LIDIJA DOMBROVSKA GLEZNO ARĪ AR VĀRDIEM

Lidija Dombrovska. Klusuma klarnete. Dzeja. Rīgā: Sol Vita, 2013. 208 lpp.

Kad lasīju Austrālijā dzīvojošās ražīgās māk­slinieces un rakstnieces Lidijas Dombrovskas nupat iznākušo jau astoto dzejoļu krājumu Klusuma klarnete, neviļus gribējās to sasaistīt ar viņas gleznām, – košas krāsas, dažādība un dinamika. Tāpat kā viņas gleznas, arī dzejoļi ir pilni pārsteigumu. Laikam jau tāpēc, ka, kā pati dzejniece dzejolī „Dzeja sevi nepiesaka” norāda,

Dzejoļi nāk, kad tiem iepatīkas,

to atceros

un nesāku tiem pakaļ dzīties,

gan tie paši ieradīsies,

gaidu,

datora krēpēs ieķērusies.

Gleznošana nenoliedzami ir liela daļa Lidijas Dombrovskas dzīves, jo arī dzejoļos ieskanas mākslas tēma: Daba ir zinīga – glezno jauktajā tehnikā vai Zīmējot es līkločoju no zvaigznes uz zvaigzni, un tā ik pa laikam.

Kā jau pierasts, Lidijas Dombrovskas gan prozas, gan dzejas darbos var sastapties ar apbrīnojamiem un neierastiem salīdzinājumiem, piemēram, Sirds salecas kā pusdzīva rauda vai Aizrautība ir vitamīni liesā uzturā.

Lai gan viena no četrām grāmatas nodaļām ir nosaukta romantiski Tavā plaukstā mani vārdi un arī dzejoļu nosaukumi liecina par kādām maigākām pārdomām, kā Teic man, Solījums, Mīlestības tēma, Tevi izbūru, tomēr lasītājam velti gatavoties uz saldsērīgām rindām. Visos dzejoļos ir kāda asa dzirksts, dzejniecei raksturīgā dzēlība un vārdu spēle. Dzejnieku daudz apdzejotā mēnesnīca viņai ir futbola bumba, ko Dievs debesu vārtos iespēris, mēness zilganbāls kā žūpas seja pēc dzīrēs pavadītas nakts, savukārt par mīlestību Lidija Dombrovska saka: Ja tā tevī ieķeras, tā aug kā kefīra sēnītes pienā un neliek, neliek mierā.

Interesanta šķiet dzejnieces pieeja ar pēdējām dzejoļa rindām pārvērst visa dzejoļa noskaņu, tām izskanot negaidīti un it kā aprauti. Tādi, piemēram, ir dzejoļi Vējam nav monopola, Svētvakars, Alegorija un citi, arī Noktirne:

Es gāju vakara pastaigā,

pasaules ainava rādījās mēļa.

Riets uzlika savu asiņaino galvu

uz apvāršņa dēļa.

Tumsas sulainis zemei

noslēpumu pārklāja.

Zvaigznes debess spodrajā

virsmā sēklas sēja.

Pelēks putns

uz jumta dzegas meditēja.

Tomēr mani šajā dzejoļu grāmatā noteikti pārsteidza tas, ka lasītājam nekad neienāktu prātā, ka dzejniece dzīvo Austrālijā. Tik tuva viņai ir dzimtā Latvija un tās daba, ka dzejā jūt tikai to – gan meža zemenes, gan priežu mežus, tāpat to apciemo briedis, ezis, lācis. Ik pa laikam dzejā ieskanas atmiņas un sapņi par Latviju (Nostalģisks vakars, Sevi izsapņoju u.c.), dzejolī Bēgļa reālija pat lasāma smeldze par pārdzīvoto kara un bēgļu gaitu laikā. Ne miņas no ķenguriem, eikaliptiem, kukaburām, ne pat karstās saules, kas visu izdedzina un kas tik bieži parādās rakstnieces prozas darbos. Šķiet, ka dzejniece savu dzeju ir atvēlējusi tikai latviskajam.

Lidija Dombrovska jūtas brīva latviešu valodas lietošanā, tāpēc arī viņas dzejoļos varam sastapt tādus īpatnējus vārdus kā dziesna, šķirgata, jūrava, vējava, dzieti u.c.

Dzejoļu krājumā dziļas pārdomas, drosmīgi vārdu salikumi un smaida dzirksts. Baudīsim!

 

Vita Gaiķe

Vita Gaiķe ir JG redakcijas locekle un laikraksta Latvija Amerikā galvenā redaktore.