MŪSU LAIME?

Ilan Berman. Implosion: The End of Russia and What It Means for America. Washington, DC: Regnery Publishing, Inc., 2013. 267 lpp. (Angļu valodā.)

 

Fotokolāža: Jim Kazanjian

Mūsu draugs, bijušais latvijietis Franks Gordons avīzē Laiks (2013.5.-11.X), tā gandrīz starp citu, piemin jaunu grāmatu ar priecīgi satraucošu nosaukumu: Implozija/ Krievijas gals. Steigšus to izprasu caur pilsētas bibliotēku. Gāmatas autors Bermans ir Amerikas Ārpolitikas padomes (American Foreign Policy Council) viceprezidents. 10 īsās viegli lasāmās nodaļās (puse grāmatas sastāv no vērēm un pielikumiem) viņš izgaismo neizbēgamus draudus Krievijai un zīlē par neprognozējamām sekām Amerikai – un, protams, mums visiem. Pilnais apakšvirsraksts – Krievijas gals un ko tas nozīmē Amerikai – gan it kā sola atbildes, bet grāmata faktiski noslēdzas ar prātulu: „Mēs neviens nezinām, bet mums būtu jāzina pietiekoši, lai zinātu, ka mēs nezinām.”

Neizbēgamie draudi vēl nopietnāki tāpēc, ka nedz pasaule, nedz pašas Krievijas vadība, neliekoties tos apzināmies, nemēģina tos nevērst vai mazināt: „...valdība [ir] apmāta ar savu finansiālo labklājību un globālo stāžu, bet atstāj novārtā iedzīvotāju ilgtermiņa vajadzības” (8). Nopietnākās ir „drausmīgie veselības standarti”, alkoholisms, nekontrolēta narkomānija un AIDS epidēmija. Rezultātā – caur augstu mirstību, abortiem, zemu dzimstību un emigrāciju – Krievijas iedzīvotāju skaits katru gadu samazinoties par gandrīz pus miljonu, un no PSRS iziršanas brīža līdz gs. vidum varētu sarukt par veselu ceturtdaļu. Demogrāfi to nosaukuši par „Krievijas iztukšošanos” – nesavienojamu ar dzīvotspējīgu modernu valsti. Valdība sevi finansē ar Krievijas dabas bagātībām, īpaši naftu un gāzi (25, 76).

Daba nemīl tukšumu, un tukšojošos Krieviju šaipus Urāliem gatavi aizpildīt gan pašas Krievijas, gan Vidusāzijas kaimiņvalstu (bijušo PSRS republiku) musulmaņu tautas, bet tālajos austrumos – ķīnieši. Musulmaņiem ir augstāka dzimstība, nav abortu un tie nelieto alkoholu. Vidusāzijas valstīs ir bezdarbs, un to iedzīvotāji gan legāli, gan nelegāli migrē uz krievu apdzīvotajiem Eiropas Krievijas apgabaliem strādāt un dzīvot. Maskavā jau tagad esot 2½ miljoni musulmaņu. Autors lēš, ka 2020. gadā ap ¹/₅ Krievijas iedzīvotāju būs musulmaņi, bet 2050. gadā varbūt pat vairāk nekā puse (30).

Ķīnā, kopš ar likumu uzspiesta tā sauktā „viena bērna” politika, dzimstība vairs nav tik sevišķi liela, bet ir ļoti augsts apdzīvotības blīvums. Sibīrijā dzīvojot mazāk nekā seši cilvēki uz kvadrātjūdzi, kamēr turpat blakus Ķīnas Heilongdžiangas provincē – 210-220 (54). Ķīnieši meklē zemi lauksaimniecībai un masīvi plūst pāri robežai kultivēt Sibīriju. Sibīrieši savukārt tiecoties uz rietumiem – uz Eiropas Krieviju un tālāk pasaulē. Uz vietas paliekot vairāk alkoholiķi. (58)

Sekojošās nodaļās autors apskata, kāda ir Krievijas valdības politika iepretim šiem iekšējiem un ārējiem spēkiem un strāvojumiem – īpaši pēdējos 12 gados, kopš to vada Vladimirs Putins. Tā bijusi īsredzīga – imperiālistiska un musulmaņu pasauli neizprotoša: „...Maskavas pieeja arvien vairāk panākusi nokļūšanu arābu pavasara nepareizajā pusē – arī musulmaņu pasaulē vispār.” 85% pasaules musulmaņu (tostarp Krievijas un Vidusāzijas) pieder Sunni denominācijai, bet Krievija – šķietami netīšām – nokļuvusi Šī’a novirziena pusē, kas dominē Irānā un Sīrijā („accidentally Shi’a”).

Nodaļai „Musulmaņu pasaules neizpratne” seko nodaļa „Atkāpšanās Āzijā”. Kopš 2008. gada ekonomiskās krīzes, līdzīgi kā pārējā pasaule, arī Krievija vairāk pievērsusies Āzijas un Klusā okeāna reģionam: „Krievijas politikas vadītāji atzinuši, ka Āzija un Pacifiks ir atvietojuši Eiropu kā globālās ekonomijas dzinējs. [Viņu uzskatā] šis reģions ir Krievijai svarīgs, jo tur ir jaunas tirgus iespējas enerģijai, jēlvielām [un] tehnoloģijai, un potenciāls jauniem divpusējas un internacionālas sadarbības veidiem.” Krievijas Tālie austrumi tiem šķiet „kā vārti uz globālu prominenci” – sevišķi šī reģiona vēl neizmantotas aramzemes, mežu un ūdens bagātību dēļ. Šis potenciāls padarīšot Krieviju Āzijas un Pacifika valstīm absolūti neatvietojamu – tā uznāks kā „globāls cīkstonis jaunā arēnā” (96-97).

Bermans šo domāšanu tomēr apzīmē ar vārdu „atmospherics” (latvietis laikam teiktu – „gaisa grābslība”). Par spīti Krievijas ambīcijām, Āzijas dzinējs turpina būt Ķīna, ne Krievija. Ķīna pērk Krievijas naftu, Ķīnas firmas īrē un ķīniešu strādnieki iekopj un apstrādā Sibīrijas aramzemi, apmetas tur dzīvot, un eksportē ražu uz Ķīnu (58).

Nodaļā „Atjaunot impēriju”, Bermans apskata Krievijā joprojām dominējošo impērijas ideju. Starp tās galvenajiem paudējiem, bez Putina paša, esot Maskavas Valsts universitātes socioloģijas katedras vadītājs Dugins un Valsts Domes priekšsēdētājs Rogozins. Viņu plāns – sākt ar Baltkrievijas, Ukrainas un Kazahstānas atgūšanu, izveidot alianses ar Irānu un Vāciju, varbūt Japānu. Kāda 2005. gada aptauja apstiprina, ka šīs idejas ir populāras arī uz ielas. Neatkarīgi no impērijas idejas, Bermans saskata zināmu izdzīvošanas loģiku stratēģijā atgūt bijušās slāvu apdzīvotās padomju republikas: „...ja Krievija cer izdzīvot, tai būs nepieciešams nākošajos gados ieņemt arvien agresīvāku attieksmi pret tās agrākajiem īpašumiem („holdings”)” (114). Medaļas otra puse ir neizbēgamā atkāpšanās austrumos.

Grāmatas kulminācija ir pēdējā nodaļa ar grūti pārtulkojamo virsrakstu „Managing the End of Russia” (Novadīt? Tikt galā?). „Amerikas [ār]politika acumirklī var likties nenoteikta, bet tās eventuālais virziens nevarēs ignorēt vienu fundamentālu reālitāti: Krievijas Federācija atrodas monumentālas pārmaiņas agonijā, kuras iznākums izšķirs to, vai Krievija izvērtīsies par patiesu Rietumu partneri – vai būs tiem nāvīgs drauds” (120). Izgaismojas vairāki iespējamie scenāriji, bet centrāls ir Krievijas imperiālais impulss: „Nacionālās diženības atjaunošana ir šodien pilnībā pārņēmusi kā Kremļa elites, tā parasto iedzīvotāju prātus un domas. Rezultātā, Vladimira Putina centieni atjaunot Krievijas ģeopolitisko stāžu (caur bruņoto spēku modernizēšanu, reģionālu uzkundzēšanos un pret Ameriku kūdīšanu) pašmājās ir visumā izrādījušies populāri – vismaz līdz šim. Bet Kremļa pašreizējā „postmodernā impērija” – influences un stratēģisku atkarību režģis izvilkts caur visu bijušo Padomju Savienību, iesniedzoties Eiropā un pat tālāk – var izstiepties tikai tik tālu. Depopulācijai nākošajās desmitgadēs kļūstot arvien nopietnākai, Krievijas valdība būs spiesta kļūt vēl agresīvāka pret tās agrākajiem teritoriālajiem īpašumiem („holdings”) bijušās PSRS telpā, Baltijas valstīs un Austrumeiropā. Tas, paredzams, izraisīs jaunus teritoriālus konfliktus Krievijas pierobežā, Maskavai izmisīgi cenšoties, ja ne novērst, tad vismaz novilcināt tās demogrāfisko saļimšanu” (121).

Ko nu?!

Maskavas agresiju pret bijušajām padomju zemēm stiprinās tās vienlaicīgā sagrāve austrumos – arvien pieaugošās un neatvairāmās Ķīnas varenības priekšā. Tā, autora vērtējumā, droši vien norisinātos bez militāra konflikta, jo viņš nesaskata, ka Kremlis būtu gatavs Sibīrijas dēļ karot, bet tomēr neizslēdz arī šādu scenāriju. Visticamāk, Maskavas iespaids tur turpināsies pakāpeniski samazināties, kamēr izzudīs pavisam. Krievijas teritorija būs kļuvusi mazāka un „pabīdījusies” rietumu virzienā. Vēl viens scenārijs iztēlo Krievijas augošā Islāma izraisītu pilsoņu karu, ieskaitot tās kodolieroču arsenāla nonākšanu nemiernieku rokās. Neviens no šiem scenārijiem neesot drošs, bet visi uzskatāmi par iespējamiem.

Ko darīt? Un ko tas viss nozīmē mums latviešiem – un Latvijai? Vai Krievijas gals ir mūsu laime? Demogrāfiskā skatījumā, Krievijas problēma ir arī Latvijas problēma. Citur pasaulē, īpaši Āfrikā un Indijā, notiek pretējais – „implozijas” vietā cilvēku „eksplozija”, ko daudzi uzskata par cilvēces un cilvēcīguma vislielāko draudu. Šo mezglu risināšana būs darbs un nobeļi daudzām – arī vēl nedzimušām – gudrām galvām.

Mūsu mazajai tautai labāk būtu sekot peles gudrībai, ziloņiem dejojot. Ko lielās tautas savā starpā izdarīs, mēs neiespaidosim, bet no „fundamentālajām reālitātēm” neviens neizbēgs: arī mums ir implozija – kaut laimīgā kārtā neesam apsēsti ar impērijas megalomāniju. Mums ir mūsu zeme, mūsu valoda, dainas un kultūras mantojums. Mūsu zilacainie zeltmatainie gēni nākošajās paaudzēs saplūdīs ar tumšākiem toņiem, bet mūsu izdzīvošanu izšķirs tie, kas pratīs mūsu dainas lasīt – un tajās domāt.

 

Juris Šlesers