē dienas laikā esot ļaudis maldināti. Mazšķirba māja atrodas Vaidavas pag. Valmieras apriņķī (LFK 23, 3768).

Domājams, ka raganu tradīcijas apgabalu, pirms to skāra tradīcijas inovācijas process, Latvijas teritorijā iezīmē vairāk nekā 210 tādu toponīmu ģeogrāfiskā izplatība, kuros iekļauts vārds ragana. Kartējot šos vietvārdus, redzams, ka tie vispār nav fiksēti vai salīdzinoši nelielā koncentrācijā sastopami Limbažu, Rīgas un Ogres rajonā, kas aptuveni sakrīt ar teritoriju, kuru agrajos viduslaikos apdzīvoja lībieši. Salīdzinoši maz vietvārdu, kuros iekļauta leksēma ragana, konstatēts arī uz rietumiem no iedomātas līnijas, kas savieno Rubas pagastu dienvidos un Roju ziemeļos. Šīs līnijas lejasdaļa aptuveni sakrīt ar robežu starp zemgaļu un kuršu agrajos viduslaikos apdzīvotajām zemēm (Apals, Mugurēvičs 2001:202). Zīmīgi, ka lielākā aplūkojamo vietvārdu koncentrācija uz rietumiem no minētās līnijas gandrīz precīzi sakrīt ar zemgalisko izlokšņu apgabalu Liepājas rajonā, kur, kā norāda Jānis Endzelīns, „nometusies uz dzīvi viena daļa vācu padzīto zemgaļu” (Endzelīns 1925). Niecīga tādu toponīmu koncentrācija, kuros iekļauta leksēma ragana, vērojama arī Rēzeknes un Ludzas rajonā, kas pagaidām ir grūti izskaidrojams fakts.

Aplūkojamo vietvārdu izplatība Latvijas teritorijā kopumā liecina par to, ka raganu tradīcija sākotnēji varētu būt aptvērusi austrumbaltu (latgaļu, sēļu, zemgaļu) apdzīvotās teritorijas, bet nav bijusi pazīstama Baltijas somiem – lībiešiem, kā arī rietumbaltiem – kuršiem. Šis pieņēmums nav pretrunā ar faktu, ka arī Lietuvā nakts raganu tradīcijai atbilstošie folkloras teksti fiksēti pārsvarā valsts austrumu daļā (Vėlius 1977:90).

[1] Piemēram, „Laumas bija tādi meža spoki /../” (LFK 1968, 3930, Bēne).

[2] Visā Lietuvas teritorijā fiksēts gan ar laumēm saistīts folkloras materiāls (Vėlius 1977: 83, 91), gan vietvārdi (Grybauskiene 2004: 94).

[3] Šajā teritorijā fiksēti visi nedaudzie hidronīmi, kuros iekļauta leksēma lauma (Balode 2008: 37), kā arī gandrīz visas 19 „Latvju Dainās” un to papildinājumos ievietotās tautasdziesmas, kurās pieminēta lauma. Zīmīgi, ka trīs variantos, kas pierakstīti šī areāla austrumu daļā (Lapmežciemā, Ceraukstē, Gatartā) lietota asindetona konstrukcija laumas raganiņas (LD 32471, 2; LD 32472, 13; LD 32493), kas acīmredzot ir pārejas variants no laumu tradīcijas Kurzemē un Zemgales rietumu daļā uz raganu tradīciju austrumos no šīs teritorijas. Forma laumė ragana fiksēta arī Lietuvā (Vėlius 1977: 90–91).

[4] Piemēram: Agrākos laikos, kad rudzus kūla pa rijām pa naktīm augusta mēnesī, rudzu kūlēji bija novērojuši ugunīgas svītras, kas skrēja pa gaisu, ko sauca par nešļavām un spīganām. Tie cilvēki, kas to garu izlaiduši, lai iet citiem govis slaukt un aitas cirpt, aizgājuši uz pirti vai arī uz riju balti ģērbušies un slotu padusē. Tur viņi nogūlušies un izlaiduši garu, kas pēc zināma laika atkal atgriezies un iegājis cilvēkā (LFK 116, 14084, Rencēni); Reiz kāda sieva gājusi spīganot. Viņa ietinusies baltā palagā un atlaidusi matus vaļā. Pēc tam viņa nogūlusies zemē. Viņas gars aizlidojis spīganot. Viņai garām gājuši puiši. Viņi paņēmuši un apgriezuši spīganu tā, kur bijusi galva, tur tagad kājas. Pēc kāda laiciņa gars spīganai atgriezies, bet nav varējis atrast muti, un viņš atkal aizlidojis. Pēc laiciņa gars vēlreiz atgriezies, bet, ka nav atradis muti, tad atkal aizlidojis. Tā sievai bijis jānobeidzas (LFK 116, 9600, Rencēni).

[5] Šī teritorija pētījumā saukta par ziemeļaustrumu Latvijas relikta teritoriju.

[6] Šī teritorija pētījumā saukta par Sēlijas relikta teritoriju.

[7] Iespējams, ka līdzīgs process saistāms arī ar Kurzemes laumu tradīciju. Tā kā laumas tika daļēji humanizētas, sākotnējie, lietuviešu tradīcijai atbilstošie laumu priekšstati saglabājās svētmeitu tradīcijā. Haralds Biezais norāda, ka svētmeitu nosaukums ir jauns, jo vismaz vienu no salikteņa daļām veido aizgūts vārds meita < viduslejvācu meit (Biezais 2006: 215). Pastāv arī viedoklis, ka šis vārds nav aizguvums (sk. Karulis 1992a: 577–579).