MĒRNIEKU LAIKI VĀCISKI

Reinis Kaudzīte und Matīss Kaudzīte. Landvermesserzeiten. Salzburg: Verlag Kaspars Kļaviņš, 2012.

 

Uldim Ģērmanim, astoņdesmitai jubilejai gatavojoties, Misiņa bibliotēka bija nolēmusi sarīkot plašu izstādi. Saprotamā kārtā tādai izstādei klājās raksturot vēsturnieka literārās ietekmes. Kaudzīšu Mērnieku laiki Ģērmanim atvēlētajos stendos bija starp pašām nozīmīgākajām grāmatām. No Kaudzīšu romāna Ģērmanis allaž smēlies spēku, ja tie dzīves un publicistiskos cīniņos tikuši iztērēti. Ģērmanis, drusciņ pārspīlējot, mēdza teikt, ka daudzām tautām tik izcila romāna nav, katrā ziņā vismaz vāciešiem ne. Tad nu viņiem, amizanti izsakoties, šis romāns ticis ar Valda Bisenieka un Kaspara Kļaviņa gādību.

Ģērmanim līdzīgu nostāju, vācu literatūras vērtības nosakot, paudis Alfrēds Gāters, kas pēc Madonas ģimnāzijas pabeigšanas sāka studēt ģermāņu filoloģiju ar vienu vien ieganstu – lai iepazītos ar vācu prozas māk­slas izciliem paraugiem. Studēšana sagādājusi vilšanos. Pēc tam Hamburgā īstenotās medicīnas studijas, protams, nebija vilšanās motīva nosacītas.

Pirmo reizi Mērnieku laiku vācisko izdevumu redzēju pavasarī, kad LU Akadēmiskajā bibliotēkā Austrijas Rakstnieku savienības priekšsēde Marianna Grūbere lasīja sava romāna Ins Schloss fragmentu. Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere viešņai pēc literārā sarīkojuma pasniedza Kaudzīšu Mērnieku laiku tikko iznākušo vācisko tulkojumu un piebilda, ka tulkotājs sēž zālē. Tā kā Matiasa Knolla tur nebija, tad vienīgais, kas tādu darbu spējīgs paveikt – ir Valdis Bisenieks, un viņš sēdēja man tieši līdzās. Par ģermānista darba spējām nešaubījos, zinādams, ka viņš viens pats radījis apjomīgu Latviski – vācisku vārdnīcu, bet ķeršanās pie Mērnieku laikiem man likās kā tāds pašnāvības mēģinājums. Tikai pa gabalu redzēju lielo sējumu, taču uzreiz bija skaidrs, ka vācu izdevumam izmantots 1913. gadā Rīgas Latviešu biedrības sagādāta izdevuma vāks. To pēc biedrības lūguma bija darinājis mākslinieks Eduards Brencēns, reizē veidodams lielisku grāmatas grafisko daļu – zīmējumus, kuri tagad ietverti latviešu klasiskās mākslas mūžīgajos paraugos. Tai pašā 1913. gadā izdoti Mērnieku laiki ar vienkāršāku vāku. Arī šis retais izdevums ir Misiņa bibliotēkas krājumā.

Bisenieks nav nekāds plikata, tomēr nav arī tik bagāts, ka jaudātu bez algas strādāt divus gadus bez apstājas. Tā kā Valsts Kultūrkapitāla fonds aizvien reklamējas par nabagu, saprotamā kārtā uzradās jautājums, kas Biseniekam maksāja algu jeb honorāru. Bisenieks goddevīgi uzreiz piesauca Kaspara Kļaviņa vārdu. To biju gan dzirdējis citā sakarā, tomēr nebiju pietiekami informēts par vēstures zinātņu doktora darba gaitām.

Kaspars Kļaviņš dzimis Rīgā 1968. gadā, studējis LU, skolojies daudzās citās mācību iestādēs, un tagad viņš ir mācībspēks vairākās Latvijas un Eiropas augstskolās, viesprofesors arī Minsteres U., grāmatas pases daļā par pašreizējo darbošanās vietu norādīta Zalcburga. Kļaviņš ir vāciski pārtulkotā izdevuma Landvermesserzeiten zinātniskais redaktors, un viņš arī apgādājis tulkojumam lietpratīgus priekšvārdus.

Bet, lai būtu, kam priekšvārdus rakstīt, lai būtu, ko zinātniski komentēt – vajag pašu vārdu, par kuriem gādājis izcilais vācu valodas gara izpratējs Valdis Bisenieks. Novērtēt tulkojumu, protams, īsteni var tikai vācieši, tomēr arī mums, kas no skolas gadiem jau pazīstam Mērnieku laikus, ir ko sacīt, kaut vai – salīdzinot izjūtas, kādas rodas, lasot latviešu oriģinālu, kādas - lasot tulkojumu. Mani pilnā mērā apņēma tā gaisotne, kas izjusta, lasot Mērnieku laikus latviski. Vārdi iespējamai atbilsmei izraudzīti ar apbrīnojamu izmanību. Manā lūkojumā Ilzes un Kaspara saruna vāciski skan pat iespaidīgāk nekā latviski. Tāda savādība iespējama tāpēc, ka gadu desmitiem latvieši ir vācu mācītāju skoloti didaktiskajā piētismā, un – vāciski vai pusvāciski – vārdi Kaspara un Ilzes mutē veidojas ar vecās luteriskās baznīcas kalpu drusciņ jocīgu pieskaņu. Īpašvārdi visur atstāti negrozīti. Lai vācieši varētu latviskos vārdus izlasīt, dots rūpīgi izsvērts paskaidrojums. Teksta redaktors ir Austris Grasis.

Kāds saimniecisks un politisks censonis izteicies, ka Edvarta Virzas Straumēni ir kaitīga grāmata, jo radot ilūziju, ka latviešiem vieniem pašiem iespējams izsisties dzīves grūtībās, kā neesot vis (laikam domāts, ka latvietim obligāta ir ES, sliktākajā gadījumā – Krievijas palīdzība). Arī Straumēni savulaik tika pārtulkoti vāciski, un vācu sabiedrība tos atzinīgi uzņēma. Par Mērnieku laiku kaitīgumu varēs izteikties citi literatūras pazinēji, esmu pārliecināts, neviens tomēr nespēs uzrādīt tulkojuma bīstamību.

Valdis Bisenieks jau iepriekš no latviešu valodas vāciski pārtulkojis Astrīdas Beināres romānu Rīgas Dievmātes klosteris. Biseniekam ir nozīmīgi tulkojumi ne vien no vācu, bet arī itāļu valodas. Viņš ir pārtulkojis Atskaņu hroniku. Pārtulkot Gēti, Rilki, Cveigu, Teodoru Mannu – tas ir grūts uzdevums, lielākoties paša tulkotāja izraudzīts. Viss vienmēr veikts ar cildināmu rūpību. Tomēr Mērnieku laiku vāciskais tulkojums jāvērtē par gara varoņdarbu.

Valdis Bisenieks dzimis 1928. gadā Rīgā. Bisenieks iestājies Rīgas 1. valsts ģimnāzijā, kam bija klasiskas vidusskolas raksturs, bet absolvējis viņš Rīgas 11. vidusskolu, kas bija Franču liceja turpinātāja. Bisenieks ir beidzis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes vācu nodaļu, vēlāk docējis vācu valodas priekšmetus vairākās Latvijas augstskolās. Bisenieks ir habilitēts filoloģijas doktors, doktora disertāciju aizstāvējis par vācu valodas teikuma intonācijām.

Jānis Liepiņš

Rakstnieks, Dr. med. Jānis Liepiņš ir stāstu, tēlojumu, atmiņu un dzejoļu grāmatu autors. Atdzejojis Dantes sonetus Vita nuova kopā ar Vizmu Belševicu.