Uldis Siliņš

ATSKATĪTIES, PASMAIDĪT

 

DP CAMP ALT-GARGE (1945-1946) – VI

 

DRAUGI. Man bēgļu nometnē ātri atrodas draugi, visi vecāki par mani. Daudz mētājos kopā ar Tālivaldi Stūrestepu jeb Stepiņu un Ēvaldu Paegli. Daudzi bija domājuši, ka arī es būšu vienā no vecākajām klasēm. Pārsteigums – tikai pirmajā. Ēvaldam ir nometnē arī māte, Stepiņš ir vieninieks. Ēvalds staigā apkārt tādā kā militārā uniformā tumšā haki krāsā. Iesaukums viņam bija gājis garām. Viņi abi ar Stepiņu apmeklē ģimnāzijas 4. klasi. Stepiņš ir bijis leģionā. Viņa runā var saklausīt vieglas izlok­snes pēdas, mutē trūkst priekšzobu, un tie, kas redzami, nav labā kārtībā. Stepiņam kaut kur Vācijā atrodas kāds radinieks, pie kura viņš aizbrauc ciemos un pēc laika pārrodas nometnē jaunā uzvalkā un ar jauniem zobiem mutē. Stepiņš ir skolas prefekts. Viņa publiskās runas skolas sarīkojumos seko zināmam šablonam: vispirms muldās kā pa ķešu, tad pieņem pamatstāju. Tā ir zīme, ka tūlīt būs beigas un sekos patriotiskais moments – kaut kas par Latgales zilajiem ezeriem, Dzintara jūru, ozolu birzēm. Lai nu runātājs kāds (viņa ievadraksti Ausmā bija daudz labāki), Stepiņš bija lāga zellis.

Vismaz viens vācu skuķis mums ar Stepiņu var pateikties par savu dzīvību. Mēs ziemā vienā no Pieelbes dīķiem viņu izglābām no noslīkšanas. Meitene bija iekritusi neaizsalušā daļā, ķepurojās uz muguras, reizēm jau paiedama zem ūdens. Arī mēs ar Stepiņu, kuŗš bija galvenais glābējs, ielūzām. Skuķi izvilkām, un tas aizgāja raudādams mājās. Sienas avīzē lai tikām (uz ziņu dēļa pie ēdamzāles sienas). Redaktors bija pat aizgājis dīķi mērīt, bijis ļoti dziļš. Var jau būt, bet minētais skaitlis man likās pārspīlēts. Mēs bijām dienas varoņi veselu dienu.

Labs čoms man ir Arvīds Krūmiņš, izbijis autobusa un SD šoferis. Viņš brauca ar nometnes ambulances mašīnu. Mēs staigājām apkārt pa vakariem stundām ilgi un viņš man stāstīja par savu sievu, kas palikusi Rīgā. Skumjas pēc sievas gan pārāk ilgi nevilkās. Drīz Arvīdam atradās vācu brūte. Viņš bija privileģētā stāvoklī, jo bija pašam savs buduārs – SK mašīna. Sieva vairs netika pieminēta. Mēs uzturējām sākuma gados sakarus arī Austrālijā. Bijām labi sadziedājušies. Mūsu speciālnumurs bija duets – Augstienē pie Madonas. Otrs čoms man bija leģionārs Valdemārs Deklavs, saukts Deķis, gara auguma volejbolists un basketbolists. Viena no manām 1945. gada draudzenēm bija Dzintra Zariņa, ap 20 gadu veca. Ieraksts manā dienasgrāmatā: Dzintras raksturs pilnīgi atbilda viņas vārdam „Atombumba“. Ekscentrisms bija galvenā „viela“, kas piepildīja mazās Dzintras būtni. Un tomēr viņas dēļ es biju ar mieru atsacīties domāt pat par Valiju Sermuli, ar kuru daudzējādā ziņā viņa nemaz nevarēja salīdzināties. Jāsaka tāpat kā Gundegai: „Kā māns, kā burvība...“ (Brigaderes Princese Gun­dega). Pēc 6 mēnešiem burvība beidzās.

Valija Sermule man vienu brīdi dikti patika. Viņa sagājās ar savu klases biedru Visvaldi Bokumu. Reiz abi bija sastrīdējušies, un pēkšņi manā priekšā pavērās zelta izdevība: sarunājām abi randiņu, resp., ka vakarā iesim kopā uz kino. Visu pēcpusdienu staigāju dažus kilometrus virs Septītām debesīm, vakarā nonācu ar blīkšķi atkal uz zemes. Abi bija salabuši. Noskatījāmies filmu katrs no sava stūra. Sic transit gloria mundi! Tā man līdz 1948. gadam bija tikai simpātijas, bet nevienas štendīgas brūtes.

No Ulža Siliņa arhīva. No kr. 1. rindā: V. Sermule, Dz. Zariņa, neatpazīta. 2.r.: neatpazīta, M. Valtere, neatpazīts, neatpazīta. 3.r.: V. Zariņa, U. Siliņš, A. Krūmiņš, E. Pauliņa, A. Kučeris.

TEĀTRIS. Es biju sagudrojis, ka jāuzved revija. Ne man bija sižets, ne arī kāda jēga, kā tās lietas jādara. Vispirms Nadziņu Andrejam, kurš labi zīmēja, tika pasūtinātas dekorācijas skices. Andrejs tās arī uzzīmēja, pie tam krāsās ar baloniem visās malās. Mana stulbā ideja tika tikpat stulbi illustrēta. Sarunāju aktierus. Milicu Gunārs, kurš bija labs komiskās izdarībās, bija mans galvenais dejotājs. Tā faktiski nebija deja, bet tāds skrējiens ar komiskiem lēcieniem. Grūti aprakstīt, bet izskatījās jocīgi. Noturējām pat pāris mēģinājumus. Bet, kad es mēģināju sarunāt Paegles Ēvaldu – viņam kā indiānim ar kādu skuķi bija paredzēts dziedāt „Mīlas sauciens maigs“, viņš mani pasūtīja uz poda. Ne viņš spraudīs spalvas matos, ne dziedās. Saprātīgs cilvēks Ēvalds. Arī Juris Soikans bija padzirdējis par maniem plāniem un bija par nodomu izteicies labvēlīgi. Projekts mira dabīgā nāvē. Man liekas, ka es arī nopietni nedomāju, ka tur kas iznāks. Bet fantazēt ir jauki. Kā dziesmā dzied: But I can dream, can’t I? Es to izvedu dzīvē pāris desmit gadus vēlāk Sidnejā.

Teātra spēlēšana pie latviešiem ir tik pat populāra kā kora dziedāšana. Skatuves mums nebija, bija tikai tāds paaugstinājums ar priekškaru. Zāles griesti bija arī skatuves griesti. Leišiem un igauņiem savas zāles nebija un saviem sarīkojumiem lietoja mūsējo. Nometnes teātrī režiju no sākuma vadīja M. Valtere-Einberga, aktrise-režisore, strādājusi Jelgavas teātrī, Liepājas drāmas un operas teātrī. Viņai bija meita Vija un dēls Juris. Kad viņa 1947. gadā pievienojās Lībekas latviešu teātrim, Alt-Garges teātri vadīja mans tēvs. Izceļoja uz ASV. Vija Einberga-Rūķe guva Kanādā pie latviešiem ievērību ar saviem trīnīšiem. Dēls Juris Valters ir sekojis mātes pēdās.

Pirmais iestudējums bija A. Gūtmanes-Šteinbergas sacerētā jauniešu ludziņa Izpalīgi. Gūtmane bija pamatskolas skolotāja, kurai viss bija vai nu melns vai balts. Viņa, kā saka, bija morālā pavarda sargātāja un rūpējās par tīrību domās un darbos. Sanācām interesenti kopā uz tādiem kā kursiem, Valteres vadībā. Mēs bijām kādi desmit – atceros pāris kundzītes, kas vairs nebija pirmā pumpurā, un mazu, stāvīgu Butch tipa jaunavu. Viņa it kā dienējusi 15. divīzijā. Valtere bija pilna apbrīnas. Nezin, kādi bija viņas pienākumi 15. divīzijā, bet nometnē viņas uzdevums bija rūpēties par sieviešu komunālo pirti. Luga bija uzrakstīta īsti skolmeistariski, pilna didaktikas. Kad es pirmajā mēģinājumā skaļi nolasīju savu lomu, visi, ieskaitot Valteri, smējās, jo es savu tēlu uztvēru kā caur un cauri šaržētu. Nē, nē, nē, tā Valtere, jūs esat domāts varonis, cēls jaunietis ar ideāliem… Ideāliem!!! Mans Dievs, kā var sacerēt tādus didaktiskus mēslus! Es lūdzos, lai mani nomaina. Dievojos, ka neesmu lomai piemērots. Nevarot atrast citu.

Man ar Gūtmani iznāca darīšanas vēlāk Sidnejā, kad viņa lasītāja vēstulē uzbruka manai lugai Ķemermiestiņā. Tā bija aizskārusi viņas kristāldzidro dvēseli. Mēs bijām kvit. Viņas luga arī bija aizskārusi manu ne tik dzidro dvēseli. Pirmizrāde bija 1945. gada oktobrī. Galu galā jau nospēlēju. Bija grūti, tik grūti. Otrais iestudējums bija Rūdolfa Blaumaņa Zagļi. Tur es pie lomas netiku.

UZ SKOLU. Pēc gada pārtraukuma atkal uz skolas sola. Apstākļi ir diezgan bēdīgi. No sākuma trūkst mācību grāmatu, par laboratorijas iekārtām nemaz nerunājot. Bez pēdējām bija jāiztiek visu skolas laiku. Mūsu galvas tiek pildītas ar teoriju. Alt-Gargē trūkst arī piemērotas skolas telpas. 1946. gadā uzceļ jaunu skolas ēku divām klasēm. No rīta uz skolu iet jaunākās klases, vecākās pēcpusdienā.1945. gadā ģimnāzijā darbojās tikai četras klases. 5. klasē bija pieteikusies tikai viena skolniece, kas spiesta pārcelties uz citu nometni. Pirmajā klasē iestājas arī viens otrs bijušais gaisa izpalīgs, jo nekas cits nav ko darīt, bet tie drīz atbirst.

Mūsu veselības interesēs UNRRA bija izlēmusi, ka līdz 14 gadu veciem bērniem reizi dienā jādod karote zivju eļļas. Nezin kāpēc, šis rīkojums tiek attiecināts arī uz ģimnāzijas 1. klasi. Nostāda mūs visus rindā. Skolotāja ar karoti un zivs eļļas pudeli rokā pie rindas pirmā gala. Saņēmējam mute vaļā kā vārnēnam. Iegrūž karoti mutē! Klunks! Velns, kur riebīgs šķidrums! Mute atkal vaļā. Otrs skolotājs tajā iebāž karoti marmelādes. Tas jau drusku labāk, bet riebīgā garša mutē pilnīgi neizzūd. Pēc 1945. gada mums vairs zivju eļļu nedod. Ģimnāzistiem izsniedz arī mēnesī pāris tāfelītes šokolādes.

No R. Āboltiņa arhīva. Ģimnāzisti. Stāv skolas direktors V. Frīdenbergs. No kr. 1. rindā: K. Rutka, L. Šmite, M. Bokuma, Dz. Sudraba, I. Gerharde, I. Freimane. 2. rindā: E. Babāne, B. Neimane, V. Damme, V. Einberga. 3. rindā: T. Stūresteps, U. Siliņš, J. Gargurnis, V. Martinsons, J. Zars

 

SKOLOTĀJI. Pirmais ģimnāzijas direktors bija Daugavpils Technikuma skolotājs, mag. mat. J. Žagars. Viņu nomainīja Valsts technikuma direktors, tvaika mašīnu speciālists V. Frīdenbergs. J. Žagars mira Sidnejā 2006. gadā, V. Frīdenbergs – Adelaidē 1970. gados. Frīdenbergs bija liela, impozanta auguma, autoratīvas dabas, bet ne bez humora izjūtas. Viņš ātri izpelnījās Vecā krampja palamu. Frīdenbergs likās itin glaimots, jo krampi vis tik viegli nevarot atliekt. Tur nu viņam bija taisnība. Viņš pasniedza fiziku. Ojārs Celle man raksta: Kā atceros no fizikas stundām, viņam bija arī labs humors. Klasiskas bija viņa fizikas stundas. Pamanījis pa logu garām braucošu tvaika lokomotīvi, viņš sāka uz tāfeles zīmēt kā tās tvaika katls, vārsti, cilindri un viss cits darbojas. Viņa vokabulārijā nebija visiem tvaika mašīnas atribūtiem latviskie nosaukumi. Viņš izlīdzējās teikdams: un šito padarīšanu dzen tvaiks, un visa tā būšana caur šito štruntu griež riteņus un iet uz priekšu. Mēs visi rijām smieklus un visu ko vēl ilgi saucām par padarīšanām, būšanām un štruntiem. Cita starpā viņš domāja, ka meitenes fiziku zina tikai uz 3 ar krustu. Vienīgais izņēmums bija Irma Freimane, kas viņam patika, jo saprata matemātiku. Viņš viņai vienīgai fizikā ielika piecnieku. Arī Frīdenbergs nonāca ar kundzi Alisi Austrālijā, Adelaidē. Viņu dēls Jānis pārnāca no kara un apprecēja vienu no mūsu ambulances māsiņām. Jānis tagad ir miris. Frīdenbergu meita Marianna bija pamatskolas skolotāja. Žagars turpināja pasniegt matemātiku vecākām klasēm. Atzīmes savā grāmatiņā viņš lika šifrā. Ja uzdevums nebija pareizi izrēķināts, tad teica: jūsu tiltiņš ir sabrucis. Viņš bija apprecējis Latvijā vienu no savām skolniecēm. Ģimenē auga dēls. Žagars ar savām izdarībām reizēm krasi atšķīrās no tradicionālā skolotāja prototipa.

Ja jautājam, kādus slavenus dēlus Alt-Garge pasaulei ir devusi, tad vispirmām kārtām no man zināmiem cilvēkiem jāmin Juris Soikans – jau toreiz ļoti dinamisks, 25 gadus vecs jauneklis vēlākais pedagogs, mākslas zinātnieks, RTU Goda doktors. (Te nu es varu nonākt uz „slidena ledus“, jo par daudzu mūsu nometnieku vēlākām gaitām es nekā nezinu. Par Alt-Garges slavenām meitām galīgi neko.) Spējīgs? Noteikti. Ne velti viņš kā gleznotājs vēlāk guva internacionālu slavu. Patīkams? Ne vienmēr. Juris sev Alt-Gargē atrada arī draudzeni, ļoti patīkamu personu, vārdā Ņinu Žiglevicu, ko vēlāk apprecēja. Es pie sevis nobrīnījos, kas tā par sievieti, kas grib Soikānu ar labu precēt. Bet tas bija toreiz. Ģimenē divas meitas. Tagad miris. Viņš 2. klasē bija mans ģeometrijas skolotājs. Viņa stundas mēs gaidījām ar lielu nepatiku. Viņš izgāja uz skolnieku iebaidīšanu, man liekas, ka viņam patika, ka no viņa bīstas. Ienāk klasē, ar troksni nosviež savu portfeli uz galda. Nāves klusums. Jautājumi seko viens otram tādā ātrumā kā „kaulu zāģa“ šāvieni. To mērķis laikam bija likt skolniekam ātri domāt. Tas darbojas pie studentiem, kuriem ir laba matemātiskā domāšana, bet mēs, izņemot Neimaņa Birutu, ar to nevarējām lepoties. Katrā ziņā viņš ar savu izturēšanos panāca, ka mēs uz ģeometrijas stundām gājām kā pie zobārsta. Vienreiz mums izdevās atmaksāt viņam par mums nodarītām „pārestībām“. Skolas sarīkojums. Mielastā visi, učuki un učeļņiki, sēžam pie galdiem. Katram galda karte ar vārdu un pantiņu vai izteicienu, kas raksturo attiecīgo personu. Smagsvariem tos rakstīju es, to starpā arī Soikanam. Tad visi tiek uzaicināti nolasīt, kas uz galda kartes rakstīts. Mūsu lielais moments ir klāt. Soikanam uz galda kartes rakstīts: Valdi pār sevi un tad pār citiem! Ho, ho, ho… taisni acu starpā! Jābrīnās, ka represīvais aparāts neveica pēc tam nekādu izmeklēšanu. Drošvien, pateicoties pašam Soikanam. Tā bija kaila reputācijas slepkavība gaišā dienas laikā. Kad tikāmies pēc 50 gadiem, mūsu attiecības bija ļoti draudzīgas. Soikans mums pasniedza arī speciālu priekšmetu – mākslas izpratni. Izpratnes stundās viņš bija pavisam cits cilvēks. Es tiku daudz no viņa mācījies par glezniecības virzieniem, gleznotājiem. Ja es kaut ko no tās lietas zinu, tad man par to jāpateicas viņam. Reiz viņš mums uzdeva sarežģītu domrakstu (tēmu neatceros, kaut kas par emocijām). Mans klases biedrs Nadziņu Andrejs bija norakstījis īsu definīciju, bet es rak­stīju plašu apcerējumu. Cik nu tas attiecās uz pašu tematu, tā cita lieta, bet Soikānam tas patika. Vai no 10 līdz12 cilvēkiem vēl kāds ko iesniedza, nezinu. Viņš eventuāli pārcēlās uz Lībeku, kā saka, uz plašākiem ūdeņiem.

Algebru 1. klasei pasniedza T. Apinis. Gauži lādzīgs vecpuisis, kas algebru mācīja ar lielu sajūsmu, sliktas atzīmes negribēja likt, un sagaidīja no mums tikpat lielu entuziasmu algebras laukā. Dzīve un mēs viņu ātri izmācījām, ka arī tiem, kas baro, kož rokā. Mēs viņu saucām par Santimetru. Viņš bija mūsu rokudarbs – pašu veidots divkosis. Viņam nometnē bija māsa-invalīde.

Mums bija labs čoms, elektriķis K. Bite. Pierunājām viņu mācības gada beigu konferencē, kur tika pārrunātas audzēkņu sekmes, ievilkt skolotāju istabā noklausīšanās ierīci. Pirmās reizēs tā būšana nestrādāja, bet pēc kādiem pāris gadiem – folltrefers! (no vācu Volltreffer − tiešs trāpījums). Tur mēs atklājām, ka ir pavisam divi Apiņi – klasē mūsu aizstāvis, pie skolotājiem negatīvu ziņu pienesējs. Skolotāji brīnījās, kā mēs zinām, kas runāts skolotāju istabā, un mēs atkal brīnījāmies, kā viņi zina, kas notiek pie mums.

Bet atgriezīsimies atpakaļ pie jau minētā skolas sarīkojuma un galda kartēm. Apiņa pantiņš: Kas tad tas par putnu bija, / Nakti līda ezerā − / Dzeltens knābis, melna spalva, / Daudzas bumbas pakaļā. Santimetra ģīmis pēc vizītkartes nolasīšanas bija pilns nesaprašanas un aizdomu, jo viņš, acīmredzot, zināja, ka pantiņš savā oriģinālā formā ir nepiedienīgs un divdomīgi rupjš. Bet viņam jauca galvu vārds daudzas, ko es, lai duļķotu ūdeni, bija pielicis. Ja notiktu pratināšana, man atbilde bija gatava: Kā, tā ir ūdens vistiņa! Kad tā ienirst, augšā nāk burbuļi. (Neņem man’ ar pliku rok‘ / es prot’ dejot lambetvōk!)

Ģeometriju mācīja Paulīne Ziedaine, jauka dāma. Viņa bija tālu priekšā saviem konvencionāliem laika biedriem. Skolotāji aizliedza kožļāt klasē kožļājamo gumiju, izņemot Ziedaini, kas atzina, ka tas esot veselīgi. Viņas piemiņai meita Maija ir nodibinājusi pie Vītola fonda stipendiju. Dabas zinības pasniedza Torpiņš, īstā vārdā Bērziņš, bet mums viņš bija un palika Torpiņš. Viņš runāja dialektā, kādā es īsti nevaru pateikt – bija uz latgaliešu pusi. Viņa runa cēlās un krita no pianisimo uz forte un atpakaļ uz pianisimo. Un ka−tram TOR−PI−ŅAM IR SEP−TI−ŅI CER−me−niši... No tā brīža Bērziņš kļuva par Torpiņu un viņa bērni, kuru bija kāds pusducis, par cermenīšiem. Sievas M. Bērziņas vārds? Kā citādi, kā Torpiņiene. Viņa pasniedza vecākām klasēm vācu valodu. Torpiņš dzīvoja Igauņos un viņam pie mājeles bija pašam savs sakņu dārziņš. Trigonometriju kādus semestrus mums pasniedza K. Caune. Džentlmenis caur un cauri. To nevar teikt par mani. Es nemācījos un klases darbos šmaucos. Viņš man būtu izdarījis pakalpojumu, ieliekot divi, bet viņš likās neko nemanām. A. Mezīte, vecmeita jau gados, runāja alūksniešu izloksnē un pasniedza mums, jaunākām klasēm, vācu valodu. Steine izrunā kā Šteine, bet es esmu dzirdējusi, ka saka arī Steine... Uzdotos atstāstamos gabalus bija jāiemācās no galvas. Mēs ar skaudību skatījāmies uz K. Mīlenbacha klasēm, kur skolnieki tika mudināti atstāstījumos lietot savus vārdus. Es nolēmu uzņemties cīņu tikt no Mezītes vaļā. Pārrunāju lietu ar Celles Ojāru, kuram arī Mezīte krita uz nerviem. Norunājām sarīkot mūsu klases audzēkņu vakaru, ielūgt Mezīti, kur tad Ojāra klātbūtnē es viņai izteikšu klases vārdā neuzticību. Ko gan cilvēks visu nedara izglītības labā. Runāts, darīts. Nabaga Mezīte bija glaimota, ka ielūgta tikai viņa, bet tas nevilkās ilgi. Pateicoties manas mātes popularitātei, viņa negāja pie direktora, bet tieši pie viņas. Ģimenes inkvizīcija mani ņēma priekšā, lika atvainoties un pat saņēmu no tēva pirmo un vienīgo reiz vieglu pļauku. Man liekas, ka tā tika dota vairāk modes pēc, jo man nekādu savtīgu, huļigānisku mērķu nebija. Prasīju Ojāram, vai viņam arī likts atvainoties? Nē. Gāju viens pats. Ar to pašu mana Via Dolorosa beidzās. Nākamo gadu mācījāmies pie Mīlenbacha. Pavisam cita opera! Dēdelsdorfā Ojāru izmeta uz trīs dienām no skolas, jo Mezīte viņu nosūdzēja, ka viņš viņai rādījis vietu, kurai cilvēks sēž virsū. Ojārs to vēl tagad uz stingrāko noliedz.

4. klasei angļu valodu pasniedza Ņina Žiglēvica, vēlākā Jura Soikana sieva. Vēl viens skolotājs angļu valodā bija jau iepriekš minētais R. Zalāns. Pie viņa visi noteiktie artikuli ar sarežģīto th skaņu tika izrunāti kā ze: Ze rein in Spain rains mainly on ze plain. Arī māc. Lazdas kundze, ļoti izskatīga dāma, kādu laiku bija angļu valodas skolotāja. Ļoti kautrīga, sarkst bez gala. Latīņu valodu pēc M. Smuļko īsu laiku mācīja „Jaunais“ Ķirvelis, bijis zobārstniecības students, kurš pie riņķa zāģa bija pazaudējis kreisai rokai pirkstu. Šo roku viņš vienmēr turēja žaketes kabatā. Vienmēr labi ģērbies, vienmēr uzvalkā un ar kakla saiti. Es, guļot ambulancē ar dzelteno slimību, sadraudzējos ar viņa tēvu – „Veco“ Ķirveli, strēlnieku virsnieku un Daugavgrīvas bataljona komandiera R. Bangerska adjutantu. Arī viņš ārstēja kaut kādas kaites, kas viņu drīz pieveica. Viņš man stundām tika stāstījis par savām strēlnieku gaitām. Es biju fascinēts klausītājs.

Latviešu valodas skolotājs 1. klasei bija J. Cīrulis. Viņa jājamzirdziņš bija tautasdziesmas. Arī viņš ātri izpelnījās kādu palamu, kas pagaisusi no atmiņas.

Par viņu mūsu pagrīdes žurnālā Lūriķī bija lasāms: Vējiņš svilpo aptiekā, / Pudelītes skalodams, / Cīrul’s savā barakā / Tautas dziesmas skandinā.

Mūsu pagrīdes izdevuma Lūriķa cenzors. Viņš bija arī skolas inspektors. Cīrulis 1946. gadā pārcēlās uz citu nometni. Esmu dzirdējis, ka viņš Vācijā ticis nogalināts. Ķīmiju 1. klasei pasniedza Vējiņš, saukts H2O (Hašdivio), arī Cucurbita pepo (ķirbis). Mazs, lādzīgs un apaļš. Viņš laikam bija bijis aptiekars kādā provinces pilsētā. Zīmēšanu pasniedza Arnolds Ozols-Ozoliņš. Es biju noteikti viens no viņa visneapdāvinātākajiem skolniekiem. Ozoliņš, nebeidzis Mākslas akadēmiju, bija jau no 1941. gada kā brīvprātīgais izstaigājis Krievijas kara laukus, bijis apakšvirsnieks un vada komandieris, visbeidzot kara ziņotājs. Viņam ar mani vēlākos gados bija daudz kopēju gaitu (viņa meita Karina ir mana un manas sievas Ilzes krustmeita). Viņš bija Soikanam palīdzējis pie cikla Bēgļi sagatavošanas, un ņēma ļaunā, ka viņa vārds nekur nav bijis pieminēts. Es gan īsti nesapratu, kāpēc Soikanam būtu jāmin savus tehniskos palīgus, Ozoliņš-Ozols jau būs palīdzējis tikai ar iekrāsošanu, bet tad Arnoldam bija tendence saskatīt pārestības, kur tās bija un nebija. Viņš sagājās ar kādu kundzi, kas pameta ģimeni, un abi aizbrauca uz kādu citu nometni. Ozoliņš-Ozols aizbrauca uz Austrāliju, bija Adelaides latviešu teātra dekorātors un viens no latviešu sabiedrības pīlāriem. Viņš Austrālijā apprecēja vienu no bijušām Alt-Garges pamatskolniecēm. Izšķīrās. 1990. gados viņš atgriezās Latvijā, kur nomira. Ģimenē dēls un meita.

Mana māte Elza Siliņa mācīja latviešu valodu ģimnāzijas vecākajām klasēm, Ojāra māte Anna Celle – jaunākajām. Par manu māti man raksta Dz. Celinska-Sika: Viņa bija mūsu klasei latviešu valodas skolotāja. Viņa ienāca klasē smaidoša, laipna un ienesa visu latvisko līdz. Viņa manus domrak­stus izlasīja visai klasei un teica: „Tā tam jābūt.” Un galā lika pieci. To pašu man raksta viņas audzēkne, pamatskolniece Elga Gustiņa-Dāboliņa: Elza Siliņa kundze bija mūsu klases audzinātāja. Viņa bija mana mīļākā skolotāja visās skolas gaitās. Bija skolotāji, pie kuriem patika mācīties un bija kauns, ja nezināja uzdoto vielu, bet bija daži, kurus skolēni mēģināja visādi nerrot un izvest no pacietības. Tāda bija vācu valodas skolotāja Mezītes jaunkundze (saukta Čiepa) un dabas zinību skolotājs Kampe (Kampītis). Pēdējo kādā stundā mēģināja izprovocēt Andris Palejs, kaut ko prasot par velnu vai ko tamlīdzīgu. Kampītis lika Palejam pašam stāstīt par velnu. To viņš arī darīja, tādejādi nokavējot laiku, un skolotājs nākamās stundas vielu vairs nevarēja izstāstīt, jo grāmatu nebija. Tā mēs neuzvedāmies ne pie M. Kampes kundzes, nedz pie Tavas mammas. Un pamatskolniece Aina Druviņa-Urdevica par māti: Kad viņa ienāca klasē, visi bija tik klusi, ka varēja mušu dzirdēt lidojam. Viņa nekad nebārās, nekad nepacēla balsi. Ja mēs pie viņas kaut ko nebijām iemācījušies, tad mums bija kauns.

Minētais Provocētājs bija Andris Palejs, vēlākais Dr.h.c. ing, būvinženieris, Rīgas Tehniskās universitātes Goda doktors. Viņš par nopelniem Latvijas tehnisko zinātņu attīstībā saņēmis TZO ordeni (IV šķiras). Vēl apbalvots ar Meritorious Service medal. Ķīmiju vecākām klasēm kādu laiku pasniedza Zaica jaunkundze. Viņa kopā ar spiestuves īpašnieku K. Grauzi bija bijuši LU ķīmijas profesora asistenti. Pēc V. Kūliņa demisijas par sporta skolotāju nāca Jēkabs Kalderovskis, kurš bija arī nometnes sporta vadītājs. Viņa laikā 1946. gadā izbūvēja āra basketbola un volejbola laukumu. Basketbola laukuma virsma bija cieši nopresēts māls. Nebija driblam ideāla, bet iztikt varēja. Meitenēm rokdarbus pasniedza M. Rupeka, rokdarbniece, gleznotāja un ļoti pļāpīga dāma, Vijas un Dzintras Zariņas vecāmāmiņa. Vairāk skolotāju no sākuma gadiem nenāk prātā. Vismaz manējie visi, šķiet, ir uzskaitīti. o

 

 

Dramaturgs, režisors un žurnālists Uldis Siliņš, viens no Sidnejas Latviešu teātra (1951) dibinātājiem, par nopelniem teātra mākslā saņem Kr. Barona Prēmiju (1976), arī Spodra Klauverta Piemiņas fonda balvu. Lugas un humoristiskie skeči apkopoti krājumos Konservēts latviskums (1969), Letiņi nezudīs (1977) un Kad pārnāksi, bāleliņ (1984), bet bērnu lugas – Spēlēsim teātri (1969, divos sējumos kopā ar E. Siliņu). JG iespiestas Ulža lugas Aijā žūžū, lāča bērns (207-208, 1996-1997) un Zem dienvidu krusta (210-211, 1997). Izdod novadpētniecisku grāmatu Mēs esam carnikavieši. Pastaiga pa novada vēsturi, 1211-1944 (Rīgā: Elpa, 2002. 304 lpp. – skat. JG231:116-118). Aptuveni 10 gadus trimdas humora un satīras žurnāla Rūgtais Apīnis redaktors. Vairākas lugas izrādītas Latvijā. Bēgļu laikā kopā ar vecākiem nonāk Rietumvācijā, bet pēc Lielās izklīšanas (1950) dodas uz Austrāliju. Dzīvo Sidnejā. Autobiogrāfisko piezīmju „Vācijā kara pēdējos mēnešos“ sākums iespiests JG257, kam seko turpinājumi JG258(2009), 260-261 un 263(2010), 267(2011).