PAR NODZĪVOTU DZĪVI

Biruta Baumane. Sarunas ar sevi. Rīgā: J. Daugava, 2012. 104 lpp.

 

Māksliniece jūnijā nosvinēja 91. dzimšanas dienu, taču joprojām viņa ir pilna spara un enerģijas, cik nu miesa ļauj, un vēlas teikt savu vārdu. Vēl arvien Biruta Baumane nav apmierināta ar to, ko pasaule par viņu saka, un cenšas labot citu viedokļus. Māksliniece nebija apmierināta ar grandiozo, grezno gleznu albumu, ko, gaidot viņas 90 gadu jubileju, bija sarūpējusi galerija Daugava un mākslas zinātniece Anda Treija. Rezultātā viņa panāca, ka apgāds Jumava izdeva pašas sastādīto gleznu albumu. Un nu šī atmiņu grāmata.

Tā stāsta par tiem laimīgajiem laikiem, kad bijām jauni, pavisam jaunizcepti un spērām pirmos soļus atklātībā mākslas laukā. No tā brīža tik daudz ūdeņu aiztecējis! Paiet mūži. Aizveras laika vārti, lai nekad vairs neatvērtos. Aiz tiem paliek tie, kas šo laiku radījuši, – laiku rada cilvēki, kas tajā dzīvo, saka māksliniece. Viņa piemin savus kursa biedrus, kolēģus, garīgi tuvus draugus. Mūsu acu priekšā nostājas gleznotāji Boriss Bērziņš un Gunārs Cīlītis, tulkotāja Maija Silmale, dzejnieki Vizma Belševica, Andrejs Eglītis un Ojārs Vācietis, baletdejotāji Anna Priede un Arvīds Ozoliņš, aktrise Helēna Romanova, aiz kuriem jau aizvērušies zemes vārti. Daudzi no viņiem ir bijuši Baumanes portretu varoņi. Arī pianists Valdis Jancis, čellists Māris Villerušs, zinātnieks Jānis Stradiņš. Labus vārdus grāmatas autore velta saviem skolotājiem Jānim Liepiņam, Konrādam Ubānam, Valdemāram Tonem un Ģedertam Eliasam. Raksturojumi brīžiem ir ļoti trāpīgi. Piemēram, māksliniece par gleznotāju Jāni Pauļuku raksta: Viņš bija kā spožs, ass akmentiņš, pēkšņi iesviests solīdās, rāmās sabiedrības vidū. Jaunāku paaudžu mākslinieki nav gleznotājas uzmanības lokā: Ir divas lieliskas paaudzes, ar kurām man nācies sastapties – manējā (un drusku jaunāka tai līdzās), ko es ļoti mīlu, un manu vecāku un skolotāju paaudze (un drusku vecāka), ko es ļoti augstu vērtēju un apbrīnoju.

Birutas Baumanes vecāki bija skolotāji Tērvetē. Tur māksliniece uzaugusi, tur pasauli iepazinusi. Tērvetei viņa velta brīnišķīgas grāmatas lappuses, bet tās ir arī vienas no visskumjākajām. Bērnības brīnumainais laiks ir pagājis. Tas vairs nav atgriežams, tādēļ jo mīļāks.

Grāmata ir kā daiļš trauciņš, kurā saglabāti atmiņu ziedi. Tie vairs nesmaržo. Toties to īpašniecei tie ir jo dārgi, tos nevar aizmest – tās ir jaunības puķes, kas vēl arvien zied pilnā krāšņumā un saldās smaržās. Šis šķitums ir valdzinošs un smeldzīgs – jaunība nenāks vairs, tā neatgriezīsies – kā nereti saldsērīgi dziedam.

Māris Brancis