Sanita Upleja

 

UZ KAULIEM CELTA LABKLĀJĪBA

AR VERDZĪBU NAV KO LEPOTIES, PAT JA VAŽAS NOŅEMTAS

Tīmeklī publicētā rakstā Jurģis Liepnieks cita starpā rakstīja: Latviešu tauta tikmēr izceļo, izmirst, latviešu zinātne, māksla un kultūra dzīvo sliktāk kā nīstajā Padomju Savienībā. Raksta nosaukums bija „Kāds nacionālisms mums būtu vajadzīgs?” un tas publicēts vietnē Puaro.lv (2013.22.X). Daudzi ļaudis rakstu uzteica anonīmajos komentāros un ar savu vārdu tvitertelpā, nereti paužot bezierunu sajūsmu.

Kad lasīju šo rakstu, mans skats uzreiz aizķērās aiz citētā teikuma. Un ne jau tāpēc, ka esmu tendēta visur saskatīt slikto, bet gan tādēļ, ka tieša un netieša padomju laiku slavināšana, kas pamazām pieņemas spēkā Latvijas sabiedriskajā telpā, mani uztrauc jau kādu laiku.

Pavasarī LU pētnieku publicētais Latvijas sociālās atmiņas monitorings vēstīja, ka pēdējo gadu laikā audzis to cilvēku īpatsvars, kas pozitīvi vērtē padomju laiku Latvijā, un kā īpaši manāma tika uzsvērta noskaņojuma maiņa jaunākās paaudzes vidū. Kopumā autori secināja, ka latviešu negatīvo attieksmi ir nomainījis neitrālāks un pragmatiskāks skatījums uz padomju periodu Latvijā.

Vēl vasarā Latvijas ziņu telpu apskrēja vēsts, ka „Nepārstāvēto parlaments” netālu no Okupācijas muzeja plānojot atvērt Nepilsoņu jeb Dzīvās atmiņas muzeju, kas vēstītu ne tikai par nepilsoņu grūtībām, bet arī par padomju laika sasniegumiem un labumiem. Savukārt rudenī Dailes teātrī Dmitrijs Petrenko iestudēja izrādi Biedre Zariņa (diemžēl neesmu redzējusi), un iestudējumu pavadošajās mediju ziņās diezgan skaidri bija nolasāms vēstījums, ka padomju laikos bijusi arī normāla dzīve.

Vienīgā dzīve. Fakts, ka daudziem Latvijas un ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, padomju varas pusgadsimtā vai septiņdesmit gados (kā nu kurā vietā) bija kopumā laba personīgā dzīve, nav noliedzams. Cilvēki precējās un laida pasaulē bērnus, priecājās un ballējās. Protams, jo tā ir viņu vienīgā dzīve, un vēl jo vairāk tādēļ, ka citas iespējas jau īsti nebija – robežas bija stingri noslēgtas un dzīve bija jādzīvo to iekšienē. Turklāt daudzi apzināti vai neapzināti izvēlējās arī neinteresēties, kas patiesībā notiek viņu valstī un ar viņu līdzcilvēkiem, kas pats par sevi nav nekāds noziegums.

Pilnīgi noteikti, ka tādas pašas vienīgās dzīves ar ballēm un citiem labumiem dzīvoja arī daudzi parastie cilvēki nacistu pārvaldītajā Vācijā. Kāds taču ievācās izdzīto vai nogalināto ebreju un citu režīma „ienaidnieku” mājvietās, kāds taču izmantoja no Austrumeiropas atvesto „darbaspēku”. Kopumā noteikti tā laika Vācijā daudziem bija gluži laba un normāla dzīve, un it īpaši ja salīdzina ar citām Eiropas valstīm tajā laikā.

Taču vai mēs šodien varam iedomāties situāciju, ka tiek uzņemtas filmas, iestudētas izrādes, rakstītas grāmatas un visādi citādi cildināti Vācijas tā laika ekonomiskie, kultūras un citi „sasniegumi”? Laikam taču nē.

Pat, ja mēs nevaram ar atpakaļejošu datumu pārmest visiem tā laika Vācijas iedzīvotājiem grēkus, ko pastrādāja nacistu režīms, tomēr šodien nav iedomājams slavināt „normālo” dzīvi tā laika Vācijā atrauti no nacisma noziegumiem. Pat ja kādam tolaik bija laba alga, pensija, dzīvoklis vai veselības aprūpe.

Kam bija, kam nebija? Tad kādēļ Latvijā mēs turpinām tīksmināties par padomju laika „sasniegumiem” un „labumiem”? Nacistu režīms ilga divpadsmit gadus, tas bija pirms pusgadsimta, un daudz jau vairs nav palikuši tie, kas to laiku paši ir piedzīvojuši. Tomēr cilvēces ētiskā apziņa pamatoti mums liedz to laiku ietīt aizmirstības miglā un izpludināt labā un ļaunā robežas.

Tāpēc vēl jo vairāk dīvaini, ka paši Latvijā cenšamies ar steigu un rožainā miglā ietīt pusgadsimtu ilgu laiku, kas beidzās pirms nepilna gadsimta ceturkšņa un kura „labumus” tieši baudījusi liela daļa šodienas Latvijas iedzīvotāju. Kāpēc nespējam vai negribam saredzēt, ka bija tie, kam tiešām kaut kas bija, pretstatā tiem, kam nekā vairs nebija, ieskaitot viņu kailo dzīvību.

Kāpēc vietā un nevietā atsaucamies uz „brīnišķīgo” padomju laika medicīnu, ja simtiem un tūkstošiem cilvēku šā režīma laikā bija miruši nometnēs un izsūtījumā bez jebkādas medicīniskās aprūpes. Turklāt smagākais mantojums, ar ko joprojām neesam tikuši galā, ir padomju laiku radītā korupcija un „blatu” sistēma veselības nozarē, kas ir galēji ciniska un pretrunā jebkādiem ārstu zvērestiem un profesijas principiem.

Un nevajag norakstīt padomju režīma represijas uz mistiski tālu Staļina laiku. Pēdējie politieslodzītie baltieši no nometnēm atgriezās tad, kad te jau pilnā sparā ritēja Trešā atmoda. Ja lasa atmiņas un arī vēsturnieku darbus, tad redzams lielais baltiešu politieslodzīto skaits PSRS soda nometnēs, tāpat kā ārprātīgais sodu smagums pat skolēniem par Latvijas karoga uzvilkšanu vai skrejlapu izplatīšanu. Turklāt cilvēku izsekošana taču pilnā sparā ritēja vēl līdz 80. gadu pašām beigām.

Par kādu labo bezmaksas izglītības sistēmu varam runāt, ja cilvēkiem ar sliktu raksturojumu un „nepareizo” ģimenes mantojumu, neraugoties uz viņu talantu un spējām, nebija iespējas vispār sapņot par augstskolu. Turklāt tāda sistēma tika piekopta līdz pat 80. gadu beigām. Protams, tādiem nevēlamiem elementiem bija arī iespēja doties studēt uz „brālīgajām” republikām, bet tad tas daudz neatšķiras no labprātīga izsūtījuma.

Prasiet Skujeniekam un Belam. Tāpat es nezinu par kādām lielām padomju laika pensijām, izņemot personālās pensijas padomju nomenklatūrai un militārpersonām, tiek visu laiku runāts. Viena mana vecāmāte saņēma 29 rubļu kolhoznieka pensiju, otra – 50 rubļu, jo bija arī mežrūpniecībā strādājusi. Ar tādu pensiju izdzīvot nevarēja, tādēļ bērni atbalstīja. Savā tuvākajā apkārtnē neatceros nevienu tā laika pensionāru, kurš varētu izdzīvot bez savu bērnu vai radinieku atbalsta.

Arī mani vecāki kā rūpnīcas strādnieki, ja vēl pensionētos padomju laikos pirms hiperinflācijas PSRS sabrukuma priekšvakarā, saņemtu noteikto 120 rubļu pensiju, kas salīdzinājumā ar viņu algām nozīmētu ienākumu un dzīves līmeņa kritumu uz pusi vai pat vairāk.

Atgriežoties pie raksta sākumā minētā citāta par mākslas un kultūras labajiem laikiem padomju režīmā, varētu pajautāt kaut vai Knutam Skujeniekam – vai labāk bija padomju soda nometnē jeb tomēr brīvā valstī ar mazo pensiju? Vai Alberts Bels, padomju prokuratūrā pratināts par savu daiļdarbu saturu, jutās labāk nekā šodien? Diemžēl vairs nevaram pajautāt Vizmai Belševicai, kāda ir sajūta, kad maza bērna acu priekšā tevi aizved uz pratināšanu VDK. Arī Franču grupas dalībniekiem vairs nevaram pajautāt par viņu labsajūtu padomju laikā.

Var jau priecāties par lielo atbalstu mākslai un kultūrai, un daļa tādu arī izjuta, bet tas notika vienlaikus ar mākslas darbu un grāmatu fizisku iznīcināšanu, norakšanu specfondos, kā arī daļas rakstnieku un mākslinieku represēšanu, gan liedzot radošo darbību, gan ieslogot nometnēs. Tā rezultātā ir izaugušas latviešu paaudzes bez pašu zelta klasikas apgūšanas, it īpaši tās daļas, kas attiecas uz brīvvalsts izcīnīšanu un uzplaukumu. Tad nav arī īpaši jābrīnās par pašu vēstures nezināšanu.

Nav ko lepoties. Protams, ka var teikt, ka tā tomēr bija mazākā vai maza daļa, kas tika tieši represēti, pazemoti vai apspiesti. Taču, kādās mērvienībās mērīt cilvēku ciešanas? Tad jau varētu arī teikt, ka seši miljoni ebreju upuru ir tikai maza daļa no miljardiem pasaules iedzīvotāju. Tomēr mēs tā nesakām un nedrīkstam teikt, apzinoties šo noziegumu pret cilvēci smagumu.

Vai mēs varam iedomāties plātāmies un lepojamies ar to, ka iedzīvotāju sastāva izmaiņas holokausta rezultātā ir normāla vēsturiska un objektīva attīstība, kam nekāds morāls vai politisks novērtējums nav jādod? Protams, ka nē.

Tad kāpēc citāda ir attieksme pret komunisma noziegumiem? Tā ir uz cilvēku kauliem un neizmērojamām ciešanām celta labklājība, kuru vēl šodien daudziem nav kauna apdziedāt. Kā iemācīsim saviem bērniem atšķirt labu no ļauna, ja nespējam atzīt, ka uz citu cilvēku kauliem celta labklājība nav cildināma lieta.

Mums šodien ir brīvība pieminēt vai nepieminēt padomju laika noziegumus, tāpat kā priecāties vai nepriecāties par padomju laika „sasniegumiem”. Taču pāri visam ir jāatceras, ka padomju laikā brīvības nebija. Nevienam. Arī tiem, kas saņēma personālās pensijas, iepirkās specveikalos un dzīvoja specprojektos. Arī viņi bija verdziskās sistēmas ķīlnieki. Un ar verdzību diezin vai ir vērts lepoties, it īpaši tad, kad važas ir noņemtas (Ir 2013.8.XI).