PAR VISSLAVENĀKO KROTENIEKU

Ingūna Bauere. Piedod, Karolīne! Rīga:Zvaigzne ABC, 2013. 503 lpp.

 

Anša Cīruļa kokgriezums

Pirms vairāk nekā simts gadiem – 1905. gadā – Smiltenes mācītājs un rakstnieks Kārlis Kundziņš sarakstīja monogrāfiju Kronwalda Attis. Gabals is latweeschu garigàs dsihwes. Otra – uz pusi biezāka – monogrāfija par Krotes muižas „Lejasmiķos” dzimušo skolotāju, valodnieku un vienu no lielākajiem patriotiem, kāds Latvijā vispār bijis, iznākusi tikai šogad, pirms pāris mēnešiem. Lai nemaldina darba nosaukums – tas nav melodramatisks vai sentimentāls, lai gan Bauere, protams, ir pievērsusies slavenā krotenieka privātajai dzīvei, taču tā nav izvirzīta romāna centrā. Rakstniece gandrīz vai ar izmeklētājam piemītošu vērību izsekojusi divu senu Lejaskurzemes dzimtu – Rolofu un Kronvaldu – likteņiem, kā arī Ata Kronvalda ieguldījumam gan latviešu valodas kopšanā, gan pedagoģiskajā darbā.

Grāmatas ievadā pausti zīmīgi vārdi: Zvaigznes spīd un izdziest, kur nu vēl atmiņas par cilvēku un viņa spožā slava. Tomēr, ja esi latvietis, ja runā un domā latviski, tad ir lietas, vietas un vārdi, kas vienkārši JĀZINA. Tev pašam, taviem bērniem un bērnubērniem. Mums – latviešiem (5. lpp.). Nav noslēpums, ka Kronvalda devums un nopelni dzimtenes labā daudziem mūsdienu latviešiem neko neizsaka – viņi par tiem vienkārši nezina un nav arī ieinteresēti uzzināt. Lai saglabātu kāda izcila tautieša piemiņu nākamībai, nepietiek ar to vien, ka viņa vārdā nodēvē bulvāri, skolu, fondu un prēmiju. Kā rāda pieredze, ar to ir par maz. Lai situāciju labotu un par šo ievērojamo vīru, viņa dzīvi kompaktā veidā būtu iespējams uzzināt pēc iespējas vairāk, ir tapusi šī apjomīgā grāmata. Rakstniece darbu veidojusi pēc hronoloģijas principa.

Pirmkārt, romānu var uzskatīt par detalizētu Kronvalda dzīvesstāsta atspoguļojumu – viņa izveidošanos par vienu no izcilākajiem latviešu valodniekiem un pedagogiem, kā arī par latviskuma kopēju. Tieši šis vīrs ir viens no pirmajiem, kurš atklāti kritizēja savu tautiešu, kuri bija ieguvuši labu izglītību, nevēlēšanos, pat kaunēšanos runāt dzimtajā valodā. Tieši Kronvalds bija viens no pirmajiem, kurš norādīja, ka latviešu valodā bez problēmām var izpaust tieši to pašu, ko ikvienā no lielo tautu valodām. Jā, valoda ir kopjama un uzlabojama, ko šis vīrs ar lielu degsmi mūža garumā arī dara. Mūsdienās latviešu valoda nav iedomājama bez daudziem viņa ieteiktiem un aktualizētiem vārdiem. Protams, ne visus no tiem pieņēma, piemēram, romānā daudzkārt atkārtojas vārds „divatrons”, kas būtu lietojams vārda „teātris” vietā. Kā smags pārmetums skan Kronvalda izteiktais spriedums: Mēs nemīlam savu tautu, jo no viņas nezinām neko citu kā „tā bijusi vergu tauta un vergu tauta palikšot” (278). Jāpiebilst, ka šis viņa spriedums nebūt nav vienīgais, kas ir tik aktuāls mūsdienām.

Zināmu izbrīnu, pat kaut ko līdzīgu lepnumam izsauc lappuses, kur atainots Kronvalda nerimtīgais darbīgums, viņa nelokāmā pārliecība un centība, ar ko šis vīrs sev „nobruģēja” ceļu uz studijām Berlīnē (naudas trūkuma dēļ tās ātri pametis) un Tērbatā. Par spīti nespēkam, regulārām veselības problēmām, pat fiziskām ciešanām A. Kronvalds savai „vadzvaigznei” sekojis ar apskaužamu uzticību, bez šaubīšanās upurējot gan veselību, gan privāto dzīvi. Lai sasniegtu iecerēto, lai visas apņemšanās izpildītu līdz galam, šis vīrs neko nežēloja. Šodien mēs teiktu – Kronvalds ir darbaholiķis, kurš bez darāmā un kārtojamā nespēj nosēdēt ne mirkli. Vai tas viennozīmīgi ir slavējami? Grūti pateikt, taču latviešiem gan mūsdienās, gan arī nākamībā Kronvaldu par viņa veikumu valodniecībā un pedagoģijā būtu grēks aizmirst. Savukārt šī izcilā vīra ģimene ne reizi vien juta dzīvesbiedra un tēva trūkumu. Galu galā – visi trīs A. Kronvalda bērni bija spiesti uzaugt bez tēva un lielā nabadzībā, jo viņš, gadiem sevi nesaudzēdams, nomiris, bērniem esot maziem.

Otra romāna līnija, protams, ir Kronvalda privātā dzīve – viņa mīlestība pret vācu izcelsmes meiteni, mājskolotāju Karolīni Rolofu. Rodas jautājums, vai šī mīlestībā dibinātā savienība, šī ģimene bijusi laimīga? Cik gan bieži Kronvaldam savai „māmuliņai”, kā viņš bieži dēvējis dzīvesbiedri un savu bērnu māti, nācies lūgt piedošanu! Kāpēc? Tāpēc, ka sabiedriskā dzīve, aktivitātes – konferences, sanāksmes, studentu vakari, skolas lietas – vienmēr bijušas pirmajā vietā. Lasot romānu, vairākkārt ienāk prātā doma, kāpēc šim izcilajam cilvēkam vispār vajadzīga ģimene, ja jau tai neatlika ne kripatiņas laika? Zīmīgi ir Kronvalda vārdi: Piedod, Karolīn, bet, ar mani saistījusies, tu esi uzticējusi savu dvēseli īstam velnam…(230).

Ingūna Bauere krāšņi parādījusi arī romānā tēlotā laika sadzīves apstākļus, kā arī lasītāju iepazīstinājusi ar ievērojamām personībām, piemēram, Andreju Spāģi, Jāni Dīriķi, Bernhardu Dīriķi, Jēkabu Pilsātnieku, Kārli Kundziņu, Jāni Andžu Jurjānu, Miķeli Krogzemi (Ausekli), Frīderiku Tīdemani, brāļiem Matīsu un Reini Kaudzītēm, Kārli Egli un citiem. Visiem minētajiem ļaudīm bijusi saistība ar darba centrālo personu – viņi bijuši vai nu Kronvalda draugi vai kolēģi, vai vienkārši domubiedri. Īpaši aizkustināja, kā attēlota izcilā skolotāja sadarbība ar kolēģi Reini Kaudzīti – abi vīri kopīgi strādājuši pie vēstures mācību grāmatas manuskripta, taču diemžēl Kronvalda pāragrās nāves dēļ darbs paliek nepabeigts…

Romānā daudz uzzināms arī par vairākiem tolaik Latvijas teritorijā kalpojušajiem mācītājiem, no kuriem vislielāko ievērību pelna Kronvalda audžutēvs – Durbes Dienvidu draudzes garīdznieks Hermanis Ērenfests Katerfelds. Tieši šis vācu izcelsmes garīdznieks nākamā skolotāja un valodnieka liktenī spēlējis nozīmīgu lomu, jo pirmais pamanījis jaunā puiša zinātkāri, centību, alkas pēc izglītības. Mācītājs, to novērtēdams, devis pirmo iespēju. Bez tās nākamā Latvijas patriota un cīnītāja par latviešu valodu, ar kuru mēs varam lepoties, varbūt nemaz nebūtu.

Saistoša, vietumis savdabīga ir valoda, kādā darbs sarakstīts. Lai labāk attēlotu laikmeta garu, rakstniece citējusi gan mācītāju sprediķus, gan Kronvalda saraksti ar Karolīni un viņa daudzajiem domubiedriem, gan šī vīra rakstus periodikā, no kā, šķiet, visiespaidīgākā un visnesaudzīgākā ir polemika ar Dobeles mācītāju Augustu Bīlenšteinu Baltijas Vēstnesī.

Romāns Piedod, Karolīne! spēcina. Tas ir kā liecība, ka latvieši spēj pastāvēt un izdzīvot arī ļoti sarežģītos apstākļos, ja vien viņos ir cieņa un mīlestība pret savu valsti.

 

Lāsma Ģibiete