JG276 Juris Šlesers. LTF - No kurienes spēks?

Te nu mēs esam – Rietumu pasaulē! Mūsu Latvija ir tagad daļa no tās pasaules, kurā mēs dzīvojam – un nevienā citā negribētu dzīvot. Vai tā būtu Amerika, vai Vācija, vai Zviedrija, vai Latvija – mēs esam apritē, kurā varam elpot. Bija garš nospiedošs laiks, kad tā nebija – Latvijā nevarēja elpot. Tā bija, kad pirmo reizi pēc izbēgšanas apciemojām dzimteni 1973. gadā, un vēl 1985. gadā. Bet tad kaut kas sāka mainīties.

Oktobrī apritēja 25 gadi no īpaša pagrieziena šai procesā – Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa.[1] Šo atceri atzīmējot klajā nākuši divi izdevumi par šo organizāciju un to miglaino un mīklaino laiku, ko saucam par Latvijas Trešo atmodu. Žurnālists Kārlis Streips angliski pārtulkojis Tautas frontes aktīvistes un valdes locekles Sandras Kalnietes 2000. gadā iznākušo grāmatu Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza.[2] Tulkojumam dots jauns nosaukums – Song to Kill a Giant / Latvian Revolution and the Soviet Empire’s Fall (Ar dziesmu kaut milzi / Latvijas revolūcija un Padomju impērijas krišana). Tas iznāca elektroniskā formātā[3] 2. oktobrī, un iespiestā versijā[4] prezentēts un ārvalstu diplomātiem dāvināts Ārlietu ministrijas Valsts svētku pieņemšanā 15. novembrī. Tulkotājs arī bija Tautas frontes darbinieks. Līdztekus oktobrī iznāca frontes priekšsēdētāja Daiņa Īvāna un Ilmāra Znotiņa iespaidīgi ilustrēta grāmata Garaspēka zemes atgūšana,[5] kas atspoguļo caur jaunu prizmu notikumus, kurus Īvāns plašāk un sīkāk savā laikā aprakstījis memuārā Gadījuma karakalps.[6]

Kalnietes Song to Kill a Giant ir nozīmīga kā atgādinājums mums pašiem un cittautiešu iepazīstināšana ar autores aizrautīgi intīmo pieredzi un izjūtām allaž miglā tītajos notikumos starp 1988. gada 1. jūniju un 1990. gada 4. maiju – ko viņa uzskata kā savu laiku Tautas frontē un Atmodas kustībā: „Savu apzinātu iesaistīšanos Atmodā sāku skaitīt ar 1988. gada 1. un 2. jūniju, kad notika Radošo savienību plēnums.” Tajā pirmo reizi padomju valstī atklāti atskan apsūdzība, ka Padomju Savienība 1940. gadā Baltijas valstis okupējusi un ka tas notika saskaņā ar Staļina un Hitlera sazvērestību, t.s. Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu. Šī sapulce sagrauj mītu par Latvijas brīvprātīgu iestāšanos Padomju Savienībā un ir iedīglis Tautas frontes kustībai, kas četrus mēnešus vēlāk konkretizējas dibināšanas kongresā. Memuāru autore nobeidz ar dienu, kad pirmā un vienīgā netotalitāri ievēlētā Padomju Latvijas Augstākā padome savā atklāšanas sēdē pieņem deklarāciju „par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Sākas pārejas periods, jeb Latvijas „4. maija republika” – kurai Kalnietes dzīvē jau citāda loma. (1990 g. 21. maijā viņa atstāj darbu Tautas frontes vadībā un pēc kāda laika sāk diplomātes karjeru Latvijas ārlietu resorā.)

Īvāna un Znotiņa Garaspēka zemes atgūšana ir lielformāta piemiņas albums – grezns, reizē raupjš. Vāku klāj melnbalta, uzsvērti graudaini pikselēta fotogrāfija ar ļaužu pūli fonā un noliekušos sievieti priekšplānā kārtojot ziedu klāstu pie Brīvības pieminekļa. Ziedi, kaut melnbaltā foto, nepārprotami ir Latvijas karoga krāsās un veido burtus LTF. Znotiņa mākslinieciskais un postmoderni iekārtotais attēlu klāsts pastarpināts ar Īvāna tekstu. Attēli ne vienmēr sasaucas ar piekļauto tekstu, un foto apraksti ir visai aptuveni (vai vispār nav). Teksts pēc vārdu skaita ir kāda desmitā daļa salīdzinājumā ar Īvāna ļoti izvērsto 1995. gada memuāru, bet emocionāli spēcīgs. Autors atceras savu uzstāšanos pirms-kongresa tautas sapulcē Mežaparka estrādē 1988. gada 7. oktobrī: „Man toreiz kalta lūpas, un likās, ka drēgnā diena ir ellīgi karsta. „Piedod, Latvija!” es teicu, un garīgā Latvija atkal kļuva mūsu māte.” (87)

Noslēgumā īss vēsturisks apskats angļu valodā. Foto apraksti ir abās valodās. Īpaši jāizceļ detalizētā un apjomīgā Atmodas notikumu hronoloģija grāmatas beigās (15 lielformāta lpp., latviski un angliski) – neatsverama visu četru grāmatu lasīšanai un laikmeta izpratnei.

Kalnietes Song to Kill a Giant izlasīju, turot otrā rokā latvisko oriģinālu. Tad ķēros pie Īvāna Gadījuma karakalpa par jaunu izlasīšanas – tagad ar lielāku sapratni nekā pirmo reizi pirms gadiem. Savukārt arī Kalnietes memuārs kļūst saprotamāks. Jaunie 25 gadu atceres izdevumi, tāpat kā abu autoru oriģinālie memuāri, sakļaujas un viens otru papildina. Žēl gan, ka Kalnietes stāsts izbeidzas ar 1990. gada 4. maiju, jo Īvāns jaunajā albumā „4. maija republikai” velta tikai četras teksta lappuses – kurpretim viņa 1995. gada grāmatā šī nodaļa aptver 110 neatsveramu lappušu, īpaši par satricinošajiem 1991. gada notikumiem.

Kalnietes stils ļoti personīgs un tiešs, bez pārlieku filozofēšanas. Pēc profesijas mākslas vēsturniece, toreiz Latvijas Mākslinieku apvienības valdes atbildīgā sekretāre, pusaudža dēla māte, viņa ir iegrimusi darbā nobeigt savu grāmatu Latvju tekstilmāksla, kad 1988. gada jūnija sabiedrības saviļņojums viņu ierauj Atmodas virpulī. Kādurīt jūlijā Kalnietes darba kabinetā iebrāžas divi televīzijas žurnālisti aizrautīgi diskutēdami par organizētas tautas kustības nepieciešamību. Viņa spontāni piedāvā Mākslinieku savienības konferenču telpu kā koordinācijas centru un tūlīt arī pati apņemas to pārraudzīt: „Tobrīd es nevarēju zināt, ka tajā rītā man sākas jauna, cita dzīve, no kuras vairs nekad nebūs atgriešanās pie mākslas.” (Es lauzu... 20) Redzam ļoti enerģisku, emocionālu, apsviedīgu un pragmātisku sievieti ar apbrīnojamām organizatores spējām. Cilvēku, ap kuru viss un visi gluži dabīgi griežas, kurš vienmēr centrā. Īvāns viņas aprakstā ir harizmātiskais frontes vadonis, ļaužu aizrāvējs: „Tribūns būt spēja tikai Dainis. Cits nebūtu atradis arvien jaunus, emocionāli spēcīgākus vārdus, lai uzrunātu, protestētu, atmaskotu, mudinātu, aicinātu cilvēkus sekot frontei.” (Es lauzu... 351)

Atklājas atmodas laikmeta komplicētā dinamika. Gribas to saukt par trigonometriju, jo visi konflikti šķiet vērsti nevis uz pretpolu, bet divām pusēm, kur pretinieks pamīšus kļūst sabiedrotais, un draugs – pretinieks: „Neizprotot sadzīvošanas nepieciešamību un dramatisko pretrunīgumu, nav izprotams šis nu jau aizgājušais laiks, tāpat kā frontes taktika un lēmumi. Jau no frontes rašanās brīža, kad partija atļāva „radīt savu kapraci”, tā ir divu pretimstāvēšanai nolemtu spēku sadzīvošana, līdz viens no tiem uzvar. ” (Es lauzu... 206) Jau 1988. gadā kā tautfrontiešos tā komunistos ir ekstrēmie un kompromisa meklētāji. Starp komunistu politiķiem ir „tumšie spēki” un „gaišie spēki” – vienā spārnā staļinisti un stagnāti (tie 1989. g. janvārī nodibina pretlatvisko „Interfronti”), otrā – PSRS vadoņa Gorbačova „perestroikas” reformu atbalstītāji, kas Padomju valsts pārbūves vārdā cenšas tuvināties Tautas frontes mērenākajam spārnam, lolojot to pievērst Gorbačova vīzijai par jaunu „brīvprātīgu” sociālistisko republiku federāciju. Otrā spārnā ir „Nacionālie radikāļi” (kā Pilsoņu komiteju un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības krasākie pārstāvji), kas gan piedalās Tautas frontes kustībā, tomēr pretojas sadarbībai ar komunistiem un režīmu – pat (vai īpaši) tā sauktajiem „gaišajiem spēkiem”, kas dažiem neatkarības prasītājiem šķiet vēl bīstamāki. Īvāns un Kalniete ir pragmātiskās līnijas aizstāvji, saskatot taktisku pielaikošanos – „parlamentāro ceļu” – kā pareizo pieeju stratēģiskā mērķa sasniegšanai. Kaut sirdī lolo Latvijas neatkarību, vadošie tautfrontieši nesteidzas to tūlīt vārdā saukt. Dažādi stiepjot „suverenitātes” jēdzienu, tie cenšas apgūt iespējami lielāku vēlētāju skaitu Tautas frontes kandidātiem PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanās 1989. gada martā un maijā. Saskaņā ar „perestroiku” komunistu partijai tajās pirmo reizi vairs nav monopols – drīkst būt vairāk kā viens kandidātu saraksts.

Notikumiem pieblīvēts 1989. gada maijs – to dzīvi apraksta gan Kalniete, gan Īvāns. Tautas frontes piedalīšanās oficiālajā 1. maija proletāriskajā demonstrācijā kā „sociāldemokrātiska” organizācija, Baltijas Asamblejas sapulce Tallinā, Tautas frontes un Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvju apspriede Francijas latviešu mītnē „Abrenē”, PSRS Tautas deputātu kongress Maskavā. 31. maijā Tautas fronte pirmo reizi (ļoooti uzmanīgi!) aicina tautu – „sākt apspriest jautājumu [uzsvars mans – J.Š.] par valstiskās neatkarības atjaunošanu.” (Es lauzu... 148)

Reakcija ir seismiska. Īvāns tajā brīdī atrodas Maskavā kā deputāts: „31. maija aicinājums ar lielu troksni izskanēja arī PSRS Tautas deputātu kongresā. [..] Baltijai Kremļa batālijās bija lemts ievadīt procesu, kas pasauli sāka atveseļot no divdesmitā gadsimta traģiskajām sērgām – koloniālisma un komunisma.” Milzis jau redzami grīļojas: „Uzturoties Kremļa kongresu zālē, mani reizēm pārņēma sajūta, ka tik tiešām atrodos Gorbija pārbūvei sagatavotā telpā, kas pilna ar pārmēru ļodzīgām stalažām un balstiem, kas pārsātināta ar nestabilitāti, kas šūpojas un krakšķ, teju, teju draudēdama gāzties uz mūsu galvām.” (Gadījuma karakalps 234-8)

Neatkarības prasība nu ir atklāta un nepārprotama, seko gada dramatiskākais notikums – „Baltijas ceļš”, rokās saķērušos cilvēku ķēde no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai nodevīgā Molotova-Ribentropa pakta 50 gadu atceres dienā. Īvāns uzsver šīs manifestācijas vēsturisko nozīmi: „1989. gada 23. augusts garaspēka zemi ļāva ieraudzīt visai pasaulei” – tā panāca arī šī nolīguma oficiālu nosodījumu PSRS Tautas deputātu kongresā: „Nebūtu miermīlīgā „Baltijas ceļa”, diezin vai Trešās atmodas traģiskajās dienās 1991. gada janvārī Maskavā sapulcētos nekad pirms un nekad pēc tam nebijusi, ap 200 tūkstošiem cilvēku liela manifestācija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas brīvības atbalstam.” (Garaspēka zemes atgūšana 136-9) Kalniete turpretim detalizēti apraksta šī notikuma organizatorisko procesu – milzīgo un precīzo darbu, kas tajā tika ieguldīts, kādi satraukumi pārdzīvoti. Lielās dienas beigās viņa ir tuvu fiziskam sabrukumam: „Jutos tik iztukšota, ka pat nepaliku frontes virtuvītē, lai kopā ar citiem priecātos. Kaut kā aizvilkos līdz dzelzceļa stacijai, lai brauktu uz Bulduriem, kur reizēm tajā vasarā atpūtos. Vilcienā cilvēki saviļņoti viens otram stāstīja piedzīvoto un pārdzīvoto.” (Es lauzu... 192-9)

Lavīna ir iekustējusies – tautfrontieši ir iemācījušies darboties politikā un tautas garaspēks atsaucas arvien lielākās dziesmotās sapulcēs un gājienos ar vairāku simtu tūkstošiem dalībnieku. 1990. gada 17. marta vēlēšanās Tautas fronte iegūst vairākumu Padomju Latvijas Augstākajā padomē, novedot pie triumfālās 4. maija neatkarības deklarācijas. Kalniete nav deputāte, bet ir klāt: „Aiz loga gavilē cilvēki. Skan „Dievs, svētī Latviju!”. Ar grūtībām tieku līdz Gorbunovam un frontes uzdevumā pasniedzu rozes. Apskauju Daini, noskūpstu Škaparu[7] ... Valda pilnīga eiforija. Aiz loga cilvēki skandē: „Gorbunovu! Gorbunovu!”.” (Es lauzu... 377) – Hmm ... ne Īvānu, ne Kalnieti, ne Škaparu – bet Gorbunovu ...?

Anatolija Gorbunova popularitātes izaugsme vienmēr likusies enigmātiska. Ieskatu sniedz Kalnietes pieraksti. Atgriežoties pie 1988. gada norisēm – Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomiteja Gorbunovam uzdevusi sekmēt plašas tautas masu organizācijas izveidošanu Gorbačova „perestroikas” (pārbūves) programmas sekmēšanai – „iestāties spēlē, mēģinot pārņemt savā kontrolē stihiskos procesus,” kas sabiedrībā jau bija sākušies. „No šī scenārija izpildīšanas mūs paglāba entuziasms.” (Es lauzu... 22) Iedarbojās „sadzīvošana”. Tā gada 4. oktobrī, četras dienas pirms Tautas frontes dibināšanas kongresa, ar Gorbačova svētību Gorbunovs kļūst par LPSR Augstākās padomes priekšsēdētāju. Kongresa rīcības komitejas priekšnieks Jānis Peters sāk viņu publiski dēvēt par Latvijas prezidentu. „Šo titulu ar sajūsmu pārtvēra tautā. 7. oktobra Mežaparka manifestācijā tūkstošiem balsu skandēja: „Prezidentu! Prezidentu!”, aicinot Gorbunovu uz skatuves runāt.” Sajūsma ir pārņēmusi arī rīkotājus: tautfrontietes Sandra Kalniete un Džemma Skulme pacilāti skrien Gorbunovam klāt un, satvērušas viņu zem rokas, sirsnīgi sveic un aicina šarmanto politiķi sēdēt kopā ar viņām. (Es lauzu... 48-56, 287) Acīmredzot tuvināšanās vēlme bijusi abpusēja, varbūt arī fiziskais magnētisms spēlēja lomu. Jautājums, kurš kuru „pārņem” paliek miglā tīts – bet Gorbunovs pamazām kļūst par tautfrontieti un neatkarības aizstāvi. Īvāns savā 1995. gada memuārā atzīmē: „...LPSR Augstākās Padomes sēdē ... 1990. gada februārī ... savu parakstu vēlēšanās iet kopā ar LTF deva arī Anatolijs Gorbunovs. Mums nebija vienotas attieksmes pret viņa kandidatūru. ... Mūsu nacionālā situācija, šķiet, prasīja būt pretimnākošiem pret jebkuru populāru personu, neatkarības idejas potenciālu atbalstītāju.” (Gadījuma karakalps 263)

Norisēs pēc 1990. gada 4. maija Kalnietes memuārs neiesniedzas. Labi, ka mums ir Gadījuma karakalps – tur Īvāns tās attēlo tikpat pamatīgi un aizrautīgi kā Kalniete „Baltijas ceļu”. Tāpēc daļēji apskatīšu arī to – nodaļu „4. maija republika”. Gribas mudināt lasītāju to sameklēt un izlasīt. (Īsais un virspusējais apraksts 25 gadu atceres albumā salīdzinoši nobāl.) Latvija vēl okupēta, 1991. gada janvāra un augusta notikumi vēl priekšā, pati neatkarība vēl mērķis aiz kalniem – bet jaunievēlētā „LPSR Augstākā padome” ar savu Tautas frontes vairākumu arvien robustāk sāk uzvesties kā patiesi neatkarīgas valsts parlaments un valdība – „4. maija republika”. Ar šaubām, bet – kā liekas – tomēr gudru apdomu, Tautas frontes priekšsēdētājs Īvāns nepretendē uz parlamenta priekšsēža amatu, ļauj šai krēslā palikt populārajam žonglētājam Gorbunovam. Par ministru prezidentu kļūst tautfrontietis fiziķis Ivars Godmanis. Žurnālists Īvāns paliek parlamenta priekšsēdētāja vietnieka postenī. Kā 1990. gada būtiskāko simbolu Īvāns izceļ „brīvo dziesmusvētku atgriešanos”: „Latvijas kosmiskās simfonijas minoro toņu pāraugšana mažorā, apcerīguma uzplaukums līksmē. Gājiens, kura krāsas un skaņas ir tikai niecīgā, redzamā puse, kura gaviļu dzīlēs mirdz tautas laimīgākie mirkļi, pacilātība, kādā tapušas dziesmas un melodijas ... Ar to vairāk nekā politiskām deklarācijām mēs pieteicām savas tiesības Rīgā un Latvijā.” (298) Šis citāts precīzi atspoguļo garaspēka un dziesmas spēka tēmu Īvāna un Kalnietes grāmatu nosaukumos – un Tautas frontes izvēlētās nevardarbīgās cīņas simboliku. Var tikai piekrist Īvāna slēdzienam: „4. maija republika kļuva iespējama ar mieru un labu prātu. 4. maija republikas stiprākais bruņojums, kā izrādījās, bijusi pacietība un brīvības ideja, no kuras nedrīkstēja atkāpties.” (279) Bet mākoņi savelkas ...

„Laiks, kuru var saukt par traģiskāko Atmodas vēsturē, kā Latvijas jaunā ēra sākās tieši ar 1991. gada pirmajām dienām.” (309) „Tumšie spēki” nu savā varā pārņēmuši pārbūves vadoni Gorbačovu un janvārī sāk apvērsuma mēģinājumu pret Baltijas republiku jaunajām valdībām. Latvijā tos personificē komunistu stagnāti Alfrēds Rubiks un Viktors Alksnis. Konfrontācija 1991. g. 1. janvāra rītā – „ap 30 melno berešu kaujnieku”[8] ieņem Rīgas Preses namu un uz jumta paceļ sarkano karogu, deklarēdami, ka „pakļaujas tikai PSRS likumiem.” Īvāns zvana uz Maskavu, atbilde – lai runājot ar Rubiku. (309-10) Tātad – Rubiks taisa apvērsumu Rīgā ar Gorbačova atbalstu! Atbalstu Baltijas valdībām tomēr deklarē Gorbačova sāncensis Jeļcins (tas pats, kas augustā savukārt aizstāvēs pašu Gorbačovu pret „tumšo spēku” pučistiem – ļaujot mūsu neatkarībai beidzot kļūt īstai.). 7. janvārī „sakarā ar briesmām, kas draud Latvijas demokrātijai,” parlaments pilnvaro Īvānu pārstāvēt Latvijas intereses pasaules valdībās un parlamentos. Kad 13. janvārī Lietuvā tanki uzbrūk cilvēkiem Viļņas ielās, Īvāns piedalās lēmumā uzstādīt aizsprostus Rīgā nevardarbīgai aizstāvībai pret līdzīgu agresiju. Sākas leģendārās „barikāžu dienas”. Kritiskajā 20. janvārī Īvāns ir Vašingtonā, sūtņa Anatola Dinberga mājā, kad pēkšņi atskan zvans no Rīgas – „pie Iekšlietu ministrijas kauja ... esot nošautie un starp tiem arī Andris Slapiņš[9] ...”. (330)

Abu jubilejas izdevumu viena no galvenajām iecerēm nepārprotami ir iepazīstināt un atgādināt sveštautiešiem par mūsu neseno vēsturi un pārbaudījumiem, un kā tie sasaucas ar līdztekus norisēm citur Padomijā un pasaulē. Man nav bijusi izdevība iepazīties ar Kalnietes Song to Kill a Giant iespiesto versiju, bet izlasīju elektronisko un vietām salīdzināju ar latvisko oriģinālu. Kārlis Streips ir paveicis milzu darbu to ne tikai tulkojot, bet arī padarot to saprotamāku šīs dienas nelatviešu lasītājam. Uzkrita liels skaits „drukas velniņu” un arī dažas ne gluži izdevušās vietas tulkojumā, kas prasīt prasījās pēc vismaz vēl viena korekcijas lasījuma pirms nodošanas spiestuvei. Jācer, ka tas ir izdarīts. Lasītājam, kas pats nav dzīvojis padomju iekārtā, noteikti noderētu arī pamatīgs komplekts ar paskaidrojumiem lappušu pakājē. Grāmatas viela droši vien visvairāk rezonēs ar lasītāju, kam pašam jau pieredze un izpratne līdzīgos notikumos, un vieglāk orientēties sarežģītajā stāstā. Par Īvāna un Znotiņa atceres albumu jāsaka, ka tas ir emocionāli un vizuāli spēcīgs, varbūt drusku par „frāžainu” dažai gaumei, bet faktuālās informācijas derētu vairāk un precīzākas, īpaši angliskajā daļā un foto paskaidrojumos. Hronoloģija albuma beigās ir vērtīga. Gribas izteikt vēlmi, lai Dainis Īvāns un Kārlis Streips iztulko Gadījuma karakalpu angļu valodā (vismaz nodaļu par 4. maija republiku) – to tad varētu dāvināt diplomātiem, bibliotēkām un draugiem un nedraugiem un likt plauktā blakus Kalnietes Dziesmai. Bet, no kurienes tas spēks – kur tas mājo? Par to vēl jāpadomā.

Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis un daudzu rakstu autors. Dzīvo ASV, Bostonas pievārtē.

[1] 1988. g. 8.-9. oktobrī.

[2] Rīgā: Jumava, 2000.

[3] Autores izdevums ar „The Group of the European People’s Party in the European Parliament” atbalstu. 392 lpp.

[4] Latvijas Ārlietu ministrijas izdevums, 2013.

[5] Rīgā: Tautas frontes muzejs, 2013. Ar Latvijas Republikas Ministru kabineta un Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu. 232 lpp.

[6] Rīgā: Vieda, 1995.

[7] Jānis Škapars, literāts, kādreizējais laikraksta Literatūra un Māksla redaktors un Latvijas dabas ainavas aizstāvis, LTF domes priekšsēdis, viens no Kalnietes tuvākajiem līdzgaitniekiem atmodas darbā.

[8] Melnās beretes – PSRS Iekšlietu ministrijai pakļauts iekšlietu karaspēks „OMON”

[9] Militanti tajā vakarā Rīgā nošāva 5 cilvēkus, starp tiem barikāžu notikumu filmētājus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Pavisam kā barikāžu laikā bojā gājuši uzskaitīti astoņi cilvēki. (Garaspēka zemes atgūšana 183).